Visi cilvēki meklē paradīzi, un ir vērojama tendence – radīt alternatīvas paradīzei, atrast to otrā cilvēkā, naudā, panākumos. Diemžēl, tas nedarbojas, jo nauda vai panākumi paši par sevi nedod paradīzes sajūtu. Kādēļ vajadzīgi sasniegumi? Cilvēkiem nepieciešams dzīvot pilnvērtīgu iekšējo dzīvi. Mērķi, pirmkārt, vajadzīgi tādēļ, lai dzīvotu pilnvērtīgu iekšējo dzīvi. Ēdenes dārzs, paradīze ir meklējami cilvēkā. Tad, kad tā ir manī, tad es radu to sev apkārt un citi var nākt un baudīt no tā, ko esmu radījis. Vispirms šim dārzam ir jābūt tevī. Dārzs ir jāsargā un jākopj. Bībelē rakstīts, ka Dievs radīja cilvēku tikai pēc tam, kad bija radījis sauli, mēnesi, jūru, dzīvniekus. Viņš ielika Ādamu Ēdenes dārzā, lai to koptu un sargātu.
Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm: tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē. (Atklāsmes grāmata 2:7)
Paradīze ir Ēdenes dārzs, svētlaimes vieta, kur tu satiecies ar Dievu. Tā ir Dieva klātbūtnes vieta tevī. Paradīze ir integritāte jeb veselums. Tu vari būt garīgi vesels, pat ja ir kādas problēmas miesā vai apkārt kaut kas nav sakārtots. Tad, kad apstākļi spiež, vissvarīgāk ir sākt ar vissvarīgāko. Tu nekad nesakārtosi savu dzīvi, ja nekopsi savu dārzu. Tavā sirdī ir tava tikšanās ar Dievu. No iekšienes, no tā, kas tavā sirdī, tiek pieņemti lēmumi, notiek virzība uz priekšu.
Kas ir mana paradīze? Es teikšu mana, bet tā ir ne tikai mana. Es gribu, lai tev ir sava paradīze. Nav cita ceļa sakārtot savu dzīvi, kā sākt ar savu iekšējo dzīvi tieši tad, kad cilvēkiem ir daudz problēmu – sīkas, lielas, neatliekamas. Pieņemsim, ka tev ir liels kredīts vai sabojātas attiecības ar bērniem. Ja vienīgais, ko darīsi, ir veltīsi bērniem vairāk laika vai pastiprināti pelnīsi naudu, šī problēma nepazudīs. Tā samilzīs vairāk un vairāk, un tev būs arvien vairāk jānodarbojas ar to risināšanu. Piemēram, tevi izsauks uz skolu, un tas tev laiku paņems vēl vairāk. Kamēr tu pats neapstāsies, šis vāveres ritenis nebeigsies, tev nepārtraukti būs problēmas, kas jārisina. Tās būs tikai tāpēc, ka izvēlējies otršķirīgas lietas tā vietā, lai veltītu laiku un kārtotu savu dārzu. Lai dzīvotu garīgo dzīvi, dievkalpojumi ir ļoti svarīgi, bet pamatā ir paša garīgā dzīve. Dievkalpojums ir tāpēc, lai tu spētu dzīvot garīgo, iekšējo dzīvi.
Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība! (Salamana pamācības 4:23)
Viss, kas notiek tavā dzīvē, nāk no tavas sirds. Ja tu to nekop un nerūpējies par to, tad būs problēmas. Ja tev ir neregulārs dievkalpojumu apmeklējums, ja nevelti laiku pārdomām, laiku iedziļināties Viņa principos, pateikties un slavēt, tad nedari vissvarīgāko. Laiks ar Viņu ir vissvarīgākais un nav nekā svarīgāka par to. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šodien es stāvu šeit tikai tāpēc, ka man ir savs dārzs. Neatkarīgi no tā, kas notiek man apkārt, es dzīvoju savu iekšējo dzīvi, kas ir citādāka nekā apstākļi man apkārt. No turienes raisās mans spēks, mērķi, idejas, viss, kas es esmu, un viss, ko daru. Es neesmu perfekts, bet esmu labs. Es par sevi domāju labi, esmu jaudīgs, veiksmīgs un, vienalga, ko citi domā, man ir sava iekšējā dzīve. Tā nav aprobežotība, bet gan realitāte. Dieva vārds saka, ka ar Jēzus Kristus upuri mēs uz visiem laikiem esam darīti pilnīgi. Tas nozīmē – kruti, labi. Vai tas parādīsies tevī, ir atkarīgs no tavas garīgās dzīves. Kamēr to nesapratīsi, būs jārisina dažādas problēmas tikai tāpēc, ka neķeries pie saknes, ka nevelti pietiekoši laika, lai visu pārdomātu un izdomātu. Mana paradīze ir tad, kad esmu tikai es un Viņš.
Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza. (Marka evaņģēlijs 1:35)
Lūk, Bībele. Dieva vārds saka, ka Dieva Dēlam, kas nāca miesā, bija nepieciešams nošķirties un vientuļā vietā Dievu pielūgt. Viņš nepārtraukti dzīvoja garīgo dzīvi. Jēzus aizgāja un pavadīja tuksnesī četrdesmit dienas. Kas tur notika? Vai viņam tika piešķirtas pārdabiskās spējas tāpēc, ka neēda? Saproti, tu ēd vai neēd, tu neesi labāks. Neēdot var sabojāt veselību, pasliktināties redze, izkrist mati izkrist, un notikt daudz kas slikts. Kas notika pēc tam, kad Jēzus atgriezās no tuksneša?
Jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:29)
Līdz trīsdesmit gadu vecumam Viņš bija dzīvojis kā parasts cilvēks, strādāja par galdnieku. Pēc četrdesmit dienām tuksnesī parādījās īpašas spējas. Ko Viņš darīja tuksnesī? Ko nozīmē šis gavēnis? Viņš bija viens ar Dievu, dzīvoja savu iekšējo garīgo dzīvi, nošķīrās, lai garīgi izdzīvotu un stiprinātos. Arī Ģetzemanes dārzā pirms iešanas pie krusta Viņš lūdza Dievu un gribēja iemācīt mācekļiem lūgšanas nozīmi, kuri līdz šim vēl nebija to iemācījušies. Kamēr viņi neiemācījās dzīvot savu garīgo dzīvi, mācekļi nespēja sevi kontrolēt. Ja tu nespēj kaut ko ieraudzīt iztēlē, tad nespēj to sasniegt. Arī tad, ja spēj iztēloties, tev nepieciešama iekšējā enerģija un spēks tā sasniegšanai, kā arī vajadzīgs izprast jēgu, kas tevi dara pilnīgu, kas tevi svētī. Ne jau panākumos vai naudā ir laime. Panākumi ir vajadzīgi katram cilvēkam, tā esam iekodēti. Cilvēkam nepārtraukti jākustas uz priekšu, bet ne jau kustēšanās pēc, bet tāpēc ka, kustoties saskaņā ar Dieva vārdu, Viņš svētī. Tā ir tā paradīze, kas ir tavā sirdī.
1. Mana Paradīze ir tad, kad vissvarīgākais man ir vissvarīgākais.
Bieži šaubos, ko darīt un ko nedarīt, bet tad, kad esmu nolēmis, daru un atpakaļceļu esmu nogriezis. Eju līdz galam. Pēc tam, kad pieņemts lēmums, nedrīkst šaubīties, jo tas, kurš šaubās, nevar sasniegt vērā ņemamus rezultātus. Šaubīties var pirms lēmuma pieņemšanas. Tieši, dzīvojot garīgo dzīvi, es spēju pieņemt lēmumus pareizā virzienā un saņemt garīgo un fizisko enerģiju, lai visu piepildītu. To man vajag nevis, lai nopelnītu naudu un sasniegtu kaut ko lielu, pirmkārt es eju uz mērķiem, jo tāda ir Dieva iedibinātā kārtība, ka šādā veidā es dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi. Viss sākās no garīgās dzīves un tas dod integritāti jeb veselumu – gan emocionāli, intelektuāli, gan garīgi un fiziski, gan emocionāli. Miesa un visa dzīve tev apkārt kļūst tāda, kāds tu esi iekšēji.
Nākamajā dienā, kad tie bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu. (Apustuļu darbi 10:9)
Jēzus, Pēteris un Pāvils bija ārkārtīgi jaudīgi cilvēki. Palasi, ko viņi paveica. Cik gan Pāvils uzcēla draudžu! Viņš nedomāja tikai par vienu draudzi. Vāca ziedojumus, apvienoja jūdu un pagānu izcelsmes draudzes vienā veselumā. Viņa dēļ pat cietums sabruka un vārti atvērās. Kad Pāvils un Sīla slavēja Dievu, vārti paši atvērās un cietumsargi gandrīz pašnāvību izdarīja. Viņi bija tik jaudīgi, jo viņiem bija dievišķi mērķi. Katram nav jāiet tieši tādā virzienā kā Pāvilam, bet katram ir jābūt kaut mazai daļai no visa veseluma, uz kuru mēs dodamies. Katram savā dzīvē jābūt mērķiem. Cilvēkam ir vairākas lomas, kā arī ir iekšējā un ārējā dzīve. Pirmā ir iekšējā dzīve. Ārējā dzīve man ir ģimene, mācītājs, politiķis, personības treneris plus dažādi hobiji. Visas šīs lietas ir svarīgas, bet ir vissvarīgākā ir iekšējā, garīgā dzīve, un no tās man kā mācītājam, politiķim tiek dota vajadzīgā enerģija un svaidījums, lai cilvēki, kuri klausās, arī sāk praktizēt un saņem to pašu, kas ir man. Tāda ir Dieva griba Jēzū Kristū, ka ikvienam ir pilnvērtīga dzīve. Apliecini sev: “Es dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi!” Ja tev nav pilnvērtīgas dzīves, tas ir tikai tāpēc, ka tava garīgā dzīve ir šāda tāda it nekāda. Tava reālā dzīve ir tāda, kāda ir tava garīgā dzīve. Nav nozīmes tam, cik daudz naudas tu esi nopelnījis, ko esi sasniedzis, bet gan tam, cik laimīgs tu esi. Pastāstīšu par sevi. Ja man ir regulāra iekšēja dzīve, es sprediķi varu sagatavot desmit minūtēs. To spēju, jo ik dienas daudzas stundas ir laiks divatā ar Viņu. Kādu dienu var arī nedaudz izlaist, bet ne pilnībā. Šādi dzīvojot, pavisam īsā laika posmā var izdarīt to, kas citam prasa mēnesi vai gadu. Tam, kas ir tavā sirdī, ir daudz lielāka jauda nekā tam, kas ir tavā apziņā. 5% no tavām smadzenēm ir apziņa. Pārējie 95% ir zemapziņa. Vai tu domā, ka cilvēks ļoti daudz dara un izlemj pats? Visu saka priekšā reptilās smadzenes: zemapziņa, instinkti. Tas ir tā ieprogrammēts, un tur neko nevar izdarīt. Citi cilvēki tev var teikt, cik grib, tu tik un tā rīkosies tāpat, kā tu rīkojies, un pat nesaproti, kāpēc tev ir dažādas nevajadzīgas problēmas. Jāsāk ar garīgām pārmaiņām.
Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā [..]. (2. Mozus grāmata 34:29)
Viņš četrdesmit dienas kalnā runāja ar Dievu. Mozus nezināja, ka, no kalna nokāpjot, viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu. Viņa vaiga āda spīdēja. Tas, kas bija noticis viņā, četrdesmit dienas esot Dieva tuvumā un nepārtraukti sarunājoties ar Dievu, tas izraisīja tādu reakciju, ka bija redzams, ka viņa miesa staro.
[..] Un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu. Un Ārons un visi Israēla bērni uzlūkoja Mozu, un redzi, viņa vaiga āda spīdēja; un tie bijās viņam tuvoties. (2. Mozus grāmata 34:29-30)
No sirds rosās dzīvība. Un kas ir tavā sirdī, būs arī tavā miesā, un tu radīsi sev apkārt šādus apstākļus. Lūk, šeit ir vietā psalms:
Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. (Psalms 91:7)
Jo tu dzīvo savu garīgo dzīvi. Tu esi savas garīgās dzīves rezultāts šodien. Jaunieši, jūs esat savas garīgās dzīves rezultāts. Nav svarīgi, cik tev ir gadu. Ir svarīgi, vai tu pavadi laiku ar Viņu, vai tu pavadi laiku sevis izzināšanai. Draudze ir priekš tā, lai tu spētu sevi izzināt. Draudze ir priekš tā, lai tu būtu ar pareiziem un garīgiem principiem. Tu gūsti garīgo enerģiju, bet tu pats praktizē. Draudze ir priekš tā, lai tu pats varētu praktizēt, jo ārpus draudzes, diemžēl, tu ilgi to nespēsi darīt viens pats. Kāpēc cilvēki apvienojas draudzēs, kāpēc vispār ir dažādas reliģijas? Jebkāda reliģija, kāpēc tās apvienojas? Viņi ir brīvi cilvēki. Ne tikai kristieši iegūst brīvību, arī citas reliģijas. Viņiem ir savi notikumi, savi piedzīvojumi. Es esmu daudz ko dzirdējis. Arī viņiem ir sava veida brīvība. Viņi lieto tos pašus principus, kas ir šeit, Bībelē, bet izprot nedaudz savādāk. Citiem, varbūt ir pat galīgi “kreizī”, bet lielākoties tie principi jau ir līdzīgi. Tie principi dod iekšēju brīvību cilvēkam. Kāpēc viņi turas kopā? Viņi apzinās, ka šo brīvību viens pats cilvēks nevar paturēt. Viņiem ir jābūt kopā, organizētiem, un tad viņi ir brīvi cilvēki tādā samaitātā vidē. Saproti? Savu brīvību nav tik viegli noturēt. Tev ir vajadzīgi līdzīgi domājošie. Viena lieta ir teikt – tev ir jānāk uz draudzi. Tev nav jānāk uz draudzi. Bet, ja tu gribi dzīvot normālu, pareizu garīgo dzīvi, tev vajag draudzi. Ja tu esi kristietis un tu gribi dzīvot kristieša cienīgu garīgu, pilnīgu dzīvi, ja tu gribi sakārtot sevi un arī savu veselību, pilnībā visu, kas notiek tev apkārt, sāc ar savām garīgajām pārmaiņām.
Brīdī, kad es piedzimu no augšas, es biju laimīgs un divus gadus staigāju kā pa mākoņiem, un tās bija neaprakstāmas sajūtas. Tad lēnām tās pagāja un es kļuvu tāds normāls, bet citā etapā, ne tikai tā, bez sapratnes. Es kļuvu gudrāks, ieguvu vairāk zināšanu. Baptistu draudzē, kas bija mana pirmā draudze, un tas bija pirms divdesmit četriem gadiem. Mana mamma tur gāja, un man nebija citas draudzes, kur iet. Var teikt, ka es tur gandrīz vai formāli pievienojos. Es gāju pie mācītāja, es gan biju dusmīgs par to, ko viņš man teica. Mācītājs teica: “Tu esi tā kā straujš kalnu strauts. Nekas, nekas, drīz tu kļūsi kā rāma upe, kā dziļa upe, bet tāda mierīga.” Viņš deva man tādu baptistu grāmatiņu “Kas ir baptisti?”. Es viņam teicu: “Es neesmu nekāds baptists, man nevajag to grāmatiņu, es tikai Bībeli lasu.” Kalnu strauts – visas tās emocijas no jaunpiedzimšanas un vēl kāda Dieva pieskāriena, tas viss ir ļoti labi, bet tā ir tāda ļoti virspusēja garīgā dzīve. Patiesā garīgā dzīve nav tāda uz emocijām, tā vienkārši ir. Pat naktī guļot, tā tevī ir, pamostoties, tā tevī ir, jo tu to kop un strādā. Tu ej gulēt, tu par to padomā, tu pamosties, tu par to domā.
2. Mana paradīze ir tad, kad es izvēlos vissvarīgākās lietas, un vissvarīgākā lieta ir kopt savu garīgo dzīvi.
Pirmkārt, tas ir laiks, ko tu pavadi sevis izzināšanā, Dieva izzināšanā, arī pasaules izzināšanā, bet tas ir pēc tam. Tas ir vissvarīgākais. Pēc tam tavas lomas sabiedrībā, starp citu, arī draudzē. Bet tas ir pēc tam. Bet bez draudzes arī tava iekšējā dzīve nav iespējama normāla. Varbūt kāds viens cilvēks no miljona, tādi vientuļie kā Ābrahāms. Es jau teicu, ka ir superjaudīgie cilvēki, tādi kā Pāvils, bet viņiem arī bija draudze – viņi paši. Ja viņiem draudzes nav, nekas viņiem neatbilst, tad viņi paši ražo draudzes. Ja viņiem nekas neatbilst, viņi paši rada to vidi ap sevi. Man arī nekas neatbilda, man neatbilda tas, ko es vēlējos. Tas, ko es redzēju, kādai ir jābūt draudzei, man neatbilda nekas no esošā. Es radīju savu draudzi. Tā nav mana personīgā draudze, jo tā šobrīd jau var dzīvot bez manis.
3. Es izzinu sevi un pasauli – tā ir mana paradīze.
Es jau faktiski tikko pastāstīju par sevis izzināšanu un par pasaules izzināšanu. Tā ir katra iekšējā vajadzība, kas formē personu. Tu saproti? Sevis izzināšana! Nu kas var būt labāks kā sevis izzināšana, ne vienkārši kādā filozofijas skolā, bet uz Dieva vārda pamatiem, uz veselīga Dieva vārda pamatiem. Pazīstot To, kas tevi ir radījis, pielūdzot Viņu uz Viņa pamatiem, pavadot laiku ar Viņu, izzini Viņu un sevi. Iepazīstot to, kāds ir Dievs, tu iepazīsti arī sevi un savas iespējas salīdzinājumā ar Viņu. Bet Bībele, protams, nav viss, jo ir cilvēki, no kā tu vari mācīties, ir grāmatas un daudz kas cits labs. Galu galā, kad tu sāc pats kaut kur virzīties, arī tu sāc mācīties, bet pirmām kārtām tu izzini sevi un pasauli, tā ir iekšējā vajadzība. Es uzskatu, ka cilvēkam, kurš nav kristietis, arī ir vajadzīgs šis laiks, lai izzinātu sevi. Jebkurā gadījumā, tā būs alternatīva kristietībai. Ir taču daudz visādas jogas un tā tālāk. Tā ir tā garīgā enerģija viņiem – viņi izzina sevi. Viņi ir normālāki nekā tāds parasts, vienkāršs pūlis, kas vispār nezina, uz kuru pusi doties, kas savu dzimumu vispār pat vairs nezina. Kuriem uztaisa Eirovīziju un visi skrien pakaļ, jo tur ir nebinārais dzimums, un viss kārtībā, visiem jāskrien pakaļ, viņiem nav nekāda pamata, viņiem nav savas garīgās dzīves. Viņiem ir pūļa dzīve: “Ko citi par mani teiks?” Kā tu spēsi nodzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi, bez draudzes, bez garīgās dzīves? Tev atliks tikai pakļauties kopējam spiedienam. Cik svarīga tomēr ir draudze, lai tu varētu kopt savu dārzu. Tātad, lai formētu personību, vispirms ir garīgā dzīve.
Kad šorīt šo sprediķi gatavoju, tas bija īpašs brīdis – mana paradīze. Zini, man ir sava istaba, varbūt kādi trīsdesmit pieci kvadrātmetri. Nav baigi liela, varētu lielāku, īstenībā, bet tā ir mana paradīze. Es to esmu radījis, un, sākot no remonta līdz šim brīdim, esmu to iekārtojis tā, kā pats to vēlos. Ir īpašie brīži, kad es ieslēdzu mūziku vai neieslēdzu mūziku, kafiju varu iedzert vai nedzert kafiju. Nu kafiju es dzeru ļoti reti. Ir īpašie brīži, kad atveras. Es nezinu, kā tas notiek, bet reizēm tā kā pa sauso, bet reizēm tev atveras un tik spēj ātri pierakstīt, kamēr tev prāts kaut ko vēl saprot. Kamēr prāts spēj uztvert to, kad tev atveras iekšā kā slūžas, un tu pēkšņi sāc zināt kaut kādas lietas, kas nāk no iekšienes. Lūk, kāpēc garīgi cilvēki ir efektīvāki. Lūk, kāpēc viņi ir spēcīgāki un efektīvāki. Tie, kas kopj savu dārzu, nelieto tikai savus 5% saprāta jeb spēju izvēlēties. Nē, viņiem ir garīgā dzīve, un no turienes rosās dzīvība un viņu rīcība. Zini, mana paradīze ir tad, kad es soļoju daudzus kilometrus gandrīz katru dienu. Nu praktiski, var teikt, katru dienu pa desmit kilometriem. Ir garāki maršruti, apmēram četrpadsmit kilometri, nu tā apmēram, bet regulāri katru dienu. Man sāp visas malas, sāp ceļgali, viss sāp. Saproti? Bet kāpēc sāp? Ne jau no tās soļošanas. Pirms tam es arī varēju kaut ko darīt, bet man jau nekas nesāpēja. Tagad ir savādāk, ir kaut kas pamainījies organismā. Ir savādāk, bet es to vienkārši daru. Es vienkārši to daru – soļoju katru dienu daudzus kilometrus. Interesanti, ka es esmu atradis, un tas nav nejauši, ka savu dzīvokli es nopirku tieši Līgatnē. Nu kurš uz Līgatni tesīsies? Bet šajā pusgadā neko vairāk jau nevajadzēja kā tieši mežu un Gaujmalu. Viens pats – tikai es un Dievs, un daba. Tu domā, ka zāles dziedē? Zāles, protams, palīdz, bet tas nav viss. Ir svarīgi, kāda ir tava garīgā dzīve. Saproti? Pāri visam sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība.
Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība! (Salamana pamācības 4:23)
Tur šī dzīvība ir. Vakar biju noņēmies, jo man vēl bija jāizlemj, kur doties, ko darīt. Kaut ko gribas jau darīt. Es sāku apsvērt, nu ko tad man darīt? Nevarēju izlemt, bija šaubas. Bija vairākas svarīgas lietas, ieskaitot to, ka man arī šodien jākalpo. Un ko es izdarīju? Aizgāju uz mežu. Nogāju savus kilometrus, atspiedos tur simt divdesmit reizes. Nu ne jau vienā piegājienā. Man te kāds prasīja: “Kā tu tā vari?” Vienā piegājienā es vēl nevaru simt divdesmit reizes, bet es to daru. Daudz staigāju, daudz vingroju. Izdarīju to un, ejot mežā, jautājumi, par kuriem šaubījos, es vienkārši pēkšņi zināju – droši daru to un droši daru tā. Tu iekšēji zini – tā ir pareizi. Ko tu vispār šaubījies, ko tu vispār domāji? Bet tu jau nevari vispār saņemt iekšējo signālu, kamēr skrien, šaubies, kaut ko tur mauc un esi emocionāli stresains. Tu jau neko nevari saņemt, tu automātā dari it kā pareizas lietas, bet tev ir jāizvēlas starp vairākām un jāapdomā, jāsavāc kāda informācija. Aizej viens pats pastaigā. Starp citu, kad tev ir slodzīte un tā tālāk, organismā izdalās vajadzīgās vielas, vajadzīgie hormoni un paņem nost sāpes, un viss. Tu ej un esi priecīgs, un laimīgs. Saproti, es tev stāstu par savu paradīzi. Tā ir mana iekšējā dzīve. Mauc tikai ar sāpošiem ceļgaliem. Tu to saproti? Tā ir miesa un tā ir jākustina, jo miesa rūsē, un miesa ir jākustina. Un tieši viss, ko tu dari, nāk no tavas garīgās dzīves. Tu nevari sēdēt, tu nevari nekustēties. Un es simtprocentīgi zinu, ka tas viss nes un nesīs augļus. Mana garīgā dzīve – tā ir mana paradīze, visi šie brīži.
Bija reize vēl tumšajā laikā. Es ļoti daudz lūdzu Dievu, es ļoti daudz apliecināju, plānoju, sapņoju un visu kaut ko darīju. Gāju tumsā pa ceļu un no aizmugures redzu, ka brauc automašīna, jo spīd gaisma. Bet pagriežos, un nav mašīnas, bet man priekšā gaisma. Tu vari domāt, ko gribi, kas tas bija, bet es zinu – mana garīgā dzīve ir mana gaisma uz maniem ceļiem. Viņš ir gaisma uz maniem ceļiem. Mozum vaigs spīdēja, kad viņš 40 dienas bija bijis kopā ar Dievu, es biju ļoti daudz kopā ar Viņu un vēl joprojām es to daru. Es to vienmēr esmu praktizējis. Tā ir mana paradīze. Nekas cits, bet pirmkārt šī ir mana paradīze. Tu domā kāda izskatās garīgā dzīve? Šādi tā arī izskatās, kad, ejot tumsā līdz mājām, šī gaisma mani pavadīja. Es iekšēji esmu laimīgs, vai tu to saproti? Iedomājies pilnīgs dārzenis, nopietni. Mani baroja ar spēcīgām zālēm, bet iekšēji es ne brīdi tāds nejutos. Jā, bija grūti elpot, nevarēju paiet. Es gāju uz aptieku pēc zālēm lēnām, pirms slimnīcas nedaudz paeju un pūšos, un veca tantiņa ar spieķīti mani vēl apdzen. Saproti, iekšēji es biju laimīgs un tagad esmu laimīgs. Man vienalga, kādi ir tie ārējie apstākļi, bija savi plusi arī tad, jo es izmisīgāk meklēju Dievu. Man garīgās dzīves bija vēl vairāk. Tā arī tas bija nepieciešams. Kritiskajā brīdī to vajadzēja vairāk. Es šādi dzīvoju, šādi es arī izdzīvoju. Teorētiķi tikai saka, ka tur bija ļoti dramatiski, bet man ir cita teorija, es iekšēji šo dramatisko teoriju neredzu, man nav tādas opcijas. Nav tādas opcijas kā priekšlaicīgi saslimt vai kaut ko tur atklāt, un tagad kaut kur aiziet citos medību laukos. Tāda opcija tur nepastāvēja. Lūk, mans paradīzes dārzs, vienalga, kur tu atrodies, dzīvo pilnvērtīgu dzīvi pirmkārt šī dzīve ir iekšēja, nevis ārēja. Cilvēki, kuriem nav iekšējās dzīves, šādos apstākļos sabrūk un nomirst. Par to es pat neko nezināju, tikai gāju uz saviem mērķiem. Dzīvoju savu iekšējo dzīvi, kur nav tādas opcijas. Tā ir mana paradīze, tā nav tava paradīze.
Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs. (Jāņa evaņģēlijs 8:44)
Velns, pēc savas dabas runādams, runā melus, jo viņš ir melis un melu tēvs. Tev apkārt nepārtraukti skan meli. Jēzus saka:
Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. (Jāņa evaņģēlijs 8:32)
Es atveru Bībeli, tā ir mana paradīze, es nezinu, kāda ir tava. Lasot Dieva vārdu, tā ir mana paradīze, tā ir daļa no manām personīgajām attiecībām ar Debesu Tēvu: Bībele, lūgšana, pateicība, pārdomas, filozofēšana, pierakstīšana. Es to daru daudz, stundām to daru. Ir dažādi periodi, kad to vari mazāk, ir periodi, kad vari vairāk, šis periods bija, ka es varēju to darīt ļoti daudz.
Tā es Tevi teikšu visu mūžu, Tavā Vārdā pacelšu savas rokas. Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām, kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. (Psalms 63:5-7)
Iedomājies – mute daudzina Tevi, Dievs, es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. Es tieši tā arī daru. Tas man ir rituāls. Es varu pamosties ātrāk, bet kādu stundu vienkārši pat neviens nezina, bet manī notiek apzināta iekšējā dzīve. Nevis domāju kādus sviestus, bet reāli dzīvoju savu dzīvi uz priekšu. Ar skatu nedaudz atpakaļ, analīze, bet domāju jau uz priekšu. Kad man ir Viņa doti mērķi, vīzija un kad es eju uz tiem, tā ir mana paradīze. Tu dzīvo garīgo dzīvi, gribi to realizēt, tev ir vēlme, tu to pat dari automātiski. Tu to nevari nedarīt. Saproti, kāda ir tava garīgā dzīve, tāda ir tava fiziskā dzīve, tu nevari nedarīt šīs lietas, un šīs lietas 100% nes rezultātu. Kā tu pats esi sevi iestādījis, kaut ko darīt rezultātam vai darīt kaut ko darīšanas dēļ. Velns ir melis un melu tēvs, kurš stāsta, ka tu vienkārši kaut ko vari darīt. Jādara tā, lai ir rezultāts, lai dzīvotu pilnvērtīgi. Visam, ko tu dari, ir jābūt rezultātam. Ja tu praktizē savu garīgo dzīvi, tad tavā dzīvē ir jābūt rezultātam. Es nesaku, ka mēs esam perfekti, bet tas parādās, tu esi neapturams, neaizskarams. Mums šeit skanēja dziesma ar vārdiem “Tu esi neaizskaramais, neapturamais”, bet šeit daudzi, kas lasa, ir apturami un aizskarami. Es zinu, ka tā ir. Kāpēc? Es redzu augļus, redzu, ko kurš dara un ko kurš nedara. Daudzi ir apturami un novācami. Bet šodien jau par sevi varat teikt: “Es esmu neapturams, es esmu nenovācams!” To labāk teikt un apliecināt pozitīvā veidā. Tu vari pateikties Dievam par to, ka Viņš tevi ir radījis kā neapturamu, kas redz uz priekšu. Tas viss sākas no tavas garīgās dzīves. Pēteri taču apturēja. Kad Jēzus viņam teica, ka gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.
“Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja evaņģēlijs 26:41)
Jēzus Ģetzemanes dārzā rādīja piemēru un lūdza Dievu. Lūdziet, ka nekrītat kārdināšanā, nē, Pēteris teica, ka kopā ar Jēzu ies nāvē un cietumā.
Bet Pēteris Viņam sacīja: “Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi.” (Marka evaņģēlijs 14:29-30)
Pirms gailis dziedāja trīs reizes, Pēteris nodeva Jēzu. Jēzus zināja, ka viņam ir vāja garīgā dzīve un tādēļ viņš Jēzu nodos. Un tāpēc es 100% zinu, ka tādēļ, ka lielai daļai nav šīs garīgās dzīves, jūs mierīgi varat mainīt savu virzienu. Bet tev vairāk ir jāsāk praktizēt sava iekšējā dzīve. Saproti, tu nevari kontrolēt lietas, kas pasaulē notiek, kari, slimības, bet slimības arī var kontrolēt. Visu var kontrolēt. Un ir tiešām lietas, kuras ir atkarīgas tikai no Dieva žēlastības. Bet tur jau ir tā lieta, ka tev ir garīgā dzīve, tur jau pats Dievs nāk, runā un darbojas tevī, caur tevi, pie tevis. Lasi pats – Dievs darbojas manī.
[..] jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 2:13)
Tas ir apliecinājums, ja tev ir garīgā dzīve, tad Dievs darbojas tevī. Tu esi neapturams. Visu, ko tu gribi tu izdari.
4. Es apzinos, ka es esmu jauns radījums un man ir Viņa klātbūtne.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Tā ir mana paradīze. Lai kas arī nenotiktu, es esmu jauns cilvēks, man ar to veco cilvēku nav nekāda sakara. Es esmu cits cilvēks, pēc Dieva līdzības radīts, kas dzīvo Viņa gribā un prātā, un man ir Viņa klātbūtne. Tu vari just Viņa klātbūtni, tu to vari nejust, bet tev ir Viņa klātbūtne, jo tev ir garīgā dzīve. Es domāju, ka tev sargeņģeļi ir piestiprināti ar to vien, ka tu apmeklē dievkalpojumus. Es nesaku, ja nav garīgās dzīves, tad ir slikti un var kaut kas galīgi noplīst, bet, pat esot šeit, tas tevi stiprina, palīdz kaut nedaudz uzturēt, saņemt šo garīgumu.
5. Es apzinos, ka man ir brīva griba un brīva izvēle.
Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. (Jāņa evaņģēlijs 8:36)
Ja Dēls darīs brīvus, jūs patiesi būsiet brīvi. Saproti, brīvība nav tajos apstākļos, kuros tu atrodies. Tu esi brīvs iekšēji. Esmu izlasījis Viktora Frankla (Viktor Emil Frankl) divas grāmatas. Viņš ir psihologs, kurš bija Aušvices koncentrācijas nometnē. Esot tur, viņš darīja savu darbu, kalpoja cilvēkiem, apbrīnojami izdzīvoja briesmīgos apstākļos un nodzīvoja gandrīz 100 gadus. Viņš šo pašu saka līdzīgi: “Dzīvot iekšējo dzīvi, citu dzīvi.” Iedomājies, esot tādos apstākļos, kur nevar izdzīvot, viņš izdzīvoja, kalpodams cilvēkiem. Viņš dzīvoja iekšējo dzīvi. Es nezinu, kādas tieši ar Dievu ir viņa attiecības, bet katram cilvēkam ir sava iekšējā dzīve, kaut vai kaut kāda, bet kāda un kas tur notiek, ko tur visā tu dari, kādas ir tavas domas, ko tu tur fantazē un domā, ir atkarīgs tikai no tevis. Tā ir mana paradigma, es zinu, ka es esmu brīvs, man ir brīva griba un brīva izvēle. Katram cilvēkam ir nepieciešama pārvietošanās brīvība, socializēšanās brīvība. Katram tā ir nepieciešama, bet tā sākas ar iekšējo brīvību. Redzi, ja valstī divus gadus aizliedza pulcēties, tas ir tāpēc, ka valstī ir ļoti vāja garīgā dzīve. Cilvēkiem kopumā ir vāja garīgā dzīve, kas mierīgi sevi ļauj ierobežot. Saproti, tāds cilvēks, kurš patiešām ir garīgi brīvs, nepacietīs, ka kāds cilvēks viņu kontrolē. Viņš to nevar paciest, jo viņš savā izvēlē ir brīvs cilvēks. Viņš nepacietīs arī kaut kādus sabiedrības uzliktus likumus un ierobežojumus. Viņš izdomās iespēju un paturēs savu brīvību. Var būt tādi apstākļi kā, piemēram, Franklam koncentrācijas nometnē, bet iekšēji viņš tik un tā saglabāja savu iekšējo brīvību. Galu galā, tas arī notika, viņš arī fiziski atguva savu brīvību.
6. Ir mūžīgas dzīvības apsolījums.
Vai nav forši, ka tu zini, kamēr cilvēki baidās, kas būs pēc nāves, bet tu zini, ka tev ir mūžīgā dzīvība. Tā ir mana paradīze. Es pats neizdomāju, kas ir labs un ļauns, bet zinu, ka Viņam vienmēr ir taisnība – tā ir mana paradīze.
Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā! (Galatiešiem vēstule 5:13)
Brīvība ir jākopj, jāsargā. Tas nozīmē, ka savas darbības ir jāsaskaņo ar savu iekšējo būtību, savu jauno radījumu, ar to, kādu Viņš mani ir radījis. Cilvēkiem bija teikts neņemt no šī aizliegtā, baudīt no visa tā lielā daudzuma paradīzes dārza augļiem. Tur bija tikai viens auglis, ko nevarēja ēst, un tieši to viņi sagribēja. Tā cilvēks ir uzbūvēt. Es nesen ieliku V. Čērčila citātu – kamēr patiesība velk bikses, meli jau apstaigājuši pus pasauli. Tā ir, ka negatīvo mēs labāk uzņemam. Un es zinu, ka ar Viņu nav nekā neiespējama.
“Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja evaņģēlijs 26:41)
Tieši garīgā dzīve padara tevi spējīgu dzīvot Viņa principos, un šos pašus Viņa principi Viņš lieto, lai tevi celtu. Ne jau tu pats celies, Viņš tevi ceļ. Šeit nevajag pārprast, tu strādā, bet Viņš tevi ceļ, jo principiem spēks ir pašiem sevī. Tu vari tikai strādāt, lai tie ir tevī.
7. Apzinos sevi, ka esmu daļa no Viņa un daļa no draudzes.
Es esmu daļa no Dieva un daļa no draudzes. Arī mūsu draudze ir daļa no universālas draudzes. Kad labi mijiedarbojos ar cilvēkiem – tā ir mana paradīze, tā ir māksla. Es neesmu tas cilvēks, kas vienmēr glaudīs pa spalvai, es labi mijiedarbojos ar cilvēkiem. Un mani priecē, ka cilvēki rada kaut ko vērtīgu, es redzu, ka kāds grupiņās ko rada, tas ir šedevrs, es apbrīnoju, ka šis cilvēks dzīvo garīgo dzīvi, ka ar galvu viss ir kārtībā. No rīta man atsūtīja klipiņu, un es skatījos, ka cilvēki ir labi strādājuši, viņi ir radījuši. Un tā ir mijiedarbība, ka es varēju iedvesmot, lai tādu radītu, un es pēc tam varu baudīt, un paši priecīgi un laimīgi būs. Attiecībās ar cilvēkiem komunikācija ne vienmēr ir perfekta un laba, bet apziņa, ka tu spēj, lai arī tu kļūdies, tu spēj šīs attiecības regulēt. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu – ja tu mīli sevi, tev vajag mērķus, ja mīli sevi, tev vajag komunikāciju savā starpā. Kas ir saprātīgs ego? Es nekalpoju cilvēkiem, lai visu savu dzīvi veltītu kalpošanai cilvēkiem. Mums sevi ir jāmīl, lai kalpotu citiem cilvēkiem. Kad es kalpoju citiem cilvēkiem, tā ir arī mana mīlestība pret citiem un pret sevi. Tu nevari aizmirst par sevi, citiem kalpodams. Jo es zinu, ka, kalpodams citiem, es pats augu un kļūstu svētīts. Tas ir saprātīgs ego.
Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. (1. Korintiešiem vēstule 9:19)
Pāvils brīvprātīgi palika visiem par kalpu. Pāvils bija reāls megatrons. To, ko viņš paveica, tas ir neiedomājami, tādā īsā laika posmā impērijas sagrāva.
“Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lūkas evaņģēlijs 4:18-19)
Tas ir tavas iekšējās garīgās dzīves rezultāts. Cilvēki, kas dzīvo pilnvērtīgu garīgu dzīvi, viņi pilnvērtīgi kalpo cilvēkiem un paši ir svētīti, un nav svarīgi, kurš kāds kaut kur ir. Nevajag domāt: cik tagad ir labi, man vairs nevajag visu to. Tas jau nav nekāds rādītājs, ka tev ir labi, ja jaunu mašīnu nopirki, ne emocionāli laimīgs, bet tu esi laimīgs garīgi. Ka tu zini – iekšējā garīgā dzīve radīs ideālu ārējo dzīvi. Tu to vienkārši zini, tas sākas no sirds stāvokļa. Ka tu zini, ka iekšējā paradīze radīs ārējo paradīzi līdz bezgalībai. Man viss labākais ir tikai vēl priekšā. Kādas materiālās lietas es vispār Dievam neprasu. Es lūdzu par mērķu sasniegšanu, pārējais tur ietilpst un seko, skaidrs, ka finanšu lietas ir jāsakārto, jāņem kas jāņem, jādod kas jādod. Tas nav mērķis – kaut ko dabūt, atrast. Tava iekšējā paradīze radīs ārējo paradīzi. Un tā ir mana paradīze, ka es zinu. Es runāju par sevi, jo daudz iedarbīgāk ir redzēt to, kas darbojas pie manis paša, es negribu runāt par lietām, kas pašam nedarbojas, par ko es neesmu tā pārliecināts. Ja pateikšu, ka jādara tev tā un šā, bet ja pienes, ka ir tieši tā, tad tu mainīsies.
Mēs pateiksimies Dievam, apliecinājums un pateicība būs vissvarīgākā pateicība, ne jau tavi bērni ir vissvarīgākais, ne kāds tuvs cilvēks vai nauda, vai kādi apstākļi, vai tava veselība, tas nav pats svarīgākais, pats svarīgākais no tā visa ir tieši tava garīgā dzīve. Ja tās nebūs, pārējās lietas sāks klibot, būs jārisina problēmas, kas atņems laiku. Domāju, ka daudziem nav tā, kā būtu jābūt. Ja tu strādā trijos darbos, tev nav garīgās dzīves. Tā ir 100% un nevar būt savādāk. Ja tev būtu garīgā dzīve, tu nestrādātu trīs darbos. Tu jau atrastu metodes, kā vari būt brīvs arī finansiāli. Ja esi iekšēji brīvs, tu atradīsi finansiāli iespējas, lai nevergotu, ja priekšnieks visu nosaka tavā dzīvē. Es nesaku, ka tas ir slikti, ir jāstrādā, bet, ja tu nostrādājies vairākos darbos, lai pabarotu savu ģimeni, tas nav normāli, kaut kas nav kārtībā ar domāšanu un tavu garīgo stāvokli. Tu nedzīvo Ēģiptē verdzībā pie faraona, mēs dzīvojam brīvā valstī ar bezgalīgām iespējām. Sāc ar garīgo stāvokli, domā audz, filozofē, lūdz Dievu, pateicies Dievam. Arī tad, ja tev tā nav, atkārto vairākas reizes, pasakies un tev tas būs. Arī mēs tagad apliecināsim septiņas reizes, kā septiņas reizes gāja apkārt Jērikas mūrim, kas sabruka. Un arī tev, kad apliecināsi, tev tas būs tavā dzīvē.
Paldies, Debesu Tēvs, ka man ir pilnvērtīga, dziļa, emocionāla, neapturama, visaptveroša, bez robežām garīgā dzīve! Mīļo Debesu Tētiņ, paldies tev, ka esmu šajā draudzē, ka man ir šādas zināšanas un piemērs, lai es varētu dzīvot pilnvērtīgu garīgu dzīvi. Paldies, Dievs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi, Tu, kas esi radījis mani pēc Savas līdzības, ka man ir pilnvērtīga garīgā dzīve, mana paradīze bez robežām, un mana iekšējā paradīze parādīsies manā miesā, manā apkārtnē! Es radīšu brīnumainas lietas, es dzīvošu pilnvērtīgu dzīvi, es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē kopā ar laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē, pareizā vietā un pareizā laikā, man nav nekā neiespējama, un par visu to slava Viņam vienīgajam, un Viņa vārds ir Jēzus Kristus! Aleluja!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Mana paradīze” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
