Šodien būs ļoti svarīga tēma, draugi, pati svarīgākā.
Tā ir pati svarīgākā, bet ir kaut kādas svarīgākas lietas. Un tomēr šī būs svarīgākā tēma. Kristus upuris – tas ir svarīgāk. Draudze – tas arī ir svarīgāk, bet personīgas attiecības ar Dievu (PAD) ir vissvarīgākās. Tikai diemžēl, ja nav draudzes, tad personīgas attiecības ar Dievu neviens neuzturēs, diemžēl. Ja mācītājs no kanceles šodien šo tēmu nerunātu, tad nākamnedēļ daudzi no jums Dievu vispār nelūgtu. Es nebaidos teikt – vispār nelūgtu. Es neskaitu par lūgšanu to, ka tu pa ceļam uz darbu pasaki: “Labrīt, Svētais Gars!” To es nesaucu par lūgšanu, un to es nesaucu par personīgām attiecībām ar Dievu. Mums nepārtraukti ir vajadzīgi atgādinājumi. Diemžēl, tas nav labi, bet tas tā ir un tas ir fakts. Ir ļoti, ļoti reti un ļoti maz tādu cilvēku, kas pastāvīgi paši var saglabāt savu ticību, savas lūgšanas un būt disciplinētam kaut kādās konkrētās lietās, vai tā būtu evaņģelizācija, vai tās būtu lūgšanas, vai Bībeles studijas. Ļoti maz ir tādu cilvēku. Ja tādi cilvēki kaut kur gadās, tie ir apbrīnojami un ļoti spēcīgi cilvēki, tās ir ļoti spēcīgas personības. Bet pamatā tādu ir ļoti maz. Atliek tikai dažus mēnešus neatgādināt kaut kādu lietu, kas ir stingri nolikta, bez kuras tu pat nevari būt vadītājs. Ja tu kaut pāris mēnešus to neatgādināsi, nepaprasīsi, tā vienkārši netiks darīta tik un tā. Faktiski tas attiecas uz visiem, vai 99,9% cilvēkiem. Pats svarīgākais ir tas, ka mēs katrs viens uzturam personīgas attiecības ar Dievu. Ka katram vienam, kas šeit sēž, ir personīgs, sakārtots laiks, kuru jūs pavadāt pie Bībeles un lūgšanā. Tas ir fundamentāli svarīgi katram. Un svētrunas tēma ir “Lūgšanu kambara noslēpumi”. Es zinu, ka ir arī tāda grāmata ar šādu nosaukumu, bet tas nav svarīgi. Daudzas svētrunas tēmas, kuras es esmu runājis, noteikti ir simtiem tādās grāmatās un tādas tēmas, varbūt ķīniešu vai kādā citā valodā, jo pasaulē ir ārkārtīgi daudz iedzīvotāju. Tie, kas tic, kas raksta grāmatas, kas veido sprediķus: “Lūgšanu kambara noslēpumi”.  Un tie patiešām būs noslēpumi, jo es gribu pienest ne tikai standartu, kā parasti, bet kaut kādas lietas, kuras it kā ir zināmas, bet tajā pašā laikā šim brīdim aktuālas un svarīgas. Varbūt tieši priekš tevis būs svarīgi arī kaut ko saprast, kaut ko ārpus ierastā, ko es vēlos tev pateikt. Redziet, es jau minēju, ka bez draudzes pašas svarīgākās ir personīgās attiecības ar Dievu. Tavai garīgajai dzīvībai un ticībai tas ir svarīgi tieši tavas personīgās attiecības ir izšķirošas. Kāpēc es domāju, ka draudze tomēr ir svarīgāka? Kāpēc ir svarīgāk nākt uz draudzi, nekā uzturēt personīgas attiecības? Tāpēc ka bez draudzes neviens šādas attiecības neuzturēs. Es jau minēju, ka bez atgādinājumiem, bez būšanas komandā, agri vai vēlu tu palaidīsies, jeb kā minimums, tu varbūt kaut ko lūgsi, varbūt kaut ko parunāsi, bet tas absolūti nebūs Dieva gribā. Iespējams, ka tās būs tikai tavas paša iedomas. Tam visam nebūs satura. Tas pārvērtīsies par kādu garīgu meditāciju, bet ne kā pilnvērtīga, veselīga lūgšana ar pilnvērtīgām attiecībām ar Dievu. Tāpēc draudze ir svarīgākā. Daudzi cilvēki uzskata, ka viņi pavada laiku ar visaugstāko un tamlīdzīgi. Ir dažādas formas un reliģijas, kā tas tiek piekopts. Bet pamatu pamats personīgām attiecībām ar Dievu ir Kristus upuris, jo nav neviens cits vārds zem debess mums dots, kurā mums lemta pestīšana. Vārds ir Jēzus Kristus.

[..] jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. (Apustuļu darbi 4:12)

Svaidītais Glābējs, Viņš, kas nāca cilvēka miesā un mira pie krusta un ir augšāmcēlies. Viņš, kas deva mums jaunu dzīvi, jaunu sirdi, kas izņēma no mūsu krūtīm akmens sirdi un ielika miesas sirdi.

Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. (Ecēhiēla grāmata 36:26)

Viņš, kas liek mums apzināties, ka esam jauns cilvēks, jauns radījums Jēzū Kristū, ka viss, kas bijis, ir pagājis, un viss ir tapis jauns.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Kristus upuris – tikai uz šī pamata mēs varam veidot attiecības ar Dievu. Bez šī pamata tās nevarētu nosaukt par attiecībām ar to Dievu, kurš radījis debesis un zemi, ar To Dievu, kurš sūtīja virs zemes savu Dēlu Kristu, kurš mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās, to, kas sēž pie Dieva labās rokas, to, kas ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, to, kura priekšā locīsies visi ceļi un visas mēles atzīsies.

[..] Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ir radījis debesis un zemi [..]. (2. Laiku grāmata 2:11)

[..] Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas [..] (Romiešiem vēstule 8:34)

Un tomēr no visa tā, ko es tikko teicu, vissvarīgākās ir personīgās attiecības ar Dievu. Tikai lai tādas būtu, ir kādi priekšnosacījumi.

Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. (Mateja evaņģēlijs 6:6)

Tie ir Jēzus vārdi: “Ej savā kambarī.” Tas nav moderns vārds, bet tāds vārds “kambaris” ir latviešu vārdnīcā. Kas ir “kambaris”? Tā ir jebkāda vieta. Šajā gadījumā “kambaris”, tā ir istaba, kas nav viesistaba, kas ir kaut kur nost no visa, kur tu vari būt viens pats. Ar vārdu “kambaris” ir jāsaprot vieta, kur esi tikai tu un Dievs. Tikai tu un Dievs. Un Jēzus saku, ka katram kristietim, katram, kurš Viņam seko, būtu jābūt šādam kambarim. Ej savā kambarī un aizslēdz savas durvis. Tās nav lūgšanas, kuras tu publiski lūdz. Tas nav kaut kas, ar ko tu publiski nozīmējies. Tās nav lūgšanas dievkalpojumā vai mājas grupiņā, tās nav lūgšanas pa ceļam mašīnā pie stūres, kad tev ir vēl simts lietas, kuras tu domā vienlaicīgi – sarkanā gaisma, zaļā gaisma. Tā ir vieta, kur tu vari pilnībā sakoncentrēties uz Dievu. Ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā. Tas ir īpašs laiks, tā ir īpaša vieta, kur tu esi viens pats. Faktiski, tas var būt jebkur: mežā, pie jūras, kādā istabā, automašīnā. Bet tikai tad, ja tu nebrauc pie stūres, jo tad to nevarētu nosaukt par kambari. Durvis mašīnai ir ciet, bet tu dari pavisam citas lietas. Tad jau tikpat labi arī darbavietā, strādājot, vari teikt, ka tas ir tavs kambaris. Nē, tas nav kambaris, tas ir darbs. Kad tu strādā, tad tu strādā. Arī pie stūres tu vari pateikt kaut ko Dievam, bet tas nav tiešā nozīmē – kambaris. Jēzus saka: “Ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tad tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev”. Šim kambarim ir īpaša svētība. Kā jau es teicu, tā arī nosauksim šo sprediķi: “Lūgšanu kambara noslēpumi”. Šim kambarim ir savi noslēpumi un principi, ar kuriem es gribu padalīties un pateikt kaut ko jaunu ar nedaudz tādu ievirzīti. Varbūt kādu mierinājumu vai sapratni tev vairāk iedot.

Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem [..] (1. Timotejam vēstule 2:1)

Timotejs bija mācītājs, bīskaps, kuru Pāvils bija iecēlis savās draudzēs, lai viņš strādātu un kalpotu. Pāvils Timotejam piekodina un pamāca: “Pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas”. Un šī rakstu vieta skaidri nozīmē to pašu, ko teica Jēzus: “Aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā”. Ir dažādi lūgšanu veidi, bet vispirms ir lūgšanas. Redzi, arī mēs kā draudze darām lielu darbu, šobrīd arī politikā. Es tev teiktu, ka mums ir pat ļoti liela ietekme, kas šodien ne visa ir redzama un izprotama, bet ietekme ir liela uz savu valsti un sabiedrību, galu galā, arī uz citām draudzēm. Mēs varam darīt daudz un dažādas labas lietas, bet, ja šie cilvēki, kas dara šīs lietas, paši nav kontaktā ar to, ka šīs lietas ir radījis un nospraudis, pavēlējis un vadījis, lai viņas būtu, ja mēs paši neesam kontaktā ar Viņu, tad šī nodarbe arī tad, ja mēs darām pareizas lietas, viņas nav saistītas ar Avotu. Psalmos ir rakstīts: “Meklējiet Tā Kunga vaigu!”

Mana sirds turas pie Tava vārda: “Meklējiet Manu vaigu!” Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu. (Psalms 27:8)

Psalmists redz Dieva Vārdā un saka, ka tā ir pavēle: “Meklējiet Tā Kunga vaigu!” Viņš saka: “Es meklēju Tā Kunga vaigu.” Tā Kunga vaigs nozīmē nevis to, ko Dievs mums var dot, nevis to, ko mēs varam darīt priekš Viņa, bet tas nozīmē meklēt Viņu pašu. Ja mums ir bērni un, ja viņiem vecāki ir vajadzīgi tikai tāpēc, ka viņiem ir vajadzīga nauda… Nu labi, kamēr viņš ir tāds maziņš, tad skaidrs, ka tas ir pilnīgs egoists un viņš ir tikai tāds kā tukšs cietais disks datorā, kurā kaut kas ir jāieliek un jāiemāca pareizi principi un tuvāka mīlestības principi. Bet ar laiku, kad cilvēks pieaug, ja viņš turpina skatīties uz vecākiem kā tādiem, kas viņam var kaut ko dot, un ja viņam pašus vecākus nevajag, tad kaut kas jau nav kārtībā. Kaut kas pavisam nav pareizi. Jo pamatu pamats jau ir attiecības un mīlestība. Pamats, kāpēc Kristus nāca virs zemes un atdeva savu dzīvību, ir mīlestība. Visam pāri ir mīlestība.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu [..]. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. (Kolosiešiem vēstule 3:14)

Ja mūsu attiecības ar Dievu ir tikai tāpēc, ka man kaut ko no Viņa vajag, vai tikai tāpēc, ka es negribu nonākt ellē, tad kaut kas nav kārtībā. Viņš saka: “Meklējiet Viņa vaigu!”

“Vispirms lūgšanas” nozīmē – vispirms meklēt Viņu pašu. Iemesls, kāpēc es lūdzu Dievu, ir tas, ka Viņš ir mans Debesu Tēvs, tieši tāpat, kā man ir zemes tēvs, un lielai daļai no jums šie zemes tēvi ir šādi tādi it nekādi. Vai tā nav patiesība? Lielai daļai no jums šie zemes tēvi ir šādi tādi it nekādi, kas arī ir bijis par iemeslu, kāpēc mūsu pašu dzīvēs kaut kas ir nogājis ne tā. Bet ir viens Tēvs, kurš ir pāri visiem zemes tēviem, kurš ir pilnīgs. Debesu Tēvs, kurš nekad nepieviļ un kurš ir mūsu ideāls, kādam ir jābūt tēvam. Pirmām kārtām, mēs pieķeramies Viņam kā savam Debesu Tēvam. Vispirms lūgšanas! Pāvils saka Timotejam: “Es tevi pamācu vispirms turēt lūgšanas”. Lūgšanas ir dažādas, bet pamatā, pats pirmais ir jāatceras, ka tas ir tavs Debesu Tēvs, kurš vienkārši gaida tevi, kad tu nāksi pie Viņa pavadīt ar Viņu kādu laiku, nevis tikai tad tu nāksi pie Viņa, kad tev kaut ko no Viņa vajag. Tu kaut ko esi paveicis, tev kaut kas ir sanācis, tu kaut ko esi izdarījis, tu esi labs cilvēks, bet tu esi pazaudējis saikni ar pašu šo svētību avotu, to, kas šos principus ir radījis, ar savu Debesu Tēvu. Vispirms lūgšanas!

Kad pirmajā draudzē, Jeruzālemes draudzē, radās domstarpības starp dažādām cilvēku grupām, viņi izvēlējās septiņus palīgus, patiesībā draudze pati izvēlējās un apstiprināja septiņus diakonus, bet apustuļi teica tā:

“Bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.” (Apustuļu darbi 6:4)

Draudzē bija daudz un dažādas kalpošanas. Tur bija sociālā kalpošana, gādāšana par atraitnēm. Latvijā tagad to šeit dara valsts. Par atraitnēm valsts vispār negādā un arī nav jāgādā. Priekš tam ir vīri un priekš tam vajag normāli precēties ar tādiem cilvēkiem, kas par tevi gādās un tā tālāk. Galu galā, pašam arī ir jāstrādā. Šī ir pavisam cita sistēma, bet tajā laikā, lūk, par atraitnēm draudze gādāja. Bija sava sistēma. Tur kaut kādā cilvēku grupā, kaut kādas atraitnes palika neievērotas un bija strīds, un apustuļiem tas bija jārisina. Viņi saprata, ka daudz un dažādas sadzīves lietas sāk traucēt viņiem darīt pašu galveno, kas bija viņu prioritāte, ko viņi no Jēzus bija saņēmuši, ko Jēzus viņiem bija iemācījis, ka svarīgāk, draugi, ir lūgt Dievu, nekā risināt šīs problēmas. Tāpēc viņi iecēla cilvēkus, kas to risina, lai viņi kā apustuļi varētu lūgt Dievu. Tas ir pats svarīgākais katram mācītājam, un īpaši katram līderim. Mums ir noteikums, ka katram līderim, kā minimums, dienā ir jābūt divas stundas lūgšanu laiks dienā. Atceries, ja tu esi grupas vadītājs un tev nav regulārs, normāls laiks, ko tu pavadi savā kambarī ar Dievu, tad ko var sagaidīt no grupas cilvēkiem? Labi, pieņemsim, ja tev ir vismaz piecas stundas nedēļā, tad tev ir jāsaprot, ka tev ir jāatgriežas par ierindas cilvēku, nevis par grupas vadītāju. Tu vari būt ierindas cilvēks, grupiņas apmeklētājs, draudzes apmeklētājs. Arī turpmāk, tuvākā mēneša laikā mierīgi pārdomā, vai tu gribi vadīt grupiņu? Ja tu gribi vadīt grupiņu, tad minimums, pats minimums, bez kura tu vienkārši to nevari darīt, ir piecas stundas nedēļā. Tas nozīmē – piecas darba dienas, un katru darba dienu vienu stundu. Bet tas ir pats minimums, ar ko var tikai izdzīvot. Līderi ir tie, uz ko visi vērš savus skatus un no kā cilvēki mācās. Ja līderi netur šo laiku, savu kambari ar Dievu, tad ko mēs varam gaidīt no grupas cilvēkiem? Ja mēs, kā draudze esam tie, kas neuztur savu kambari, kas neuztur savas attiecības ar Dievu, tad kas mūs vada? Kas ir mūsu vidū? Tad ko mēs vispār darām, vai tas, ko mēs darām savās grupās, vispār ir saistīts ar Dieva prātu, vai tā ir tikai tāda forma? Lūgšanas dod saturu, pašu saikni ar Radītāju. Īpaši tas attiecas uz grupiņu vadītājiem. Mēs daudz ko varam darīt, bet, ja mums nav regulāras lūgšanu dzīves, tad mēneša laikā pārdomājiet un nolieciet savas pilnvaras. Es atgādinu, ja jūs neesat gatavi minimumam, tad nolieciet savas pilnvaras. Es nedomāju par savu komandu. Manā komandā obligātas ir 10 vai 12 stundas. Tas ir obligāti. Es runāju vispār par grupu līderiem – pārdomājiet un pēc mēneša nolieciet savas pilnvaras. Kādas pilnvaras? Ja jūs esat iecelti par vadītājiem, tad jūs nevarat vairs turpmāk to darīt. Tas ir jāpārdomā, bet neviens jūs nekur nedzen, bet ir noteikumi, kuros vispār vēl vairāk ir rakstīts, cik mums ir jābūt laikam ar Dievu. Katram līderim ir lielāka atbildība. Mēneša laikā izdomājiet, vai jūs būsiet ierindas cilvēki grupās, vai tomēr vadītāji. Ja vadītāji, tad minimums piecas stundas, bet ieteicams desmit stundas nedēļā. Manā grupā ir ieteicams arī vairāk – obligāti divas stundas katru dienu. Nu mācītājam vispār ir jābūt kā piemēram, un man nav ko kaunēties, es droši varu stāstīt par to. Man ir pietiekošs laiks, kuru es pavadu kopā ar savu Debesu Tēvu, un tikai tāpēc es varu arī par to runāt, tikai tāpēc es varu kaut ko no tā saprast un iedot un panākt to, ka mums kā draudzei ir elpa, mums ir dzīvība, jo mums ir lūgšanu dzīve. Apustuļi teica: “Mēs arī turpmāk gribam Dievu lūgt un ar vārdu kalpot.” Dieva Vārds ir neatņemama kambara sastāvdaļa. Lūkas evaņģēlijā, 18. nodaļā 1. pantā, Jēzus stāsta līdzību:

[..] ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt. (Lūkas evaņģēlijs 18:1)

Būs lūgt Dievu un nebūs pagurt! Tie ir Jēzus vārdi. Vispār lūgšanas ir dažādas formas, arī draudzē ir lūgšanas, kopīgās grupiņas lūgšanas, tam mēs vēl pieskarsimies. Es par to kaut ko īpašu tev gribu pastāstīt – par grupas lūgšanām, par draudzes lūgšanām un par personīgām lūgšanām, cik tas ir svarīgi. “Tev nebūs pagurt!” Tā ir Jēzus pavēle. Lūgt Dievu vai nelūgt Dievu, iet savā kambarī vai nē, nav ieteikums, bet absolūta nepieciešamība un Dieva griba. Lūgšanu kambaris ir Dieva griba. Saproti, nu tu bieži redzi, ka es te visus strostēju: “Kāpēc tu vakar piedzēries, ko tu tur atkal ņēmies (saistīts ar vīrieša un sievietes attiecībām)?” Ir dažādi vārdi, kā to var pateikt. Ko tu atkal lamājies, ko tu atkal tur biji dusmīgs? Kas tev atkal tajā ģimenē notiek? Vai tad es to vien daru? Nē, es tomēr vairāk pamatā runāju par kaut ko svarīgāku, jo neviens jau nevar tikt galā ar sevi, ja viņam nav lūgšanu kambaris. Nevar efektīvi tikt galā ar sevi bez lūgšanu kambara. Nu nevar pakārtot savu dzīvi Dieva gribai bez lūgšanu kambara. Labi, kaut kādā mērā kaut ko var, bet, ja tu gribi, lai tev tiešām ir pilnvērtīga ticība Viņam, bez tā neiztikt. Un ko es tagad tev mācu atkal? Es atkal mācu, ko tas tev dos. Man nevajadzētu mācīt par to, ko tas tev dos, vienkārši Jēzus pateica, ka tas ir svarīgi un tas arī ir svarīgi. Pietiek ar to, ka tā ir Viņa griba, ka mēs Dieva vārdā redzam, ka Viņš to vēlas. Pietiek saprast, ka Viņš ir mūsu Tēvs un Viņš gaida mūs, kad mēs nāksim pie Viņa parunāt. Ar to pietiek. Bet redzi, nepietiek, jo tev ir jāiestāsta un jāizstāsta, ko tas tev dos, jo tu esi egoists. Varbūt tu vari nepiekrist, bet tā tas ir.

Tev būs lūgt Dievu un nebūs pagurt!

Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. (Mateja evaņģēlijs 14:23)

Laiva jau bija jūras vidū ar mācekļiem, viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš, bet Jēzus nāca pie tiem gaiļos, pa jūras virsu staigādams. Kad Jēzus pabeidza konkrētu posmu, pamatīgu kalpošanu un pabaroja 5000, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Savrup, tas bija Viņa lūgšanu kambaris. Dieva vārdā var redzēt, ka Jēzus dažādās vietās, Ģetzemanes dārzā, kalnos un citās vietās nošķīrās no visiem, no mācekļiem, un pavadīja laiku divvientulībā ar savu Debesu Tēvu. Pēc tam, kad Viņš bija beidzis lūgt, ir rakstīts, ka Viņš gāja pa ūdens virsu. Pa ūdens virsu var iet tie, kuriem ir regulārs lūgšanu kambaris. Personīgi man, izšķirošais faktors nav draudze. Draudze ir mans atbalsts, bet tas nav izšķirošais faktors. Mans izšķirošais faktors ir manis paša, regulāras, pamatīgas personīgās attiecības ar Dievu. Tas ir mans lūgšanu kambaris, tās ir manas atslēgas, un viņas ir un būs. Draudze ir svarīga. Ja tā iedziļinās, tad bez draudzes es nezinātu, ka ir vajadzīgas tieši šādas attiecības un kā to darīt, kā tu esi visu formējis. Jebkurā gadījumā, mana draudze esat jūs. Jūs mani atbalstāt, un tas viss ir labi. Diemžēl ir tā, ka vairāk ne jau jūs esat mans atbalsts, bet es jau esmu jūsu atbalsts. Ir jāsaprot, ka tas ir abpusēji, bet, ja tā godīgi runājam, ja nav mācītāja, tad nav arī draudzes. Es tagad parunāju ar cilvēkiem, ar līderiem un es uzzinu, ka man apkārt ir tādi draudziņi, stiprinieki, kas tur “Alleluja” saka un tamlīdzīgi, bet izrādās, kamēr es nebiju, vairs pat nav normāli Dievu lūguši. Dažs labs pat nav izpildījis savas kalpošanas pienākumus. Tiklīdz mācītājs ir atgriezies, tā viņi atkal to dara tā, it kā nekas nebūtu bijis. Kaut kā baigi interesanti, vai es tagad esmu Dievs? Dievs nebija, tagad Dievs ir. Redz, kādi mēs esam. Nu tā ir, ka draudzes mācītājam ir ļoti svarīga nozīme. Un draudzes mācītājiem, pirmkārt, ir jābūt stiprām personīgajām attiecībām un kambarim ar Dievu. Tāpēc man tas arī ir, ka es nevaru no jums, no draudzes dabūt to, ko es varu dabūt tikai no Viņa. Bet draudze gan, bez PAD var dabūt no mācītāja Dieva gribu, caur mācītāja Dieva vārdu. Tev pat nav Bībeli jāatver. To ko es tagad runāju, tas ir Dieva vārds, jo tu šajā brīdī uzņem Dieva vārdu. Baigi forši, vai ne. Bet tajā brīdī, kad cilvēks vairs nesaprot, kā jāatnāk vismaz uz dievkalpojumu, lai Dieva vārdu uzņemtu, tās jau ir beigas. Tajā brīdī, kad līderis nesaprot, ka viņam ir jāatnāk uz lūgšanām un līderu sapulci uzņemt Dieva vārdu savā līmenī, kas ir līderim, tās jau ir beigas. Nekad nekas nav par vēlu, vienmēr visu var sakārtot, bet ir jāsaprot lūgšanu kambara noslēpums. Kā mēs Dieva vārdu uzņemam un kādos veidos.

Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. (Mateja evaņģēlijs 7:7-8)

Dieva valstība, ko mēs lūdzam Tēvreizē: “Mūsu Tēvs debesīs, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts, lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes,” pirmkārt, šī Tēvreize ir lūgšanas paraugs. Ko tas nozīmē?

Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen. (Mateja evaņģēlijs 6:9-13)

Tas nozīmē, ka Dieva valstība nāk, pirmkārt, caur lūgšanu. Dieva valstības pamats ir personīgas attiecības, draudzes attiecības, katra cilvēka individuālās attiecības. Tavā dzīvē tās ir tavas personīgās attiecības, draudzes dzīvē tās ir kopējās lūgšanas. Lai nāk Dieva valstība – pamatā ir lūgšana.

Pa ceļam, kad es gāju uz Lūgšanu brokastīm, es ierakstīju video. Lūgšanu brokastīs nevar filmēt un fočēt, un es pa ceļam ierakstīju video. Tā doma bija tāda, ka šīs Lūgšanu brokastis, tā ir lūgšana. Šīs Lūgšanu brokastis, kā man likās, ir bijušas vislabākās, kādas ir bijušas. Šis nebija tikai Latvijas, bet tās bija Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Lūgšanu brokastis. Piemēram, tur bija Lihtenšteinas princis un princese. Tur bija Lietuvas prezidenta sūtnis, bet ne mūsu prezidenta. Tad jau drīzāk pūcei aste ziedēs, nekā viņš nāks Dievu lūgt. Nolasīja prezidenta uzrunu tieši mūsu Lūgšanu brokastīs. Lietuvas prezidents ir kristietis, kurš lūdz Dievu. Tās bija tādas vērtīgas lūgšanas. Pa ceļam uz šīm Lūgšanu brokastīm es padomāju: “Bet no kurienes ir šīs politiskais spēks “Latvija pirmajā vietā”? Kāpēc vispār es esmu deputāts un kurš tad izveidoja šo partiju “Latvija pirmajā vietā”?” Mēs lūdzām, bet vai mēs varējām šādu partiju izveidot? Nē, mēs paši to nevarējām izdarīt. Tu jau redzēji, kas notika ar tiem, kas iedomājas, ka viņi paši var? Visas tās sīkpartijas, tas ir diezgan nožēlojami, tāda lepnība un sašķeltība Latvijā. Kā var nesaprast un neredzēt elementāras lietas, ka bez smagsvariem to neizdarīs. Nu kurš to izveidoja? Ainārs Šlesers. Bet Aināra Šlesera sieva organizē šīs Lūgšanu brokastis jau daudzus gadus. Kaut kā interesanti, vai ne? Gan mēs esam lūguši, gan šajās Lūgšanu brokastīs. Tieši Ainārs, kurš ir viņas vīrs, iesāka šo partiju, un tūlīt jau pirmajā dienā definēja kristīgās vērtības, kas ir visam pamatā. Tad kas ir visam pamatā Dieva valstībai, kā tiek ielikti un nomainīti prezidenti, valstsvīri, no kurienes, kas ir pamatā? Lūgšana! Lūgšana ir pamatā! Lūdziet, tad jums taps dots! Un vispār, ja man būtu tādas tiesības mainīt Bībeli, un to nedrīkst darīt, bet es varu skaidrot Dieva vārdu, taču es domāju, ka vārdu “lūgšana” vajadzētu kaut kā mainīt, jo viņš pārāk bieži parādās. Ir pagājuši gadu tūkstoši un tā tālāk, un vārda “lūgšana” nozīme ir cita, nekā tā tieši izlasot, mēs to saprotam – kaut ko lūgt Dievam. Tā nav patiesība. Lūgšanai ir mazāka saistība ar to, ka mēs kaut ko gribam lūgt: “Dievs iedod, man to vai šo.” Lūgšanas ir daudz kas vairāk, nekā tikai atnākt un pateikt: “Dievs, es gribu to!” Daudz kas vairāk. Tādi faktori kā vizualizācija, kā saruna ar Dievu. Pirmkārt, ne tikai Dieva vārda lasīšana, bet mācība un pareiza un veselīga interpretācija. Tas ir daudz kas cits vēl, arī apliecināšana. Tas nav tikai – atnākt un lūgt, tāpēc šo vārdu “lūgšana” varētu mainīt. Bet pareizi jau ir. Ja tu esi veselīgā draudzē, tev mācītājs paskaidros, kas ir lūgšana.

Bet, gaismai austot, Viņš iziedams aizgāja uz tuksnesi [..]. (Lūkas evaņģēlijs 4:42)

Viņš aizgāja tuksnesī, savā kambarī Dievu lūgt. Ļaudis Viņu meklēja un nogāja pie Viņa un gribēja Viņu aizturēt, lai tas Viņus neatlaistu. Tas nozīmē, ka cilvēkiem patika, ka Jēzus ir pie viņiem. Konkrētā pilsētā viņi nāca Viņu meklēt. Viņi gribēja, lai Viņš paliek pie viņiem vēl kādu laiku, bet Viņš tiem sacīja:

[..] “Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts.” (Lūkas evaņģēlijs 4:43)

Viņš ir kambarī, cilvēki atrod Viņu un saka: “Mēs gribam, mums te Dievs teica, mēs te lūdzām visi kopā un mums pateica, ka Dievs grib, ka tu paliec šeit, kopā ar mums, nedēļu, divas vai trīs vai vispār paliec par mūsu draudzes mācītāju.” Bet Jēzus teica: “Nē, Es tikko biju savā kambarī un Man Tēvs pateica, ka Man jāiet tālāk uz citu pilsētu.” Saprati, ko nozīmē PAD? Viens ir, ko saka cilvēki, īpaši tagad. Cilvēki atnāca pie Jēzus un teica: “Paliec”, bet Jēzus teica: “Nē, man Dievs teica savādāk.” Kāpēc savādāk? Tāpēc, ka Viņš bija kambarī.

Un kāpēc es to teicu? Valdības darbs, Saeimas darbs pat vēl nav sācies, bet cilvēki komentāros jau komentē. Zini, ka man feisbukā tagad viss notiek tā tīri smuki. Tur man ir viens cilvēks, un es viņu atceros, ka viņš rakstīja: “Alleluja, es par tevi!” Laikam arī balsoja par mani. Ir pagājušas pāris nedēļas un viņš man raksta: “Kāpēc nekas nemainās, kāpēc es par tevi vispār vēlēju, kas te notiek? Redzi, pirmkārt, es neesmu Dievs un, kā redzat, arī Dievs to nevar. To visu veido cilvēki un lai Saeimā izbīdītu dažādus likumu projektus, lai ieviestu kaut kādas izmaiņas, ir nepieciešams strādāt pusgadu, gadu, trīs, desmit, divdesmit gadus. Un citi domā, ka vienā dienā viss mainīsies. Vispār ir jāizprot, ko nozīmē būt opozīcijā un pozīcijā, ko nozīmē sastādīt valdību un ko nozīmē vienkārši būt opozīcijā, un teikt, kas ir slikti un kas ir labi. Vispār nepastāv tādi instrumenti, ka vienā dienā viss var mainīties, izņemot tad, kad cilvēks piedzimst no Dieva, no augšas. Tad arī mainās tikai cilvēka sirds iekšējais stāvoklis. Ir emociju jūra, bet ar prātu ir jāstrādā, ir jāmaina domāšana, jāsāk ir normāli dzīvot un celties uz augšu. Redzi, bez personīgām attiecībām nevarēsi izšķirt labu no ļauna, tev tur darba kolēģi, tev tur cilvēki apkārt, ir tāda informācija no valdības, ir prāta skalošana caur masu medijiem. Bija ziņa, kas aizgāja pa visiem masu medijiem, ar virsrakstu “Kariņš ar Rinkēviču, un Siliņa ir atteikušies no deputātu algas”. Cēla rīcība, vai ne? Šo cēlo rīcību jau pasniedz masu mediji. Vai zini kāda ir patiesība? Pēc likuma viņi nevar saņemt divas algas – vienu no ministru kabineta un otru kā deputāta algu. Viņi sev izvēlas lielāko algu no ministru kabineta, no otras ir jāatsakās. Realitātē viņi atsakās no mazākās algas, saglabājot lielāko algu, bet medijiem pasaka, lai raksta ka, mēs esam labie, mēs esam atteikušies no algas. Bez lūgšanu kambara nezinu, vai cilvēks to izšķirs, kas ir labs un kas ir ļauns. Jēzus atbild: “Nē, Man ir jāiet uz citu pilsētu un Es nepalikšu šeit.” Lūgšanā tu saņem Dieva vadību savai dzīvei, šodienai. Draudzes dzīvei Dieva vadību tu saņem caur mācītāju. Savā personīgajā dzīvē, savā biznesā tu saņem Dieva vadību savā lūgšanu kambarī. Kā tieši rīkoties savā personīgajā laikā ar Dievu? Es gribu tev atklāt principus, kurus tu varbūt līdz šim nebūsi iedomājies. Kad Jēzus Ģetzemanes dārzā bija ar trīs Saviem mācekļiem, viņi gulēja, trīs reizes Jēzus viņus modināja.

Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega. Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem un saka uz tiem: “Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās.” (Mateja evaņģēlijs 26:37-45)

Jēzus teica: “Esiet modri un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja, tie ir Jēzus vārdi. Ko tas nozīmē? Mēs dzirdam sprediķi. Jā, es gribu darīt, lūk, tā, es gribu darīt, lūk, to, es gribu nest Dievam godu, nāk atmoda, bet Jēzus saka, ka gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Gars ātri un labi atsaucās uz labām lietām, bet miesa? Kā panākt, lai miesa to izdara, un nopelna visas šīs svētības, ko Dievs ir apsolījis savā vārdā? Kā panākt, ka es dzīvoju tā, kā vēlas Dievs? Kā lai es daru to ko vēlas Dievs? Kā to izdarīt? Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja, to nevar sasniegt. Jēzus saka, ka ar šādu attieksmi – gulēt laikā, kad ir jālūdz Dievs – tas nav iespējams! Tikai ar lūgšanu mēs spējam pakļaut miesu. Ko nozīmē pakļaut miesu? Es saku, ka Bībelē ir daudz kas jāmaina, bet nevar mainīt, tad tur sadzejos tādus brīnumus, ir jāpaliek pie pamata, Dieva vārda. Realitātē pakļaut miesu nozīmē paškontroli. Kā kontrolēt sevi? Lūgšanu kambaris, kurā tu sakārto arī savu domāšanu. Savu domāšanu saskaņo ar Dieva prātu, analizē arī sevi. Katram ir vajadzīgs laiks, vieta un pastāvība. Vecās Derības templī bija trīs lūgšanu stundas: deviņos no rīta, divpadsmitos un trijos pēcpusdienā. Bībelē ir rakstīts tā, lūgšanu stundas trešā, sestā un devītā. Reāli 3. stunda ir pl. 9.00 no rīta, 6. stunda ir pl. 12.00 un 9. stunda ir pl. 15.00 pēcpusdienā.

Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. (Daniēla grāmata 6:10)

Bija izdota ķēniņa pavēle, rīkojums un aizliegums, saskaņā ar kuru ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka, un ne vienīgi pie ķēniņa, ir iemetams lauvu bedrē. Neskatoties uz to, Daniēls gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. Kāpēc Daniēls bija premjers, kāpēc Daniēls pārdzīvoja visus Persijas ķēniņus, ķēniņi mainījās, bet viņš pārdzīvoja viņus? Kāpēc Daniēls bija ķēniņu padomdevējs? Kāpēc Daniēls bija ārkārtīgi svarīga persona tā laika spēcīgākajā impērijā? Kāpēc viņš to varēja, un kad viņu iemeta lauvu bedrē lauvas viņu neaiztika? Tu iedomājies, viņu iemeta lauvu bedrē, bet lauvas viņu neaiztika. Tajā pašā lauvu bedrē iemeta tos, kas viņu bija apsūdzējuši, un Bībele saka, ka viņi vēl nepaspēja nokrist līdz zemei, kad lauvas jau viņus satvēra un saplosīja ar visām ģimenēm. Kāpēc Daniēlu neaiztika? Zini kāpēc, tas ir Dieva vīrs, kuram kārtīgi bija savs laiks, sava vieta un pastāvība lūgšanām, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis – tā ir rakstīts, ar seju pret Jeruzālemi viņš pielūdza Dievu. Lūk, viņa spēka noslēpums. Un tas nav cilvēcīgs spēks, tas ir Dieva spēks. Dievs norūda cilvēku, nav tā, ka Dievs dod, tā ir tikai sākuma skola, tas ir tikai bērnu dārzs. Dieva brīnumu pamatā un patiešām pārmaiņu pamatā ir tas, ka Dievs norūda tavu prātu, tavu miesu, tavu dvēseli un tavas emocijas. Dievs no tevis izveido tādu kā filmās ir supervaroņi. Kāpēc vispār ir tādas filmas? Cilvēka būtībā ir būt supervaronim, apbrīnot supervaroņus. Viņi tur rodas dažādos veidos no laboratorijām, eksperimentu rezultātā, pēkšņi sāk parādīties kaut kādas pārdabiskas spējas. Šādas spējas patiešām sāk piemist cilvēkiem, kuri iet savā lūgšanu kambarī, pastāvīgi savā laikā, disciplinēti, savā vietā. Vai nav labi? Nesatricināmi ir cilvēki ar spēcīgu lūgšanu kambari.

Esiet pastāvīgi lūgšanās [..]. (Kolosiešiem vēstule 4:2)

[..] Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu. (Apustuļu darbi 10:9)

Pēterim bija sava vieta uz jumta. Tie nav Latvijas jumti. Mēs tikko bijām dienvidos, mēs tur varējām vairāk to visu redzēt. Tur dzīve notiek uz jumtiem, arī Albānijā. Uz jumta – tas ir nost no visiem, kur nav cilvēku. Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu, sava vieta, pastāvība. Kāpēc katoļiem vēl šodien ir tik svarīgs Pēteris? Viņi uzskata, ka viņa kauli ir Vatikānā un viņi ir Pētera pēcteči, bet ne par to ir runa. Runa ir par to, kā viņi vēl šodien vērtē Pētera ietekmi. No kurienes? Viņš iemācījās, ka nevar gulēt laikā kad ir jālūdz Dievs. Mums ir tikai viena dzīve dota, nevar gulēt laikā, kad ir jālūdz Dievs. Mums te bija arī tāda dziesmiņa, “tikai viena dzīve mums ir dota”, tā mums ir jānodzīvo Jēzū Kristū, un tā ir jānodzīvo cienīgi, spēcīgi. Tas ir iespējams tikai, uzturot pastāvīgu saikni ar debesu Tēvu, pastāvīgi. Laiks, vieta, pastāvība. Āmen!

Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja evaņģēlijs 26: 39-42)

Jēzus atrod savus mācekļus guļam un saka, lai viņi ir modri un lūdz Dievu, ka neiekrīt kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja. Un saka Pēterim: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā?” Skaidrs, ka šī viena stunda nav kā likums, bet es priekš sevis esmu pieņēmis, ka cilvēkam viena stunda ir minimālā nepieciešamība. Otrās pakāpes līderiem ir prasība piecas stundas nedēļā, ne maniem līderiem. Kas tas ir? Tas ir piecas darba dienas pa vienai stundai katru dienu, un divas dienas ir brīvas. Tas pat nav tas, ko saka Jēzus, ka viena stunda katru dienu, vismaz piecas stundas līderiem, tas jau ir gauži maz. Es iesaku grupu cilvēkiem – lūdziet vairāk par savu līderi. Ja viņi nelūdz, jūs lūdziet vairāk. Esmu redzējis arī otru galējību, ka cilvēks lūdz piecas stundas dienā Dievu un jūdzās prātā. Tas ir kaut kas cits, par ko es arī parunāšu, kādu Dievu cilvēki sāk lūgt. Viņi sēž savā kambarī un viņiem ir tāda “dieva” vadība, kas neiet vairs nekādos Dieva mācības rāmjos. Ir cilvēki, kuri galvā dzird dažādas balsis. Par to arī mēs parunāsim, es nerunāju par šizofrēniju, es runāju par pārgarīgumu.

“Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja evaņģēlijs 17:21)

Mācekļi nespēja izdzīt ļaunu garu un dziedināt zēnu, ko tēvs bija atvedis pie viņiem. Jēzus to izdarīja, un mācekļi jautāja Jēzum: ”Kāpēc mēs to nevarējām izdzīt?” Jēzus saka, ka šī suga, šī konkrētā slimība, konkrēti šī problēma, to citādi nevar atrisināt, kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. Ne tikai lūgšana, bet arī gavēnis. Tātad personīgās attiecības ar Dievu faktiski ietver arī gavēni. Es nesaku, ka visiem obligāti, ja tu negavēsi, tad tev ir beigas. Nē! Ir garīgas lietas, kur tev ir vajadzīga attiecīgā garīgā autoritāte, lai atrisinātu šo problēmu. Ir lietas, kuras var atrisināt tikai ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību. Protams, tu šo problēmu vari atstāt, vari negavēt, bet viņa netiks atrisināta, kamēr tu nepaņemsi konkrēto gavēni. Mums savā draudzē, es to tā esmu iedibinājis, no sestdienas uz svētdienu ir gavēnis. Mums ir draudzes arī citās Latvijas pilsētās, ja tur ir cits dievkalpojumu laiks, tad par dienu tur nedaudz atšķiras. Bet šeit, bāzes draudzē, mums ir gavēnis sestdien laikā no pulksten 14.00 līdz 18.00 mēs sākam gavēni un svētdienā no pulksten 14.00 līdz 18.00 mēs gavēni beidzam. Tad kādreiz vari arī redzēt, ka no draudzes kāds ātri skrien prom, jo viņš ir ļoti izsalcis. Bet viņš ir nogavējis. Es to esmu iedibinājis, draudzē tas ir pieņemts. Kā jau teicu, cilvēkiem pašiem par sevi jau ir grūti saņemties un nogavēt, bet kad tas ir kolektīvs gavēnis un tas ir pastāvīgs, katru nedēļu, tad katrs, kas tur piedalās, var uzskatīt, ka gavēnis ir tavas dzīves daļa un ka Jēzus vārdi, ka šo sugu citādi nevar izdzīt, kā tikai ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību, tavā dzīvē tas ir izpildīts un tas darbojas, tev ir gavēnis. Ja tev šodien ir problēma, tev nav jāskrien ātri gavēt. Tu jau esi gavējis. Tas nav tā – man tagad ir jāgavē. Ja godīgi, nopietnā problēmā es negribētu gavēt tieši tajā brīdī, kad ir problēma. Kāpēc? Tāpēc ka man problēmā ir vajadzīga skaidra galva, kad es pavadu laiku ar Dievu, man ir vajadzīgs no Dieva saprast, kā rīkoties. Kad es gavēju, mana galva nestrādā labi. Gavēņa laikā galva ir tukša un man negribas domāt, gavēnis nav tas, kas liek tavam prātam labi darboties. Ir tieši otrādi. Tu paliec depresīvs, tev ir tikai viena doma – gribas ēst. Kādas atklāsmes? Es nezinu, kas ir tie cilvēki, kas gavē un saņem Dieva vadību. Tas nav tā – tu tagad gavēsi un saņemsi Dieva vadību. Tu dabūsi tukšu vēderu un tukšu galvu, un fiziskas ciešanas. Labāk ir, ja tu to dari katru nedēļu vai vismaz reizi mēnesī, ja pilnībā nevari atteikties no ēšanas, tad vismaz atsakies no kaut kādiem ēdieniem, no saldumiem, no kafijas gavē, atsakies no kaut kā, lai vismaz principa pēc tev ir kaut kas, no kā tu atsacījies. Viena diena nedēļā, draugi, nav nekāda problēma. Viens cilvēks, kad es ieliku postu, ka dodos uz lūgšanu brokastīm ierakstīja komentāros: “Ko tad jūs tur rīsiet tajās brokastīs?” Nu ko tu rīsi svētdienā? Tev ir no rīta jāpieceļas, bērni tur bļauj, vēl ir jāatbrauc uz dievkalpojumu, vēl ir jāpakasās ar kādu, vēl kaut kas ir jāizdara, un tad jau tie 14.00 vai 18.00 ir jau klāt. Laiks jau ātri iet. Nav jau tik grūti gavēt, ja svētdiena ir tā piepildīta un sākt sestdien. Un nav jau tā, ja tajā laikā iekrīt kādi svētki – es gavēju. Nu tu jau tā vari darīt, es tā arī darītu, bet ne jau vienmēr nevajag jau būt galīgam nesaprašam. Savā grupā pasaki, ka man tur tāda un tāda lieta, un ej un ēd vienu sestdienu, bet nākamo sestdienu gavē, lai tas ir regulāri. Es uzskatu, ka regulārs gavēnis ir labāk. Parēķini, ja katru nedēļu ir gavēnis, cik gada laikā ir kopā, ja gada laikā ir 52 nedēļas, tad iznāk, tu gadā gavē 52 dienas, padomā, gandrīz divus mēnešus tu neesi ēdis, bet gavējis. Tev uzkrīt liela problēma un tagad tu gavēsi, tādu gavēni tu pat nevari paņemt, un tā ir tikai viena diena nedēļā. Redzi, kas par jaudu ir tādam vienas dienas gavēnim. Tev uzkrīt problēma un tu domā, man vajag vienu mēnesi pagavēt, bet pa to laiku galva vispār vairs nestrādā. Es vienreiz nogavēju 40 dienas. Tas nav normāli. Kādi mēs izskatījāmies: staigājoši skeleti zaļā, pelēkā, dzeltenā krāsā. Tikai daži, 3-4 cilvēki, izturēja līdz galam. Tas bija nenormāli drausmīgi. Es vispār brīnos, kur es esmu cilvēkus ievedis murgos, 40 dienu gavēnī. Es jau arī daudz neko nesapratu, mani Dievs pamudina gavēt, es pat nezinu, kā ir jāgavē. Pat nepalasu nekādu grāmatu, neko, un tagad gavēšu. Kad es gavēju pirmo reizi, sapratu, ka gavēnis ir bez ēšanas un ūdens dzeršanas. Un dienas beigās jutu, ka ir traki, konkrēti slikti.  Vispār paliec kā mironis, pilnīgi nekāds. Iet otrā diena, trešā diena, un tikai vēlāk es sapratu, ka cilvēks vispār bez ūdens var izdzīvot tikai trīs dienas. Sapratu, ka gavēnī ir jādzer ūdens. Bez pārtikas nogavēt trīs dienas nav nekas traks, mierīgi, bet bez ūdens nevar. Nekad nevienam nekas slikts nenotiks no 1-3 dienu gavēņa, ja tiešām veselībā ir kāda problēma, ka tu galīgi nevari neēst. Katram pašam ir jāseko līdz, tāpēc viena diena nedēļā ir labāk un neizraisa nekādu kaitējumu, bet, protams, katram pašam ir jāseko sev līdz, tas ir mans personīgais viedoklis, es domāju, ka pat māmiņām jebkurā stadijā viena diena ir pilnīgi normāli. Visiem, arī tam, kas tur ir iekšā, vienu dienu gavēt ir normāli. Tās ir manas domas, bet tur gan ir jāskatās, kā viņš jūtās un jāsaprot, vai to vajag, vai nevajag. Nu kas ir viena diena – nepaēd savas konfektes, nepadzer savu kafiju, ko tu tur ēd, neapēd to savu desu. Tāpat jau māmiņas tur skraida riņķī, visu vem ārā, ko nu stāstiet man pasakas, tāpat pusi izvemjat ārā, kā tad ir māmiņām? Citas staigā apkārt vemdama deviņus mēnešus, vispār neēd un staigā zilas. Vai tad tā nav? Tad piedzimst bērni, un pašām vispār nav laika paēst, vai arī krīt otrā galējībā un uz nebēdu sāk ēst.  Ir dažādi varianti, kad viens ēd, otrs neēd, bet tā viena diena, manuprāt, māmiņām ir ļoti normāli. Ja pilnīgi neko nevar neēst, tad vismaz neēd kaut ko. Vismaz tev būs apziņā, ka man bija gavēnis. Tev būs vieglāk – es esmu gavējis, un tā suga man paklausīs, tā problēma ir atrisināta.

Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Tie ir Jēzus vārdi. Lasi uzmanīgi, Dieva vārds ir galvenā personīgo attiecību ar Dievu sastāvdaļa. Šis ir tas, ko es šodien gribu uzsvērt. Atklāšu noslēpumu personīgās attiecībās ar Dievu, Dieva vārdam ir izšķirošā nozīme. Ne pašai lūgšanai vai pateicībai, slavai, bet Dieva vārdam. Tāpēc, pirmkārt, lūgšanu kambaris ir Bībele, un tikai pēc tam tā ir lūgšana, pateicība, slava, apliecinājums, pārdomas utt. Pirmkārt, Dieva vārds. Vienīgais ceļš un veids, kā Dievs kontaktē ar cilvēku, ir Viņa domas, kuras Viņš atklāj cilvēkam. Vienīgais, ko cilvēks var uztvert no Dieva, ir doma. Nekādas sajūtas, neko citu, bet pašu domu. Un šīs domas pēc tam izsauc arī dažādas emocijas un tamlīdzīgi. Kas ir doma? Tas ir vārds, doma, kas ir ietērpta vārdos, dažādās valodās, lai mēs to saprastu. Un Dieva vārds ir vienīgais kontakts ar Dievu, un tad mums ir pamats par ko lūgt, kā lūgt, kā dzīvot un viss pārējais, tikai un vienīgi Dieva vārda rāmjos. Lūgšana ir Bībele. Es vienmēr vispirms esmu licis kā pirmo Bībeli un pēc tam lūgšanu, man arī tā ir mīļākā nodarbe. Es tā domāju, ja cilvēkam lūgšanu ir vairāk nekā Bībeles lasīšana, tad visur būs mazāk sasniegumu. Viņš ir lūdzējs, viņš ir malacis, viņš var izlūgt kādu cilvēku, cilvēks nāks pie Dieva, viss ir labi. Ja runa ir par līderību, par vadību, viņš nebūs līderis vai vadītājs, jo viņam neinteresē visa pamats, par ko lūgt. Kas ir tas, par to vairāk lūdz? Ja tev pamatā ir Dieva vārds, tad tu lūdz lietas, kas ir tev pamatā, tās lietas, kuras grib Dievs, jo uz tā būs reāla Dieva svētība. Pamats ir Dieva vārds. Dieva vārds ir galvenā kambara sastāvdaļa.

Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mateja evaņģēlijs 26:37-39)

Jēzus baiļojās un skuma, katram mūsu dzīvē kaut kas tāds pienāk. Skumjas un bailes, un kaut kādas citas emocijas, vai jāpieņem kādi lēmumi. Jēzum bija problēma, Viņam beidzot bija jāizdara tas, kādēļ Viņš bija nācis zemes virsū, jāiet pie krusta un jānomirst par visas pasaules grēkiem, un šī lūgšana parāda to, ka Jēzus ne pārāk to gribēja darīt. Tas jau būtu slimi, ja Viņam emocionāli gribētos: nu lūdzu, lūdzu sit Mani krustā. Viņam bija bailes un skumjas, un Jēzum vajadzēja atbalstu, un ko Viņš darīja? Viņš gāja lūgt un ņēma līdz trīs savus mācekļus, Pēteri, Jāni un Jēkabu, un saka viņiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei, palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Jēzus meklē atbalstu pats Savā draudzē, un meklē atbalstu pie tuvākiem kalpotājiem, uz kuriem Viņš bija licis arī cerības, tie bija Pēteris, Jānis un Jēkabs, bet tajā pašā laikā Jēzus lūdz Dievu, Viņš saka: “Jūs palieciet nomodā, esiet tur netālu,” ir rakstīts: “Akmens metiena attālumā Jēzus pielūdza Dievu”. Kas ir jādara, kad ir bailes un skumjas? Kad ir bailes un skumjas, tad nav jābaiļojas, nav jāskumst prioritāri, bet jāmeklē kambaris un draudzes atbalsts. Atceries, divas šīs lietas – ir jāiet kambarī un jāmeklē draudzes atbalsts. Priekš tā ir draudze un mācītājs, priekš tā ir mājas grupiņa. Es nedomāju, par katru nieku, par ko cilvēki nāk un žēlojas. Kad ir kaut kādas lietas, krustceles, ir draudze, ir grupa, kur par tevi var lūgt un lūgt kopīgu lūgšanu, ir vadītājs, kurš var dot labu padomu, un galu galā ir mācītājs, ja vadītājs ar šo problēmu netiek galā. Prioritāri – kambaris, sekundāri – savas draudzes atbalsts. Ļoti svarīgs ir draudzes atbalsts un par to mēs vēl parunāsim.

Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. (Mateja evaņģēlijs 6:14)

Lūgšana ir efektīva tikai tad, ja tu cilvēkiem esi piedevis, jo Dieva vārds saka, ja tu neesi piedevis, tu esi nepiedošanā, esi rūgtumā, tad lūgšanas ir neefektīvas, bet šeit atkal būs noslēpums, tavas lūgšanas nekad nebūs efektīvas, ja tu nepiedosi. Otrs, tu nekad nepiedosi, ja tev nebūs efektīvas lūgšanas. Lai spētu piedot, kad viss ir traucēts, jo sirdī ir rūgtums, ir jāiet kambarī un jālūdz Dievs. Ir veselīgi jāskatās uz Dieva vārdu, bet pēc pieredzes es zinu, ka cilvēks, kurš ir sarūgtināts, viņš lasa Bībeli vai nelasa, viņš skaidri vispār vairs neredz. Viņam ir vajadzīga draudzes palīdzība. Tiem, kam vēl joprojām ir veselais saprāts, viņiem ir vajadzīgs mācītājs, viņiem ir vajadzīgas sarunas, bet prioritāri tomēr ir iet savā lūgšanu kambarī. Ja cilvēks nespēs piedot un saņemt brīvību, ja viņš paliks sarūgtinājumā, ar šādu cilvēku ir beigas. Tas ir jārisina, jo tas ir risināms savā lūgšanu kambarī, savā draudzē, saruna ar savu mācītāju un piedošana. Ir jāizmanto visi resursi, ko piedāvā draudze, un ja šis viss netiks izmantots, tad faktiski sarūgtināts cilvēks dara absolūti nejēdzīgas lietas un viņš vispār vairs veselīgi nespēj domāt un saprast, ko dara.

[..] un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apustuļu darbi 2:42)

Pirmā draudze pastāvēja apustuļu mācībā, sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Viņi pastāvēja, cilvēki pastāvēja, draudze pastāvēja. Mācība, sadraudzība, tas ir draudze un grupas, maizes laušana – tas ir vakarēdiens un lūgšanas. Par kādām lūgšanām ir runa? Pirmkārt, par katra cilvēka paša lūgšanu kambari. Otrkārt, lai draudze pastāvētu un pastāvētu draudzē ir kopīgas lūgšanas. Otrkārt, mājas grupiņās jūs lūdzat Dievu. Es vienu noslēpumu tev atklāšu, bet tas nav labs noslēpums. Bet nu citiem liksies labāk nekā medus. Medus jau vairs nav tik garšīgs mūsu laikos. Mūsu laikos ir daudz citādāki, garšīgāki gardumi. “Uzēd snickers!” Redzi, viņi pastāvēja lūgšanā. Šeit vairāk ir runa par to, ka viņi pastāvēja lūgšanās, pastāvēja mācībā, sadraudzībā. Šeit vairāk nav runa par personīgam attiecībām ar Dievu. Bet par vispārējām draudzes lūgšanām, par mācību. Un tagad lasi noslēpumu. Es atstāju vārdu “iespējams”, tāpēc ka es neesmu tā 100% pārliecināts, bet 99,99 % esmu pārliecināts. Bet viens procents paliek, tāpēc es saku, ka iespējams, ka cilvēks var nelūgt Dievu pats mājās nemaz. Viņš var nelūgt, var Bībeli nelasīt, bet viņš var aiziet uz Debesīm, mierīgi, un tikai tāpēc, ka viņš ir draudzē. Vai vārds, ko viņš uzņem, ir no manas mutes, vai no Bībeles, kāda starpība īstenībā, viņš saņem Dieva vārdu. Tāpat arī, ja viņš ir draudzē, grupiņā, ar visiem kopīgi aizlūdz Dievu. Bet tās arī bija viņa lūgšanas, viņam ir kaut kādas attiecības ar Dievu. Un viņš mierīgi var aiziet uz Debesīm, un ieņemt kaut kādu vietu draudzē. Tā kā, es jau teicu, ka tas nav labi, ko es tev saku tagad. Tas tev nedos motivāciju, ja domāsi, ka tagad es te varu nīkt. Tad tu būsi tāds vājš ierindas kristietis, bet nu tu būsi kristietis. Tevi izvilks draudze, sadraudzība un mācība, tu uz tā izvilksi, dzīvosi. Tas ir iespējams. Bet kāpēc es saku iespējams? Nu tāpēc, ka tas ir bīstami sēdēt ar tādu minimālo Dieva vārdu, minimālo lūgšanu grupiņā un pats nekultivē savas lūgšanas, jo tā var noiet neceļos. Ir svarīgi tomēr arī uzturēt savas personīgas attiecības ar Dievu. Tas ir bīstami tā, bet tas ir iespējams. Un vēl es pateikšu noslēpumu, ka realitātē, ja grupiņās nebūtu lūgšanu, ja nebūtu mācītāja sprediķu, te vispār arī nekā nebūtu. Es teiktu tā, ka 99% šeit nebūtu nekāds PAD, vai pat visiem. Nekā nebūtu. Atkal pamatā ir lūgšana, vai ne? Un vēl, lielās megadraudzēs es esmu kontaktējies ar cilvēkiem, kuri ļoti daudz veido tādas dažādas lūgšanas dažādās grupās. Kāpēc? Tāpēc ka cilvēki paši nelūdz. Diemžēl vēl viens noslēpums. Iedomājies, mana komanda, alleluja, krutākie visi tur. Es domāju, ka lielākā daļa vispār nelūgtu Dievu, ja es viņiem to neatgādinātu. Es nesaku uzreiz, vienā dienā, bet tas būtu laika jautājums, ka vairs nelūgtu. Kādi jā, kādi nē. Pēc visas šīs dresūras, kas te ir 15 gadu garumā, varbūt kādi saglabātu arī. Pilnīgi visu, kas netiek atgādināts, kad tu neesi komandā, tad tas viss kaut kā tiek atstāts. Lūk, tā, kaut kā ir ar mums cilvēkiem. Un galu galā ar mums, cilvēkiem, ir bēdīgi. Un, paldies Dievam, ka Kristus iedibināja draudzi. Viņš iedibinājis draudzi, un tieši tur ir spēks. Tāpēc, draugi, prioritāte tomēr nav tavs personīgais laiks ar Dievu, bet draudze! Lūk, kāpēc ir svarīgi būt draudzes lūgšanās. No turienes izriet, ka tu esi uz kaut ko spējīgs vēl savā personīgajā dzīvē. Lūk, kāpēc ir svarīgi svētdienās klausīties sprediķi. Un tad vēl grupās jūs pārrunājat šo Dieva vārdu. Un arī būtu vēlams vēl noskatīties to pašu vēlreiz, pastudēt. Cik tas ir svarīgi – pastāvēt lūgšanās, sadraudzībā, maizes laušanā un mācībā.

Un tagad par mācību parunāsim. Šis arī būs noslēpums. Bet šis būs ļoti interesants. Lieliski ir tas, ka tu dzirdi Dieva vārdu, ka tev ir draudzes atbalsts. Ne tikai internetā klausījies Dieva vārdu, bet arī tev ir draudzes atbalsts, ar reāliem cilvēkiem. Tas tāds viss ir saistīts kopā. Redzi, ir cilvēki, kas apgalvo, ja tu neesi draudzē, uzreiz ellē iekšā. Nu ne jau tāpēc, ka neesi draudzē, bet gan tāpēc, ka šī draudze ir tā, kas tevi tur attiecībās ar Dievu. Ne jau tāpēc, ka neatnāci uz draudzi, uzreiz būsi ellē iekšā. Bet tas ir ārkārtīgi svarīgi. Vienreiz izlaidi, draugi, maisam gals ir vaļā. Par alkoholiķi kļūst no vienas glāzītes, par narkomānu kļūst no vienas tabletītes. Par atkritēju no Dieva kļūst, vienreiz izlaižot lūgšanu, vienreiz izlaižot dievkalpojumu. Un, paldies Dievam, ka grupiņās ir lūgšanas, ka vismaz tur palūdz Dievu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lūgt vienam par otru, par draudzes mērķiem, par vīziju lūgt kopā Dievu. Ar to vien pietiek, lai tu būtu nedaudz dzīvs, nedaudz dzīvs, lai ietu uz debesīm. Bet tas nav labākais. Man grūti to atzīt, bet tas tā ir. Nu loģiski padomā – Dieva vārds no Bībeles vai Dieva vārds no sprediķa. Kāda ir starpība? Viņš taču ir saņemts, vai ne? Vai tad šādā formātā varēja lasīt Bībeli, kad tās nebija vēl grāmatas formātā? Nevarēja. Bet šie cilvēki uzturēja attiecības ar Dievu, tie pastāvēja mācībā. Mācība un lūgšana ir cieši saistītas. “Tie pastāvēja mācībā, sadraudzībā, lūgšanā un maizes laušanā,” tas viss ir kopā minēts. Tie ir tie vaļi, uz kā stāv mūsu ticība un vispār visa kustība.

Kad tavā vidū celtos pravietis vai sapņotājs, kas tev ļautu redzēt zīmes un brīnumus, un šī zīme vai brīnums, uz kuru viņš aizrādījis, tiešām piepildītos, un viņš sāktu tevi skubināt: iesim un sekosim svešiem dieviem, ko tu nepazīsti, un tiem kalposim, tad tev nebūs klausīt šā pravieša vārdiem, nedz arī sapņotāju sapņiem, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs pārbauda, lai zinātu, vai jūs esat tie, kas To Kungu, savu Dievu, mīlat ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. (5. Mozus grāmata 13:2-4)

Iedomājies, tu tur nopravieto kaut ko un piepildījās tev. Tika iedibināts likums Izraēlā, ka šāds cilvēks, kas mudina kalpot svešiem Dieviem, tiek nomētāts akmeņiem, viņš tiek nogalināts, nāves sods par šādiem jokiem. Bet jebkurā gadījumā, ne sods, bet tas, ja mūs mudina kalpot svešiem dieviem, tad tas nav labi. Mūsu Dievs ir Kristus. Kristus upuris ir centrā. Bet skaties, ja tevi mudinātu kalpot svešiem dieviem. Es tev nedaudz atklāšu nelielu noslēpumu no cita aspekta, ko nozīmē, kalpot svešiem dieviem, un kas ved pazušanā. Vai tas tiešām ir tikai tā, ka tas atklāti atnāca? Piemēram, narkomānija. Vai tie skolēni, vai cilvēki, kas kļūst par narkomāniem, viņiem pirmo reizi piedāvāja narkotikas kaut kāds cilvēks pie skolas, tāds knapi dzīvs? Tāds, kas būtu nopuvušām rokām, vēnām, netīrs, smirdīgs, apčurājies narkomāns? Iedomājies, kad nāc no skolas mājās, tur uz soliņa šķērsielā tāds mētājas un sauc: “Ā! Negribi iedurties?” Un viņš iedūrās. Domā, ka tā kļūst par narkomāniem? Vai tie nav normāli saģērbti jaunieši, kas tikko tikai sākuši un pamudina savus draugus uz to. Kā sāk? Sāk tanī posmā, kad domā, wow, stilīgi, forši jaunieši, viņi ir klases zieds tur tāds. Visi kaut kur uz ballītēm iet un tamlīdzīgi, un labi jūtas, un vēl lepojas. Es arī gribu tā, kā viņi. Tā tas viss sākās. Tie jau nav cilvēki, kas aicina tevi kalpot sātanam. Lūk, es esmu sātanists, nāc kalpot sātanam. Lūk, tu atnāci uz draudzi un tev piesēdās blakus sātanists. Viss, ragi izauguši, zobi, ilkņi izvīlēti, acis ieliktas, kaķa acis tādas, tāds asiņains helovīnsBaigais Mensons (Merilins Mensons) atnācis. Un viņš tev blakus nosēžas: “Tā, laižam kalpot sātanam!” Vai tā tas notiek, draugi? Nē! Bībele saka, ja kas mudina, neklausiet viņam, jo tās būs tavas ticības dzīves beigas. Nav runa par dzīves beigām, bet ir runa, ka mēs zinām, jo dzīve nebeidzās šeit, virs zemes, tad tās tiešām ir beigas. Tev nebūs klausīt tādam. Kā tad realitātē tas izskatās viss? Un maza nianse tev par mācību. Ja pirmais ir mīlēt savu Dievu, savu Kungu, tad otrais bauslis ir šāds.

Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. (2. Mozus grāmata 20:4)

Ar elku mēs aizdomājamies helovīna ķirbi, asiņainais nazis rokās un elku stabi. Un tad skraida apkārt un graiza sev vēnas, visādus rituālus taisa, upurus pienes. Vai tiešām tas tā izskatās? Otrais bauslis skan šādi: “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem. Jo es Tas Kungs Esmu tas Kungs, Esmu dusmīgs Dievs, kas grēkus piemeklē līdz trešam un ceturtajam augumam. Tiem, kas mani ienīst un daru žēlastību līdz tūkstošam augumam tiem, kas mani mīl un tur manus baušļus.” Arī nedarini tēlu, pēc tā, kas ir debesīs. Es nevaru darināt izdomātu tēlu, šis ir mans dievs, piemēram, kā filmā par atmodām – Mašimons (Maximón). Kaut kur dienvidu zemēs viņi uztaisījuši cilvēka lelli, uzlikuši brilles un cepuri, un tas ir mašimons, visa pilsēta pielūdz mašimonu. Visi dzer, sit savas ģimenes, noziedzība pilsētā, cietumi pilni, bet galvenais ir mašimons. Tas ir tāds skaidrs elku tēls, bet nevar jau arī darināt Dieva tēlu, nav nekāda Dieva tēla. Nevar kāds uzzīmēt Dieva tēlu, jo neviens mēs neesam viņu redzējuši un nezinām. Un, ja mēs darām kaut ko tādu, tā it kā šis ir tavs dievs, tad jau tu pielūdz lelli. Šis ir Jēzus vai Jēzus bilde, vai tev ir ikona, vai kas cits, tad tu jau bildi pielūdz tādā gadījumā. Ir kaut kāda robeža, nav jau nekas, ja kāda bilde ir mājās, bet ja tu sāc tieši šo objektu pielūgt, tā jau ir problēma. Jo otrais bauslis skan: “Nedarini tēlu arī pēc tā, kas ir debesīs.” Un noslēpums ir sekojošs: ir kristīgā, vispārējā mācība, ir apustuļu mācība, galvenie punkti: nāve, augšāmcelšanās, desmit baušļi. Katrā draudzē vai konfesijā ir nianses, kas atšķiras, un tā ir šīs draudzes mācība. Un ir svarīgi kalpot Dievam un sekot mācībai, sekot Kristus mācībai nozīmē, sekot savas draudzes mācībai, nevis vienkārši tikai Bībelei. Mācība ir kristīgā mācība, kas balstīta Dieva vārdā un ir konkrētās draudzes mācība. Draudze var būt stipra tad, kad mācība ir stipra.  Kāpēc Kariņš ir stiprs? Jo partijas nosaukums ir “Jaunā vienotība”. Tur jau tā lieta ir, kamēr mēs, sīkie, dalāmies savā starpā, tikmēr viņi izveido un vienojas. Un mācība ir ārkārtīgi svarīga. Tas jau nav nekas svešs, nav tā, ka to izceļ. Kā kurā draudzē, bet politika priekš mums ir daļa no kristīgās ticības. Atbildība par to, kāda ir mūsu valdība, ir daļa no mūsu ticības. Mēs ticam, ka mēs paši esam atbildīgi par savu valsti un ka mums ir jārūpējas par to, kāda ir mūsu valdība. Mēs ticam tam, tā ir daļa no mūsu mācības. Un ir svarīgi sekot savas draudzes mācībai un Kristum. Mācībai, kas ir balstīta Kristū un Bībelē, un dažādās niansēs, kā katrā draudzē ir iedibināts, un kā Dievs katru ir vadījis, kā vadījis draudzi caur mācītāju. Un noslēpums: ja tev blakus apsēžas cilvēks, jeb internetā uzrunā, un viņš saka, ka jūsu draudzē ir nepareiza mācība, seko manas draudzes mācībai, šāds cilvēks faktiski ir pielīdzināms, varbūt ne simtprocentīgi visos gadījumos, bet viņš ir pielīdzināms tam cilvēkam, ko Vecajā Derībā sodīja ar nāvi. Kāda tev daļa gar mūsu draudzi? Ej uz savu draudzi! Ja tu kaut ko neizproti, tev laikam nav ko darīt savā draudzē. Tu pat savā draudzē vēl neesi iesakņojies, ja tev vēl ir laiks vandīties pa citām draudzēm. Ja kādam ir laiks ņemties pa citām draudzēm, tad tie ir cilvēki, kas savā draudzē vispār neko nedara. Viņi pat nav uzticami savai mācībai, bet viņi gudri apgalvo šādas lietas. Ar uztveri īsti kaut kas nav pareizi. Ja tas cilvēks saka, ka kaut kas nav pareizi mums, tad visticamāk viņš teiks, ka arī viņa draudzē nav kaut kas pareizi. Viņš ies pie mācītāja un mācīs viņu. Un šādi cilvēki, kas mudina atstāt tev savu mācību, un pievērsties kādai citai, kādai labākai mācībai, viņi ir pielīdzināmi viltus praviešiem, kas aicina tevi uz kaut kādiem brīnumiem. Un Bībele skaidri saka: “Nedarini elku tēlu.” Tas jau arī ir tas pats, tāda mudināšana sekot elku tēliem. Vai iedomātam tēlam. Draugi, nav perfektas mācības, nav perfektas draudzes, nav perfektu mācītāju. Tu arī neesi perfekts. Bet mēs katrs esam piedzimuši tur, kur esam piedzimuši. Un mēs katrs esam izvēlējušies to vietu, kur mēs gribam būt, to mācību, kurā mēs vēlamies būt, to, ko mēs uzskatām par pareizāko. Un visgudrākais ir nešaudīties pa labi un pa kreisi, un neko nesasniegt, bet palikt savā vietā un dzīvot ar godu.

Tā kā skaidrs, ka kādreiz kāds var, ja gribas kaut ko pamainīt. Nav jau problēmu, ar varu neviens nespiež. Bet tāda musināšana speciāla nav labi. Es tādas lietas esmu redzējis šad tad, ka speciāli zvana. Šie cilvēki diemžēl ir tie, kas ies pēc tam un kliegs, ka mūs tur apmelo, un mūs tur nolādēja un nezin ko izdarīja. Nelien! Tur ir rakstīts, ka “Tēvs pie bērniem grēkus piemeklēs”. Tu pārkāp elementārus Dieva principus un aizved cilvēkus no Dieva. Vēl noslēpums, ka tu esi dzirdējis kādreiz, ka kāds kaut kur aizgājis ir, kas ilgāk jau ir draudzē, vismaz gadus piecus desmit, kāds kaut ko ir sabuntojies, galvā ir sakāpis, kāds ir samusinājis, un viņš ir aizgājis kaut kur citur. Baigi kruti, baigi labi viss ir. Un viņš kaut kur atradis ir labāko vietu, visiem zvana un aicina visus uz tām zāļainām ganībām. Saproti, es jau esmu apritē visā Latvijā, tiekos ar mācītājiem, ar cilvēkiem tiekos, parunā ar vienu, parunā ar otru. Kur tad ir tie cilvēki, kas teica, ka iet uz tām labākām ganībām, uz to labāko draudzi, un tevi vēl aicināja līdzi? Zini, vispār viņu tur vairs nav, viņu nekur nav, viņi vispār neiet nevienā draudzē. Vajag saprast, ka šādas lietas, kad aicina uz savu draudzi, ka tā jau ir atkrišana, nevis iešana uz citu draudzi. Realitātē tā ir bēgšana no sevis, tā ir nepiedošana, rūgtums un citas tamlīdzīgas lietas. Visas savas problēmas ir jārisina pašam tajā vietā, kur tu atrodies. Tu esi labākajā draudzē. Āmen! Nu vienkārši pirms dažām dienām parunāju ar kādu cilvēku: “Tu joprojām esi tur, viss notiek, ja? Tu tur kalpo?” “Nē, man tagad savs.” Savs jau kaut kur, kaut kas mainījies, neturas tur. Bija, aizgāja, paskatījās, atkal nav labi. Nekad un nekur nebūs īsti labi. Kā ir Jūdas vēstulē rakstīts? Ka tie ir kā bez vēja un lietus dzenāti mākoņi, tukši mākoņi, kā niedres. Lūk, tāds ir strupceļš. Zini, tā ir tāda zīme, ka tālāk vairs ceļa nav. Ceļš ir tikai kopā ar savu draudzi, ceļš ir savā lūgšanu kambarī kopā ar savu draudzi, savā mācībā, ko tu esi izvēlējies. Lūk, tā. Un atceries, ka ikviens, kas apstrīdēs, ko es saku, viņš ir tas, par ko es tikko teicu, kurš mudina un musina tevi kalpot svešiem dieviem. Jo galu galā tas aizved no Kristus mācības, aizved no Kristus.

Labi, es vēl noslēgumā pateikšu. Vakar līderu sapulcē es runāju, kā veidojas sātanisms. Es tev pastāstīšu, kā tas veidojas. Kas ir atslēgas cilvēki politikā? Tie ir visi tie cilvēki, kas ir ar kristīgām vērtībām. No kurienes viņi nāk? No kurienes nāku es? No parastas draudzes vai no stipras draudzes? Šie cilvēki nāk no stiprām draudzēm. Tu dzirdēji, ka Ainārs Šlesers stāstīja par savu vēsturi? No kurienes viņš nāk? Viņš nāk no stipras draudzes. Viņa treneris kikboksā bija mācītājs, un viņš vēlāk izveidoja mācītāju partiju. No kurienes nāk saknes? No kurienes vispār var būt tāds politiķis un miljonārs? No stipras draudzes, draugi! Draudze ir visu svētību pamats. Stipras draudzes ir visa pamats. Bībele saka, ka draudze ir patiesības balsts un pamats. Draudze ir vissvarīgākais un tā, kas sanāk svētdienās kopā. Draudze ir tā, kas savā mācībā ir vienota. Kā 300 spartieši, kas aiztur simtiem tūkstošu lielas un spēcīgas armijas. Ne tikai aiztur, bet izklīdina viņus. Pēc četriem gadiem, draugi, mēs atnesīsim Latvijā pavasari, reālu garīgu pavasari. Mēs atvērsim durvis visām draudzēm, visiem kristiešiem gan skolās, gan izglītībā. Atvērsim durvis tā, ka kristīgās draudzes varēs darboties tādā mērā, ka atnāks pavasaris. Un Latvija būs tā valsts, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg. Un pamats būs stipras draudzes. Mēs to izdarīsim, neatkarīgi no tām, vai to darīs citas draudzes, vai nē. Mēs arī par viņiem parūpēsimies, mēs arī viņiem draudzē atvērsim durvis, visiem atvērsim durvis. Būs garīgs pavasaris, ja draudze spēs to izmantot, ja nē, tad atkal būs tumsa. Bet būs daudz izglābtu dvēseļu visā tajā procesā. Mēs būsim piedzīvojuši Dieva godību un varenību. Dieva svētīta Latvija nav utopija, tā ir realitāte. Tā patiešām ir realitāte, bet tas nav izdarāms vienā dienā. Tas ir darbs, un mēs strādāsim, mums ir jāaug kā draudzei, mums ir jābūt vienotiem, un mums ir arī politikā jānes atmosfēra, jāmaina tā. No savas puses ir jāizdara tas, kas ir jāizdara.

Kā veidojas liberālisms, sātanisms? Pirmkārt, ja pamatā nav stipras draudzes. Ar nepareizām domām, ka man pietiek, ka mācītājs tur sludina Dieva vārdu un Bībeli pat nelasīšu. Pirmais solītis. Viss jau ir labi, debesīs varbūt tika. Bet tāda atmosfēra rodas arī citiem cilvēkiem, arī pie līderiem, ja viņš, piemēram, Dievu nelūdz. “Es arī grupiņā varu.” Nākamais solis, kas var notikt, ka varu neatnākt arī uz dievkalpojumu. Varu uz mācītāju lūpu uzmest, un nerisināt to problēmu nemaz. Nu, piemēram, ka varu kārtīgi nelūgt, varu kārtīgi neapmeklēt dievkalpojumus, varu kārtīgi neapmeklēt savas grupiņas, varu kārtīgi neiet tajā vīzijā. Tāds nestabils kristietis, kurš arī šad tad nav. Kāda būs viņa dzīve? Nu arī tāda līdzīga, jau parādīsies visādas nepilnības dzīvē. Nākamais solis kāds ir? “Es taču varu neiet vispār nevienā draudzē, man ir savs PAD.” Neesi redzējis tādus cilvēkus? Neko labu viņi nenes. Šodien varbūt inerces pēc, viņi ir nākuši no stiprām draudzēm, un tāpēc viņiem šīs vērtības ir, dots starts ar inerci, bet kaut kad tas apstāsies vienā reizē. Var jau būt godīgs, labs cilvēks, pat labas lietas darīt, bet, ja viņš nav stiprā draudzē, personīga laika ar Dievu nav, tad kur viņš nonāks? Kādi tie cilvēki veidojas, kas nekur nepieder pie draudzēm? Un kaut kur staigā, šur tur, it nekur? Un tur pēc tam veidojas tā sauktie konservatīvie. Tu zini, ar ko beidzas vārds “konservatīvais” vispār parasti? Biedinošs piemērs ir Jānis Bordāns. Viņi virzīja viendzimuma likumu. Konservatīvie. Tu zini, ka jaunais apvienotais saraksts dēvē sevi par konservatīviem? Tu zini, ka Nacionālā apvienība arī piedalījās visās tajās cūcībās, kas notika? Viņi dēvēja sevi par konservatīviem. Konservatīvie ir labi, bet bieži vien tas būs tikai vārds. Un tikai par vārdu paliek tad, kad pamatā apakšā vairs nav stipras draudzes, tikai vārds. Kāds ir nākamais solis? Mēs, konservatīvie, varam kaut kādu līgumu slēgt arī ar liberāļiem, kaut ko smuki tur tādu sadarboties. Un pēc tam beigās tu esi pa pusei konservatīvs un pa pusei liberālis. Kāds pēc tam solis ir? Pilnībā liberālis. Kas stāv aiz liberālisma? Kā sauc to personu? Sātans. Lūk, kā veidojas sātanisms, draugi. Lūk, kāpēc tādas nebūtiskas lietas, ka var kāds neatnākt vienkārši kaut kur, var nepalūgt Dievu. Ko ilgtermiņā tas maksā gan tev, gan cilvēkiem tev apkārt? Noķēri domu?

Šodien mēs mācījāmies lūgšanu kambara noslēpumus.
Pamatā, draugi, ir lūgšanu kambaris, kas tomēr ir cieši saistīts ar to, ko tad tu lūdz. Ja tu neesi mācībā, par ko tu lūgsi? Es taču daudz un visu esmu redzējis. Nu par kaut ko jālūdz ir, tātad par putniņiem palūgsim. “Nu, man Dievs teica…” Es jau esmu dzirdējis tos tekstus: “Man Dievs teica, ka jālūdz par mācītāju, par to un to. Man Dievs teica, ka jālūdz par to un to cilvēku.” Paši izdomā, ka viņiem Dievs ir kaut ko teicis. Es esmu tādās kompānijās arī šad tad – staigā, staigā, un man Dievs teica, ka tev ir tas un tas. Bet nav man tas un tas. Un Dievs diez vai tev ko tādu teica. Man ir nācies iet pie augstākstāvošām personām un teikt, ka viņiem Dievs neko nav teicis, viņi murgo. Viņi saka, ka Dievs viņiem ir kaut ko teicis, patiesībā viņi paši visus izdomāja. Viņi nevienā draudzē vispār nav, viņiem nav nekādas mācības, viņi paši kaut ko izdomā. Viņi ir tie kristieši, kas nekur nepieder vēl īsti, skaitās kaut kur, bet realitātē nekur neiet, viņi peld. Sargies no tādiem cilvēkiem, viņi nevar būt tavs piemērs. Piemērs ir tie, kas ir stipri draudzē, jo stipra draudze ir pamatu pamats. Tas nenozīmē, ka šiem cilvēkiem ir beigas, ka ellē iekšā. Tik gluži briesmīgi varbūt nav, bet tas ir bīstami. Tas ir bīstami visai draudzei un sabiedrībai. Jēzus mācība ir pavisam vienkārša: “Tie pastāvēja apustuļu mācībā, draudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” Nu kas tur nav skaidrs? Viņi pastāvēja tikai tad, kad bija sadraudzībā, kopā mācībā, nevis vispārējā vispasaules mācībā kaut kādā. Es domāju, ka šis sprediķis nes Dievam slavu.

Un es lūdzu Debesu Tēvs, Jēzus vārdā, es Tev pateicos par šiem vārdiem, ko Tu esi mums devis. Savu mācību, ko Tu mums esi atklājis precīzi par mūsu draudzi, ka Tu esi tā palīdzējis visu sakārtot, ka Tu esi devis gudrību, ka esi mani stiprinājis, spēcinājis, pasakos par līderu komandu, par katru vadītāju draudzē, par katru apmeklētāju, par katru draudzes patriotu pie un ap draudzi. Es lūdzu, ka Tu svētī, Tēvs, un es lūdzu, ka mums ir pareiza mācība, ka mēs visu pareizi pienesam. Lūdzu, ka personīgās attiecības ar Tevi katram ikvienam būtu prioritāte. Piecas minūtes vai desmit, vai divas stundas, vai piecas, lai katram tā ir prioritāte. Lai mēs katrs meklējam Tevi. Lai katra grupiņa vārās no lūgšanām, lai draudzē ir lūgšanas, lai grupās ir lūgšanas, un lai katram personīgi ir lūgšanas un pārdomas. Un lai Tavs vārds visam ir pamatā, un lai tas ir mācībā balstīts lūgšanas, nevis šaudīšanās pa labi, pa kreisi. Kungs, lūdzu, ka esam vienoti kā trīssimt spartieši, ka mēs tiešām ne tikai apturam, bet arī izklīdinām un uzvarām šīs tumsas varzas, kas ir nostājušās pret mūsu valsti, pret mūsu tautu un arī pret draudzi, Kungs! Ja Dievs ir ar mums, kas ir pret mums? Un Dievs ir ar mums! Un pret mums nav nekas, un nav neviens, kas varētu kaut ko panākt, vai izšaubīt, vai izdarīt. Mēs esam tie, kas ir cieši nolēmuši iet līdz galam!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Lūgšanu kambara noslēpumi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija