Daudzi no mums ir aizdomājušies – vai šī brīnišķīgā un saskanīgā pasaule, 
kurā mēs dzīvojam, ir radusies pati no sevis? Vai tomēr tai ir radītājs, arhitekts vai inženieris, kurš to visu tā ir radījis un iekārtojis? Zeme no Saules ir tieši tik tālu, lai mums nebūtu ne par karstu, ne par aukstu. Mūs pašus šeit notur Zemes pievilkšanas spēks, kas mums neļauj kaut kur aizlidot prom. Pat gājputni pavasaros un rudeņos atrod ceļu pāri jūrām bez GPS vai kompasa. Šo sarakstu varētu turpināt un, lai to visu ieraudzītu, nebūt nav nepieciešama augstākā izglītība. Vien vērīgs skats un atvērta sirds. Kas notiks ar mani pēc nāves? Vai viss beigsies tumsā? Un galu galā – kāpēc es pats dzīvoju un kāds ir manas dzīves mērķis un uzdevums?
Šādi eksistenciāli jautājumi nodarbina ne vienu vien no mums. Arī Mārcis jau no bērnības meklēja uz tiem atbildes un galu galā, meklēdams risinājumu arī savām problēmām, viņš pārliecinājās, ka tikai Jēzus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Tagad Mārcis jau labu laiku ir draudzē “Kristus Pasaulei” un viņa dzīve un domāšana ir izmainījusies pilnībā. Par to, kā tas notika, viņš stāsta:
“Jau no mazotnes manī ir bijusi apziņa, ka ir Dievs, kurš visu ir radījis. Lai kaut kā mani nodarbinātu, krustmāte iesaistīja dažādās kristīgās nometnēs, kur stāstīja par Dievu. Atmiņā palikušas kristīgās ētikas stundas otrajā klasē. Reiz skatījāmies filmu “Kristus ciešanas” un kaut kā manā prātā aizķērās, ka ir Dievs, debess un zemes Radītājs, tomēr tuvāk es Viņu nepazinu. Manā uztverē Viņš bija abstrakts spēks, kurš ietekmē mūsu likteni, bet tur mēs nevaram neko mainīt.
Sākās pusaudža gadi, ballītes, meitenes, arī alkohols. Mani mocīja dažādi kompleksi, mazvērtība un iekšējs tukšums, ko es centos kompensēt ar materiālām lietām. Daudziem cilvēkiem galvenās vērtības dzīvē ir nauda, māja, mašīna un romantika ar pretējo dzimumu. Arī es pēc tā tiecos un meklēju tajā savu piepildījumu, tomēr tukšuma sajūta mani neatstāja. Mana dzīve bija kā uz grimstoša kuģa un es neredzēju tai nekādu jēgu. Pārcēlos no mazpilsētas dzīvot uz Rīgu, sāku mācīties augstskolā, pēc tam strādāju.
Cerēju, ka attiecībās ar meitenēm un romantiskā mīlestībā es atradīšu savu piepildījumu, taču šīs attiecības gandrīz visas bija seklas un īslaicīgas, pat vienas nakts sakari. Es, diezgan bikls un intraverts jaunietis, cerēju atraisīties un aizmirsties dažādos klubiņos un ballītēs, tomēr, kad svinības beidzās, mani arvien vairāk mocīja morāli pārmetumi un sevis meklējumi turpinājās.
Jau no bērnības mani nodarbināja jautājums – kas ar mani notiks, kad es nomiršu? Vai es vienkārši vairs nebūšu, tumšs visapkārt un viss? Šāda atbilde mani neapmierināja. Īpaši es par to aizdomājos, kad redzēju vai ziņās lasīju, kad mirst jauni, veiksmīgi un slaveni cilvēki. Kāda jēga piedzimt, pūlēties visu dzīvi, kaut ko arī sasniegt, nodzīvot 60 vai 70 gadus un tad aiziet nebūtībā tā, it kā nekā nebūtu bijis?
Vienmēr esmu tiecies izprast neizprotamo. Sāku interesēties par garīgām lietām, lasīju dažādas grāmatas. Tikos ar dažādiem cilvēkiem, kuri teica, ka spēj redzēt garīgo pasauli un varot pateikt gan manu pagātni, gan nākotni. Tas, ko viņi teica, tiešām sakrita ar notikumiem manā dzīvē, tāpēc šī joma mani arvien vairāk ieinteresēja. Es ticēju, ka ir garīgā pasaule, eņģeļi un dēmoni. Tomēr man jautājumu arvien bija vairāk, nekā atbilžu. Kurā ticībā ir patiesība? Kristietībā, budismā, reinkarnācijā? Es vēl nebiju iepazinis Dievu un nezināju, ka Viņš ir vienīgais un īstais.
Mana mamma jau kādu laiku gāja vietējā draudzē un lūdza par mani Dievu. Viņa arī aicināja mani uz dievkalpojumu, taču es neaizgāju. Pēc profesijas esmu jūrnieks un krastā būt neiznāca bieži. Pirms pāris gadiem mana māsīca nožēloja grēkus un pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju. Divpadsmit gadus viņa bija mocījusies ar bulīmiju, smagu depresiju un dažādām atkarībām. Bija arī vairāki neveiksmīgi pašnāvības mēģinājumi. Un tad vienā dienā viņa izmainījās pilnībā. Viņa bija mans tuvinieks, kuru es pazinu ļoti labi un tas mani ļoti uzrunāja. Es to pats redzēju savām acīm un zināju, ka tas ir patiesi un īsti. Šeit bija kaut kas pārdabisks, ko var izdarīt tikai Dievs. Neviens cilvēks pats sevi tā nevar izmainīt ne ar domu spēku, ne ar pašiedvesmu. To var izskaidrot tikai ar Dieva žēlastību Kristū, par ko ir rakstīts Jaunajā Derībā. Tikai pateicoties izmaiņām māsīcas dzīvē, es pats pa īstam sāku ticēt Dievam un meklēt Jēzu Kristu. Sāku pastiprināti lasīt Bībeli un nonācu pie atbildes, ka Jēzus ir vienīgā Patiesība, Ceļš un Dzīvība.
Laiku pa laikam, braucot uz Rīgu, paņēmu savā mašīnā kādus cilvēkus pa ceļam. Reiz tie bija cilvēki, kuri brauca uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu Rīgā. Kopā braucot, kāda meitene sāka stāstīt, ka viņas dzīve ir pilnībā izmainījusies. Viņa kļuvusi brīva no alkohola, narkotikām un laimīgi apprecējusies. Tas mani ļoti ieinteresēja un arī es atnācu uz dievkalpojumu.
Jau pirmajā dievkalpojumā sagruva mani stereotipi par to, kāda ir draudze un cilvēki tajā. Ja pirms tam biju uzskatījis, ka uz baznīcu svētdienās nāk galvenokārt veci un slimi cilvēki, kuri tur liek sveces un skaita pātarus, tad šeit tas izrādījās pilnīgas muļķības. Izrādās, ka dziedāt un slavēt Dievu var arī ar modernu, mūsdienīgu mūziku. Mācītājs var sludināt enerģiski un saprotamā valodā tā, ka svētrunas laikā nenāk miegs. Šeit ir arī tik daudz jaunu cilvēku, kuri ir priecīgi, optimistiski, mērķu un ideju pilni!
Kopš esmu ar Dievu, esmu sapratis galvenās dzīves vērtības, manī ir apziņa, ka mēs katrs esam radīti pēc Dieva plāna. Mums ir uzdevums, mērķis šai dzīvei, un tas nav materiālajās lietās. Galvenais ir izveidot attiecības ar savu Radītāju. Esmu ieguvis brīvību no netiklības, pornogrāfijas, gadījuma attiecībām. Esmu brīvs no mazvērtības, no tiekšanās pēc naudas un materiālām lietām. Katrā gadījumā tas vairs nav svarīgākais manā dzīvē, lai arī nauda, protams, ir mums vajadzība, taču tā kalpo man nevis es naudai. Ir uzlabojusies arī fiziskā veselība, es vairs tik bieži neslimoju, kā agrāk. Tagad regulāri lasu Bībeli, klausos svētrunas dievkalpojumā un internetā. Kalpoju arī savā mājas grupiņā, stāstot citiem par Dieva mīlestību. Pasaulē ir daudz dažādu reliģiju, bet neviena no tām nesniedz tik pozitīvu ietekmi uz cilvēka dzīvi, kā vienīgi ticība Kristum. Vēlos stāstīt arī citiem par Jēzu, jo redzu, cik daudzi ir apmaldījušies paši savās mācībās un atziņās. Redzu, kā cilvēki, kuri vēl nepazīst Dievu, dzenas pēc materiālajām lietām, bet pat tad, kad viņi to visu ir ieguvuši, viņi, vienalga, nav laimīgi. Viņi grib uzbūvēt ap sevi savu ideālo sapņu pasauli, tomēr viņi neapzinās to, ka neviens šajā pasaulē nav uz palikšanu mūžīgi. Jautājums ir par to, kādu pamatu likt savai dzīvei, un es atradu šo pamatu Dieva Vārdā un Jēzū Kristū. Man tas palīdz dzīvē iet uz priekšu, pārvarēt grūtības, problēmas.
Es neesmu pats piedzīvojis neko pārdabisku, redzējis atveramies debesis vai kādas vīzijas. Gribu novēlēt tiem, kuri meklē Dievu un nav piedzīvojuši nekādu pārdabisku spēku, brīnumu vai piedzīvojumu – nepadoties un nedomāt, ka Dieva nav, vai Viņš nedarbojas. Tiem, kuri lasīs šo liecību, es gribu pateikt, ka agri vai vēlu mēs ikviens sapratīsim, ka šī dzīve ir kā vēja pūsma, kā piliens jūrā, kura šobrīd ir, bet vienā mirklī vairs nebūs. Es novēlu tev atrast vienīgo patiesību, un tā ir Jēzus Kristus. Kad jūs to atradīsiet, šī Patiesība darīs jūs brīvus!”
Mārča Kārkliņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
