Maldas dzīvi noteica nāvi vēstījošas domas par sevi,
kas darīja viņas ikdienu bezjēdzīgu un neļāva izvirzīt nekādus tālejošākus plānus. Tā turpinājās līdz brīdim, kad viņa iepazina Dievu. Malda par sevi stāsta:
„Bērnībā un pusaudžu gados biju aktīvs un dzīvespriecīgs bērns ar stipru veselību. Nekad neesmu nopietni slimojusi, taču, neskatoties uz visiem šiem faktiem, manā prātā ik pa laikam ienāca doma, ka ilgi nedzīvošu. Man nebija ne mazākās nojausmas, no kurienes šīs domas bija radušās. Centos atvairīt un nepievērst tām īpašu uzmanību.
Taču šī pārliecība manī nostiprinājās tik tālu, līdz uz kāda cilvēka jautājumu: „Kā jūs domājat, cik ilgi jūs dzīvosiet?”, automātiski atbildēju, „40 gadus!” Pēc šīs situācijas un pašas izteiktajiem vārdiem domas par nāvi sāka uzaust atmiņā vēl biežāk. Naktīs regulāri redzēju murgus par kapiem. Šo mokošo sapņu dēļ man bija bail iet gulēt. Tolaik strādāju bibliotēkā un bieži, atverot grāmatu, pirmās rindas, ko pamanīju, bija saistītas ar slimībām, nāvi un bērēm. Tas bija kārtējais apstiprinājums manām uzmācīgajām domām. Ja gadījumā saslimu, centos izvairīties no ārstu apmeklējuma, jo baidījos dzirdēt, ka man ir kāda nedziedināma slimība. Nesaskatīju nekādu iemeslu censties, lai kaut ko sasniegtu, jo domāju – tāpat jau 40 gados man jāmirst! Šīs domas pārvilka svītru jebkādiem nopietnākiem nākotnes plāniem, mērķiem un interesēm. Es dzīvoju pelēku, vienmuļu un apātisku dzīvi.
Nāves domas es pieņēmu kā savas dzīves sastāvdaļu, un tā vien šķita, ka nekas to nemainīs. Bet viss izmainījās, kad nonācu draudzē „ Kristus Pasaulei”, kur es saņēmu savu brīvību. Sapratu, ka biju ar saviem vārdiem grēkojusi pret Dievu. Viņš ir tas, kurš nosaka mūsu šīszemes dzīves laiku. Brīvību ieguvu pēc lūgšanu nometnes jeb inkauntera, kurā lūdzu Jēzum piedošanu un uz visiem laikiem atteicos no jebkādām domām par nāvi. Kopš šīs lūgšanas esmu brīva no nomāktības. Es vairs nedomāju, ka miršu jauna un neredzu sapņos kapenes. Dievs mani ir dziedinājis. Sapratu, cik ļoti svarīgi ir dienu no dienas lasīt Bībeli, lūgt Dievu un apliecināt dzīvības vārdus par savu dzīvi. Šobrīd man ir jau virs 40, es priecājos par dzīvi un to izbaudu. Esmu laimīga!”
Malda Lielgaidiņa.
