Liene draudzē „Kristus Pasaulei” ir nepilnu gadu, bet Dievs ir izmainījis viņas dzīvi līdz nepazīšanai.
Jaunā sieviete bija atkarīga no zīlēšanas pēc kārtīm, kas radīja daudzas nepatīkamas sekas, kā piemēram, bailes un nakts murgus, taču jau gandrīz gadu viņa savu nākotni meklē Dievā.
Tālāk turpina pati Liene: „Man bija grūta bērnība un dzīve šķita drausmīga. Mājās bieži valdīja nesaskaņas un vecāki par mums īpaši nerūpējās, tāpēc bija reizes, kad negribējās nākt mājās. Aptuveni pirms 7 gadiem, mācoties vidusskolā, iedraudzējos ar kādu meiteni, kura prata zīlēt ar kārtīm. Vēlējos pamēģināt, vai arī man izdosies, tāpēc viņa mani iemācīja, kā tas jādara. Es gribēju, lai mana nākotne būtu labāka, tādēļ centos rast mierinājumu zīlēšanā. Cerēju, ka kāršu likšana palīdzēs man pieņemt pareizus lēmumus.
No sākuma viss bija tikai pa jokam – ar domu “nu, ko mums parādīs nākotne”, bet pēc tam tas kļuva par atkarību. Es zīlēju arvien biežāk un biežāk, jo ticēju, ka kārtis parāda visu, kas ar mani notiek un notiks. Zīlēju aptuveni katru otro dienu un citreiz pat nespēju uzsākt dienu, ja nebiju paskatījusies, ko „kārtis par to saka”.”
Liene zināja par Dievu jau no mazotnes. Viņas vecāki ir kristieši un bērnībā visa ģimene kopā apmeklēja dievkalpojumus.
„Ejot baznīcā, bieži aizdomājos, kā uz zīlēšanu skatās Dievs. Painteresējos par to un izlasīju, ka zīlēt ir labi, tikai nevajag to darīt piektdienās un svētdienās. Es noticēju šīm muļķībām un turpināju zīlēt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Lai gan zināju par Dievu, es palīdzību problēmās meklēja okultismā, kā rezultātā parādījās nemiers, šaubas, bailes un nervozitāte. Mani bieži mocīja murgi, un ne tikai sapņos – piemēram, redzēju, ka istabas stūrī sēž kāds velnam līdzīgs radījums un bieži likās, ka telpā ir vēl kāds, lai gan neviena tur nebija. Reizēm, kad gulēju, bija reāla sajūta, ka kāds ir apgūlies blakus. Citkārt, ejot pa ielu, šķita, ka man kāds seko. Tas viss radīja stresu, milzīgas bailes un iekšēju nomāktību. Lai gan domāju, ka tagad protu zīlēt un esmu kā īsts ekstrasenss, kuram pieder vara, tomēr garīgi biju sagrauta.”
Jaunā sieviete nespēja izturēt bailes un to, ka redzēja visādus mošķus un juta to klātbūtni. Kad bija pavisam grūti, viņa atcerējās par Dievu. Smagos brīžos viņa lūdza, lai Dievs dod iespēju iepazīties ar ticīgiem cilvēkiem, kuri varētu Lienei palīdzēt kļūt brīvai.
„Gribēju īstas izmaiņas, bet nezināju, kā lai tās iegūst. Tad, pagājušā gada februārī, mani uzaicināja uz „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Es izlēmu aiziet. Mani ļoti uzrunāja mācītāja sprediķis un sapratu, ka vēlos palikt šajā draudzē, kur ir dzīvais Dievs. Sapratu, ka zīlēšana Dieva acīs ir liela negantība, tāpēc es kārtis izmetu, lai gan man tas nebija viegli. Pēc neilga laika aizbraucu uz draudzes lūgšanu nometni jeb inkaunteru. Tur par mani aizlūdza, un es apliecināju, ka esmu brīva no okultisma gara. Dieva priekšā ļoti nožēloju, ka paļāvos uz kārtīm. Dievs atklāja, ka Viņam ir vislabākais plāns manai nākotnei.”
Liene regulāri apmeklē draudzes dievkalpojumus, mājas grupiņu un katru dienu pavada laiku ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Viņai vairs nav nekādas vēlmes zīlēt. Viņa var labi gulēt, jo nekādi murgi un mošķi vairs nerādās. Bailes, nemieru, šaubas un nervozitāti ir nomainījis miers. Jaunā sieviete zina, ka viņas nākotne ir Dieva drošajās rokās.
„Esmu iekšēji brīva un piepildīta ar prieku un laimi. Es zinu, ka savas problēmas varu uzticēt Dievam, un Viņš ir tas cerības stariņš, ko meklēju. Neiesaku tev pat mēģināt zīlēt, jo tas izraisa daudz negatīvu seku. Bībelē 3.Mozus 20:6 ir teikts: „Un, kas griezīsies pie zīlniekiem un pareģiem, (..) to Es uzlūkošu ar dusmīgu vaigu un viņu izdeldēšu no viņa tautas vidus.” Tāpēc iedrošinu tevi – meklē Dievu, jo Viņam ir visas atbildes un vislabākais plāns tavai dzīvei!”
Lienes Civkores liecību pierakstīja Pārsla Jankovska
