Daudzus gadus Sarmīte mocījās depresijā un mazvērtības apziņā.
Sieviete neatrada izeju no tām ne attiecībās un izklaidē,  ne arī okultismā un reliģijā. Kad pēc ilgiem pārdzīvojumiem un meklējumiem viņa nonāca draudzē “Kristus Pasaulei” Ogrē un atdeva savu dzīvi Dievam, drīz vien Sarmīte ievēroja, ka gadiem ilgusī grūtsirdība un apātija ir beigusies!

Par to, kā viņa atbrīvojās no depresijas, Sarmīte stāsta: “Ģimenē bijām trīs bērni, mamma mani mīlēja, taču viņai nebija pārāk daudz laika, ko veltīt mums, jo bija smagi jāstrādā, lai uzturētu ģimeni. Tā augām savā nodabā. Savukārt tēvs bija ļoti bargs, par mazāko pārkāpumu allaž sekoja rāšanās un pēriens. Viņš vienmēr lika justies man par kaut ko vainīgai. Neatceros, ka bērnībā viņš mani būtu mani paņēmis klēpī un samīļojis. Tā es augu, sevī ierāvusies, allaž izjūtot uzmanības trūkumu un atstumtību. Skolā manas drēbes vienmēr bija sliktākas, nekā pārējiem klases biedriem. Staigāju salāpītās zeķubiksēs, un ārējā izskata dēļ jutos vienkārši drausmīgi. Pusaudzes gados mazvērtības un atstumtības sajūta pārauga depresijā.

Biju apātiska, mani nekas neinteresēja un nepiesaistīja. Varēju gulšņāt dienām ilgi, nespējot atrast sev nodarbošanos. Jutos nolemta, bez nākotnes un perspektīvas, nebija ne plānu, ne mērķu. Vienmēr bija slikts garastāvoklis un allaž likās, ka tieši mani visi atstumj un atgrūž. Savā prātā pārcilāju un analizēju negatīvus notikumus no savas pagātnes. Bieži vien gulēju un raudāju visu dienu, gaužoties un meklējot vainīgos savās problēmās.

Kad man bija 19 gadi, nomira mamma. Tas bija liels trieciens, jo tieši tad visvairāk vajadzēja padomu un atbalstu. Sākās meklējumu laiks manā dzīvē. Lai pierādītu sev un citiem, ka neesmu sliktāka par pārējiem, sāku iesaistīties kompānijās, veidoju gadījuma attiecības ar puišiem, lietoju alkoholu. Drīz vien kļuvu atkarīga no šāda dzīves veida. Centos kliedēt vientulības un mazvērtības sajūtu sevī, taču arvien jutos nemīlēta un nevienam nevajadzīga. Drūmās domas pārņēma mani ar jaunu sparu.

Pēc kāda laika es apprecējos, taču ģimenes dzīve bija neizdevusies, jo vīrs mājās sita un ņirgājās par mani. Tieši ģimenē depresija izpaudās jo īpaši spilgti. Nevēlējos uzkavēties mājās, tāpēc reizēm pat divas diennaktis paliku citur. Vīrs ļoti bieži bija bez darba un man nācās daudz strādāt, lai uzturētu ģimeni. Depresijai un apātijai pievienojās arī ārkārtīgi liels nogurums. Nebija nekādu interešu, tikai dvēseles sāpes un nolemtība. Domāju, ka visa dzīve jau ir beigusies, vēl jaunai esot. Tas laikam bija man pat uz sejas rakstīts. Kolēģi mani bija iesaukuši par zombiju, jo ievēroja, ka darbā esmu kā dzīvs mironis, bez prieka un cerības nākotnei.

Pēc septiņu gadu ilgām mocībām kopdzīvē es izšķīros, taču tūlīt nāca nākamais trieciens – smaga slimība. Man atklāja audzēju trešajā stadijā. Ārstēšanās kurss bija ļoti smags un slimības laikā mani pārņēma visdrūmākās domas. Gatavojoties operācijai, nepameta sajūta, ka tā būs pēdējā diena manā mūžā.

Vecmāmiņa bija ticīga, allaž lasīja Bībeli un lūdza par mani Dievu. Zināju, ka pastāv kaut kāds augstāks spēks, kas man var palīdzēt, taču meklēju nepareizajā virzienā. Savā izmisumā es pievērsos gan okultismam, gan burvestībām. Cerēju rast dziedināšanu un risinājumu savai veselībai un garīgajām problēmām. Gāju arī baznīcā, liku sveces pie svētbildēm un dzēru litriem svētītā ūdens, taču visas šīs aktivitātes neko nepalīdzēja, lai manu stāvokli uzlabotu. Caur ārstēšanās kūrēm gan atguvu veselību un ārsti apliecināja, ka manā organismā ļaundabīgo šūnu vairs nav, taču garīgi jutos briesmīgi. Visu laiku mocīja bailes, ka audzējs kuru katru brīdi var atkārtoties. Man nebija neviena, kas pamācītu, kā pa īstam iepazīt Dievu!

Kad biju vīlusies svētbildēs un dziedniekos, kādā brīdī es sapratu, ka nevis abstrakts augstāks spēks man var palīdzēt, bet gan tikai Dievs, dzīva un reāla Persona! Portālā draugiem.lv kāda sieviete aicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Sāku skatīties dievkalpojumu ierakstus un tie mani ļoti uzrunāja. Visu laiku bija doma, ka jāaiziet uz šo draudzi, tomēr allaž kaut kā atliku, un tā es vilcinājos diezgan ilgi.

Pirms nepilna gada bija “Kristus Pasaulei” dievkalpojums Ogrē. Nolēmu, ka man tur jābūt, lai vai kas. Tieši šajā dievkalpojumā es pieņēmu Jēzu kā savu Kungu un Glābēju. Sākot regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas sapulces, radās ticība, ka mana dzīve mainīsies un ka esmu pareizajā vietā. Visu laiku lūdzu: “Dievs, paņem no manis prom šo bezcerību!” Pēc tam aizbraucu uz draudzes semināru inkaunteru, kur par mani lūdza kalpotāji. Arī mājas grupiņā iestājās par šo problēmu.

Sāku pati regulāri lasīt Bībeli un lūgt Dievu vakaros un no rīta. Savās lūgšanās pateicos un slavēju, ka Viņš mani ir darījis brīvu no depresijas! Cīnījos ar drūmajām domām un centos domāt pozitīvi, tā, kā to māca Dieva vārds. Piedzīvoju lielas izmaiņas savā domāšanā un attieksmē pret dzīvi, kas ļoti pēkšņi un negaidīti deva brīvību no depresijas.

Meklēju iespēju nopelnīt, taču vēl māca šaubas – kā gan es varēšu strādāt papildus darbu, ja man jau tā nebija spēka paveikt līdzšinējo? Mājas grupiņā lūdzām par šo vajadzību. Tajā pašā vakarā piepeši skaidri redzēju un sapratu, ko es gribu darīt! Dievs man atgādināja – es taču esmu šuvēja, man ir amats un ar to es varu nopelnīt. Bija pazudusi apātija un manī pamodās vēlme darboties! Pirmo reizi pēc daudziem gadiem parādījās konkrēta vīzija un rīcības plāns.

Pavisam drīz es saņēmu darba piedāvājumu. Sākot strādāt, pirmais, ko pamanīju, ka pazudis neveselīgais nogurums. Tas bija tik pēkšņi un negaidīti, ka pati biju par to pārsteigta. Meitenes grupiņā teica: “Agrāk tu pēc sešiem vakarā nevarēji aiz noguruma normāli pārnākt mājās, bet tagad tu ej un strādā līdz pulksten vienpadsmitiem!” Viss pēkšņi bija mainījies! Tagad vairs nebija laika žēloties par dzīvi, gausties un vainot citus savās neveiksmēs. Jau labu laiku esmu brīva no depresijas izpausmēm, apātijas un nomākta garastāvokļa. Esmu dzīvespriecīga, jūtos kolosāli, man ir spēks, tagad es varu iet un visu darīt, turklāt man ir pašai par to prieks!

Pagaidām vēl strādāju gan iepriekšējā darba vietā, gan eju pa vakariem šūt. Man vairs nav ne noguruma, ne bezcerības, ne depresijas. Es zinu, ko gribu un kas ir mans mērķis. Visa bezcerība un depresija pazuda vienā mirklī un es esmu ļoti pateicīga par to Dievam!

Tagad ir pagājuši deviņi gadi, kā man izoperēja audzēju. Dievs ir atbrīvojis mani arī no domām un bailēm, ka vēzis var atkārtoties. Ja līdz šim bija ļoti liela nedrošība, tad tagad esmu pārliecināta par savu dziedināšanu, man ir spēks un laba pašsajūta. Savās problēmās es vairs nevainoju citus, bet pati spēju uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Tiem, kuri mokās depresijā, es aicinu meklēt dzīvo Dievu! Viņš spēj un grib mūs glābt, sniedzot atbildes mūsu problēmām!”

Sarmītes Olehno liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums