Nav noslēpums, ka daudzu problēmu cēloņi, kas nelabvēlīgi ietekmē cilvēka dzīvi, meklējami agrā bērnībā, kad vecāki dažādu iemeslu dēļ nespēj sniegt nepieciešamo mīlestību, rūpes un uzmanību. Tā tas notika arī Marijas dzīvē. Viņas vecāki bieži atstāja meiteni vienu, mazais bērns bija sāpināts, ka nav nevienam vajadzīgs un, viņai pieaugot, tas radīja problēmas, ar kurām jaunā sieviete nespēja tikt galā. Lūk, viņas stāsts:

“Piedzimu  nelabvēlīgā ģimenē. Vecāku narkotiku un alkohola atkarību dēļ bērnībā daudz tiku sāpināta, atstumta. Bieži tiku atstāta viena pati, tajās reizēs man bija bailes par savu dzīvību, jo baidījos, ka man kāds svešinieks nodarīs pāri. Kad mācījos pirmajā klasē, mani aizbildniecībā paņēma audzināt vecmamma. Viņa par mani rūpējās, taču ar visu to jutos bēdīga, nomākta un nevienam nevajadzīga. Biju dusmīga uz vecākiem, bet vēlāk pati pārņēmu viņu dzīves modeli: praktizēju nekārtīgu un izlaidīgu dzīvi, dzēru, smēķēju, bēgu prom no mājām. Tā kā skolā biju problemātiskais bērns, man tika sniegta psihologa palīdzība. Pusaudžu gados, vēloties saņemt uzmanību, sāku darīt sev pāri un ar žileti graizīju rokas. Vecmamma ievietoja mani psihiatriskajā slimnīcā, taču tas nepalīdzēja, bēdas un dusmas nekur nepazuda, bet gan pārauga depresijā. Iemācījos izlikties, ka man viss ir kārtībā, bet tā bija tikai ārēja maska.

Pirms dažiem gadiem satiku savu nākamo vīru un mums piedzima meitiņa, kas bija ļoti gaidīts bērns. Ārēji it kā viss izskatījās skaisti, bet manas iekšējās problēmas vairojās. Bija bailes, kompleksi par sevi kā māti, jutos slikta, nepārliecināta, jo baidījos, ka nemācēšu meitu mīlēt. It kā centos būt laba mamma, bet, kad palikām divatā, tad īsti nezināju, kā izturēties un ko darīt. Īpaši, kad meita raudāja, gāju otrā istabā, kā arī visādi citādi centos no viņas izvairīties, taču vēlāk to ļoti pārdzīvoju. Kaut gan vecāki jau ir miruši, visās savās problēmās vainoju viņus un izjutu naidu, līdz ar to nespēju savu bērnu normāli audzināt. Cik vien bija iespējams, atstāju viņu vīram, gāju pie kaimiņienes, atradu citus iemeslus, lai nebūtu kopā ar meitu. Viņa to juta, pārdzīvoja un centās mani nekur nelaist, raudāja, kad gāju prom. Pienāca brīdis, kad viena nevarēju aiziet pat uz vannas istabu – bērns sāka histēriski raudāt. Tas mani kaitināja un nesapratu, kā rīkoties. Bija izveidojies apburtais loks – nemitīgi dzīvoju vainas apziņā un tas veicināja manī to, ka arvien mazāk vēlos būt ar savu meitu. Pati sevi par to ienīdu, bet nespēju neko mainīt. Arī citi bērni izraisīja manī paniku, trauksmi un nepatiku. Bieži raudāju, vīrs bija neapmierināts par to, ka izvairos  pavadīt laiku ar meitu, mana uzvedība bija ļoti nervoza, gandrīz vai nespēju bez strīdiem kontaktēties ar apkārtējiem. Visa dzīve man likās tukša un bezjēdzīga.

Nezināju, kur meklēt palīdzību. Reizēm saucu uz Dievu, bet šķita, ka nekas nemainās. Tomēr Dievs atbildēja – šī gada sākumā paziņa uzaicināja mani uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Atsaucos aicinājumam, iekšēji domājot – tagad vai nekad – un svētdienā devos uz dievkalpojumu. Man tur patika, pēc tam aizgāju arī uz mājas grupiņu un no tās reizes kļuvu regulārs draudzes apmeklētājs. Sākumā nekādas radikālas izmaiņas nepiedzīvoju. Izlasot mācītāja grāmatu “Personīgas attiecības ar Dievu”, kā arī, klausoties svētrunas, sapratu, cik svarīgi ir lasīt Bībeli un pašai lūgt. Es sāku katru dienu pavadīt laiku ar Dievu. Apmēram pēc mēneša notika dziedināšanas dievkalpojums, kurā piedzīvoju reālas izmaiņas. Kad mācītājs lūdza par cilvēkiem, es sajutu aukstumu un karstumu, pēc tam sāku nekontrolēti raudāt. Aizlūgšanas laikā fiziski jutu, kā no manis aiziet divdesmit gadu garumā krātās bailes, naids, nepiedošana sev un vecākiem. Piedzīvoju lielu Dieva mīlestību! Aizejot mājās, es pirmo reizi sajutu vēl nebijušu maigumu, mīļumu pret meitiņu, vēlējos viņu apskaut, būt kopā, izjutu vēlmi sniegt viņai vislabāko. Biju brīva no nastas, kas mani darīja nelaimīgu, nemocīja vairs domas, ka esmu slikta mamma. Nu jau ir pagājis ilgāks laiks, un ne reizes neesmu jutusi naidu pret vecākiem, depresīvas domas vai vainas apziņu. Zinu, ka Dievs ir ar mani un Viņa spēkā spēšu sniegt savai meitai skaistu un pilnvērtīgu dzīvi. Tagad mēs abas braucam uz dievkalpojumiem, pavadām daudz laika kopā un es izbaudu iespēju būt viņas mammai. Mēs abas esam laimīgas! Interesanti, ka šobrīd strādāju ar bērniem un man tas patīk. Esmu pateicīga Jēzum par savu dzīvi un iespēju mainīties.”

Marija zina, ka Dievam viss ir iespējams un iesaka citiem nekavēties un nākt pie Viņa tūlīt, jo Viņš piepilda ar patiesu prieku un mīlestību.

Marijas Stepes liecību pierakstīja Dace Daubere