Mēs šodien turpināsim ekstrēmās pārvērtības. Turpināsim pārvērtības šajā svētdienā un arī nākamajā svētdienā, kā Tā Kunga Gars vadīs. Es mācīšu par Svēto Garu un mācīšu nevis tikai vārdos, ne teorijā, bet garā. Tāpēc klausies, atver savu sirdi, ne tikai saprātu, ne tikai ar savu gribu, bet savas sirds durvis, lai vārds krīt auglīgā augsnē un nes trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus. Es ticu, ka tā arī notiks.

Šodienas svētrunas tēma ir “Lūgšana, kas maina visu.” Protams, ka tā būs viena daļa no tā, kas ir lūgšana kā tāda. Ne par pašu lūgšanu, bet par pašu personu, ko mēs lūdzam. Par Trīsvienības trešo personu, kas ir šodien šeit klātesošs.

Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! (Psalms 51:12)

Tā ir Dāvida lūgšana. Te ir tas pats vārds, kas ir saistīts ar radīšanu, kad rada Dievs. Dievs teica un tapa – radīšanas stāsts. Šeit ir tas pats vārds – radi manī, Dievs, šķīstu sirdi. Dāvids lūdz, lai rada šķīstu sirdi, jeb citiem vārdiem, radi jaunu sirdi, pat ne labo, bet radi jaunu. Radi manā sirdī ko jaunu un atjauno manī pastāvīgu garu. Dāvids lūdza nevis tādu morālu uzlabošanu, bet viņš lūdza pārmaiņas sirdī. Viņš lūdz un tic, ka Dievs ir tas, kas dara šīs pārmaiņas. Radi manī šķīstu sirdi, radi manī pastāvīgu garu. Ne tikai šodien garu, sirds būtībā ir viens un tas pats, tur dienas varbūt atšķirās. Dāvids nelūdza pēc mirkļa emocijām, viņš nelūdza tikai šodien pēc kāda uzlabojuma vai labojuma, viņš lūdza to uz patstāvīgas bāzes, lai sirds mainās, lai Dievs rada. Bībelē, Vecajā Derībā teikts, ka izņems no krūtīm akmens sirdi un dos miesas sirdi. Kad Dāvids šo lūgšanu lūdza? Tad, kad viņš bija grēkojis ar Batsebu. Tas pats Dāvids, kas pieveica Goliātu, tas pats Dāvids, kurš teica, kas tas tāds ir, kurš izaicina Izraēla Dieva karapulkus. Tas pats Dāvids, kas tajā dienā, kad viņš jau bija kļuvis par ķēniņu, neaizgāja kopā ar savu karaspēku kara laukā. Ir rakstīts, ka viņš pastaigājās pa jumtu, ieraudzīja skaistu sievieti, emociju vadīts ar viņu pārgulēja, lai paliktu ar viņu kopā, novāca viņas vīru. Kaut kas aizgāja galīgi ne tā, kā tam vajadzētu būt. Nebija tā, ka Dāvids to nejuta, nesaprata, taču acīmredzot tās bija spēcīgas emocijas, ļoti spēcīga vilkme, viņš nebija aizgājis karā, viņam nebija ko darīt. Viņš pastaigājās, ieraudzīja, viņš atļāvās skatīties, viņš atļāva sev iekārot, ļāva emocijām vaļu. Tad pravietis Nātāns atklāja viņa grēku:

Kad pravietis Nātāns nāca pie viņa pēc tam, kad viņš bija grēkojis ar Batsebu. (Psalms 51:2)

Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā. (Psalms 51:5-6)

Šī ir Dāvida lūgšana, un šo lūgšanu vajag saprast ar sirdi. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Mēs meklējam Dievu, meklējam Viņu vairāk iepazīt, un tas ir process visa mūža garumā. Ir ļoti svarīgi tieši šis, ko es šodien mācu, ir ārkārtīgi svarīgi, lai tevī patiešām būtu pārmaiņas, dievišķas pārmaiņas, lai tu aizietu līdz galam un iemantotu mūžīgo dzīvību, un lai šeit, virs zemes, dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Vienīgi Dieva priekšā, ne cilvēku priekšā. Dāvids nesaka: mācītāj, radi manī šķīstu sirdi, bet viņš saka, lai Dievs rada viņā šķīstu sirdi. Atjauno manī pastāvīgu garu, lai vienmēr esmu Tavā garā, vienmēr Tava gara vadīts, lai tas ir stabili, progresējoši un pieaugoši, lai vairs neatkārtojas tas, kas notika Dāvidam, ka viņš neaizgāja cīņas laukā, iekāroja, sagrēkoja. Radi, Dievs, jaunu labo, vienīgi Tavā priekšā.

Mums katram to svarīgi saprast, ka pirmkārt izmaiņas rada Svētais Gars. Es runāšu par Svēto Garu vienā personā, jo Viņš ir klātesošs šodien šeit – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tēvs un Kristus virs zemes ir klātesošs caur Svēto Garu. Svētais Gars ir tas, kas rada jauno, tas, kurš šķīsta, ne cilvēks to rada. Mēs varam formāli klausīties sprediķi, varam formāli lasīt Bībeli, ar prātu saprast, pat ar prātu lūgt, tas nav nepareizi, tas ir nepieciešams. Mēs varam formāli darīt pareizas lietas, arī to, ko cilvēkos norāda, kas arī nav nepareizi. Ir lietas, kārtība, kur tev norādīju, tu darīji, bet ir nepareizi uzskatīt, ka cilvēks pats spēj sevi atpestīt, pats spēj sev radīt jaunu sirdi – tas ir Dieva darbs – ne cilvēka. Dāvids skaidri nošķir, nekāds cilvēks, jā, viņš ir grēkojis šīs sievietes priekšā, jā, viņš ir grēkojis viņas ģimenes priekšā, visas valsts priekšā viņš ir grēkojis. Tas neizslēdz to, ka viņam ir atbildība cilvēku priekšā, tas to neizslēdz, bet pirmkārt viņš apzinās, ka viņam vajag šīs pārmaiņas, kuras rada Dievs viņa sirdī – pretējā gadījumā viņš atkal pastaigāsies un atkal grēkos.

Ir pareizi sākt no pareizā gala. Pareizi sākt ir no sirds pārmaiņām, tāpēc lūgšana, kas maina visu, ir – radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu. Ne tikai šajā dievkalpojumā, ne tikai mirkļa emocijās vai īslaicīgi, bet lai tas ir tavs dzīves stils, sirds stils, lai tāda ir tava sirds. Dāvids saka, ka vienīgi Dieva priekšā viņš ir darījis to, kas ir ļauns. Un šeit nevajag saprast, ka tikai vienīgi Dieva priekšā. Tas ir arī cilvēka priekšā, cilvēkiem ir savi likumi, pēc likuma ir jāatbild, bet pārmaiņas rada pats Dievs, tāpēc Dāvids saka, ka tikai Viņa priekšā. Pirmkārt Dieva priekšā. Dāvids saka, ka Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā. Viņa vārds ir nevainojams, Viņa ideja, Viņa mācība, Viņš pats, kā Viņš ir paredzējis, Viņa plāns – šis ir nevainojams.

Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. (Psalms 51:7)

Nezinu detalizēti par kādiem grēkiem, problēmām un bērnības traumām vai ģenētiku viņš runā, bet saka, ka grēkos viņš ir dzemdēts. Viņš piemin šeit māti. Vainas apziņā viņš ir dzemdināts, un grēkos māte pat viņu ieņēmusi. Arī viņš šodien izdarījis kādu lietu, kas nav korekta Dieva acīs, kas sagādā ciešanas cilvēkiem, arī viņam pašam. Viņš pats saka, lai neatņem viņam Svēto Garu, atjauno veselību, emocionālo veselību. Arī bērns, kas piedzima šajā sakarā, nomira, vēlāk no šīs pašas sievietes piedzima Salamans, bet tas bija pēc tam, kad grēki bija nožēloti, bet šis bērns nomira. Dāvids gavēja un lūdza, taču notika šādi. Dāvids atzīst, ka šī grēcīgā daba ir mantota. Arī Bībele saka, ka nav neviena taisna, it neviena. Šis ir Dāvids, par kuru mēs esam sajūsmā. Dāvids, par kuru pats Dievs saka, ka šis ir vīrs pēc Viņa prāta. Tu vienkārši vari apbrīnot, lasot viņa psalmus, dziesmas, varoņdarbus, viņa ticību, lūgšanas. Tas vienkārši ir apbrīnojami, bet tajā pašā laikā arī viņš krīt. Dāvids atzīst, viņš neattaisnojas, jo ir Dieva priekšā grēkojis. “Radi manī šķīstu garu. Ir problēma, ka es esmu svaidīts ķēniņš, ka esmu darījis varoņdarbus, tas neatceļ to, ka manī ir kaut kādas lietas, ko es esmu mantojis.” Grēkos Dāvids ir dzemdināts, viņš nav ideāls vai perfekts. Es ticu, ka pat tās lietas, kas ir ģenētiski mantotas, tās vairāk vai mazāk kaut kādā mērā dod par sevi zināt kaut kādās situācijās. Es ticu, ja Dievs caur šo lūgšanu – radi manī šķīstu sirdi –, mēs ķeramies pie saknes un ļaujam Dievam pašā dziļākajā būtībā izdarīt Savu darbu, es ticu, ka var pārraut šo ģenētisko nabas saiti. Es ticu, ka var pat to pārraut, tas nebūs visos gadījumos, bet es ticu, ka var.

Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. (Psalms 51:8)

Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos. Dāvida atslēga, arī tad, kad krita, viņš piecēlās. Kā piecēlās? Bieži cilvēks krīt un neceļas, bet taisnais krīt septiņas reizes un ceļas. Tas ir iespējams tikai tad, kad notiek iekšējas pārmaiņas. Tev patīk patiesība jeb Dieva vārds – Dieva ideja, doma, Dieva tēls dziļākajā sirds būtībā. Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos. Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. Tas nozīmē – Tu māci izprast un caur manu izpratni, manu lūgšanu dziļākajos sirds dziļumos notiek pārvērtības. Ir mūsu daļa, ko mēs darām. Mēs izmantojam to, ka esam līdzīgi domājošu cilvēku vidū, tā ir draudze. Mēs izmantojam to, ka mēs apliecinām, lūdzam par savām pārmaiņām, ko mēs vēlamies redzēt, kādi mēs vēlamies būt, bet daudzi cilvēki to dara. Daudzi cilvēki dzīvo bez Kristus, un tajā pašā laikā arī viņiem ir garīgas pārmaiņas, kas ir sapratuši šo principu, bet, mīļie draugi, es nerunāju par saikni ar savu dziļāko es. Es runāju par Svētā Gara darbību – tas ir kopdarbs. Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu. Tu māci man noslēpumos atrast gudrību, un tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos. Dāvids lūdz pilnīgu atdzimšanu, lūdz iejaukšanos pašā cilvēka būtības centrā. Dieva iejaukšanos pašā cilvēka būtības centrā. Neviens psihoterapeits, zinātnieks nekad nespēs noformulēt un pilnībā izpētīt to, kas ir apslēpts cilvēka sirdī jeb garā. Jā, psihologi daudz ko spēj, bet ne visu. Atjauno manī pastāvīgu garu – tas nozīmē pastāvīgu garu, sirdi, kas vairs nav svārstīga, nav saplosīta starp divām mīlestībām. Cilvēks, kuram ir integritāte, ir iekšēji vienots, viņš ir stabils un pastāvīgs. Tas sākās sirds dziļumos.

Šo rakstvietu es paņēmu no sprediķa vidus, bet tagad sāksim no sākuma.

Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: “Runā uz Āronu un viņa dēliem: tā jums būs svētīt Israēla bērnus, sakot tiem: TAS KUNGS LAI TEVI SVĒTĪ UN LAI TEVI PASARGĀ! TAS KUNGS LAI APGAISMO SAVU VAIGU PĀR TEVI UN LAI IR TEV ŽĒLĪGS! TAS KUNGS LAI PACEĻ SAVU VAIGU UZ TEVI UN LAI DOD TEV MIERU! Un lieciet Manu Vārdu šādi uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu.” (4. Mozus grāmata 6:22-27)

Tev droši vien patīk, ka sprediķa noslēgumā, kad dievkalpojums ir beidzies, es saku šo lūgšanu.

TAS KUNGS LAI TEVI SVĒTĪ UN LAI TEVI PASARGĀ! TAS KUNGS LAI APGAISMO SAVU VAIGU PĀR TEVI UN LAI IR TEV ŽĒLĪGS! TAS KUNGS LAI PACEĻ SAVU VAIGU UZ TEVI UN LAI DOD TEV MIERU! (4. Mozus grāmata 6:24-26)

Tev patīk? Patīk! Tu zini, ka cilvēks var nolādēt un var svētīt? Tas ir Bībelē rakstīts, ka cilvēkam var uzlikt svētību un var uzlikt lāstu. Nevajag ieciklēties tieši šajā teikumā, tas nav tik vienpusīgi un varbūt tik vienkārši, lai to izskaidrotu ar šo vienu rakstvietu, bet tā ir rakstīts. Dievs teica Mozum, lai viņš runā uz Āronu un viņa dēliem, priesteriem un tā viņiem būs teikt cilvēkiem, tā būs teikt draudzei, tā būs svētīt Izraēla bērnus, sakot tiem šo lūgšanu.

Un lieciet Manu Vārdu šādi uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu. (4. Mozus grāmata 6:27)

Dievs garantē, ja mācītājs teiks šos vārdus, Dievs parūpēsies, lai tie tiktu izpildīti. Ja cilvēks izsaka lāstu jeb vēl ļaunu citam cilvēkam, būtībā viņš vēl to sev. Tīri psiholoģiski, es nezinu, kā māca psihologu skolās, bet realitātē zemapziņa nesaprot labu vai sliktu, kam tu to vispār saki. Zemapziņa nesaprot, tā arī pieņem, novēlēji citam, pats dabūji. To var izskaidrot pat zinātniski – var svētīt un var nolādēt pats sevi. Pats sevi nolād, lādot citus, un svētījot citus, pats sevi svētī. Dieva vārds skaidri saka, ja jūs liksiet šos vārdus uz draudzes, teiksiet šos vārdus, tad Dievs parūpēsies par rezultātu, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār tevi. Vaiga apgaismošana – tā ir centrālā tēma Bībelē, tas ir Dieva tuvums, Svētā Gara tuvums, Svētais Gars tevī, tavas sirds dziļumos. Tas ir tas, par ko Dāvids lūdza, maini manu sirdi, šķīsti Tu manu sirdi, es atzīstu, kas nav pareizi, bet Tu, Kungs, iejaucies manā sirdī, jo Tu radi. Tu esi Radītājs. Dāvids apzinās, ka tikai Dieva priekšā, jo cilvēki šeit nespēj palīdzēt. Šeit būs līdzīgi, mācītājs var teikt šos vārdus, bet jābūt pretī cilvēkiem, kas tos uzņem. Vārdi ir vārdi, gars ir gars. Burts nokauj, bet gars dara dzīvu, ja tu spēj ievietot šo vārdu savā sirdī. Ja es spēju nodot, ja ir cilvēks zālē un ir cilvēks šeit priekšā, kurš runā ne tikai vārdus, bet garā runā, kurš ir garīgi šos vārdus saņēmis un izrunā gara spēkā. Ja zālē ir cilvēks, kurš garīgi tos pieņem, tad Dievs parūpēsies un radīs tevī pārmaiņas. Cilvēks sastāv no dvēseles, gara un miesas. Dvēsele sastāv no prāta, emocijām un gribas. Tad no tavas garīgās būtības tas pāriet emocijās, kas ir ļoti svarīgi, jo pamatā cilvēks vadās no emocijām. Jāsaka Imanta Ziedoņa vārdiem: „Bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības nazis negriež.” Mīlestība, par to, ko Ziedonis runā, tā ir saistīta arī ar emocijām, ka tu mīli savu darbu. Ir atšķirība, ka tu ej uz savu darbu ar mīlestību vai vienkārši darba pēc.

Es no rītiem sportoju Rīgā, tas ir Kronvalda parks, kur es izlaižu līkumus, izdaru vingrinājumus. Es apmēram ceļos sešos, kā kuru reizi, un vispirms uzreiz ārā. Tur ir tramvaja pietura, Kronvalda bulvāris, seši no rīta, aukstumā pieturā stāv cilvēki. Kas tas ir priekš manis? Tā man nav patīkama aina. Es vienkārši iedomājos, cik no šiem cilvēkiem ir spiesti celies, iet uz darbu, kas viņiem nepatīk, tikai tāpēc, lai pabarotu sevi un savu ģimeni. Bez mīlestības pret darbu, ko viņi dara. Es domāju, ka tikai ne to, Dievs. Radi manī tādu sirdi, ka mīlu to, ko es daru. Radi manī tādu sirdi, kādu es redzu caur Tavu vārdu, kādai manai dzīvei un sirdij ir jābūt. Kungs, Tu radi mani tādu, kādam man ir Tavās acīs jābūt, lai notiek Tavs prāts – lūk, lūgšana, kas maina visu.

Stiprini manus soļus ar Tavu vārdu, un lai ļaunums nevalda pār mani! Atsvabini mani no cilvēku spaidiem, tad es pildīšu Tavas pavēles! Apgaismo Savu vaigu pār Savu kalpu un māci man Tavus likumus! (Psalms 119:133-135)

Atceries, ka 119. psalmā ir runa par bauslību un Dieva vārdu. Šeit ir runa par Dieva vārdu, tiek celts Dieva vārds. “Apgaismo Savu vaigu pār Savu kalpu,” priestera lūgšana, ko Dievs deva Mozum, ko likt uz cilvēkiem, lai Dievs apgaismo Savu vaigu pār cilvēkiem. Pretī ir nepieciešams cilvēks ar tādu pašu lūgšanu, kurš pats saka, lai Kungs apgaismo Viņa vaigu pār viņu. “Kungs, apgaismo Savu vaigu pār mani!” Pretī ir nepieciešams tāds pats cilvēks, kuram ir vēlme pēc Dieva tuvuma, klātbūtnes un sirds pārmaiņām. Kad satiekas cilvēki, kuri tic, ka vārdi, kas likti uz viņiem, nav tikai vārdi, bet ir vārdi Gara spēkā, un pretī ir cilvēks ar atvērtu sirdi, kurš vēlas Dieva tuvumu, notiek tas, ko viņi vēlās.

[..] lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klauvējiet, tad jums taps atvērts. (Lūkas evaņģēlijs 11:9)

Lūkas evaņģēlijā par lūgšanu ir teikts: “Vai gan Viņš nedos daudz vairāk Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” Caur Svēto Garu pārmaiņas notiek cilvēka dziļākajā būtībā, un tās parādīsies arī viņa dzīvē un pat miesā.

Kad Mozus nokāpa no Sīnaja kalna – abas liecības plāksnes tam bija rokā; nokāpis no kalna, Mozus nezināja, ka viņa vaigs spīd, jo viņš bija runājis ar Dievu. (2. Mozus grāmata 34:29)

Mozus bija pavadījis kalnā četrdesmit dienu divvientulībā ar Dievu. Viņš bija saņēmis bauslību – akmenī kaltu Dieva vārdu. Un, kad viņš nokāpa no kalna, nezināja, ka viņa vaigs spīd. Ārons un Izraēla bērni baidījās, jo tajā laikā pastāvēja uzskats, ja esi redzējis Dievu, tev ir jāmirst. Bet Mozus bija bijis Dieva klātbūtnē; viņā bija Dieva atblāzma, kas atspoguļojās viņa sejā. Kad Mozus to saprata, viņš aizklāja savu seju, jo Vecās Derības laikā bija uzskats, ka parastam, mirstīgam cilvēkam tāds Dieva tuvums nav pieejams. Tas izskaidro arī to, ka tad, kad atnāca Jēzus Kristus un Vasarsvētku dienā tika izliets Svētais Gars, tas bija tikai dažiem. Pāvils vēstulē korintiešiem saka, ka, Veco Derību lasot, apsegs paliek uz sejas, bet, lasot Jauno Derību, apsegs tiek noņemts un mēs spoguļojamies Dieva klātbūtnē. Ja Vecajā Derībā Gars bija pieejams dažiem, tad pēc izliešanās tas ir visiem, kam slāpst. Jēzus saka: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer, un no viņa miesām plūdīs dzīvā ūdens straumes”. No kādām miesām? No tavas sirds dziļākās būtības, kur notiek pārmaiņas.

Kad tu kalpo Dievam un koncentrējies uz piedzīvojumu, tas nav apsveicami. Tas nenozīmē, ka nevaram vēlēties piedzīvojumu, bet svarīgi ir tas, uz ko fokusējies, kas ir tavā kā kalpotāja dziļākajā sirds būtībā, ko tu kā ticīgais vēlies. Ko Dāvids vēlējās? Savas un citu cilvēku sirds pārmaiņas. Ne tikai teorētiskas zināšanas, bet pārmaiņas dziļākajā būtībā, apzinoties, ka to dara Dievs – Dieva Svētais Gars. Kad kalpo cilvēkam un uzliec rokas, tu gaidi, ka kaut kas notiks, kaut kas izpaudīsies, lai visi redz un jūt, ka Dievs ir un tu esi Viņa svētais kalps. Bet Dievs labāk uzklausīs lūgšanu, ja koncentrēsies uz pārmaiņām šī cilvēka sirdī. Lūdz: “Dievs, radi manī tādu sirdi, ka pirmkārt es vēlos vairāk Tevi, Tavu Garu un pārmaiņas, ko Tu radi; vēlos katru dienu vairāk laika pavadīt, studējot Dieva vārdu, un caur to lai notiek izmaiņas arī manā prātā, emocijās un ieradumos. Veido mani tādu, ka es vēlos dalīties ar cilvēkiem tajā, ko esmu saņēmis Tavā vārdā, lai viņi tuvojas Tev, Kungs!” Lai caur to nāk visas labas lietas – dziedināšana, brīvība, finansiāla labklājība. Viss, ko tu redzi, tev notiks. Tev notiek tas, uz ko fokusējies. Fokusējies un redzi ne vienkārši teoriju un spēcīgu vīziju, bet to, kā Dievs grib, lai redzi. Lūdz, lai Dievs rada tevī šķīstu sirdi un pastāvīgu Garu, lai tev būtu disciplīna un tu svētdienas rītā neuzdotu muļķīgus jautājumus – ja snieg, doties uz dievkalpojumu vai nē. Dievs bez draudzes tevī neko īpaši daudz nerada. Dievs, draudze, Dieva vārds, Dieva ideja – tas nav dalāmi. Jēzus atnāca un nodibināja draudzi – izlēja Savu Svēto Garu un ieeļļoja Savu draudzi. Mozus vaigs spīdēja tāpēc, ka viņš bija runājis ar Dievu.

Vakar skatījos savus senos video. Dažus bija patīkami skatīties, citus – nepatīkami redzamo cilvēku, notikumu vai sevis paša dēļ. Video “Meža stiga” bija patīkami skatīties. Es atceros brīdi, kad to filmēju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Labas atmiņas par laiku, ko pavadīju ar Viņu – ar Svēto Garu, studējot un apliecinot Viņa Vārdu, rūpējoties, lai tas nonāk manā sirdī; par lūgšanām, lai Viņš rada manī un citos cilvēkos šīs izmaiņas.

Ir sistēma, un ir Svētā Gara darbība. Bieži, kad cilvēki iepazīst Dievu un piedzīvo Svēto Garu, viņi sāk domāt, ka sistēma vairs nav vajadzīga, jo Dievs pats vadīs. Mūsu kristīgo deputātu grupai bija tikšanās ar luterāņu arhibīskapu, kurā slavējām, dziedot dziesmas no luterāņu dziesmu grāmatām. Slavēšanas laikā es sajutu Dieva klātbūtni. Šajās dziesmu grāmatās ir gadu simtiem sena liturģija, kas palīdz draudzes mācītājiem, jo ne visiem ir laiks, ne visi var izdomāt, ko svētdienā mācīt. Cilvēki, draudzes un kalpotāji ir dažādi, bet viņiem vismaz ir kaut kas priekšā – ko iepazīt, ko dot, ko saprast, lai kaut kas iekrīt sirdī un draudze turpina darboties. Un Svētais Gars turpina draudzi vadīt.

Kad biju jauns, domāju – kam tās sistēmas vajadzīgas? Es nezināju, kas ir komanda, ticēju, ka, ja sludinu, Dievs darīs un viss notiks. Diemžēl tā nenotika. Simtiem un tūkstošiem cilvēku nāca un gāja. Reti kuram izveidojās pastāvīgs gars, ka viņš pieķērās un pats meklēja Dievu. Tam vajadzīga mācība un sistēma. Bet sistēma bez Svētā Gara ir auksta un pat bīstama. Svētā Gara darbība draudzē neatceļ sistēmu, bet padara to dzīvu un elastīgu, lai pielāgotos laikam, piemēram, izmantojot internetu komunikācijai. Ja es runāju par Svēto Garu, sprediķis ir saņemts garā – tas nav teorētisks. Dienās, kad esmu daudz lasījis, pierakstījis, izdarījis un tad atguļos, atnāk atklāsmes. Kāpēc? Gars nomierinās, troksnis apkārt mazinās, un var sadzirdēt Dievu. Miers katram ir savādāks – kādam kustībā, skrienot, citam naktī, dodoties gulēt, kad visu dienu domāts, atnāk atziņa un precīzas domas. Man parasti atklāsmes ir pēc tam, kad esmu pavadījis laiku ar Kungu. Tā ir Svētā Gara vadība. Tikai Dievs zina, kas ir cilvēka garā un kas – Dieva Garā. Dāvids saka, lai Dievs viņam rada pastāvīgu garu un šķīstu sirdi – pastāvīgu sirdi ar Dieva kodu, lai var pastāvīgi gāzt Goliātus, pastāvīgi pastāvēt un pastāvīgi uzvarēt. Pastāvīgu garu sauc par gara spēku.

Arī nākamajā svētdienā draudzes jubilejā es runāšu par Svēto Garu. Es nezinu, kas notiks, bet es mācīšu par Svēto Garu. Es neiejaucos Dieva lietās. Es mācu par Viņu, man ir redzējums, mums ir vīzija, bet es gaidu Viņa paša darbību – Tu, Dievs, radi to manī un caur mani cilvēkos. Ja esi runājis ar Dievu un bijis Viņa klātbūtnē, tevī notiek pārmaiņas. Pat ja nemani – Tas Kungs apgaismo Savu vaigu pār tevi un seko, lai Viņa svētība darbotos tavā dzīvē. Gribi dzīvot – ir jākustas. Gribi garīgu dzīvību – jākustas garīgi. Prāts ir jāvingrina tāpat kā miesa, pat vairāk nekā miesa. Pāvils saka, ka miesas vingrinājumi maz kam der, bet garīgā disciplīna der visam, jo miesas vingrinājumi sākas tad, kad sāc garīgos vingrinājumus. Papriekš izmaini sevi. Un manā gadījumā, 2000. gadā, kad es sastapos ar Dievu, Dievs radīja man jaunu sirdi, tas ir neiespējamais, neticamais, neredzamais, tajā pašā laikā, tas kļuva redzams. Tas ir fakts, vienā mirklī no pazuduša cilvēka, cilvēka, kas bija uz nāves sliekšņa, dziļās atkarībās, cietuma kamerā, vienā mirklī Dievs radīja man jaunu sirdi. Kad? Tad, kad es lūdzu to izdarīt. Es teicu: ”Dievs, maini manu dzīvi, piedod man manus grēkus, nāc manā sirdī, esi manas dzīves Kungs!” Vai es tajā laikā izpratu tik dziļas lietas par sirds pārmaiņām? Domāju, ka nē, tagad es to labāk zinu. Bībele min, pēc tam, kad tava sirds no jauna ir radīta, ir nepieciešama garīgā barība.

[..] “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Tavs garīgais bērns ir jābaro, un tam ir paredzēta draudze, Bībele, personīgs laiks ar Dievu, kalpošana. Izstāstīšu vienu gadījumu, kad biju baptistu draudzē, es biju tikko atgriezies, 2000. gads, ļoti svēts un dedzīgs. Es biju atdzimis, man bija nenormāla vēlme kalpot Dievam. Tika rīkota nometne, varēja pieteikties par brīvprātīgo kalpotāju, man bija pilnīgi vienalga, es gribēju būt tas pieskatītājs, kad iet peldēt. Es biju šajā sapulcē, viņi apspriedās un nedeva man šo vakanci. Es biju ļoti bēdīgs, atstumts, mani jau bērnībā atstūma, un tagad atkal tas notiek. Tajā pašā laikā, kad man mācītājs deva lasīt grāmatu “Mēs baptisti”, teicu, ka es tādas nelasu, es lasu tikai Bībeli. Kad Dievs ir radījis tevī pārmaiņas, kad esi no augšienes piedzimis, tev nav jālūdzas, lai aizietu no punkta A uz punktu B. Tu pats vēlies, tevi ir jābremzē, lai tu nesadarītu pārāk lielas muļķības. Nekļūdās tas, kurš nedara, vajag rīkoties, bet vajag arī ieklausīties. Radi manī šķīstu sirdi. Ja tev tādas nav, tad ieraugi to sevī, kas vēlas kalpot Dievam.

Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. (Mateja evaņģēlijs 17:1-2)

Tīri teoloģiski pareizi būtu tā, ka Vecajā Derībā Mozus vaigs atspoguļoja Dievu, Jaunajā Derībā Jēzus vaigs spīdēja no iekšienes. Spīdēšana ir godība. Vecajā Derībā aiz priekškariem, vārtiem, priesteru rituāliem, dzīvnieku upuriem vissvētākajā vietā, kur priesteris iegāja vienu reizi gadā, tā bija Dieva tuvuma vieta, kur Dievs atklājās, uz salīdzināšanās šķirsta vāka, tur bija arī desmit baušļi. Tik nepieejama bija Dieva klātbūtne un arī kalpošana un paklausība. Mozus teica, ka jāklausa ir, bet iekšēji nav spējīgi to izdarīt. Arī Mozum bija gaisma no iekšienes, Bībele kontekstā stāsta, ka dažos cilvēkos bija gars. Es mācu šeit, kā būt par gara cilvēkiem. Dievs savējiem mīļajiem visu dod miegā. Dievs apgaismo miegā Savu vaigu pār tevi. Tuvākie trīs mācekļi bija līdzi tajā brīdī, kad Viņš tika apskaidrots. Mācekļi apjuka: ko darīt, baigi labi, šeit ir Dieva klātbūtne, ceļam telti šeit. Kāpēc Jēzus paņēma līdzi mācekļus? Un pats lūdza Dievu? Tika atbrīvots no bailēm, aizejot pie krusta. Viņš mācīja mācekļiem, kā būt apskaidrotiem, kā staigāt garā, kā būt gara cilvēkiem, būt kā Dāvidam. Es no savas puses daru ar garīgo disciplīnu, bet Dievs rada manā sirdī. Lai varētu sirdi pārveidot, viens nosacījums ir jaunpiedzimšanas piedzīvojums, otrs – sistemātiska sirds barošana, regulāra un pareiza lūgšana. Es jums stāstīju par meža stigu Limbažos, kur braucu ārā no pilsētiņas meklēt mežu, un vienā reizē brauc mašīna meža stigā. Izrādās meža īpašnieks, un prasa – ko dari? Dievu lūdz. Viņš gan baigi netic, ja avīzēs rakstīs, tad aiziešot uz draudzi, pienāca laiks, kad rakstīja avīzēs. Es satiku viņu benzīntankā, un viņš teica, ka netur savu vārdu. Arī cita mašīna domāja, ko es tik ilgi daru? Kā? Dievu lūdzu! Te viss svētīts mežs būs, es dzirdēju, ka kāds te ir pakāries, nu tad vairs nebūs tādu gadījumu. Viņi ticēja un saprata, ko es daru. Tā bija mana būtība, es braucu ārā viens pats ar Dievu, man bija gari Dieva vārdu saraksti, kurus es apliecināju. Caur šo apliecināšanu rada manī to sirdi tādu, kā Dievs ir iedevis šo ideju caur Dieva vārdu. Pats Dievs darbojas tajos, kas tic. Jēzus ļoti vēlējās, lai mācekļi kļūst kā Viņš.

Man bija saruna ar podkāsta viesi. Es atvēru vaļā viņam Bībeli un teicu: “Redzi, tie apustuļi nomira mocekļu nāvē, izņemot Jāni, kaut kas tajā viss ir.” Tas ir Gara spēks. Ar Dievu viss ir iespējams, caur sirds pārmaiņām sevi salīdzināt ar Dievu, pieskaņot to Dievam, cilvēkus pievest tuvāk Dievam. Pretējā gadījumā visas tavas pūles ir nedzīvas un tukšas, jā, var kaut ko izdarīt, panākt. Podkāsta viesis pārdod augstas klases automašīnas, sācis to darīt no pilnīgas nulles, viņš minēja, kad reiz opis bija vedis viņu uz skolu ar vecu mašīnu, un visskaistākā skolas meitene redzēja, ka piebrauc viņš, un tieši saplīst mašīna. Opis saka, lai stumj to mašīnu. Iedomājies to meitenes skatienu. Tajā reizē viņš nolēma, ka nekad nebrauks ar tādām grabažām. Viņš vēlējās, un šodien viņš domā jau par salonu Rīgā, šobrīd viņam salons ir Tukumā. Tikko viņš Ferrari ir pārdevis. Mīļākā mašīna ir BMW. Interesanti ir tas, ka viņš atnāk uz podkāstu, un redz, ka Bībele ir melnā krāsā ar zelta logo. Viņa kluba logo ir melns ar zelta burtiem, viņš ir izbrīnā. Pēc podkāsta man bija viņam dāvana, tāpat kā viņam man, kalendārs un krūzīte – melna ar zelta burtiem. Viņa kalendārs bija ar automašīnām, ko ir pārdevis. Man ir dabas skati. Kā tas var būt? Tavs gara saturs, kas tevī, piesaista līdzīgus cilvēkus, ir līdzīga vilkme. Cik labi, ka tu vari piedāvāt arī kaut ko vairāk, kā ne tikai cilvēcīgo spēku, bet Kristu. Mēs esam saldā smarža tiem, kas tiek izglābti. Izvēle ir cilvēku rokās, mēs varam būt ceļā un dod cerību. Mana dzīves jēga ir dot cilvēkiem cerību, būt laimīgam pašam, lai varētu dot laimi citiem. Lūk, kāpēc Jēzus aicināja mācekļus līdzi, vēlējās tādas pašas pārmaiņas viņiem.

Un, izgrūduši no pilsētas ārā, nomētāja akmeņiem. Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kura vārds bija Sauls. Tie nomētāja akmeņiem Stefanu, kas sauca un sacīja: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.” (Apustuļu darbi 7:58-59)

Kas tas ir par spēku? Viņi nespēja pretoties Stefana vārdiem. Viņš redzēja debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu. Svētais Gars bija klātesošs caur Stefanu.

Un, kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja. (Apustuļu darbi 22:20)

Sauls vadīja nāves sodu Stefanam, bet viņš redzēja apgaismoto vaigu. Viņš bija progresīvs Dieva ienaidnieks. Farizejs no farizejiem, progresīvākais krustā sitējs. Viņš bija saņēmis pilnvaras, spieda zaimot, spīdzināja, lika cietumos.

Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi. Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā; celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” (Apustuļu darbi 9:1-6)

Kāds spēks! Tie nav tikai vārdi, tie ir vārdi ar spēku, gaismas vārdi, gaisma cilvēkā. Svētais Gars ir gaisma. Tas ir jēdziens, kā mēs saprotam kaut ko labu, tas nenozīmē, ka tas ir tā, kā Dievs to redz. Gaisma dod enerģiju, tā silda, aizdzen tumsu.

Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un Tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: “Ananija!” Viņš atbildēja: “Še es esmu, Kungs!” Tas Kungs viņam sacīja: “Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauls; viņš lūdz Dievu un parādībā ir redzējis vīru, vārdā Ananija, ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal kļūtu redzīgs.” (Apustuļu darbi 10:12)

Un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls. (Apustuļu darbi 9:20)

Tās ir ļoti ekstrēmas pārvērtības. Bībele min, ka Dievs respektē cilvēka brīvo gribu. Šajā gadījumā izskatās, ka nerespektēja Pāvila brīvo gribu. Viņš bija saskāries ar gaismu. Atklājās niknākajam vajātājam, Viņš to piepildīja ar Svēto Garu, lai sludina evaņģēliju. Par Pāvilu zina visa pasaule. Tas ir Pāvils, kas nebija kopā ar Kristu, nebija Kristu miesā redzējis, bet taču Kristus atklājās viņam caur Stefanu un citiem kristiešiem. Es domāju, kopumā ņemot apustuļu darbus, šeit lielu lomu spēlē draudzes lūgšana. Sirds pārmaiņas mūsos iet daudz tālāk. Pārmaiņas, kas sākās mūsos, ir dabiskas citos cilvēkos.

Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm. (2. Korintiešiem vēstule 3:3)

Viņš ir strādājis tā, ka pats Dievs ir darbojies pie šiem cilvēkiem, viņi ir satvēruši Kristus vēsti un izmaiņas garā. Nevis ka mēs paši būtu spējīgi, bet ja esam, tad tas ir no Dieva. Esi spējīgs domāt pozitīvas domas, tevi nepārņem tumsa, negatīvas nojautas. Tas, no kā tu baidies, tevi var aizsniegt, tas, par ko tu sapņo. Piespied sevi domāt pozitīvus tēlus, tas tev notiks. Atkal man bija tā reklāma ceļā – nāvīgi stilīgi pārsniegt ātrumu –, es domāju šādas reklāmas var pretēju rezultātu izraisīt cilvēka galvā, emocijās, sirdī, darboties tā kā lāsts. Citiem tas var sabojāt galvu. Iekšēji man tādas lietas nepatīk. Pāvils saka, ka Dievs mūs ir darījis spējīgus kalpot Jaunajai Derībai, ne burtam, bet Garam, jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.

Kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. (2. Korintiešiem vēstule 3:6)

Pāvils turpina:

[..] ka Israēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd, kā lai nebūtu daudz lielāks spožums Gara kalpošanai? (2. Korintiešiem vēstule 3:7-8)

Lasi pravietojumu, tas ir personīgi tev. Ja tev kaut kas šķiet labs, spožs, izdevies, ja tev šķiet, ka tie ir tavi panākumi, kas būtībā tādi arī ir, bet Dievs saka, ka tas, kas tev līdz šim ir šķitis spožs un labs, kas līdz šim ir bijis kā tava paradigma, kas vispār ir labs un kas slikts, tava mēraukla, tad pēc lūgšanas: “Dievs, šķīstī manu sirdi un atjauno pastāvīgu Garu,” pēc tām pārmaiņām, kuras Dievs inspirē tavā sirdī, šis šodienas spožums liksies tev kā nekas, salīdzinot ar to spožumu, kas sagaida tevi priekšā. Āmen!

Jo, kas bijis spožs, tas tagad ir zaudējis savu spožumu šā pārlieku lielā spožuma dēļ. Jo, ja tam, kam bija jāzūd, bijis spožums, tad jo vairāk būs spožums tam, kas paliek. (2. Korintiešiem vēstule 3:10-11)

Jo, kas bijis spožs, tas tagad ir zaudējis savu spožumu — spožums, kas bija Mozus vaigā. Bet Pāvils saka, ka tas, kas bija Mozus vaigā, atspoguļoja Dievu, bet tagad mūsos, kur Kunga Gars, tur ir brīvība.

Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2. Korintiešiem vēstule 3:18)

To dara Svētais Gars, ne mēs paši. Sadarbībā ar mums to dara Svētais Gars. Ir jāieiet Svētajā Garā. Es atgriežos pie pagājušās svētrunas, kad apustuļi gaidīja Svēto Garu.

Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši.  Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:4-8)

Jēzus apustuļiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu: jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Un tad mācekļi jautāja: “Saki, Kungs, kad būs tas laiks, cikos, kāds datums, kad Tu sāksi valdīt kā Ķēniņš?” Viņiem vēl joprojām bija sapratne, ka Jēzus nāks virs zemes miesā un te valdīs kā Ķēniņš, ka valstība būs virs zemes, Jēzus sēdēs tronī un strādās parlaments. Ne visi pilnībā visu izprata. Un Jēzus atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt kad, bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsiet Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā Jūdejā un Samarijā, un līdz pašam pasaules galam.” Tad, kad šī lūgšana sāk piepildīties darbībā cilvēku sirdīs, tu esi liecinieks. Tu tiec piepildīts ar Svēto Garu, un tu esi liecinieks. Šeit vairs nav nekas piespiests vai tāds, ko tu nevēlies — tu vēlies.

Vai gribi zināt pazīmes, vai esi vai neesi Svētā Gara pilns? Gribi vai negribi kalpot — lūk, visa atbilde. Vai tu esi piedzimis no augšienes vai nē? Vai tu gribi kalpot vai negribi kalpot? Tas, mīļie draugi, ir indikators. Jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsiet Mani liecinieki. Tajā pašā laikā, protams, ka Jēzus saka:

Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Protams, paliek arī pienākums, bet tajā pašā laikā šis pienākums, kā Jēzus saka:

“Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:30)

Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man. (Mateja evaņģēlijs 16:24)

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. (Mateja evaņģēlijs 11:28)

Nāciet pie Manis, Es jūs gribu atvieglināt. Slava Tev, Debesu Tēvs! Ir sācies cits laikmets. Es nolasīšu vienu rakstvietu, un tas arī ir kā pravietojums, mierinājums.

Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs. Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja. Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (Jāņa evaņģēlijs 8:3-11)

Rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā. Šie cilvēki viņu atveda pie Jēzus un gaidīja, ko teiks Viņš, jo par šādiem pārkāpumiem paredzēts sods — nomētāšana ar akmeņiem līdz nāvei. Jēzus sēdēja un kaut ko rakstīja smiltīs. Jēzus pacēla galvu — viņi bija sapulcējušies, bija salasījuši akmeņus, bija gatavi nomētāt šo sievieti. Jēzus sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Cits pēc cita, sākot ar jūtīgākajiem farizejiem, rakstu mācītājiem, kas bija sanākuši, viņi nometa akmeņus un aizgāja. Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Iedomājies viņas pārdzīvojumus. Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” Viņš nesaka: turpini grēkot. Viņš nesaka: ja tu turpināsi grēkot, tad gan tevi nomētās ar akmeņiem. Bet tas tā var notikt, ja to darīsi, taču Viņš to nenovēl. Jēzus saka:

Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jāņa evaņģēlijs 8:12)

Tam būs dzīvības gaisma. Vēl precīzāka Rakstu vieta:

Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā. Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. (Jāņa evaņģēlijs 12:46-47)

“Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā. Ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju.” Jēzus netiesā. “Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. Es neesmu nācis šo grēcīgo sievieti tiesāt, bet būt gaisma viņai, viņas sirdij, kas to pārmaina.” Kāda ir Dieva žēlastība? Tas Kungs lai tevi svētī un tevi pasargā. Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs. Tas Kungs lai paceļ Savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru. Lai tevi apgaismo Kristus gaisma – Gara gaisma tevī! Dievs, radi manī, lai gaisma ir manā sirdī, ka gaisma ir mans ceļa rādītājs uz maniem ceļiem, kas izkliedē tumsu. Jebšu tūkstoši krīt blakus un desmit tūkstoši pa labo roku, tas mani neskars. Tajā pašā laikā Jēzus saka:

Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā. (Jāņa evaņģēlijs 12:48)

Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus — Viņš nerunā par bauslību, Viņš runā par Saviem vārdiem — tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko Es esmu runājis, spriedīs tiesu pastarā dienā. Tātad ne bauslība, ne vārdi, ko drīkst un ko nedrīkst. Svarīgi ir, lai tu izmanto Dieva žēlastību, lai pārvērstos no spožuma uz spožumu Viņa līdzībā. Par to Jēzus saka, ka tiem ir tiesas spriedējs — Mans paša vārds, bet Es nevienu netiesāju, Es esmu nācis atpestīt, nevis tiesāt. Ir Rakstu vieta, kas saka, ka, kas tic, tas tiesā nenāk. Ja runa ir par teoloģiju, tad es pieturos pie versijas, ka lielajā tiesas dienā, kad visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā, tie, kas tic Kristum, viņi nebūs šajā pulkā. Viņiem ne par ko nebūs jāatskaitās. Viņi būs kopā ar Kristu. Jo viņi būs līdzīgi Viņam savā sirds saturā. Viņi būs bijuši uz ceļa no spožuma uz spožumu, spoguļodamies Viņa godībā.

Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi Viņam jautāja: “Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?” Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā. Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma.” To sacījis, Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm un sacīja viņam: “Ej, mazgājies Ziloas (tulkojumā: sūtītais) dīķī!” Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs. (Jāņa evaņģēlijs 9:1-7)

Garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi Viņam jautāja: “Rabi, kas ir grēkojis — viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš piedzimis neredzīgs?” Visi viņi skaidroja, ka ir kaut kāds iemesls. Arī Dāvids teica, ka māte mani ir grēkos dzemdējusi. Tā nav nepatiesība, bet Jēzus saka: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” Tas nenozīmē, ka viņš nav grēkojis, bet Jēzus saka, ka tas nav svarīgi. Nekoncentrējies uz to, kas ir bijis. Piektajā pantā Jēzus saka: “Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma.” Un tur ir rakstīts, ka Jēzus taisīja svaidāmo no siekalām un zemes, uzlika to uz viņa acīm, un viņš kļuva redzīgs. Šis cilvēks pirmo reizi savā mūžā ieraudzīja gaismu. Bet pirms viņš ar acīm ieraudzīja gaismu, viņš sastapās ar patieso gaismu, jo Viņš ir patiesā gaisma, kas ir nākusi pasaulē. Viņa vārds ir Kristus, Kungs, Ķēniņš, Viņš valda, āmen! Slava Tev, Debesu Tēvs!

Tagad mājas darbs — visām grupiņām un tev personīgi. Hērods apcietināja draudzes locekļus, ar zobenu nogalināja Jēkabu, bet Pēteri arestēja. Te ir teikts, ka Pēteri apsargāja 16 romiešu kareivji četrās maiņās.

Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā. Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu.  Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: “Celies ātri augšā!” Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: “Apjozies un apauj kājas!” Viņš tā darīja. Un tas turpināja: “Apvelc savas drēbes un seko man!” Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību. Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.” To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca klausīties; un, Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. Tie viņai sacīja: “Tu esi traka.” Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.” Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās. Viņš tiem māja ar roku, lai tie klusētu, un tiem pastāstīja, kā Tas Kungs viņu izvedis no cietuma. Viņš sacīja: “Pasakait to Jēkabam un brāļiem!” Un izgājis viņš devās uz citu vietu. (Apustuļu darbi 12:4-17)

Te ir teikts, ka Pēteri cietumā apsargāja, bet draudze bez mitēšanās lūdza Dievu. Kad Mozus nokāpa no kalna, kad bija runājis ar Dievu, viņš nezināja, ka viņa vaigs spīd. Un draudze nezināja to, kas notiks tagad — viņi bez mitēšanās lūdza Dievu. Pēteris ir arestēts, Jēkabs ir nogalināts, un te ir teikts septītajā pantā: Tā Kunga eņģelis piestājās, un gaisma apspīdēja cietuma istabu. Eņģelis pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: “Celies ātri augšā!” Un važas nokrita no viņa rokām. “Apjozies un apauj kājas!” Pēteris paklausa. Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība — tas notiek it kā sapnī. Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas paši no sevis atvērās, nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Pēteris atjēdzās, ka viņš ir brīvībā.

Es iepriekšējo reizi stāstīju, ka es redzēju klātienē cilvēku un klausījos viņu — mācītāju no Ķīnas, kurš līdzīgā veidā izgāja no Ķīnas cietuma. Eņģelis runāja sievas balsī, un viņš izgāja cauri sienām. Es nezinu, kā tas ir iespējams, bet Jēzus staigāja cauri sienām. Es neieciklējos un nekoncentrējos uz brīnumiem, ka man tagad ir jāstaigā caur sienām, un nezinu, vai Dievs to grib, lai tagad tā visi šeit staigātu. Tas ir kaut kas no debesu realitātes. Es to visu nezinu, bet tas ir brīnums. Šeit runa ir par gaismu, kas apspīdēja cietuma istabu, kad draudze lūdza. Jēzus ir gaisma. Te 12. pantā ir tā teikts: to apzinājies, viņš devās uz Marijas namu — tā bija Jāņa māte. Tur bija daudzi sapulcējušies un lūdza Dievu. Viņam pie vārtiem klauvējot, atnāk kalpone, vārdā Rode, un, Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās cilvēkiem pavēstīt, ka Pēteris ir atnācis. Ko viņai atbildēja tie, kas lūdza Dievu par Pētera atbrīvošanu? “Tu esi traka!” “Tas nav Pēteris, tas ir viņa eņģelis.” Tur bija dažādas teorijas. Pēteris joprojām klauvēja. Tad viņi atvēra un, to redzēdami, izbijās. Viņš tiem māja ar roku, lai tie klusētu, un tiem pastāstīja, kas bija noticis.

Mājas uzdevums: vienprātībā lūdziet Dievu par sirds pārmaiņām. “Šķīsti manu sirdi, atjauno pastāvības Garu! Kas mīl Tevi, Kungs, lai pārmaiņas ir manī un mūsu grupiņā, un mūsu mērķis, Kungs, ka mēs esam Tava Gara vadīti cilvēki, kas vēlas pārmaiņas cilvēkos, kas vēlas ievest cilvēkus Dieva klātbūtnē!” Lūgšana, kas maina visu.

Vēl šo sprediķi varētu nosaukt: “Radi manī, ak Kungs, šķīstu sirdi un pastāvīgu Garu.”  Vēl šo svētrunu varētu arī nosaukt: “Apgaismo Savu vaigu pār mani!” Lūgsim Dievu, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums.

Svētais Gars, es Tev lūdzu — apgaismo ar Savu gaismu, ar Sevi, ar Savu klātbūtni katru vienu, kas dzird Tavu vārdu šodien, kas ir Tavas klātbūtnes atmosfērā šodien, katru, kas klausās, skatās internetā, lasa. Svētais Gars, pacel Savu vaigu uz katru vienu cilvēku, kas Tevi dzird, kas bauda Tavu klātbūtni šajā brīdī. Ak, Kungs, radi mūsos šķīstu sirdi un pastāvīgu Garu. Tu teici, un tapa — radi mūsos. Radi mūsos tādu Garu, kas meklē Tevi dienu no dienas, Tavu tuvumu, Tavu vaigu, kas savu skatu vērš uz augšu, ne uz zemes lietām, lai var nākt Tava valstība, lai mūsu emocijas ir labas, lai mēs esam laimīgi, piepildīti, uzlādēti, stipri, iecietīgi, iejūtīgi, mīloši. Radi mums tādas sirdis, Kungs. Jā, mēs zinām, kādi mēs esam dzemdēti, ieņemti, bet, Kungs, mēs ticam, ka neredzēs Dieva valstību tie, kas nepiedzimst no augšienes. Mēs ticam, ka Tu pārradi un dod jaunu — Tu radi un aizstāj visu veco. Mēs novelkam veco un uzvelkam jauno.

Kungs, radi ar Savu Garu — radi mūsos pārmaiņas, sirds pārmaiņas, prāta pārmaiņas, dzīves pārmaiņas. Radi, Kungs! Lai Tava dzīvība, Tava gaisma izgaismo visus mūsu dvēseles nostūrus, lai Tava gaisma mūs apskaidro un apskaidro miesu, lai Tava godība, Tavs spēks, Tavs svaidījums būtu redzams. Mēs Tev pateicamies, Kungs, ka ar Tavām brūcēm mēs esam dziedināti. Lai Tavā gaismā, Tavā tuvumā atjaunojas šūnas — atjaunojas šūnas Jēzus Kristus vārdā, dzīvības šūnas, lai iznīkst viss, kas nav no Tevis. Līdzīgi kā Tu, Kungs, mūsu vecais cilvēks ir miris, ir pagremdēts, un mēs līdz ar Tevi esam augšām cēlušies jaunai dzīvei. Lai tas parādās miesā, Kungs, — parādās miesā, Garā, emocijās, visā mūsu būtībā un arī miesā. Lai viss, kas miris, kļūst dzīvs. Viss, kas bijis netīrs, kļūst tīrs. Kas nespēcīgs — lai kļūst spēcīgs. Dzīvība un veselība, atjaunošanās, finansiāla labklājība, pareizie cilvēki, pareizas tikšanās. Gara cilvēki pievelk Gara cilvēkus, pievelk labus notikumus. Paldies, Jēzu Kristu, ka Tu esi tas, kurš svētī, ka Tu seko Savam vārdam. Es lieku Tavu vārdu uz draudzi, šos vārdus es lieku uz draudzi, un es Tev pateicos, ka Tu svētī, ka Tu dari pārmaiņas, ka Tu svētī mani, Tu svētī mūs visus. Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes! Mēs Tev pateicamies par pārmaiņām, kas notiek šajā brīdī, un par pārmaiņām, kas nāks rīt, parīt un par Tavu klātbūtni ikdienā. Mēs slavējam Tevi, Kungs, un pateicamies! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Lūgšana, kas maina visu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija