Tempļa lūgšana.

Templi uzcēla ķēniņš Salamans. Dāvids sagatavoja visu nepieciešamo un, kad Salamans stājās savā amatā, viņš to uzcēla. Templis pastāvēja 380 gadus, kamēr babilonieši to pilnībā nopostīja. Nākamais solis bija pēc trimdas, kad Izraēls atgriezās savā zemē. Zerubābela vadībā templis tika atjaunots ar Persijas ķēniņa Kīra pavēli. Jaunākos laikos ķēniņš Hērods Zerubābela templi pārbūvēja par ļoti milzīgu, iespaidīgu templi. Trīs tempļa fāzes jeb trīs tempļi: pirmais bija Salamana templis, otrais Zerubabela templis un trešais – Hēroda templis – vienā vietā, viens un tas pats. Sākotnēji tempļa vietā bija telts jeb skinija, kas pildīja to pašu funkciju, bet bija pārnēsājama. Tad, kad Izraēls iemantoja apsolīto zemi, tad pārnēsāt vairs nebija nepieciešams un tika uzcelts templis no dažādiem vērtīgiem materiāliem. Tā bija būve, kurai bija paredzēts stāvēt mūžīgi mūžos. Tomēr šodien tur vairs nav tempļa, bet gan musulmaņu mošeja. Jēzus mācekļus brīdināja, ka akmens uz akmens tur nepaliks, kad tie Viņam rādīja iespaidīgo Hēroda templi. Tā arī notika, ka 70. g.m.ē. romieši nopostīja templi, un šodien tur palikusi tikai viena mūra siena, ko sauc par Raudu mūri. Jūdi no visas pasaules brauc tur pielūgt Dievu. Tā ir beigusies šī tempļa godība. Bībelē ir aprakstīts gadījums, kad Jēzus iegāja templī un sāka izdzīt baložu pārdevējus, apgāza naudas mijēju galdus, lika visu nest projām.

Un Viņš mācīja un tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. – Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.” (Marka evaņģēlijs 11:17)

Faktiski ar šiem vārdiem Jēzus skaidri pasaka, ka Dieva vārds un lūgšana ir pats svarīgākais. Lai kāds nebūtu templis, ja tas nepilda savu primāro funkciju, ko Dievs ir paredzējis, proti, lūgšanu nama funkciju, tad tas aiziet bojā kopā ar Izraēlu. Jaunajā Derībā draudze ir templis un mēs katrs personīgi esam Dieva nams. Tā ir  rakstīts.

Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? (1. Korintiešiem vēstule 3:16)

Gan draudzei, gan mājas grupiņai un katram individuāli tieši lūgšanai ir jābūt pamatu pamatā. Pretējā gadījumā no tevis pāri paliks tikai viena siena, kur vienreiz gadā atnāks cilvēki ielikt lūgšanu un paraudāt – Raudu mūris. Tas nenozīmē, ka šeit, virs zemes, tev nekas nepaliek, bet no tavas ticības, no tā, kas celts Dievam, nekas nepaliek pāri. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kas templī notiek. Centrālai vietai ir jābūt lūgšanai, attiecībām ar Dievu. Tempļa vēstures mācība ir sekojoša: tur, kur ir vāja pielūgsme, lūgšanas, vai vispār tos nav, tur sākas garīga degradācija, verdzība, nesvētums, posts un, galu galā, arī atmaksa. Pirms tika uzcelts templis, bija skinija jeb saiešanas telts, kas tika pārnēsāta klejojumos pa tuksnesi. Bija speciāli kalpotāji, kas to savāca un atkal uzstādīja, bija priesteri un levīti, kuri kalpoja. Tā Kunga nams jeb skinija bija vieta, kur atklājās Dievs. Šī telts atradās Izraēla vidū. Visa nometne tika celta pēc tāda principa, ka šī skinija, Dieva klātbūtnes vieta, atradās pašā vidū. To pašu vajag attiecināt katram pašam uz savu dzīvi, uz mājas grupiņu un draudzi. Lūgšanai un attiecībām ar Dievu ir jābūt pašā vidū, vissvarīgākajai prioritātei. Mozus skiniju uzcēla pēc Dieva norādījumiem, ko viņš saņēma kalnā, pats personīgi runājot ar Dievu. Viņš kāpa kalnā un četrdesmit dienas runāja ar Dievu, saņēma Derības plāksnes ar baušļiem. Viņš tur saņēma arī norādījumus, kā celt šo Dieva klātbūtnes vietu. Levīti bija tie, kuri pārnēsāja telti, bet priesteri izpildīja upurēšanas kārtību pie altāriem. Skinijā, un vēlāk arī templī, bija konkrētas lietas, kuras, attiecinot uz šodienas  draudzi, varam saprast kādus elementus, kā pareizi lūgt Dievu. Visi Dieva pielūgsmes elementi atradās templī un tur bija sava kārtība. Tikai vienu reizi gadā vissvētākajā vietā iegāja augstais priesteris salīdzināt tautas grēkus. Jēzus saka, ka Viņš ir augstais priesteris, kurš iegājis ne rokām taisītā svētnīcā.

Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā. (Ebrejiem vēstule 9:14)

Mums vairs nav nepieciešams pienest dzīvnieku upurus, lai baudītu Dieva klātbūtni, kas pilnā mērā tikai vienreiz gadā atklājās pie Derības šķirsta augstajam priesterim. Mums katram ir pieeja pie Dieva personīgi. Viņa vārds saka, ka mēs esam ķēnišķīgi priesteri. Mums kā draudzei, arī katrai mājas grupiņai un individuāli ir pieeja pie Dieva – jebkurā laikā, jebkurā brīdī, kad mēs Viņu lūdzam, slavējam, kad studējam Viņa vārdu. Faktiski arī tagad, kad esam sanākuši šeit kopā, līdzīgi kā Vecās Derības templī, mēs esam iegājuši Dieva klātbūtnē. No tempļa kārtības mēs varam mācīties dažādus elementus, kas palīdz mums saprast kā pareizi lūgt Dievu. Pagājušā reizē mēs skatījāmies tēvreizi kā paraugu, kā lūgt. Tā nav domāta, lai tikai skaitītu tēvreizi, bet  lai saprastu pamatvirzienu, kā pareizi veidot savu lūgšanu dzīvi. Tāpat arī pēc tempļa lūgšanas varam mācīties kā lūgt Dievu. Skinijas celšanai tika izlietota apmēram viena tonna zelta. Tas norāda, ka tai lietoja visdārgākos materiālus un tas norāda, ka šī vieta ir pati svarīgākā, visdārgākā. Katram kristietim pats dārgākais un svarīgākais ir personīgas attiecības ar Dievu. Tas ir vissvarīgākais arī katrai grupai un draudzei. Iziesim cauri, kas tajā bija, kā tas izskatījās. Internetā var atrast skinijas un tempļa shēmas, bet es stāstīšu no galvas.

Dedzināmo upuru altāris.

Kad priesteri veica kalpošanu templī, tika ievērota konkrēta secība. Vispirms viņš gāja pie dedzināmā upura altāra. Kas pie tā notika un, ko tas nozīmē mums šodien? Tas bija altāris no koka ar bronzas pārklājumu. Pirms ieiešanas pašā templī, tika pienests upuris uz šī altāra. Mozus grāmatās rituāls ir ļoti smalki aprakstīts, tas ir diezgan sarežģīts, bet svarīgi ir tas, ka priesteris bez upura templī neiegāja. Ko tas nozīmē mums šodien, ejot lūgšanā? Ja tu lieto tempļa lūgšanu, iedomājies šo altāri un to, ka tu esi priesteris, kurš iet templī. Tu ej ar upuri, bet ne ar savu, bet ar Kristus upuri. Tu ej lūgšanā, pirmkārt, caur Kristus upuri. Tu apzinies, ka tev ir pieeja pie sava Tēva debesīs tāpēc, ka Viņš sūtījis savu Dēlu Jēzu Kristu, kurš ir nomiris par taviem grēkiem, augšāmcēlies un darījis iespējamu to, ka vari būt Viņa klātbūtnē, kā arī to, ka Dieva Gars ir tevī un tu Viņā. Tas ir, pateicoties nevis taviem labajiem darbiem, vai kam citam.

Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (Romiešiem vēstule 3:23)

Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. (Romiešiem vēstule 3:10)

Dievs skatās kā uz tīru un šķīstu uz jebkuru, kurš atzīst Kristus upuri. Kad ej lūgšanā, tad vispirms pateicies par Kristus upuri un apzinies, ka tikai, pateicoties tam, tu vari ienākt Dieva klātbūtnē. Man patīk šis pirmais etaps un varu ļoti daudz pie tā lūgt tad, kad lietoju tempļa lūgšanu. Es pateicos par visu, kas apsolīts Dieva vārdā un ko esmu saņēmis caur Kristus upuri. Pasaku paldies par visu, kas es esmu, ka esmu jauns radījums un par visu, kas man pienākas. Tur ir ļoti daudz par ko lūgt, pateikties un slavēt. Var slavēt par daudz dažādām lietām, kas tev pieder, kas atklāts Dieva vārdā, kas pieder tev caur Kristus upuri – par brīvību, dziedināšanu un daudzām citām lietām.

Mazgājamais trauks.

Nākamais solis bija pie mazgājamā trauka, kas bija īpaši izveidots. Lai priesteris ieietu templī, un izpildītu visus veicamos rituālus, pašam bija jāmazgājas. Ja priesteris nebija mazgājies, tad bija pārkāpis noteikumus un sekas varēja būt bēdīgas. Mazgāšanās simbolizēja šķīstīšanos, svētīšanos, svētu dzīvi. Ja tuvojās Dievam nemazgājies, tad varēja sekot pat nāves sods. Tajā laikā dažādi mazgāšanās rituāli bija ne tikai priesteriem, bet arī parastiem cilvēkiem. Tie gan vēlāk tika pārspīlēti līdz absurdam. Kas tev būtu jādara šajā etapā? Jāatzīst savas vainas. Pēc tam, kas esi nācis un izteicis pateicību caur Kristus upuri, cik jauki un labi esam Kristū, tad mazgājies. Bībelē rakstīts:

Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1. Jāņa vēstule 1:9)

Tu atzīsti, piemini savas nepilnības, kuras caur Kristus upuri Dievs ir piedevis. Tāpēc vispirms tu nāc caur upuri – vispirms upuris un tad tu nāc Dieva klātbūtnē, un tad atzīsti lietas, kas jāmaina. Tu lūdz, lai Dievs šķīstī, apliecini dažādus svētas dzīves elementus savā dzīvē. Ja ir dažādas nepilnības, tad apliecini, ka tās jau ir atrisinātas. Tā ir vieta, kur ir jāpielīdzina plaisas. Tev godīgi jānāk pie Dieva un jāsaka: “Man, lūk, dzīvē ir tāda lieta un es pateicos, Dievs, ka kopā ar Tevi to risinu un tas tiks sakārtots.” Ja Vecajā Derībā tika veikta simboliska mazgāšanās, tad Jaunajā Derībā tam nav sakara ar miesīgu mazgāšanos, bet gan ar garīgu mazgāšanos. Pēc tam, kad bija pienesis upuri un mazgājies, priesteris gāja iekšā pašā templī – svētajā vietā. Tempļa teritorijā bija dažādi pagalmi, bet pašā templī bija svētā vieta un vissvētākā vieta.

Svētā vieta.

Ieejot svētajā vietā, priesteris vispirms gāja pie luktura. Tas bija lukturis – menora –, kas ir redzēts dažādās filmās, zīmējumos. Šajā lukturī priesterim nepārtraukti bija jāuztur uguns. Visu laiku bija jārūpējas, lai tajā būtu eļļa un tas degtu. Tā bija tāda kā mūžīgā uguns. Ko tas nozīmēja toreiz un mums šodien? Lukturis bija no zelta.

Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jāņa evaņģēlijs 8:12)

Jēzus ir gaisma šai pasaulē. Ja šī uguns nodzisa, tad skaitījās, ka templis ir apgānīts. Uguns nedrīkstēja ne mirkli apdzist un to uzturēja tikai ar vislabāko eļļu, lai būtu visspožākā gaisma. Priekš šodienas tas nozīmē Dieva Garu tevī, un nav jāgaida, ka tā uguns pati no sevis degs.

[..] tad nu iekarsies un atgriezies! (Atklāsmes grāmata 3:19)

Dievam nav patīkami, ka tu esi remdens. Auksts arī nav patīkami, bet tas ir ar cerību cilvēkam atgriezties. Par cilvēku, kurš uzskata, ka viss ir kārtībā, tas vāji kvēl un Dieva vārds saka, ka ar laiku izgrūdīs no Savas klātbūtnes.

Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes grāmata 3:16)

Tu esi lukturis. Ir viens svarīgs vārds – degt. Degt Dievam. Tad, kad esi bijis pie upuru altāra, mazgājamā trauka, tad nāk kalpošana, evaņģelizācija – viss labākais kalpošanai Dievam. Vislabākais gan tajās kalpošanās, ko esi uzņēmies draudzē, gan dažādas privātas iniciatīvas, gan rūpes par visas draudzes vajadzībām – viss vislabākais. Šeit tu lūdz, lai uguns neapdzistu. Tas pat nav jālūdz – tu vienkārši rūpējies par to, apliecini, lūdz par kalpošanas vajadzībām. Tu pastāvīgi rūpējies ne tikai par šķīstīšanos un mainīšanos, bet arī par to, lai dedz kalpošanā. Uguns kalpošanā, ko tu pats kurini. Priesteris gāja šajā vietā, lai uguni uzturētu un tu ej šai vietā, lai uguni uzturētu. Pirmais ir upuris, otrā – mazgāšanās un trešais – uguns. Jēzus ir gaisma.

Skatāmo maižu galds.

Tālāk no luktura priesteris gāja pie skatāmo maižu galda. Bija galds, uz kura bija saliktas divpadsmit upurmaizes, kas simbolizēja Dieva apgādību pār divpadsmit ciltīm. Jaunajā Derībā rakstīts, ka Jēzus ir dzīvības maize. Tāpēc šajā vietā tu vari lūgt saskaņā ar rakstvietām, ko tu konkrētā dienā esi lasījis, jo tā ir garīgā maize. Tas ir tādā gadījumā, ja tu vispirms lasi Bībeli un tad lūdz. Ja tu vispirms lūdz un tad lasi Bībeli, tad, pēc manām domām, tev ir problēma pie skatāmām maizēm, jo tev nav Dieva vārda, ja vien nav ieplānotas speciālas rakstvietas. Šajā vietā vari pateikties par garīgām vajadzībām, kuras Jēzus apmierina. Viņš tās apmierina sekojošā veidā: tu ņem rokās Bībeli un lasi to. To, ko esi lasījis, vari pārdomāt un par to lūgt. Otra lieta ir – vari lūgt tīri par fiziskajām vajadzībām. Tu vari pateikties, ka Viņš ir apgādnieks. Jau pie skatāmām maizēm priesteris gatavojās ieiet vissvētākā vietā.

Vissvētākā vieta.

Tur atradās Dieva šķirsts. Tā bija vieta, kur uz šķirsta vāka vienreiz gadā priesterim atklājās Dievs. Pār šo šķirstu bija izveidoti ķerubi un tur Dievs runāja uz priesteri. Augstajam priesterim maksimums divas reizes mūžā bija privilēģija ieiet vissvētākajā vietā. Pirms piedzima Jānis Kristītājs, viņa tēvam Caharijam bija iekritusi kārta ieiet vissvētākajā vietā, no kurienes viņš iznāca mēms. Jāņa Kristītāja tēvs satikās ar Dievu, tas bija ļoti spēcīgs pārdzīvojums, kā arī viņš negribēja ticēt tam, ko teica Dievs, ka viņam piedzims dēls un palika mēms līdz laikam, kamēr dēls piedzima. Tas notika tieši tur, templī, priesterim kalpojot. Pirms šīs vissvētākās vietas bija kvēpināmais altāris. Tur priesteris kvēpināja īpašu maisījumu un kvēpināmie dūmi iekļuva vissvētākā vietā aiz aizkara. Ko tas nozīmē? Tā ir pielūgsme un lūgšanas. Jākvēpina un jākūpina bija rītā un vakarā, ik dienas, regulāri. Kārtība templī simbolizē regularitāti un disciplīnu, lai mēs nelūdzam un neslavējam tikai tad, kad mums ir slikti, bet regulāri un disciplinēti. Šajā vietā var vienkārši slavēt un pielūgt Dievu ar vai bez mūzikas. Kādreiz es tikai ar mūziku slavēju un pielūdzu Dievu, bet nu jau vairākus gadus es to nelietoju ne slavēšanā, ne pielūgšanā. Man tā nav vajadzīga. Varbūt pienāks brīdis, kad atkal vajadzēs, bet šobrīd negribās. Man pietiek ar Dieva Vārdiem, ar dažādām rakstvietām pielūgt un pateikties Dievam. Tur var ņemt palīgā Dieva Vārdus, kurus mēs pagājušā reizē mācījāmies, vai citas rakstvietas, vai arī spontāni to darīt. Pēc kvēpināšanas priesteris iegāja vissvētākā vietā. Priekš mums tas nozīmē to, ka tu ieej tiešā Viņa klātbūtnē. Tu esi izgājis  cauri visam šim riņķim, iegājis vissvētākā vietā un tur atklājas Dievs. Šķirstā sākotnēji bija Mozus plāksnes ar desmit baušļiem, mannā un zaļojošs Ārona zizlis. Vēlāk tas viss tika nozaudēts. Derības plāksnes simbolizē, ka Jēzus ir tava derība. Zaļojošais Ārona zizlis – auglību, izaugsmi it visā. Manna simbolizē apgādību. Vissvētākā vietā šeit Dievam var teikt visas vajadzības, ieklausīties, saņemt no Dieva, vari lūgt pēc lūgšanu sarakstiem, par cilvēkiem, kā arī pilnīgi brīvi par savām vajadzībām. Tā ir kulminācija. Tā ir tempļa lūgšana. Tas ir paraugs lūgšanai, nevis sistēma, kādai obligāti ir jābūt. Tu vari vienmēr iet pēc šīs sistēmas. Es lasīju par Dāvidu Jongi Čo. Kādā savā grāmatā viņš rakstīja, ka dara to katru dienu. Nu jau vairs nē, tagad viņš ir debesīs. Viņš regulāri, katru dienu gāja cauri tempļa lūgšanai, iedomājies, cik neinteresanti. Cik neinteresanti auga pasaulē lielākā draudze, cik neinteresanti. Katru dienu vienu un to pašu, katru dienu vienkārši vienu un to pašu tempļa lūgšanu. Tas ir Jongi Čo. Es neieteiktu tā darīt, bet katram savs, kā katram ir labāk. Es domāju, ka katram ir jāizveido savs pieņemamākais variants, kā tu dari to, kā tu lūdz Dievu. Un jāturas pie tā. Jāizveido kāds savs paraugs, man personīgi ir savs. Ir Sergeja Šidlovska grāmata “Pniēla”. Visi fanoja par šo grāmatu un draudzēs ieteica arī, es cilvēkiem ieteicu un pēc viņas lūdzu. Ja godīgi, es pēc šīs grāmatas nevaru lūgt, nav tā, ka tā man patīk, man tas ir par grūtu. Tas nav mans, tas ir Sergeja Šidlovska, tas nav mans. Es vienu reizi izlasīju šo grāmatu, izgāju cauri, tas arī bija viss. Es nevaru, svešs, tas nav mans. Var mācīties no šīs lūgšanas, no “Pniēlas”. Saku, ka vienu reizi izgāju cauri, pamēģināju lūgt, jo ļoti populāri tajā laikā bija, bet man tas bija par smagu. Nesaprotami priekš manis, nav mans. Es izgāju cauri, kaut ko no tā visa paņēmu. Kaut ko paņēmu no tēvreizes, kaut ko paņēmu no tempļa lūgšanas, jo tie ir paraugi Bībelē. Kaut ko es paņēmu vispārīgi no Bībeles. Ieklausījos sevī un galu galā tapa manis paša veids, kā es to daru. Tapa pat dažādi laika posmi, kuros vienā laika posmā es lūdzu vienā veidā, citā – savādāk es lūdzu, bet, pats svarīgākais, ka es daru to regulāri. Es daru to regulāri, un visi tie principi, kas ir tēvreizē un visi tie principi, kas ir tempļa lūgšanā, tiem visiem ir jābūt klātesošiem. Kopumā ir tā, ka visi var nebūt vienā dienā, bet jābūt ir balansam, lai visi šie elementi būtu klāt tavās lūgšanās. Piemēram, pirmais elements “dedzināmais altāris”, ja tev Kristus upuris nav klātesošs lūgšanās, ja tas netiek pieminēts, tad ko tu lūdz, galu galā, par ko pārvērtīsies tavas lūgšanas? Par cilvēcīgām, bez paša Kristus. Jo tikai caur Kristus upuri mēs nonākam Dieva klātbūtnē, tas ir jāsaprot, un tas ir jāatgādina sev caur lūgšanu, un caur to ir jālūdz.

Gavēnis

Ādams, pirmais cilvēks, pazaudēja Dieva godību ēšanas dēļ. Viņa sieva baudīja no aizliegtā augļa un Ādams arī pieņēma no sievas piedāvājumu baudīt. Tā bija ēšana. Protams, ka tas, visticamāk, ir simboliski, un tomēr Bībele runā par ēšanu, caur aizliegto augli Ādams pazaudēja paradīzi. Bet Jēzus atgriež šo paradīzi caur neēšanu. Viens ēda, otrs neēda. Ko tas nozīmē? Tas vairāk ir tāds salīdzinājums, ka atgrieza caur Kristus upuri, bet Kristus upuris tika pienests caur neēšanu. To, ko Jēzus šeit, virs zemes, izdarīja, Viņš izdarīja ar gavēņa palīdzību. Pats svarīgākais, ko Jēzus Kristus izdarīja, kulminācija, bija nāve pie krusta. Bet, lai visu to izdarītu un, turklāt, lai sagatavotu arī mācekļus, Jēzus teica tā:

“Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja evaņģēlijs 17:21)

Tātad, ir kaut kādas lietas, ko nevar izdarīt pats saviem spēkiem jeb ar vienkāršu lūgšanu, kur jāņem talkā arī gavēnis. Ir kaut kāda robeža, kur jāņem talkā ir gavēnis. Vai mēs varam to visu izprast? Nē, visu mēs nevaram izprast, bet kaut kādas vadlīnijas ir atklātas Bībelē, kā arī loģiski var spriest kaut ko par gavēni, bet Dievs ir to iedibinājis, tāda prakse ir un tie ir Jēzus vārdi, ka ir kaut kādas problēmas, kuras risinās tikai ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.

Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, aizgāja no Jordānas un garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts. Šinīs dienās Viņš nekā nebija ēdis, un, kad tās bija pagājušas, Viņam gribējās ēst. (Lūkas evaņģēlijs 4:1-2)

Viņš četrdesmit dienas gavēja. Pirms Jēzus sāka Savu kalpošanu, Viņš četrdesmit dienas gavēja. Kāpēc Jēzum, Dieva dēlam, vajadzēja gavēt, ne tikai lūgt, bet arī gavēt, četrdesmit dienas Viņš nogavēja? Un pēc tam ir rakstīts, ka, pēc tam, kad Viņš bija lūdzis un gavējis, Viņš Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju. Gara spēkā. No kurienes Jēzum Gara spēks tādā mērā, ka Viņš spēja piepildīt savu misiju un izdarīt visu, kas nepieciešams? Caur gavēni. Caur lūgšanu un gavēni. Un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtni, tas ir saistīts ar gavēni. Veiksmīga kalpošana ir saistīta ar gavēni.

Un, kad tie aizgāja pie ļaudīm, pie Viņa atnāca viens cilvēks, metās Viņa priekšā ceļos  un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, viņš ir mēnessērdzīgs, un viņam daudz jācieš, jo viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī.  Un es to atvedu pie Taviem mācekļiem, bet tie viņu nevarēja dziedināt.”  Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ak, tu neticīgā un samaitātā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es vēl jūs panesīšu? Vediet Man to šurp!” Un Jēzus viņu apdraudēja, un ļaunais gars izgāja no viņa; un zēns kļuva vesels tanī pašā stundā. Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja evaņģēlijs 17:14-21)

Šī mazticība ir saistīta ar kaut ko vairāk. Viņš saka, ka jums ir viss iespējams ticībā, bet šī ticība ir saistīta ar lūgšanu un gavēšanu, Viņš piebilst klāt: “Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” Tātad ir gan draudzes lietas, gan grupas lietas kādas, mērķi vai problēmas, gan valsts līmenī problēmas vai pat globāli pasaules līmenī, ko var atrisināt tikai attiecīgi ar lūgšanu un ar gavēšanu. Un, ja runa ir par visu valsti, tad, šeit, visticamāk, nepietiek lūgt tā, kā pasaku grāmatās bieži vien, kur trīs pensionāri sanāca kopā, lūdza Dievu un viss notika. Nepietiks ar to, visām draudzēm ir jānāk kopā lūgt Dievu. Bet vajag gavēt. Ne jau par velti ir tie gavēņa laiki dažādām konfesijām. Tas nav tāpat vien, tā jau ir liturģija, kas ir vēsturiska, tie ir cilvēki un draudzes, kas apzinājušās gavēņa nozīmi. Pat musulmaņi gavē, pat viņi nedzer un neēd, ramadāns viņiem ir. Es gribu piebilst, kas viss, ko es te mācīšu, tev nav obligāti jādara, esi prātīgs. Es tūlīt tev izstāstīšu, ka es esmu nogavējis četrdesmit dienas uz ūdens. Četrdesmit dienas uz ūdens, un vēl šeit daži cilvēki ir, kas gavēja. Bet patiešām mēs daži gavējām – kurš izturēja nedēļu, kurš divas nedēļas, kurš četras, daži kādi trīs, četri vai pieci cilvēki izturēja visas četrdesmit dienas. Es jums neiesaku kaut ko tādu darīt. Nekādā gadījumā nedariet to paši uz savu galvu un nesāciet gavēt vairāk par trīs dienām. Un dažiem pat trīs nevajadzētu pat varbūt. Viena diena, es domāju, ir derīgi katram. Un, ja ir kādas veselības problēmas, tad vajag ar ārstiem konsultēties. Par gavēņiem ir ļoti daudz informācijas, gavē jau ne tikai ticīgi cilvēki, gavē ļoti daudz un dažādu iemeslu dēļ. Ir dažādas teorijas, ko dara gavēnis. Es nevaru tagad pateikt, kā zinātni saka, ka gavēnis tev izdara tieši to. Ir daudz kas dzirdēts un lasīts, ko izdara gavēnis, piemēram, ir teorijas, ka gavējot šūnas, kas ir tev iekšā, kaut kādā brīdī sāk ēst ne tikai tavu speķi, bet arī tavas slimības visas apēd. Nesaku, ka tā ir, bet, piemēram. Zinātnieki arī apgalvo dažādi – vieni saka tā, otri – pilnībā pretēji. Par gavēni neko sliktu tā īsti daudz atrast nevar. Jau vēsturiski tie fakti ir, un jaunākie atklājumi rāda, ka badošanās pati par sevi nav slikta, tu neatradīsi neko sliktu par to, ja to pareizi dara, protams, un ievēro dažādus principus. Ja pareizi visu dara, tas nav nekas slikts. Bet pirms tu gribi nopietni to darīt, vajag arī painteresēties, kā tas viss atsauksies uz veselību, kā ieiet gavēnī un kā iziet no gavēņa un tamlīdzīgi.  Pēc sava pieredzes varu pateikt, ka domāju, ka gavēņa laikā notiek detoksikācija un, ka to arī zinātniski raksti ir pierādījuši. Ja tu normāli gavē uz ūdens, tad to var sajust pie sevis, ka organisms attīrās. Tā nav draudzes mācība, ka tā tagad jādara obligāti, jāattīra tur kaut kas tev ir.

Bībele par gavēni māca ne to, kādas šūnas un ko noēd gavēņa laikā un kā notiek detoksikācija, bet, pirmkārt, runa ir par to tādu kā upuri Dievam, kā instrumentu, kas papildina, palielina lūgšanu spēku. Jēzus Gara spēkā pēc gavēņa griezās atpakaļ un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtni. Viņš saka, ka lūgšana un gavēnis ir svarīgi. Ko Bībele saka par gavēni? Ja kāds uzskata, ka Vecajā Derībā gavēja, bet Jaunajā nevajag gavēt, ka vajadzēja tikai Vecajā Derībā. Vecajā tiešām ir ļoti daudz, Jaunajā Derībā ir ļoti maz pieminēts, bet ir pieminēts. Tikko minēju rakstuvietu: “Bet šī suga neiziet citādi.” Nākamnedēļ būs inkaunters – “Es gribu kalpot inkaunterā!” Nogavē normāli pirms tam un tad ej kalpot. Kā tu domā, kāpēc mūsu draudzei ir tādi panākumi bijuši un būs vēl? Kā tu domā? Vēl līdz šim brīdim ir inerce no četrdesmit dienu gavēņa. Zini, kas ir inerce? Es vairs netaisos gavēt četrdesmit dienas. Kad iesākām šo draudzi, draudzes pamatvadītāji, līderi, kodols, mēs regulāri gavējām, mums bija regulārs kalendārs, tās bija šausmas. Četrdesmitnieks jau bija kulminācijas punkts šajā visā vēsturē mums. Tur zili, zaļi staigāja daži jau, pa 20 kilogrami meta nost svaru. Ārprāts, kādi mēs tur izskatījāmies. Tu kaut kādas grāmatiņas salasies: vai, tu gavēji, baigais spēks. Un tad visi tie kristieši, kas uz emocijām balstīti ir: “Dieva spēks, Dieva spēks, Dieva klātbūtne, skudriņas.” Kad viņš tā kārtīgi pagavēs, būs tādas skudriņas. Tur nav nekādas Dieva klātbūtnes jūtamā veidā, vienkārši gribas ēst. Vienkārši galva nestrādā, gribas ēst, gavēnī cilvēki jūtas ļoti slikti. Es pēc savas pieredzes. Ja kāds labi jūtas, tad tā ir dāvana no Dieva, ka var četrdesmit dienas vai nedēļu neēst un labi justies. Vienīgais tu sāc labi justies, kad ar vienu kāju jau esi debesīs, tad tu sāc labi justies. Tas nav nekas tāds, kā ir mīti par gavēni. Praksē tā nav. Mums bija dienas gavēņi katru nedēļu, bija “trīsdiennieki” ik pēc laika un nedēļu gavēņi. “Četrdesmitnieks” bija visa tā kulminācija, bet līdzīgi kā Jēzum (viņa slava izpaudās pa visu apkārtni), Viņš gara spēkā pēc tam gāja, bet pats gavēnis nebija nekas patīkams. Vienas dienas gavēnis, jā, es to daru jau ļoti daudz gadus, viena diena nedēļā tas ir kā draudzes gavēnis katram draudzes loceklim faktiski. Tas ir tā kā katoļiem un pareizticīgajiem savi laiki ir. Tas ir obligāti no sestdienas pulksten 14:00-18:00 ir jāsāk un svētdien tajā laika posmā no 14:00 līdz 18:00  jābeidz ir, bet 14:00 tu nevari šeit beigt. Cits var, kādu prjaņiku kabatā noslēpis, gaida, kad būs pulksten 14:00, tad skrien uz ārā iekost. Ja godīgi, ja nevar noturēt vienu dienu, es domāju, ka tā varētu būt liela problēma. Ir jāiemācās vismaz vienu dienu nogavēt, vismaz vienu dieniņu. No vienas dieniņas nenokritīs tev gabals, tev nebūs arī slikti, nekas tev nebūs vispār. Tev viss galvā tikai, viena diena nekā nav. Tad, kad kādreiz dzerstījās te kāds, ņēmās pa pritoniem, tu varēji trīs dienas neko neēst, pareizi? Var nedēļām neēst, bet, kad Dievam jānogavē, tad ir problēmas. Es nesaku, ka tev ir problēma gavēt, bet, ka tev pat vieglāk ir. Tas ir izdarāms. Mums ir vienas dienas gavēnis un pārējie tie visi ir individuāli, kā jūs paši grupās nolemiet. Bet, ja garāks gavēnis, vajag pakonsultēties. Trīs dienu gavēnis nav nekāda traģēdija, bet virs trīs dienām jau ir jāievēro dažas lietas, bez kurām var būt problēmas.

Pēc tam Jāņa mācekļi atnāca pie Viņa un sacīja: “Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?” (Mateja evaņģēlijs 9:14)

Tas nozīmē, ka, tad, kad Viņš ar saviem mācekļiem staigāja virs zemes, viņi negavēja. Un mēs varam padomāt, ka tas tādēļ, ka Jaunajā Derībā nevajag gavēt.

Un Jēzus tiem sacīja: “Vai kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kad viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs.” (Mateja evaņģēlijs 9:15)

Tātad Jēzus saka, ka tāpat kā Viņš gavēja, arī Viņa mācekļiem ir jāgavē. Arī vienas dienas gavēnis nav obligāts, es nevaru teikt, ka visiem to vienu dienu obligāti jānogavē. Nē, tas tavā pārziņā, es tev mācu, ko saka Bībele, ka ir lietas tavā dzīvē, kuras savādāk atrisināt nevar. Tev pašam jāizvēlas, vai tu gribi gavēt, vai nē. Ir lietas, kuras tu arī nevari sasniegt, ja tu neesi nogavējis to vienu dienu kaut vai. Tāpat arī grupiņā ir kaut kādas lietas, kas bez gavēņa tālāk neies, iespējams, arī visā draudzē. Tāpēc draudzē mums ir regulāri gavēnis. Padomā, ja katru nedēļu vienu dienu nogavē uz ūdens, izrēķini kopā, cik tas ir. Cik tu esi nogavējis? Cik ir nedēļas gadā? 52! 52 dienas, gandrīz divus mēnešus. Gadā ir 12 mēneši, tu gandrīz divus mēnešus tikai uz ūdens esi dzīvojis. Normāls gavēnis, pietiek tikai ar vienu reizi nedēļā patiesībā. Pārējie, tie jau ar īpašu Dieva vadību, un, arī, nepārspīlējiet, piemēram, man atnāca sapnī, nosapņoju, ka es neēdu, nevar tagad ēst. Prātīgi ar to visu, ja garāks gavēnis, vajag konsultāciju, veselība jāpārbauda tādā gadījumā, nevar riskēt pārāk ar tādām lietām.

Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt. (Apustuļu darbi 14:23)

Kā iecēla līderi? Kā iecēla grupu vadītājus, draudzes vecajus, kā iecēla mācītājus? Lūdzot un gavējot, lūdzot un gavējot, kas arī kaut kādā mērā izskaidro tā laika draudzes spēku. Kāpēc tā draudze varēja tā attīsties un līdz pat mūsu dienām kristīgā ticība ir pieejama faktiski katram, Latvijā noteikti. Ir valstis, kur ir citas reliģijas, kur kristietība ir grūtāk pieejama, un tomēr, Dievs ir pieejams cilvēkiem caur to, ka pirmā draudze lūdza un gavēja. Ielikts tāds labs kods.

Džons Veslijs (John Wesley) ir metodistu draudzes dibinātājs, pamatlicējs. Interesants fakts, ka Amerikā Džona Veslija laikā metodistu draudzēm, ja iecēla jaunu kalpotāju amatā, piemēram, grupiņas vadītāju, ja ieceļ, viņu nepielaida amatam bez četrdesmit dienu gavēņa. Iedomājies, pat nepielaida amatam, ja viņš nav nogavējis četrdesmit dienas. Ļoti stingri, bet metodisti ir visā pasaulē.

Dažas praktiskas lietas par gavēni. Caur gavēni:

1. Tu tuvojies Dievam.

2. Tu disciplinē savu miesu, māci disciplīnu savai miesai.

3. Tādā veidā zemojies Dieva priekšā.

4. Tu vienkārši paklausi Dieva vārdam, jo par gavēni Bībele runā.

5. Izcīni kādu uzvaru, kādā sfērā, kurā vari gavēt.

6. Vari gavēt vispārīgi, lai nāk Dieva valstība kādā konkrētā sfērā, vai cilvēku lokā.

7. Konkrētas problēmas risinājumam vai mērķa sasniegšanai tu ņem gavēni.

Ir trīs gavēņu veidi, tie visi ir Bībelē, šī ir Bībeles skola. Pārējais, ko mācīju, ka attīrās organisms, tas tā, starp citu. Es nesaku, ka tam tā jābūt 100%, bet es mācu 100% Bībeli.

Un viņš tur bija pie Tā Kunga četrdesmit dienas un četrdesmit naktis; maizi viņš neēda un ūdeni nedzēra. Un Viņš uzrakstīja uz akmens plāksnēm derības vārdus, desmit vārdus. (2. Mozus grāmata 34:28)

Pirmais gavēnis – tas, kā gavēja Mozus. Un, ja kāds iedomājas, ka var gavēt tā, kā Mozus gavēja, es tev varu 100% garantēt, ka tu nomirsi, un nomirsi ātri. Cilvēks bez ūdens var iztikt labi ja trīs dienas. Tāpēc nedrīkst tā gavēt pats uz savu galvu, tikai tāpēc, ka izlasīji Bībelē kaut kādu rakstuvietu. Es nezinu, kā Mozus gavēja, man nav saprotams. Maizi neēda, ūdeni nedzēra, iedomājies? Maizi neēda, ūdeni nedzēra, sausais gavēnis. Es esmu gavējis sauso gavēni trīs dienas, tu trīs dienās jūties tāpat kā četrdesmit dienās ar ūdeni, nenormāli grūti. Bet, kad Mozus nokāpa četrdesmit dienas neēdis un nedzēris, viņš atnāca ar plāksnēm, uz kurām bija Dieva derības vārdi. Sauso gavēni var īstermiņā, piemēram, vienas dienas sausais, bet es personīgi neieteiktu, es ieteiktu dzert daudz ūdens. Tomēr dzert ūdeni.

Un garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts. Šinīs dienās Viņš nekā nebija ēdis, un, kad tās bija pagājušas, Viņam gribējās ēst. (Lūkas evaņģēlijs 4:2)

Nākamais veids – tu neēd, bet dzer ūdeni, un tā darīja Jēzus. Ko tas nozīmē? Šeit nav rakstīts, ka Viņš nedzēra ūdeni, pareizi? Visticamāk, ka Jēzus gavēja uz ūdens, bet nekā nebija ēdis. Tas nozīmē, gavēnis uz ūdens, tu neko neēd, bet dzer ūdeni.

Tanī laikā man, Daniēlam, bija sēras trīs nedēļas:  es atturējos no smalkiem ēdieniem, gaļu un vīnu es neņēmu ne mutē. Es nesvaidījos arī ar eļļu, tiekāms pagāja trīs nedēļas. (Daniēla grāmata 10:2-3)

Trešais veids ir daļējs gavēnis, kā Daniēlam, piemēram. Viņš kaut dzēra, kaut ko nedzēra, kaut ko ēda, kaut ko neēda, ierobežoja sevi kaut kādās lietās. Gavēnis var būt arī no televizora, datora, telefona utt. Man foršs gavēnis sanāca no telefona. Pagājušo nedēļu aizbraucu no Rīgas uz Līgatni un aizmirsu telefonu. Vienkārši aizmirsu. Kad attapos, biju jau Juglā, atpakaļ nebraucu. Bija ļoti labi, nekāda vaina, jo Telegram man ir datorā, varu pazvanīt, varu rakstīt, bet tik un tā iegāju tur tikai pāris reizes, nevajag man nevienu. Pagavēju no telefona un pagavēju arī no cilvēkiem. Arī tā var pagavēt. Daļējs gavēnis. No savas pieredzes par gavēni, man nav labi, ja garāku laka posmu gavē tikai uz ūdens, vajag kaut kādu sulu ar cukuru. Man vajag. Kāpēc? Es gavēju, lai vairāk Dievam tuvotos, man gribas Bībeli palasīt, kaut ko no Dieva normāli saņemt, saprast kaut ko, bet, tad, kad tu neēd, tev smadzenes nestrādā un tu neko no Dieva vienkārši nesaņem. Ja runājam par Dieva vārdu, tu neko nesaņem. Galva ir stulba un neko nedomājoša, jo trūkst attiecīgās vielas smadzenēm. Un tāpēc tādās reizēs, ja paņem kādu sulu vai kaut ko tādu, galva paliek skaidrāka un tu normāli vari padomāt, palasīt Bībeli, attiecīgi man, bet tas nenozīmē, ka es tā darīju, kamēr gavēju. Vienas dienas gavēnis, triju dienu gavēnis – mierīgi uz ūdens. Ir dažādas slimības, ar kurām nevajadzētu gavēt. Tas katram ir individuāli. Diabēts vai pārmērīgi mazs svars, aknu, nieru patoloģija, sirds, asinsvadu slimības vai arī, kad tu atgūsties no traumas, ir vajadzīgas barības vielas, dažādas kuņģa slimības. Ir liecības, ka tas ir palīdzējis vēža slimniekiem. Arī ja ir ļoti smags fizisks darbs, iespējams, ka tad ir labāks daļējs gavēnis. No kurienes tu vari nest un stiept tos maisus un kastes, tev jau spēka nebūs. Katram pašam ir jāizvērtē situācija. Vai bērni var gavēt? Es domāju, ka mierīgi, bet ne tā kā pieauguši cilvēki. Bērniem pie tā visa ir savādāk jāpieiet. Ar vecāku kontroli var pagavēt. Manas personīgās domas ir tādas, ka bērns mierīgi var uz ūdens gavēt vienu dienu. Vienu dienu gavēt uz ūdens var katrs. Tas nav kalts akmenī, bet katram pašam tas ir jāizsver.

Gavēņa laikā jādzer ļoti daudz ūdens, 2-3 litri dienā. Man gavēņa laikā prasās dzert daudz ūdeni. Pie garāka gavēņa ieteicams pie ūdens likt klāt citronu vai nedaudz medu. Ja līdz trīs dienām tu gavē, tad par ieiešanu un iziešanu no gavēņa nav pārāk jāsatraucas, bet ja šis posms ir garāks, tad ir pareizi jāieiet  un pareizi jāiziet no gavēņa, savādāk var sabojāt savu veselību. Tas ir jāizdara pakāpeniski.

Kas notiek gavēņa laikā organismā? Par to nav jāuztraucas. Organismā notiek attīrīšanās process,  var būt smirdoša elpa, sviedri, slikta dūša, pat vemšana var būt, galvassāpes, it īpaši kafijas dzērājiem, vājums, reiboņi, lēnāka vai ātrāka sirdsdarbība, naktī var būt bezmiegs. Četrdesmit dienu gavēnī es pēdējo nedēļu vispār negulēju, varbūt pusstundu līdz stundu aizmigu. Šausmīgi auksti bija, drebuļi, vairākās segās, sildītājs blakus gultai un vienkārši ir auksti. Arī prāts grūti strādā, tāpēc katram jāizsver, kā viņš grib gavēt un vai vispār var gavēt pilnā mērā.

Mācītāja Mārča Jencīša sludināto Bībeles skolas 20. tēmas 2. daļu “Lūgšana un gavēnis” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija