Bērnībā Elva cieta no fiziskas un garīgas vardarbības ģimenē – viņu noniecināja ar vārdiem un izsmēja. Tāpēc, pirms viņa iepazina Dievu, visu pamatskolu un vidusskolu bija ļoti klusa un noslēdzās no apkārtējiem cilvēkiem. Ikdienā meitene negāja pat uz pulciņiem, lai gan patika dejot un dziedāt. Elvā bija liela mazvērtība, viņa domāja, ka ir “dabas kļūda” un, baidoties no cilvēkiem, nekad nespēja iedraudzēties ar kādu vai pat sarunāties un izteikt savas domas. Vidusskolas laikā bija tikai viena draudzene, ar kuru kontaktējās. 
 
Tas veicināja veselības problēmas un depresīva noskaņojuma rašanos. Vēlāk pieaugot, viņa sāka pārmērīgi pieķerties cilvēkiem, lai justos drošāk, piemēram, draudzenei vai puisim, ar kuru viņai bija attiecības. Vienu brīdi šķita, ka ir kāds, kas viņu saprot, bet pēc kāda laika Elva redzēja, ka ne lietas, ne draugi nespēj izmainīt iekšējo stāvokli. Bija pat reizes, kad Elva  aizdomājās, ka vienreiz jāizbeidz šīs mocības, tomēr, par laimi, līdz šādām darbībām nenonāca. 
 
Meklējot risinājumu, Elva bieži sauca uz Dievu un pievērsās arī ezotērikai, gāja uz dažādiem garīgiem semināriem un lasīja daudzas grāmatas. Tomēr, kā šodien saka Elva pati – viņa nebija aizdomājusies, ka jāuzņemas atbildība par to, kā pati dzīvo un jādomā, kā mainīt situāciju, nevis vienkārši jāsamierinās un jāmeklē sakne problēmai. Tieši laikā, kad Elvai bija emocionāli visgrūtāk, viņas draudzene saņēma uzaicinājumu uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu, kas bija ieinteresējis arī Elvu un viņa nolēma aiziet paskatīties. Viņai tur iepatikās un draudzi sāka apmeklēt regulāri. 
 
Klausoties svētrunas, kā arī pašai lasot Bībeli un lūdzot, Elva saprata, ka ne jau Dievs viņu ir radījis mazvērtīgu un ar atstumtības sajūtu, bet tās ir sekas bērnībā piedzīvotajam. Draudzes trīs dienu seminārā Inkaunterā, klausoties kalpotāju liecības, Elva ieraudzīja, ka tieši caur vardarbību dzīvē ienāca nepareizas domas par sevi un citiem, no kurām ar Dieva palīdzību var atbrīvoties. Pēc aizlūgšanas Elva sajutās ļoti viegli un saprata, ka agrākās domas un atstumtības sajūta ir pazudušas.
 
Pamazām Dievs dziedināja Elvas sirdi un uzlabojās viņas komunikācija ar cilvēkiem un pašvērtējums. Tagad Elva vairs negaida, ka cilvēki nāks pie viņas, bet arī pati iet ar citiem runāties, nebaidoties, ka tiks atstumta. Personīgas attiecibas ar Dievu ir mainījušas viņas domāšanu un ikdienu. 
 
Tagad Elva brīvi runā un viņai vairs nav negatīvo domu. Ja tomēr kādas negatīvās domas iezogas viņas prātā, tad Elva spēj tās aizdzīt prom, jo zina, ka Dievs viņu ļoti mīl un pieņem tādu, kāda ir. Viņa vairs nedomā, ka ir kļūda, bet saprot, ka pašai jāstrādā pie sevis un jācīnās ar savām domām. Tagad viņai vēlas arī palīdzēt citiem iepazīt Dievu un piedzīvot izmaiņas savā dzīvē. 
 
Elvas Girgždes liecību pierakstīja Marta Mieze