Vai esi domājis, kur savu piepildījumu saņem cilvēki,
kam ir viss, kas parasti mūsdienu cilvēkam ir vajadzīgs – laimīga laulība, stabils un labs darbs, draugi, atbalsts? Diemžēl ļoti daudz cilvēku aprobežojas tikai ar šīm lietām, bet tomēr Marijas dzīvē kopā ar Dievu ir pierādījies tas, ka patiesu laimi, piepildījumu un prieku iespējams gūt tieši kalpošanā un palīdzēšanā citiem cilvēkiem. Par to, kā Marija atgriezās pie Dieva un saņēma Dieva aicinājumu būt tai, kas dod citiem, viņa stāsta savā liecībā:

“Mans ticības ceļš aizsākās pirms 6 gadiem, kad sāku patiesi meklēt Dievu. Man bija dažādas problēmas, tai skaitā muguras sāpes un 7 gadu ilga smēķēšanas atkarība. Pirms nokļuvu draudzē “Kristus Pasaulei”, varētu sevi raksturot kā diezgan liekulīgu cilvēku, kas dzīvo dubultu dzīvi. Mani vārdi mēdza nesakrist ar darbiem, savus lēmumus balstīju emocijās. Par Dievu jau it kā zināju iepriekš no saviem vecākiem, kas man to bija stāstījuši, it īpaši mamma, kas deva skatīties draudzes “Kristus Pasaulei” svētrunas. Taču, neskatoties uz to, ka apzinājos Dieva eksistenci, tāpat daudz meloju un liekuļoju. Bet viss pavērsās tā, ka Latvijā notika šīs pašas draudzes evaņģelizācijas dievkalpojumu tūres, kuru rezultātā manā pilsētā Ventspilī arī atvērās draudze. Tā arī es caur šo dievkalpojumu ienācu draudzē un tur paliku. Nonākot draudzē, es sāku izprast un pieņemt šīs draudzes mācību, kurā mācītājs ļoti daudz runāja par personīgām attiecībām ar Dievu, un ka viss sākas ar manis pašas lēmumu. Kā jau minēju, man bija ļoti spēcīga atkarība – es smēķēju 7 gadus. Man kā emociju vadītam cilvēkam nācās visas šīs lietas izcīnīt tieši savās lūgšanās, un pamanīju, ka ar savu lēmumu un Dieva spēkā esmu brīva no smēķēšanas un pati pamazām veidojos par lēmumu cilvēku. Draudze priekš manis kļuva par vietu, kur es varu celties kā personība, jo apkārt bija atbalstoši cilvēki, kas par mani iestājās, un pats Dievs izdarīja izmaiņas pie manis, ka man vairs negribējās darīt visu to slikto, ko biju darījusi līdz šim. 

Šis ceļš ar Dievu neapstājās pie pirmajām svētībām, un es sapratu, ka Viņš man ir paredzējis ko vairāk. Manā dzīvē bija nostabilizējušās praktiski visas sfēras – es dzīvoju laimīgā laulībā, darīju tādu darbu, ko tiešām mīlu, biju jau brīva no atkarībām un mazvērtības, taču apzinājos, ka ar to tiešām nekas nebeidzas. Veidojot regulāras personīgās attiecības ar Dievu, ik dienas lasot Bībeli un lūdzot Viņu, iepazinu Viņa gribu savai dzīvei un tas ir – kalpot cilvēkiem. Sapratu, ka Dievs ir aicinājis mani uzņemties atbildību ne tikai par savu dzīvi, bet nu jau arī to, kas dots man, iedot tālāk citiem. Tā aizsākās mana kalpošana Viņam, kad sāku uzņemties atbildību un arī pamazām lauzt savu raksturu. Bija konkrētas lietas, kuras novēroju pie cilvēkiem sev apkārt, ka viņiem vienmēr fokusā bija “mana ģimene, mans darbs, mana veselība” un tā tālāk, un es nodomāju, ka es nevēlos būt cilvēks, kas tik ļoti fokusējas uz savām problēmām un ar tām cīnās visu mūžu, bet man ir laiks kļūt par tādu cilvēku, kas uzņemas atbildību un palīdz citiem cilvēkiem viņu problēmās.

Protams, kalpojot un palīdzot cilvēkiem, vadot savu mājas grupiņu, saskāros ar dažādām problēmām. Uzreiz sapratu, ka tas nav viegli, tas atnes arī pārdzīvojumus un negulētas naktis, domājot un uztraucoties par kādiem cilvēkiem. Tas prasīja un arī turpina prasīt daudz laika un spēka, rīkojot dažādus pasākumus, plānojot, aicinot cilvēkus. Brīžiem pavīdēja jautājums: “priekš kam man tas ir vajadzīgs, kāpēc vajag sevi tā mocīt?”, bet īstenībā tas viss atnesa tik ārkārtīgi lielu piepildījumu un prieku, ka vairs nešaubos kāpēc to daru. Kad tu esi kādam izdarījis ko labu, tas nav vienkārši tā, ka uzdāvināji viņam, piemēram, šokolādi. Tas ir tā, ka tu patiešām rūpējies par cilvēku, mīli un dzīvo līdzi viņa notikumiem kā savējiem. Un tieši caur personīgām attiecībām ar Dievu es spēju mīlēt cilvēkus, jo Viņš manī ir ielicis jaunu sirdi. Atceros, ka kādreiz man bija lielas problēmas ar dusmām – bija grūti kontrolēt savas emocijas un savaldīties. Bet, tieši kalpojot cilvēkiem, mans raksturs ir ļoti izmainījies, un es vairs nevaru atļauties likt savām emocijām valdīt pār manu dzīvi.

Kopš esmu sapratusi, ka evaņģelizācijai ir bībelisks pamats un, ka tas ir aicinājums no Dieva stāstīt citiem cilvēkiem par Viņu, es mācos kāpt pāri savam ego. Tas izpaužas kā iekšēja cīņa pašai ar sevi, kad, piemēram, ir sarunāta evaņģelizācija, bet man tajā dienā sāp kaut kas, nav noskaņojuma, ir grūti. Tas man māca nolikt šīs emocijas malā un darīt to, kas ir Dieva griba, un varu apgalvot – vienmēr pēc tam esmu piepildīta un pateicīga Dievam par padarīto. Kad apzinos, ka tā ir mana atbildība Viņa priekšā, tad tas man liek visu arī darīt aizvien dedzīgāk tāpēc, ka mīlu Viņu. Ir bijuši gadījumi, kad man pašai parādās problēma, un normālos gadījumos gribas gulēt mājās un teikt, ka viss ir slikti. Taču tagad ir tāda brīnumaina lieta, ka es, neskatoties uz savu problēmu, skatos tieši uz otra cilvēka problēmas risinājumu, un mana problēma atrisinās. Un tas notiek ļoti ātri un pārdabiski. Tieši caur šo kalpošanu citiem es pati tieku dziedināta.

Vēlos pastāstīt gadījumu, kā tiku dziedināta no savām muguras sāpēm, un īpaši vēlos izcelt to, cik svarīgi ir cienīt un vērtēt savus garīgos vadītājus. Man regulāri sāpēja gan kāja, gan mugura, jo abi ir savienoti kopā un nervs bija saspiests. Tikko kā bija lielāka piepūle, tā uzreiz kāja un mugura bija jūtīgas, un es pat kliboju. Vienreiz pie mums uz Ventspili atbrauca ciemos mana garīgā vadītāja, un tajā dienā bija paredzētas fiziskās aktivitātes. Bet es pieņēmu lēmumu, neskatoties uz to, kā es jūtos, ka iešu un pavadīšu laiku ar savu līderi, savu Dieva autoritāti. Notika brīnums – kopš tās dienas man vairs kāja un mugura vispār nesāp! Caur savu lēmumu es saņēmu dziedināšanu, un tā tas ir vēl līdz šai dienai.

Kopumā esmu ļoti pateicīga Dievam par to, ka mana iepriekšējā dzīve, kas sevī ietvēra nepareizas attiecības ar puišiem, kā arī nemitīgu un nestabilu darba mainīšanu, ir piepildīta ar Dieva svētībām un prieku, ko nespēj aizstāt nekādi pasaules labumi. Šobrīd man ir laulība, viens cilvēks uz visu mūžu, ar kuru esmu laimīga. Man ir stabils darbs, uz kuru es eju ar vislielāko prieku. Man nav apgrūtinoši iet uz darbu, kalpot vai veidot savu laulību, jo esmu iemācījusies nekoncentrēties uz savām problēmām, bet pavadīt regulāri laiku ar Dievu ik dienas. Attiecības ar Dievu – tas nav vienu reizi mēnesī, bet regulāri. Es apzinos, ka neesmu perfekta, bet es ļoti cenšos ikkatrā lietā, ko daru, jo tā, manuprāt, arī ir manu panākumu atslēga – censties no visas sirds un būt neatlaidīgai. Caur kalpošanu cilvēkiem ir iespējams arī attīstīt dažādas savas prasmes, piemēram, iemācīties runāt, komunicēt. Agrāk biju nepārliecināta par sevi un runāju neskaidri. Caur kalpošanu cilvēkiem esmu iemācījusies savākties, kā arī neatļaujos darīt muļķības un nepareizas lietas, jo tam gluži vienkārši nav vietas manā galvā. Kalpošana cilvēkiem nav apgrūtinājums, tas sniedz neaizvietojamu piepildījumu. Pat, ja ir jāizdod daudz spēka kalpojot, tas spēks, ko es atdodu, pēc tam tiek atgūts dubultā kā prieks, redzot, ka tas ir palīdzējis kādam. Zinu, ka man ir ļoti daudz, ko mācīties un augt, bet tāpēc man priekšā ir mans mācītājs un mans garīgais vadītājs, kuri man ir ļoti lieli paraugi visās jomās. Es uz viņiem skatos un viņiem sekoju. Uzskatu, ka tālāk noteikti aizies tas cilvēks, kas izvēlas pakļauties savām autoritātēm un cienīt tās, nekā tas, kas uzskata, ka jābūt neatkarīgam un nevienā nav jāieklausās.

Kad cilvēki tiek aicināti sākt kalpot citiem, tad reizēm ir tā, ka ir bail un māc šaubas par to, vai viņi varēs to izdarīt. Mans novēlējums ir sākt darīt mazos solīšus kopā ar savu garīgo vadītāju, kas tev dod padomu, palīdz, iet ar tevi un tur tevi. Kā arī tieši kalpošana cilvēkiem ir tā uguns, kas palīdzēs tev neapdzist, jo reizēm cilvēki atnāk pie Dieva, bet neuzņemas atbildību par citiem, tāpēc pazūd degsme vispār ticēt Dievam. Nepadodies pie savām neveiksmēm. Nav svarīgi, cik tu es vecs vai jauns, kā tu jūties, bet vienkārši ej un dari, kāpjot pāri savām bailēm. Arī man vēl šobrīd ikdienā ir lietas, kurām ir jākāpj pāri. Tieši grūtības ir tas, kas liek sasparoties. Bet galvenais ir nekad neatstāt savas lūgšanas, draudzi un savu Dieva cilvēku, ko Dievs tieši tev ir nolicis blakus, lai vari pavadīt laiku kopā un mācīties no viņa.”

Marijas Keserovskas liecību pierakstīja Beāte Meirāne.