Atskārsme, ka pēdējā laikā atmiņa kļuvusi sliktāka un savas aizmāršības dēļ nākas ciest, ir satraucoša, jo sevišķi, ja tev par «cauro galvu» sāk aizrādīt citi. 

Strādājot veikalā par kasieri, pamanīju, ka daudz ko nevaru atcerēties. Piemēram, aizejot pusceļā līdz noliktavai jau biju aizmirsusi, pēc kā gāju. Norakstīju to uz nogurumu, jo strādāju garas darba stundas. Līdz ar to nepievērsu tam uzmanību, domāju – atpūtīšos un būs jau labi. Tomēr laiks gāja uz priekšu, atmiņa neuzlabojās un to sāka pamanīt arī apkārtējie, bet es pati negribēju šo faktu pieņemt, jo šķita pilnīgi normāli, ka cilvēks kaut ko var aizmirst. Tai pat laikā daudzās lietās paļāvos uz vīru, ka viņš atcerēsies.

No manis bieži skanēja tāda atbilde – es aizmirsu! Kad kārtējo reizi nebiju izdarījusi to, ko apsolīju, tad vīrs man beidzot palīdzēja saprast, ka problēma ir nopietna. Līdz tam brīdim vispār nebiju aizdomājusies, ka ir tik slikti. Pēc sarunas ar vīru sāku pievērst tam vairāk uzmanības, sapratu ka, ejot uz veikalu, tiešām pusceļā jau neatceros, kas bija jānopērk. Tāpat arī, ja man uzticēja izdarīt vairākus pienākumus, nevarēju tos izpildīt, jo neatcerējos, un tas darīja mani nervozu. Rakstīju sev uz lapiņām atgādinājumus. Ja kaut ko vajadzēja paņemt līdzi, liku to koridorā pie virsdrēbēm, tomēr nekas no tā man nelīdzēja, es aizmirsu ieskatīties lapiņās un lietas tā arī palika koridorā.

Šīs problēmas dēļ aizgāju arī no darba. Biju ļoti nomocījusies un sapratu, ka tā nevar turpināties. Sāku lūgt Dievu un apliecināt Rakstu vietas. Zinu, ka Dievs ir uzticams. Novembrī notika Lielais dziedināšanas dievkalpojums Rīgā un es ticēju, ka tur saņemšu savu brīnumu.

Dziedināšanas dievkalpojumā jau ieejot zālē, jutu Dieva klātbūtni. Mācītājs sludināja par to, ka ir nepieciešams mainīt savu domāšanu un ieraudzīt sevi kā jaunu cilvēku. Kad tika aizlūgts, es aizvēru acis un saucu uz Dievu, lai dara pie manis izmaiņas. Dzirdēju, ka mācītājs lūdz par dziedināšanu no sklerozes un tajā brīdī sajutu Dieva pieskārienu. Asaras bira kā pupas un nevarēju rimties. Beidzoties dievkalpojumam, es sapratu, ka man ir skaidrāks prāts. Biju pārliecināta, ka varu visu atcerēties.

Pēc kāda laika biju bērnudārzā uz sapulci mazbērnam un tur stāstīja, kad un kādi pasākumi šeit notiks. Vakarā varēju to visu meitai atstāstīt. Biju ļoti priecīga par to, ka atceros pat sīkumus. Vairs neaizmirstu, kas veikalā jāiegādājas un spēju izdarīt to, ko esmu kādam apsolījusi, tāpat man vairs nav nepieciešami atgādinājumi uz lapiņām. Nu jau ir pagājis ilgāks laiks, mana atmiņa ir atjaunojusies un es labprāt uzņemos pienākumus, no kuriem iepriekš izvairījos. 

Pateicos Dievam, ka Viņš ļoti mīl savus bērnus un grib mūs redzēt atbrīvotus un dziedinātus. Viņš redz mūsu vajadzības, mums tikai jāierauga sevi kā jaunu cilvēku Jēzū Kristū.

Lilijas Lapiņas liecību pierakstīja Inese Meijere

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija