Kad Māra atdeva savu sirdi Jēzum,
viņa beidzot saņēma to mieru un gandarījumu, ko daudzus gadus bija meklējusi. Par to, kā tas notika, viņa stāsta:
“Ģimenē biju mīlēta un lolota, bija gan uzmanība, gan jautrība, tomēr kaut kā pietrūka. Mani nekad nepameta sajūta, ka trūkst mīlestības. Kad biju pavisam jauna un domāju par ģimeni, mani uzstādījumi bija augsti – viens vīrs un mīlestība uz mūžu, pilnīgā laimē, saskaņā un harmonijā. Toreiz nedomāju par to, ka dzīvē ne vienmēr notiek tā, kā sapņojam. Gaidīju savu princi baltā zirgā, par kuru biju sapņojusi visus pusaudzes gadus, bet tā arī nesagaidīju.

Laulība sagādāja vilšanos. Gaidītās idilles vietā sākās strīdi un nesaskaņas. Kad attiecības nesniedza gaidīto piepildījumu, meklēju to visur citur. Lasīju horoskopus un astroloģiskus rakstus. Tomēr pēc dažiem gadiem mūsu ģimene izjuka. Pēc tam metos ballītēs, “tusiņos”, protams, klāt nāca arī alkohols jautrībai. Man izveidojās jaunas attiecības, taču mīlestības piepildījumu neatradu arī šoreiz. Pēc dažiem gadiem tās izbeidzās tāpat, kā pirmās.

Kad veidoju ģimeni trešo reizi, man joprojām likās, ka ja jau divi cilvēki dzīvo kopā, tad viņu attiecībām jābūt pilnīgi ideālām, plūstošām, jābūt nezin kādām sajūtām un “uzrāvienam”. Meklēju ideālās jūtas un attiecības, tomēr arvien mani nepameta sajūta, ka īstenībā otram cilvēkam esmu lieka un nevajadzīga. Lai gūtu kādu gandarījumu un mierinājumu, bieži devos uz lielveikaliem iepirkties bez īpašas vajadzības. Es liku iepirkumu grozā visu, vai man to vajadzēja vai nevajadzēja. Mājās skapis lūza vai pušu, bet es vienalga pirku jaunas drēbes, kas pēc tam mājās uz pakaramajiem karājās ar visām cenu zīmēm un starp tām bija tādas, kuras es tā arī nekad neuzvilku ne reizi. Iepirkšanās un dārgi zīmoli bija veids, kā es cīnījos ar saviem kompleksiem un nedrošību. Domāju, ka dārgās drēbēs būšu skaistāka un pārliecinātāka par sevi. Kad biju veikalā, iepirkšanās process man sagādāja lielu prieku, bet, kad pārnācu mājās, viss prieks bija zudis. Ar laiku tas viss mani sāka apgrūtināt un es jutos kā šīs vēlmes verdzene.

Man sākās depresija, jo attiecības ģimenē nesniedza to, par ko biju sapņojusi. Mājās bieži viena pati raudāju spilvenā un dusmojos uz visu pasauli. Nāca virsū pat domas par nāvi, ka varētu reiz aizmigt un vairs nekad nepamosties. Klausoties radio vai skatoties televīziju, es visur saskatīju tikai negatīvo. Negatīvās informācijas plūsma no masu saziņas līdzekļiem mani veda grūtsirdībā. Es jau biju nolēmusi atstāt ģimeni un pārcelties uz dzīvi laukos kopā ar bērniem, lai norobežotos no visa un neredzētu to negatīvo, kas notiek apkārt. Tomēr dažādu neparedzētu apstākļu dēļ es uz laukiem netiku.

Atceros, ka pusaudža gados man ļoti patika filmas par kristietību un ticības lietām. Bija laiks, kad mēs ar brāli lasījām Jauno Derību un stundām diskutējām par tur izlasīto. Tajā brīdī man likās, ka nonāku kādā citā dimensijā. Bet tad pēkšņi tas viss kaut kur pagaisa. Mans dēls jau kādu laiku apmeklēja draudzi “Kristus Pasaulei”. Viņš par mani daudz lūdza, stāstīja par Dievu un aicināja uz draudzes pasākumiem. Biju pāris mājas grupas neformālajos pasākumos, man patika, ka cilvēki šeit vienmēr bija piepildīti, laimīgi un smaidīgi. Šie cilvēki piesaistīja un man bija patīkami atrasties starp viņiem. Tomēr, kad šie cilvēki sāka liecināt, kā Dievs izmainījis viņu dzīvi, mani sākumā pārņēma pretrunīgas emocijas. Viņu teiktais mudināja arī mani mainīt savu attieksmi pret dzīvi, uzticēties Kristum, bet es vēl nebiju gatava to darīt. Kad dēls mani aicināja pieņemt Jēzu par savas dzīves Kungu, es vēl nebiju tik drosmīga. Baidījos, ka sāksies konflikti ģimenē. Man likās, ka es pati esmu netīra un necienīga. Es ļoti pozitīvi novērtēju cilvēkus, kas nāca uz grupiņu, viņu ticību. Es apbrīnoju viņus, jo viņi vienmēr bija tik laimīgi un pacilāti. Es mazliet apskaudu un reizē priecājos par viņiem.

Sāku pa vakariem internetā klausīties dievkalpojumus no draudzes “Kristus Pasaulei”. Jau tad ievēroju, ka draudzes sprediķi manī raisa prieku un optimismu. Kādu reizi, klausoties svētrunu, piedzīvoju īpašu Dieva pieskārienu. Manā dzīves strupceļā parādījās cerība. Tā bija tā mīlestība, ko savā dzīvē tik ilgi biju meklējusi. Dieva mīlestība, kas man visus šos gadus bija pietrūkusi un Dievs Pats, ko tagad es biju atradusi! Likās, ka es katru cilvēku tajā brīdī varētu apskaut un samīļot. Kopš tās reizes pazuda depresija, manī ienāca prieks un pacilātība. Tajā naktī gulēju vien pāris stundas, bet no rīta piecēlos enerģijas pilna. Es iztīrīju visu māju, katru kaktiņu no lietām, kuras, kā uzskatīju nepatīk Dievam. Tur bija miroņgalva, horoskopi un tamlīdzīgas lietas. Es nevarēju sagaidīt nedēļas nogali, kad būs dievkalpojums. Man bija lēmums, ka es nākšu gan uz draudzi, gan uz grupiņu. Nākamajā svētdienā es biju draudzē “Kristus Pasaulei”, un kopš tās reizes neesmu izlaidusi nevienu dievkalpojumu un mājas grupiņu.

Februārī būs gads, kopš esmu pieņēmusi Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Kopš iepazinu Dievu, esmu brīva no drudžainās iepirkšanās bez vajadzības un māņticības. Neilgojos arī pēc ballītēm un man nav vajadzības lietot alkoholu. Ja pērku veikalā sev drēbes, tad tiešām to, kas ir nepieciešams. Jūtos piepildīta, priecīga, pārliecināta par dzīvi, esmu atradusi savas dzīves jēgu un piepildījumu. Mana domāšana un dzīves uztvere ir mainījusies, līdz ar to esmu izmainījusies arī es pati, kļūstot par patīkamu cilvēku sev un pārējiem. Pati vairs neesmu egoiste attiecībās, bet esmu atradusi piepildījumu Dieva Vārdā un varu to sniegt arī citiem.

Ja tu vēl nepazīsti Kristu un meklē savu piepildījumu cilvēkos un attiecībās, uzticies un paļaujies uz Dievu, iepazīsti Viņu. Meklē Viņu un tad Dievs darbosies tavā dzīvē. Aicinu ikvienu pieņemt lēmumu ielaist Dievu savā dzīvē un tu redzēsi kā Dievs darbojas un dara brīnumus!”

Māras Liniņas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums