Internetā var dzirdēt diezgan senu, bet nu jau pārfrāzētu dziesmu: „Nāk rudens apgleznot Latviju,
bet nepūlies, necenties tā. Mēs visi esam ārzemēs, tik un tā”. Lai tev nenotiktu tā, kā šajā dziesmā, arī ir šī svētruna. Dievs grib darīt izmaiņas pie tava rakstura, Viņš grib mūs svētīt visās mūsu dzīves jomās! Bet mēs atbildam – „Es jau esmu sasniedzis savā dzīvē noteiktu līmeni. Diezgan labu līmeni. Un man vairāk neko nevajag. Man nekas vairs nav jāmaina”.

Diezgan bieži mēs domājam apmēram šādi: „Esmu pārstājis lamāties un dzert. Savā mājas grupiņā esmu sasniedzis noteiktu līmeni. Nāc, Dievs, bet man jau ir savs līmenis un panākumi. Tik un tā!” Ja tu kādreiz vēlējies kaut ko sasniegt, izcīnīt, panākt kādas izmaiņas pie sava rakstura, un toreiz tev tas likās kā liels, tāls un neaizsniedzams sapnis, tad tagad, kad tu jau to esi sasniedzis, tas vairs nav lielums, bet jau sen ir pārvērties par mazumu. Tas līmenis un sasniegumi, kādi tev ir šodien, ir mazums! Jēzus saka: „Esi uzticīgs pār mazumu, tad Es tevi iecelšu pār lielumu”. Tas neattiecas tikai uz mūsu pagātni, kad kādreiz, būdami uzticami pie mazuma, mēs sakrājām vairumu. Tad, kad mēs sasniedzām ko vairāk, tas tajā pašā brīdī pārvērtās par mazumu. Kāpēc? Lai mēs kārtējo reizi nospraustu jaunus, lielākus mērķus, lai mēs kārtējo reizi ieraudzītu pie sava rakstura, kas ir jāmaina. Lai mēs ieraudzītu nākamos soļus savā ģimenē, kalpošanā un finansēs, kas ir jāsper, kas ir jāsasniedz. Nekad neapstājies!

Es devu uzdevumu savai komandai, lai katrs uzraksta uz papīra manas negatīvās īpašības un lietas, kas man būtu jāmaina savā raksturā un kalpošanā. Tādējādi es izsaucu uguni uz sevi. Kāpēc es tā darīju? Ir lietas, kuras es pats tik labi neredzu, un tāpēc es pajautāju citiem. Es gribu mainīties! Es izvērtēju, ko par mani raksta, lūdzu Dievu, lasu attiecīgu literatūru, strādāju pie tā un mainos! Kad es pirms 11 gadiem atgriezos pie Dieva, man katrs ceturtais vārds bija krievu lamuvārds. Es pat nemācēju bez tiem lāgā izteikt savu domu. Kad es pieņēmu Jēzu par savas dzīves Kungu, es vairs nelamājos nešķīstiem vārdiem. Un tad man vajadzēja laiku, lai iemācītos runāt kārtīgā latviešu valodā.

Kad tiku galā ar lamāšanos trīsstāvīgiem vārdiem, tad sekoja nākamais solis. Kad liecināju cilvēkiem, mana valoda bija nesaprotama, es bēru vārdus kaudzē un norāvu galotnes. Tad ieraudzīju, ka mana valoda nav pareiza. Lai sludinātu cilvēkiem, man tas ir jādara citiem saprotamā veidā. Es nolēmu mainīties, bet tas bija vēl grūtāk, kā tikt galā ar lamu vārdiem. Darbs ar sevi ik dienas bija grūts. Es katru rītu lūdzu Dievu, lai Viņš man palīdz runāt skaidrā un pareizā valodā, bet Viņš man teica: „Ej un mācies!” Tas neatnāca vienā dienā. Ja kādreiz tā man bija liela lieta, ka es vairs nelamājos, tad tam sekoja nākamais solis – iemācīties normāli latviski runāt. Un arī tagad man ir nākamais solis – iemācīties runāt vēl labāk. Svētrunas ir jāpilnveido. Dieva vārds ir jāsludina arvien labāk un precīzāk. Tas, kas man kādreiz bija lielums, tagad ir tikai mazums. Nedusi uz lauriem, ko guvi par savām iepriekšējām uzvarām. Tas, ko tu esi kādreiz sasniedzis, tagad jau ir mazums. Tās ir tās piecas maizes un divas zivis, kuras tu vari šodien lietot, lai atkal kārtējo reizi sasniegtu vairumu. Un tad, kad tu kārtējo reizi būsi sasniedzis vairumu, šis vairums atkal kļūs mazums. Viss, kas tam nepieciešams, ir mūsu pašu centība, uzcītība un nodošanās. Lieto visu to, kas tev šobrīd ir, no visas sirds!

Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants. Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.” Marka 12:41-44

Tā laika bagātnieki ziedoja no savas pārpilnības kādu niecīgu daļu. Uz kopējā fona tas izskatījās daudz. Tomēr Dievs neraugās tā, kā skatās cilvēki. Dievs skatās, kā mēs katrs lietojam to mazumu, kas mums jau ir šodien. Nabaga atraitne atdeva visu, kas viņai tobrīd bija. Dieva acīs tas bija vairums.

Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Mateja 25:14-30

Tas, kurš nopelnīja piecus talentus, saņēma tādu pašu uzslavu no Dieva kā tas, kurš sapelnīja desmit. Dievs skatās nevis uz to, cik liels līmenis mums ir šodien, bet kā mēs lietojam to, kas mums jau ir. Tam, kuram bija dots viens talents un kurš neko nebija darījis, lai to lietotu savā dzīvē, gaidīja pavisam bēdīgas beigas, galēja tumsība, raudāšana un zobu trīcēšana. Ja Dievs tev rāda kādas lietas, kuras ir jāmaina, kurās ir jāiet tālāk, bet tu stāvi uz vietas, tad lūk, kāds pienāk gals! To, kurš apstājas un nelieto to mazumu, kas viņam jau ir, gaida pazušana un nāve. Tilti ir nodedzināti un atpakaļceļa vairs nav.

Varbūt tu raugies uz mani un domā: „Tu esi mācītājs Mārcis Jencītis. Tevi pazīst visā Latvijā. Bet kas es tāds esmu?” Ļoti iespējams, ka uz kādu no jums, kas šeit ir klāt, Dievs raugās kā uz lielāku, nekā mani. Dievs redz tevi lielāku, nekā mani. Dievs var tevi redzēt lielāku par Beniju Hinnu, jo Viņš neraugās uz to, cik lielu kalpošanu šis sludinātājs ir uzcēlis un cik cilvēki viņu pazīst. Ir svarīgi, kas Benijam Hinnam ir tagad un ko viņš dara šodien. Kā viņš nododas Dievam un lieto to, kas viņam ir šodien. Nupat mūžībā aizgāja Deivids Vilkersons. 79 gadu vecumā viņš gāja bojā autoavārijā. Viņam bija visā pasaulē pazīstama kalpošana. Viņš bija Dieva vīrs un es ticu, ka viņš tagad ir kopā ar savu Kungu. Un tomēr – Dievs lūkojas nevis uz viņa kalpošanu un sasniegumiem, bet gan uz to, ko viņš darīja savas nāves brīdī. To, kādas bija viņa dzīves pēdējās nedēļas, mēnesis. To, kā viņš meklēja Dievu savas dzīves pēdējā laikā. Tāpēc vienmēr savus sasniegumus uzskati par mazumu. Tas viss nav nekas, salīdzinot ar to, kas vēl būs. Jo tajā dienā, kad es uzskatu, ka esmu sasniedzis kaut ko, un man vairāk nevajag, tajā pašā dienā es mirstu. Es eju no uzvaras uz uzvaru. Kad esmu sasniedzis kārtējo uzvaru, ir labsajūtas brīdis, ka es to paveicu! Taču tūlīt ir nākamie mērķi, nākamie darbi un nodošanās. Nākamās uzvaras. Pirms mēneša mūsu draudzei bija konference. Slavētāji parādīja labāko sniegumu, kādu līdz šim esmu redzējis. Bet tagad, pēc mēneša, slavēšanai ir jābūt vēl labākai, nekā konferencē! Tajā brīdī, kad mēs sākam teikt: „Mums jau viss ir normāli. Esam kaut ko sasnieguši”, varam uzskatīt, ka mums vairs nav ne slavēšanas grupas, ne Dieva godības tur. Un pat nav svarīgi, cik profesionālu līmeni esam sasnieguši, bet gan, vai izdarām no savas puses visu, ko spējam! Un tas attiecas uz ikvienu no mums, katrā mūsu dzīves jomā. Nav svarīgi, cik stundas tu lūdzi vakar un kā spēji koncentrēties uz Dievu kādreiz. Ir svarīgi, kādas attiecības ar To Kungu tev ir šodien. Pretējā gadījumā mēs pārvēršamies par reliģiskiem ļautiņiem, kas ar garlaicīgām sejām deldē baznīcas solus un nevar pat nosaukt dievkalpojuma tēmu, par ko sludināts.

Apmēram pirms astoņiem gadiem es vadīju draudzi Limbažos. No draudzēm vāca ziedojumus kādam projektam. Viss, ko mēs tobrīd varējām ziedot, bija divi lati! Un es tielējos ar savu mācītāju. Ko es divus latus došu!? Kāda jēga no diviem latiem? Mans mācītājs toreiz teica man: „Nav svarīgi, cik jūs dodat. Ir svarīgs princips!” Mazuma un lieluma princips. Mēs pusstundu strīdējāmies. Beigās es nolēmu, ka tomēr došu tos divus latus. Tagad es zinu – ja es toreiz nebūtu iemācījies ziedot divus latus, tad tagad mēs nepiedzīvotu brīnumu, kad vienā draudzes dievkalpojumā saziedo tūkstoti latu! Draugs! Esi uzticams pār mazumu un tad Dievs tevi iecels pār lielumu!

Un, Viņam no Tempļa izejot, kāds no Viņa mācekļiem uz To saka: “Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas ēkas.” Un Jēzus tam sacīja: “Vai tu visas šīs lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaptu nopostīts.” Marka 13:1-2

Kas notiek ar milzīgām ēkām un milzīgām kalpošanām, kā arī visiem tiem, kuri iedomājas, ka jau ir daudz ko sasnieguši, ja viņi neierauga savos sasniegumos mazumu un neturpina iet uz priekšu? Tādas kalpošanas piedzīvo sabrukumu un postu. Ikvienam sasniegumam, tam, ko mēs uzskatām par lielumu, ir jātop par mazumu. Un tad ikvienam mazumam ir jātop par lielumu. Tas ir nebeidzams cikls līdz brīdim, kas būsim ar savu Kungu kopā debesīs.

Kas notiek ar uzņēmumiem, kas ir atraduši un ieņēmuši savu ērto vietiņu tirgū? Kādam bērnības sapnis ir atvērt savu gaļas veikaliņu. Tu tirgo garšīgu un labu gaļu. Trīs kilogramus dienā. Līdz kādam laikam viss ir labi. Bet tu nemaz nedomā, ka vajadzētu paplašināties un atvērt vēl kādu veikalu. Tu par to nedomā, līdz turpat blakus tavam kioskam kāds liels uzņēmums atver savu veikalu. Viņi tirgo savu produkciju par lētākām cenām un puse no taviem klientiem pāriet pie viņiem. Tev vairs nav līdzekļu, par ko benzīnu nopirkt. Kāpēc tā notika? Tu iedomājies, ka tev ir lielais bizness un tālāk vairs nav jāpilnveidojas. Kas pie tā vainīgs?

„McDonalds” un „Hesburger” tirgo apšaubāmas kvalitātes pārtiku. Bet tomēr pēdējā laikā es tur iegriežos bieži. Braucot mājās vēlu vakaros ir grūti atrasti vietu, kur normāli paēst. Vienā kafejnīcā ir bankets, bet otra – vienkārši ciet. Citur ilgi jāgaida uz apkalpošanu. Bet Makdonaldā un Hesburgerā vienmēr apkalpo ātri un operatīvi. Kvalitāte, protams, nav kā kafejnīcā, bet es vienmēr esmu paēdis. Šīs abas kompānijas ir ļoti atstrādājušas savu apkalpošanas sistēmu un viņi arvien to pilnveido. Rezultātā es lēnām pāreju uz amerikāņu pārtiku! Šīs firmas pelna miljardus, jo to priekšgalā ir vadītāji, kuri nepārtraukti pilnveidojas. Viņi nekad neuzskata sasniegto par lielumu. Tas ir mazums, kas ir jāpilnveido un jālieto, lai ietu tālāk uz lielumu!

Daudzas pasaulīgas kompānijas savā darbībā pielieto Debesu valstības principus un ir veiksmīgas. Esi uzticams pār mazumu un Dievs tevi iecels pār lielumu!

Kāda 11 gadīga meitene man raksta vēstuli „Draugos”. Sarakste ilgst jau kopš 2008. gada. Sākumā viņa jautāja, kā var nožēlot grēkus. Pēc tam mūsu sarakste pārtrūka. Pagājušogad, kad izsūtīju ielūgumus uz konferenci, viņa atrakstīja man atkal un aicināja uz savu pilsētu sludināt. Es atrakstīju, lai viņa atbrauc uz mūsu draudzes G12 konferenci. Bet viņa man atraksta: „Pārāk tālu”. Viņa man rakstīja vēl un aicināja atbraukt. Ja es nevarot ierasties viņas mazpilsētā, tad vismaz tuvākajos ciemos. Vismaz viņas tētis manā vietā tā darītu. Rakstu atkal, lai ņem tēti un brauc pie mums! Bet tētim neesot autovadītāja tiesību. Vai nevarot atbraukt uz Pitragu. Rakstu, ka neesmu ieplānojis turp doties. Būs tev vien jāskatās mūsu dievkalpojumi internetā. Pēdējā vēstule no šīs meitenes: „Čau! Ja tev nav ieplānots, tad ieplāno!” Acīmredzami, ka meitene seko līdzi tam, ko māca draudzē „Kristus pasaulei”. Viņa zina, ka nekas nenotiek tāpat vien, ja to neplāno! Ja nav konkrēta plāna un stratēģijas un ja to nedara no visas sirds, tad nav rezultāta.

Draugs! No tā mazuma, kas tev ir šodien, ieplāno lielumu! Lieto to, kas tev ir šodien. Paskaties apkārt, kādas ir tavas iespējas un kas tev ir jāsasniedz. Ieraugi to, ka tas, kas tev ir šobrīd, ir maz un ieplāno šo mazumu pārvērst par lielumu!

Debesu Tēvs! Mēs negribam skatīties uz to, kas mums ir šodien, kā uz lielumu. Palīdzi ieraudzīt visā tajā, kas mums ir šodien, to mazumu, ko nabaga atraitne pienesa par ziedojumu. Tu redzi mūsu kalpošanu un ģimenes dzīvi. Tu redzi situāciju mūsu darbavietās un mājas grupās. Tu redzi mūsu sapņus. Tad nu palīdzi mums lietot to, kas mums ir un iet uz šiem sapņiem. Un uz sasniegto neskatīties kā uz lielumu! Palīdzi mums plānot konkrētus soļus, kā sasniegt savu mērķus, kā sasniegt savus sapņus. Tos sapņus, kurus Tu mums esi devis. Un tajā brīdī, kad mēs būsim sasnieguši savus sapņus, sasnieguši vairumu, palīdzi mums nekad neapstāties un negulēt uz lauriem. Palīdzi vienmēr ieraudzīt šajā lielumā kārtējo mazumu. Dari mums katram skaidru, kas ir lielums, un kas ir mazums!

Jēzus vārdā – Āmen!

Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Artūrs Danenbaums.