Ja agrāk Lindai kāds teiktu: ”Tu liecināsi par Dieva brīnumiem savā dzīvē!”, meitene pretodamies strīdētos,
ka tā nebūs. Linda, kā jau medicīnas studente, visu mūžu ir ticējusi ķīmijai, fizikai un zinātnei. Viņa vienmēr visam atrada loģisku izskaidrojumu un pamatojumu. Bībeli viņa uzlūkoja kā fantastisko literatūru un cilvēkus, kuri to lasīja, uzskatīja par dīvainiem. Faktiski Linda apzināti bija Dieva pretiniece. Šīs attieksmes sakne ir meklējama bērnībā, kad jaunā meitene vēlējās, lai vectēvs pēc slimības atveseļotos. Viņa no visas sirds lūdza, taču vectēvs nomira. Tas bija iemesls, kāpēc jaunā meitene apvainojās uz Dievu. Turpmāk viņa visiem dedzīgi apgalvoja, ka Dieva nav un Jēzus Kristus viņai nav vajadzīgs, jo visu, ko vēlas var sasniegt pati.

Lindas dzīve sastāvēja no centieniem veidot veiksmīgu karjeru, izcilām sekmēm mācībās, stingras disciplīnas pret sevi un ideālajām attiecībām ar vīrieti, kurš viņai solīja mūžīgo mīlestību. Jaunā meitene vienmēr balstījās pārliecībā „Es visu varu pati”, un tas arī viņai izdevās. Zem šīs šķietami ideālās dzīves slēpās tukšums un milzīgais jautājums: „Kādēļ es to visu daru?”. Neskatoties uz šīm iekšējām pārdomām, Linda nekad neizrādīja šaubas par to, ka viņa varētu nebūt stipra.

Par savu dzīvi Linda stāsta: „Man bieži uz ielām nāca klāt kristieši un stāstīja par Dievu. Katru reizi es cīnījos pretī un uzsvēru Dieva neesamību. Negribēju neko dzirdēt par garīgām lietām, taču katru reizi pēc šīm sarunām es daudz domāju par to, ko biju dzirdējusi. Stāstītais palika manā prātā un ik pa laikam es to atcerējos. Visiem spēkiem centos šīs domas noslāpēt.

Kā apliecinājums maniem uzskatiem bija sasniegumi ar kuriem lepojos: es mācījos ārzemēs prestižā skolā, pēc tam arī Latvijā. Studijām un darbam veltīju patiešām daudz laika, naktīs citreiz gulēju tikai trīs stundas. Protams, tam sekoja panākumi karjerā. Veiksmīgi piedalījos dažādu pētījumu izstrādē. Biju ļoti prasīga pret sevi un apkārtējiem. Studiju laikā par atzīmi 8 vai 9 raudāju, un tas man skaitījās pasaules gals. Mācījos vēl vairāk, lai rezultāti būtu ideāli. Mērķis tam nebija sacensties ar kādu citu, bet gan prasības pret sevi, lai apmierinātu vēlmi būt perfektai. Plānotājs bija tā lieta, bez kuras iestājās panika. Mana diena bija saplānota līdz pēdējai minūtei. Vēlējos sapelnīt daudz naudas – ar cerību, ka tas aizpildīs tukšumu manī un darīts laimīgu, taču tā nenotika. Brīžiem nesapratu, kāpēc es to visu daru un tik ļoti cenšos. Tas vairāk bija kā process, lai aizmuktu no savām ilgām pēc kaut kā augstāka.

Taču tad pienāca brīdis, kad sāku slimot un regulāri nonācu slimnīcās. Kaut kas nebija kārtībā ar manu veselību, jo šķietami vienkāršu lietu ārstēšana sagādāja grūtības un vienmēr pievienojās komplikācijas. Bet tas mani neapturēja un pēc slimošanas es drudžaini atgriezos pie darba un mācībām, lai atgūtu iekavēto.”

Tad Lindas dzīvē notika priecīgs pavērsiens. Jaunā meitene bija palikusi stāvoklī un bērniņš kļuva par viņas jauno dzīves jēgu. Taču šis prieks nebija ilgs, mazulim atklājās nopietnas problēmas, kur medicīniski palīdzēt nebija iespējams. Linda saprata, ka situācija ir ļoti bīstama, un viņas vienīgā cerība ir Dievs. Meklējot risinājumu, viņa nonāca draudzē „Kristus Pasaulei”. „Bet es vēlējos dziedināšanu tikai mazulim. Man personīgi Dievu nevajadzēja, bet, meklējot šo brīnumu, nonācu draudzes mājas grupiņā un pēc tam arī dievkalpojumā. Sev par lielu pārsteigumu šī draudze ļoti atšķirās no citām ar slavēšanu un draudzīgiem cilvēkiem. Taču manas cerības neattaisnojās un bērniņš aizgāja bojā.”

Linda turpina: „Pēc šī zaudējuma visas iepriekšējās saslimšanas, kas ik pa laikam bija parādījušās, aktivizējās un pievienojās ļoti smagi sarežģījumi. Manās asinīs bija iekļuvusi baktērija, kas saindēja un iekšēji grāva katru ķermeņa orgānu, katru šūnu. Sakarā ar to, ka esmu ļoti alerģiska un nepanesu daudzus medikamentus, arī ārstēšanas process bija ierobežots. Mediķi darīja, ko vien spēja, lai atbrīvotu manu ķermeni no šīs baktērijas un uzlabotu manu veselības stāvokli, bet gaidīto rezultātu nebija. Bija daži uzlabojumi, taču tiem atkal sekoja smagi kritumi. Vienā brīdī es gatavojos doties mājās, bet – nākamajā jau atrados reanimācijā. Mans veselības stāvoklis bija nestabils. Ķermeni kratīja drudzis, neskaitāmas reizes asiņoju. Bija grūti elpot un no sāpēm gribējās staigāt pa sienām. Pārdzīvojot šīs lietas, emocionāli jutos mirusi. Mans ķermenis bija sadurstīts vienos zilumos. Es nespēju patstāvīgi paēst. Vairākas reizes bija nepieciešamas asins pārliešanas, bieži sāpēs un bezspēkā zaudēju samaņu. Beigās manas nieres atteicās darboties, tādēļ seja, acis un kājas piepampa. Biju kļuvusi atkarīga no medikamentiem, aparātiem un monitoriem.”

Slimnīca kļuva par meitenes otrajām mājām. No malas skatoties, varēja domāt, ka cerību izdzīvot nav. Tieši šajā laikā, kad Lindas stāvoklis svārstījās starp dzīvību un nāvi, meitene sāka no sirds meklēt Dievu un atzīt, ka Viņš ir vajadzīgs arī viņai. Linda turpina: „Es saucu uz Dievu, lūdzu Viņu. Mani glāba Bībele, ko bija atnesusi mājas grupiņas vadītāja. Lasīju un jutos pārsteigta, ka manī ienāca miers, kas palīdzēja emocionāli nepadoties. Šis bija mirklis, kad pieņēmu lēmumu – es meklēšu Dievu, un par katru cenu Viņu atradīšu. Neizlaidu nevienu dievkalpojumu vai mājas grupiņu, lai arī kādu fizisku piepūli man tas nesagādāja. Jā, bija grūti, man sāpēja katra izdarītā kustība, bet es vēlējos Viņu iepazīt. Šoreiz mana motivācija bija savādāka, es nenācu tikai dziedināšanas dēļ. Man bija radušās iekšējas slāpes pēc kaut kā augstāka. Tas bija iemesls, kā dēļ pēdējos gadus aizpildīju savu ikdienu ar darbu un disciplīnu.”

Šo notikumu virpulī Lindu pameta arī viņas ideālais vīrietis. Viss, kas vēl nesen bija sagādājis viņai prieku un gandarījumu bija izgaisis. Vienīgais, kas atlika, bija turpināja meklēt Dievu: „Visu šo laiku ar mani kopā bija mājas grupas vadītājs un tās cilvēki, kuri lūdza, uzmundrināja grūtos brīžos, lai es emocionāli nepadotos. Daži lūdza Dievu par mani pat naktīs. Viņi atradās man līdzās reizēs, kad emocionāli un fiziski jutos sabrukusi. Mājas grupas vadītāja palīdzēja iepazīt Dievu un apjaust Viņa varenību. Es nezinu, kā būtu bijis, ja mācītājs un draudze nebūtu lūguši. Pēc katra aizlūguma parādījās mazas pozitīvas izmaiņas. Kādu svētdienu mācītājs pienāca klāt un īpaši lūdza par mani. Sajutu vieglu siltumu ķermenī un jau tajā pašā nedēļā viena no manām nierēm sāka darboties! Tas bija neticami!”

Lindas dzīve šobrīd ir ļoti mainījusies. Jaunā meitene ir izdzīvojusi un iepazinusi Dievu: „Viņš vistiešākajā veidā pierādīja Savu eksistenci. Es esmu dzīva! Man ir jauni mērķi nākotnei, jo esmu ieguvusi atbildi uz jautājumu: „Kādēļ es to visu daru?” Šādu laimes un mīlestības sajūtu neesmu izjutusi nekad iepriekš. Pateicoties Viņam, pēc visa notikušā varu smaidīt un dzīvot tālāk. Dievs mani dziedina visās dzīves jomās. Man pavērās plašas karjeras iespējas un tiku finansiāli svētīta laikā, kad slimības dēļ nestrādāju. Arī abas nieres, kuras bija atteikušās strādāt, šobrīd funkcionē gandrīz simtprocentīgi!”

Linda citiem iesaka: „Dievam nav bezcerīgi slimu cilvēku, kuriem Viņš nevarētu palīdzēt. Stāstiet ikvienam par Dievu un glābiet viņus no pazušanas. Lai gan sākumā viņi varbūt negribēs klausīties, taču visi par to vēl ilgi domās. Pats skaistākais, ko Tu vari izdarīt jau šodien – pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju!”

 Lindas Bicālas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne