Šīs dienas svētrunu es sākšu ar rakstu vietu no Bībeles:

“Un lūdziet: izglāb mūs, Dievs, mūsu Glābēj! Sapulcini mūs un atbrīvo mūs no citām tautām, lai mēs nestu pateicības slavu Tavam svētajam Vārdam, lai paši celtu sevi, Tevi godinādami!” (1. Laiku 16:35)

Svētrunas nosaukums ir ņemts tieši no šīs rakstu vietas – „Mēs ceļam sevi, Dievu godinādami.”

Te tā ir rakstīts: „(..) lai paši celtu sevi, Tevi godinādami!” Godinot Dievu, tu cel pats sevi. Cilvēki raugās uz Dievu kā uz kādu, kurš kaut ko ņem un pieprasa no tevis. Viens no iemesliem, kāpēc ļaudis nenāk pie Kristus, ir tas, ka viņi uzskata: „Tad es nevarēšu darīt to un to.” Tās ir visparastākās iebildes. „Man nevajag tavu draudzi, man nevajag tavu Dievu. Es vēl neesmu tam gatavs (-a), jo man vēl jāizdara tas, tas un tas… Ja es nākšu pie Dieva, es nedrīkstēšu darīt to, to un to…” Cilvēki skatās uz Dievu, kā uz kādu ļaunu, ņemošu un bargu Dievu. Viņi uzdod jautājumus: „Kāpēc Āfrikā bērni mirst badā?” Tie, kas kaut ko zina no Bībeles un varbūt vēl komunisma laikos darbojušies ateistu pulciņos, iespējams apgalvos: „Kāpēc tad tas jūsu asinskārais Dievs lika Izraēlam Kānaānas zemē nogalināt pat sievietes un mazus bērnus?”

Dievs ir svēts. Viņam ir absolūti pretīgs grēks un viss, kas ar to saistīts. Tieši tādēļ Viņš atsūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu, Kurš nomira mūsu vietā un Kurš mūsu vietā pie Krusta izcieta mokas par mūsu grēkiem, lai mēs, pieņēmuši Viņu, piedzimtu jaunai dzīvei un, savu miesu līdz ar Kristu krustā situši, dzīvotu atjaunotu dzīvi, godinot Dievu.

Cilvēki nesaprot, ka nevis Dievs grib no tevis kaut ko atņemt, bet gan Viņš grib dot. Un Viņš dod tad, kad mēs dodam no savas puses. Dodot Dievam, mēs dodam sev.

Vai tavā Bībelē nav rakstīts, ka Svētais Gars mājo tevī? Svētais Gars ir Dieva Trīsvienības – Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars, trešā Persona. Jēzus Kristus Pats par Sevi saka, ka Viņš nāks dzīvos mūsos un turēs mielastu ar mums.

Tātad, Dievs mājo mūsos. Un to, ko mēs darām Dievam, mēs patiesībā darām sev. Vai nav jauki?

Ko nozīmē godināt Dievu? Tas nozīmē būt pareizās attiecībās ar Viņu, tas nozīmē iepazīt Viņu, veltīt laiku Bībelei. Caur Bībeli mēs iepazīstam, kāds ir Dievs, uzzinām Viņa gribu un cenšamies dzīvot tā, kā Dievs grib. Arī šajā dievkalpojumā pirms kāda brīža mēs slavējām Dievu. Mēs dziedājām, mēs pacēlām savas rokas un pielūdzām. Arī tā ir Dieva godināšana. Ar visu, kas mēs esam un ko mēs darām, mēs godinām Dievu. Mēs cenšamies dzīvot Viņa gribā. Mēs cenšamies Viņu vairāk iepazīt un kalpot Viņam. Tā arī ir Dieva godināšana. Tad, kad mēs godinām Viņu, Viņš ceļ mūs.

Ja mums nav pareizas zināšanas par šīm lietām, tad var rasties aizspriedumi, ka Dievs grib tikai ņemt. Draugs, Dievs grib dot! Tas ir abpusēji – kad es dodu Dievam, Viņš dod man. Kad es godinu Viņu, Viņš ceļ mani. Pats Dievs ceļ mani!

Mēs slavējam Dievu, paceļam rokas un šajā brīdī Viņš dara kādas izmaiņas gan pie mums, gan arī citu cilvēku dzīvēs. Šīs izmaiņas, iespējams, šodien tu nevari vēl pamanīt, taču garīgajā pasaulē tās jau notiek tajā brīdī, kad mēs slavējam un pielūdzam Dievu.

Kad es eju savā lūgšanu kambarī, es godinu Dievu. Tā ir Dieva godināšana, ka es no rīta eju savā lūgšanu kambarī, atveru Bībeli, lasu to un Dievs runā ar mani. Tā ir Dieva godināšana, ka pēc tam, kad esmu lasījis Bībeli, es slavēju un pielūdzu. Es lūdzu Dievam dažādas vajadzības. Vispirms tās ir par draudzi. Es lūdzu un, ja tajā brīdī vēl neredzu atbildi uz savu lūgšanu, es turpinu to darīt dienu no dienas. Es godinu Dievu ar savām lūgšanām un Dievs ceļ šos cilvēkus. Un ja Dievs ceļ manu grupu, tad Dievs caur šiem cilvēkiem ceļ arī mani.

Ja Dievs ceļ caur mani draudzi, tad, kalpojot cilvēkiem, Dievs dara bagātāku arī mani. Ja Dievs caur manu kalpošanu dara bagātu tevi, tad līdz ar to Viņš dara bagātu arī mani visās lietās.

Kad es atdodu, tad es saņemu. „Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūkas 6:38)

Jaunajā Derībā ir aprakstīts, kā Jēzus Kristus paēdināja piecus tūkstošus cilvēku, vīriešus vien, ar piecām maizēm un divām zivīm. Pie Viņa bija sanācis milzīgs pulks cilvēku. Jēzus dziedināja un mācīja. Tad mācekļi nāca pie Jēzus un teica: „(..) atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai.” (Mateja 14:15)

Jēzus saprata, kamēr viņi dosies šajā ceļā, daudzi no viņiem nonīks aiz bada. Tātad bija problēma – cilvēki nebija ilgāku laiku ēduši. Bet Jēzus tiem sacīja: “Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!” Bet tie Viņam sacīja: “Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis.” (Mateja 14:16,17) Tā bija visa pārtika, kas bija mācekļiem – piecas maizes un divas zivis. Bet jāpabaro bija pieci tūkstoši vīriešu, neskaitot sievietes un bērnus. Kā minimums tur varētu būt desmit, piecpadsmit tūkstoši cilvēku.

Vai divpadsmit mācekļi varēja paēst no piecām maizēm un divām zivīm? Vai pieci tūkstoši varēja paēst?

Un Viņš sacīja: “Nesiet Man tās šurp!” Un ļaudīm Viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla Savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm. Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām pilnus divpadsmit grozus. Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus. (Mateja 14:18-21)

Tātad, Jēzus ņēma piecas maizes un divas zivis, pacēla Savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva. Kam Viņš deva? Vispirms Viņš tās deva saviem mācekļiem un mācekļi pēc tam deva ļaudīm. Pavairošanas brīnums notika caur mācekļu rokām. Rakstīts, ka pēc tam vēl palika pāri divpadsmit grozi ar pārtikas pārpalikumu. Tātad, vispirms paēd mācekļi, un tad viņi ar piecām maizēm un divām zivīm pabaro piecus tūkstošus vīru vien, un vēl paliek pāri!

Lūk, princips – es dodu Jēzum to, kas man ir, lai kalpotu cilvēkiem. Savukārt Jēzus dod man un es atkal dodu cilvēkiem. Izveidojas nemitīgs aplis.

Godinot Dievu, es ceļu sevi! Ar to, ka es kalpoju cilvēkiem, es godinu Dievu, un ar to, ka es kalpoju cilvēkiem, Dievs ceļ mani. Vai nav vienkārši? Tas ir tik vienkārši, bet daudziem to ir grūti saprast, jo pasaulē viss tiek uzskatīts pilnīgi otrādi.

Cilvēki domā: „Dievs grib ņemt manas piecas maizes un divas zivis!” Vai tu esi beidzot sapratis, cik svarīgi apmeklēt katru dievkalpojumu? Varbūt tu šajā sestdienā, iespējams, vēlējies pavadīt laiku ar ģimeni vai draugiem, varbūt tev ir darbs, dārziņš, gurķi, zemenes, kartupeļi un citas lietas. Varbūt tev ir mācības. Un tu saki: „Dievs grib man atņemt vienīgo sestdienu. Dievs, grib man atņemt manu marinēto gurķu burciņu! (zāle smejas) Dievs grib man atņemt manus draugus vai ģimeni. Dievs grib samazināt manus ienākumus, jo es sestdienās strādāju. Dievs grib atņemt manus grašus!” Taču Dieva vārds mūs māca, ka tad, kad mēs ņemsim tās piecas maizes, divas zivis un dosim Dievam, tad Viņš dos mums un mūs cels.

Vai tu beidzot esi aptvēris, cik svarīgi ir būt mājas grupiņā? Tevi aicina uz grupiņu, ir trešdienas vakars, un tev kārtējo reizi ir darbs, ģimene vai seriāls „Ugunsgrēks”, šobrīd futbols vai dažādas pārraides. „Dievs, Tu gribi man atņemt manu trešdienas vakara pārraidi, manu kārtējo „Ugunsgrēka” sēriju. Tu gribi atņemt man manu laiku!” Cilvēki skatās uz Dievu, kā uz kaut ko, kas grib tev kaut ko atņemt.

Manas svētrunas mērķis ir tev atklāt, ka Dievs grib tev dot tad, kad tu dosi Viņam to, kas ir tev! To laiku, kas tev ir, tos resursus, kas tev ir un tās iespējas, kas tev ir.

Cilvēki bieži dzīvo nepareizās attiecībās. Meitene un puisis dzīvo kopā, neprecējušies. Tad viens no viņiem sāk apmeklēt draudzi. Ir, kas domā: „Dievs grib izjaukt manu ģimeni un atņemt manu otro pusi!” Interesantas lietas notiek ar bērniem, kuriem viens no vecākiem atgriežas pie Dieva. Es bieži redzu, ka tad, kad cilvēki nāk pie Jēzus, nezin no kurienes parādās bioloģiskie tēvi un mātes, kuri par saviem bērniem nav rūpējušies daudzus gadus. Viņi pat ir aizmirsuši, kādi izskatās viņu bērni. Bet pēkšņi viņiem ir vajadzīgi bērni, viņi uzrodas nezin no kurienes un saka: „Dievs grib atņemt manus bērnus. Es esmu bioloģiskais tētis un varu to pierādīt!”

Draugs, neejot uz kompromisiem un turpinot godināt Dievu, Viņš dos tev ģimeni. Dievs pasargās tavus bērnus un Viņš svētīs tevi!

Dievs negrib atņemt. Viņš grib tev dot. Pat tad, ja to cilvēku, ar kuru tu dzīvo vai esi dzīvojis nepareizās attiecībās, iespējams, Dievs grib paņemt nost no tavas dzīves.

Patiesiem kristiešiem ir viena problēma. Tad, kad viņi nāk pie Dieva, vesels pūlis ar cilvēkiem, arī ar nešķīstiem gariem, kas rada dažādus apstākļus un liek šķēršļus, sāk viņus vajāt. Vai tu esi to pamanījis?

Notiek vajāšanas. Kāpēc tās nāk pār tiem, kuri tikko atgriezušies un no sirds? Tāpēc, ka neviens cilvēks, kurš gadiem ilgi ir tevi kontrolējis, tāpat vien neatteiksies no tevis – ne mamma, ne tētis, ne vīrs, ne sieva, ne bērni, ne darba devēji, ne citi cilvēki. Tad, kad tu nāc pie Jēzus, tu kļūsti brīvs, tu sāc ieņemt stāju un vairs nepadodies katram noteikumam, ko tev uzstāda šie cilvēki. Bet viņi grib, lai viss turpinās, kā līdz šim, un tad šie cilvēki reizēm kļūst ārprātīgi. Kāpēc?

Tāpēc, ka caur šiem cilvēkiem velns ir nopinis savu tīklu tavā dzīvē, lai tu nespētu brīvi dzīvot un būt kā personība. Šādi cilvēki tāpat vien nekad neko neatdod. Draugs, velns tāpat vien nepadodas. Viņš iestāsta cilvēkiem visas šīs muļķības, ka Dievs to vien grib, kā tev kaut ko atņemt.

Draugs, šie cilvēki, un velni, kas darbojas caur viņiem, grib atņemt tev brīvību. Viņi tev iestāsta par to, cik tu sliktā vietā esi un kādā sektā tu esi iepinies. Viņi cenšas manipulēt ar naudas palīdzību. Ja tev ir bagāti vecāki vai radinieki, tad tu esi atkarīgs no viņu naudas. Viņi centīsies tevi sev paturēt visdažādākajos veidos.

Tagad pastāstīšu jums nedaudz no politikas:

Latvijas pirmiedzīvotāji bija Baltu ciltis, kas apdzīvoja Latvijas teritoriju. Kad viņi apstrādāja savu zemi, tad vienā rokā viņiem bija kaplis, bet otrā rokā kara cirvis. Kāpēc? Tāpēc, ka no visām pusēm, viņus apdraudēja citas tautas – vikingi, slāvi un ģermāņi. Pat ar igauņu ciltīm noritēja nepārtraukti asiņaini kari. Latvijas pirmiedzīvotājiem nācās aizstāvēt savu darbu, savu ģimeni, savu teritoriju. Kādu laiku tas viņiem veiksmīgi izdevās, līdz vācu krustnešu iebrukumam Latvijā.

Pēc tam sekoja dažādas varas maiņas – zviedru valdība, poļu, vācu un krievu valdības. Nepārtraukti viss ir mainījies. Latviešu tauta pa vidu šīm lielvarām vienmēr ir manipulējusi, pie kuriem labāk ir pieslieties. Ar kuriem kopā mums būs labāk –ar vāciešiem, ar krieviem vai zviedriem? Laika gaitā latviešu tauta pazaudēja pirmatnējo pašaizsardzības spēju – kapli un cirvi. Viņi aizmirsa, ka neviens viņu vietā par viņu pašu nākotni un drošību necīnīsies.

Tieši tas pats notiek tagad. Mēs esam Eiropas Savienībā, mēs esam NATO un mēs paļaujamies uz šīm struktūrām. Bet vai valsts var pieņemt patstāvīgus lēmumus, ja tai nav sava armija, militārs spēks?

Vai mēs arī savā ikdienā, ja notiek ģimenes konflikts, varam teikt: „Es tikai lūgšu Dievu, bet no savas puses pie likuma sargiem negriezīšos, lai tas vecais sit nost bērnus!” Ja vīrs ir dzērājs, kurš sit, nodzer naudu un nicina tevi, vai tu kā kristiete vari darīt tikai to vien, kā saukt uz Dievu: „Dieviņ, glāb manu vīriņu, lai viņš man nesit tik stipri”? Šādu nostāju mums nemāca Dieva Vārds. „Mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu”  nenozīmē vienmēr pagriezt otru vaigu burtiski. Dieva Vārds saka: Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.” (Kolosiešiem 1:16,17) Dieva ieceltas varas, jeb likuma vara ir Dieva kalpone mūsu labā. Ir jāgriežas policijā.

Es kārtējo reizi atkārtošu to, ko reiz teica mācītājs Kenets Kouplends: „Ja manai ģimenei draudētu reālas fiziskas briesmas, piemēram, no laupītāja uz ielas, tad es paņemšu ķieģeli vai stieni un Dieva mīlestībā sašķaidīšu laupītājam galvu.”

„Mīlēt savu tuvāko” nenozīmē, ka mēs mīlam zagļus, izvirtuļus ģimenē un radiniekus, kuri mūs terorizē. Bībele māca godāt tēvu un māti, bet tas nenozīmē līst uz vēdera viņu priekšā. Ja šie cilvēki apdraud manu ģimeni un manu ticību Dievam, es rīkojos radikāli. Tu nevari tikai lūgt Dieviņu un gaidīt no Viņa palīdzību. Ir nepieciešams arī no savas puses spert visus soļus, kas ir likuma ietvaros.

Tikko viena māsa teica: „Man jurists izskaidroja manas tiesības, bērnu jautājumā. Es pat nezināju, ka man ir tādas tiesības.” Tur jau tā lieta, ka mēs nezinām savas tiesības!

Mums ir ļoti lielas tiesības. Patiesībā šodien mēs dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī. Tāda brīvība, kāda ir šobrīd Latvijai, vēl nekad nav bijusi. Varbūt tu teiksi: „Ulmaņlaikos bija.” Nebija. Salīdzinoši nē, jo mēs šobrīd esam daudz labākā stāvoklī, nekā Ulmaņa Latvijā. Cik ilgi tas tā būs, nezinu.

Latvijai nav savas armijas. Ja Latvijai nav savas armijas, tad mēs arī nevaram pateikt ne NATO, ne Eiropas Savienībai: „Mēs darīsim tā un tā”. Būs jāpakļaujas. Kāpēc? Jo viņi ir mūsu atbalsts, vienīgais drošības garants.

Tātad Latvijas teritoriju un šo tautu nepārtraukti ir plosījušas svešas varas. Pēdējos gadsimtos ir mainījušās vācu vara un Krievijas vara. 19. gadsimtā, Aleksandra III laikā krievu politika Latvijā bija šāda – viens ķeizars, viena ticība un viena valoda. Tas ir fiksēts vēstures grāmatā.

Kas notiek šodien, pēc divi simti gadiem Latvijā? Vai kāds saskata paralēles? Par kādu jautājumu mēs tikko referendumā balsojām? No, kurienes tas viss tiek sponsorēts un organizēts? Kurš šodien visdedzīgāk apkaro sektantus? No, kurienes organizācija „Antisekt”? To veido krieviski runājošie.

Kas tikko nāca pie varas Krievijā? Vai kāds no jums ir pamanījis, ka Krievijā ir nomainījusies vara un tā vairs nav demokrātiska valsts? Lūk – viena ticība, viens ķeizars un viena valoda. Ir viens ķeizars – Putins, ir viena ticība – pareizticība un ir viena valoda, ko cenšas uzspiest arī šeit, Latvijas tautai.

Ko mums darīt? Mums ir jāsaprot, ka tas nekad nebeigsies! Viņi nekad neapstāsies un nepārstās cīnīties par savu ietekmi šeit, Baltijā. Jo nekad kāds, kurš ir kontrolējis otru un izsūcis, pats nekad labprātīgi to neatdod. Nekad.

Par mūsu valsti vienmēr būs interese visām citām lielajām valstīm, kas ir mums apkārt. Kamēr mēs paši neieņemsim stāju, tikmēr turpināsies kontrole un ietekme. Ja arī ieņemsim savu stāju, tik un tā tas turpināsies, bet būs cits rezultāts. Mēs paliksim savā zemē. Mūs vairs neizvedīs uz Sibīriju un mūsu vietā neievedīs cittautiešus. Vai tu saproti, par ko ir runa? To var salīdzināt arī ar garīgo pasauli.

Tu esi nācis pie Kristus un esi ieguvis brīvību. Bet vesela varza ar skauģiem un pretiniekiem seko tev pa pēdām. Vienīgais veids, kā saglabāt savu brīvību, ir godināt Dievu. Izsvītro no savas valodas un sava leksikona visu šo: „Dievs grib no manis tikai ņemt. Dievs prasa, Dievs grib…”

Draugs, Dievs grib tev dot, kad tu Viņu godināsi! Kad, mēs godinām Dievu, Viņš mūs sargā, Viņš dod gudrību, Viņš dod virzienu. Lai kādas nebūtu manas problēmas, lai kas nenotiktu, Viņš ir par mani!

Jebšu tūkstoši krīt man (tev) blakus un desmit tūkstoši man (tev) pa labo roku, taču mani (tevi) tas neskars! (Psalms 91:7)

Dievs grib, ka tu godini Viņu, ka tu ieņem savu vietu draudzē, grupiņā, ka mēs iegūstam arī laicīgas zināšanas, ieņemam amatus sabiedrībā un spējam grozīt savas zemes nākotni.

Dievs grib, ka no šīs draudzes nāk izglītoti cilvēki. Un ne tikai Bībeles zināšanās, bet arī pasaulīgās zināšanās, lai ieņemtu pozīcijas sabiedrībā. Jo mēs esam galva un nevis aste. Tu esi Ķēniņa bērns – Visvarenā Dieva bērns. Viņš ir paredzējis tev savu vietu. Tiem, kas ir sākuši savu uzņēmējdarbību, Dievs grib, lai jūs mācaties un paplašinājaties. Dievs grib, ka mūsu draudzē ir miljonāri. Dievs grib, ka mums ir visapmaksātākās amata vietas dažādas struktūrās. Lai mūsu armijā, galu galā, ir no mūsu vidus nākuši ģenerāļi!

Pirmkārt man ir svarīgas ir Dieva tautas intereses. Bet par cik es apdzīvoju šo teritoriju un man pasē ir rakstīts „latvietis”, tad es nekur nevaru no tā aizbēgt. Te ir mana zeme, te es dzīvoju. Man nākas respektēt šīs zemes likumus un šīs valsts kārtību, kas nav nemaz tik slikta. Mums ir liela brīvība!

Es esmu bijušais narkomāns, dzērājs, „izvilcis” vienpadsmit klases. Ja ņem vērā principu, ka tāds tādu pievelk, tad faktiski šeit bija jābūt pusei zāles narkomāniem. Es nezinu, kāpēc, bet Dievs nelieto mani šādā veidā. Šeit ir daudzi skolotāji un arī pāris zinātnieku. Varētu teikt, ka caurmērā šeit ir Latvijas vidusslānis.

Es godinu Dievu un Dievs ceļ mani. Tu godini Dievu un Dievs ceļ tevi. Vai palika labāk tiem, kam ir svarīga izglītība? Tomēr bez Dieva tava izglītība nav pilnīgi nekas! Tālāk neturpināšu. Bet ja izglītības pamatā ir Dievs, tad tas ir nepieciešams. Katram, kurš grib kaut ko sasniegt, ir jāmācās. Šodien ir daudz dažādi veidi, kā to izdarīt. Neklātienē, klātienē, visu var savienot, apvienot. Galu, galā nevajag obligāti to grādu un diplomu. Tev vienkārši vajag zināšanas kādā konkrētā jomā, kuras vari iegūt visdažādākajos veidos, lasot grāmatas vai internetā. Es uzskatu, ka katram draudzes cilvēkam ir jālasa grāmatas. Viena grāmata nedēļā. Nu, pirmkārt Bībele, plus vēl kāda cita grāmata.

Es lasīju ziņās, ka Brazīlijā samazina cietumsodu par katru izlasīto grāmatu. Acīmredzot šajā zemē domā par savas tautas nākotni. Mēs ceļam sevi, Dievu godinādami. Godini tu Dievu, Dievs cels tevi. Dari no savas puses to, kas tev ir jādara, Dievs cels tevi.

Bībelē, Ķēniņu grāmatā ir rakstīts par Sareptas atraitni. Pravieti Eliju Dievs sūtīja pie kādas atraitnes. Šajā zemē bija bads, pamatīga krīze. Viņš iet pie šīs atraitnes, bet viņai ir tikai sauja miltu un nedaudz eļļas. Šī atraitne ir nolēmusi ar savu dēlu uzcept pēdējo plācenīti un tad ļauties bada nāvei. Tad pēkšņi parādās Dieva vīrs Elija un saka Sareptas nabaga atraitnei: “(..) Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!” Bet viņa sacīja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam, kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.” Un Elija tai sacīja: “Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.” Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.” ( 1. Ķēniņu 17: 11-16)

Sākumā Elija prasa: „Dod ūdeni padzerties.” To viņa mierīgi iedeva. Bet tad pravietis prasa vēl: „Lai no tiem miltiem un eļļas uzcep arī viņam vienu plācenīti.” Tur bija jau problēma – „Vai mans pēdējais!” Taču gala rezultātā atraitne izcepa un pacienāja šo pravieti. Rezultātā Dievs izdarīja brīnumu, tā, kā eļļa nepietrūka un milti neizbeidzās visu šo bada laiku. Atraitne pārvarēja visu krīzes laiku. Kāpēc? Viņa atdeva pēdējo, kas viņai bija. Viņa atdeva savas piecas maizes un divas zivis – viņa dalījās ar tām.

Lūk, princips – godiniet Dievu ar to kas jums ir! Arī tad, kad jums nav, godiniet Viņu un Dievs cels tevi. Jā, pasaulīgie cilvēki tev teiks: „Tu esi stulbs, tu tur nes savu naudu!?” Ir cilvēki, kas saka, ka nevajag par naudu vispār runāt draudzē. Nē, vajag runāt par naudu draudzē, jo, kad mēs godinām Dievu ar savām finansēm un desmitajām tiesām, Dievs ceļ mūs!

Kāpēc vajag tik skaļu mūziku? Kāpēc vajag tā lēkt, brēkt un bļaut? Kāpēc rokas jāpaceļ? Nav taču vācu laiki! (visi smejas)

Mēs godinām Dievu šādā veidā. Un, kad mēs godinām Dievu, Viņš ceļ mūs.

Kāpēc jārespektē mācītājs? Kāpēc jāpaklausa vadītājiem? Es tev saku, ka Dievs viņus ir ielicis, kā garīgos vadītājus. Tu domā: „Viņiem noteikti kaut ko no manis vajag. Viņiem no manis droši vien naudu vajag.” Atbilde – paklausot vadītājiem no Dieva ieliktiem, tu godini Dievu. Jo viņi tev palīdz staigāt taisnus ceļus. Ne, jau vadītājiem tu īstenībā klausi, bet Dievam. Vadītājs tev vienkārši atklāj Dieva gribu. Viņš palīdz tev ieraudzīt, ka tu spēj godināt Dievu ar savu dzīvi, lai Dievs celtu tevi.

Varbūt kāds tev saka: „tas Jencītis tevi ir nohipnotizējis un nobūris. Ko tas Jencītis ar tevi ir izdarījis bērniņ?” Vai tu neesi dzirdējis tādus tekstus? Atbilde – bērniņš beidzot ir iemācījies dzīvot bez mammiņas un tētiņa, kas maina pamperus. Bērniņš beidzot ir ieņēmis savu stāju un kaut kas ir kļuvis. Viņš ir kļuvis brīvs!

Es tev saku, vienmēr, kad kāds iegūst neatkarību, vesels bars viņam seko un grib to atņemt.

Tieši tāpat arī ap Latviju riņķo bars „maitu ērgļu”, kas grib atņemt mums neatkarību, ko esam dabūjuši. Ja arī atņems, mēs paliksim. Mēs kalposim Dievam un paklausīsim tām varām, kuras šeit valda.

Ja mums neļaus pulcēties, ja kļūs galīgi grūti, tad braucam visi uz Brazīliju! (mācītājs smaida) Un turpinām savu draudzi tur. Mācamies vietējo valodu, liekam eksāmenus un rullējam tālāk.

Godā Dievu un Dievs godās tevi, cels tevi.

Bērniem netīk paklausīt vecākiem. Bet vecāki panāk to, ka viņi klausa. Ne, jau vienmēr, bet pārsvarā viņi panāk to, ka klausa. Bērni nezina, kāpēc ir jāklausa vecākiem. Bērni nezina, kāpēc tad, kad deg tā sarkanā gaismiņa, nevar iet pāri ielai, bet tad, kad deg zaļā gaismiņa, var droši iet pāri. Bērni, to nezina. Ar laiku viņi to izprot. Taču ir brīži, kad viņi to nezina un tad, kad vecāki viņiem to liedz, viņi krīt zemē un nelabā balsī brēc. Vai tu esi redzējis tādu skatu? Viņi šantažē savus vecākus. Ja bērni tā uzvedas sabiedrībā, tad tas nozīmē, ka viņi ir nopietni izlaisti jau mājās. Viņi zina tās sviras, kā paspiest uz vecākiem, lai dabūtu savu, jo vecākiem būs kauns par bērna uzvedību. Bērni iemācās gan šantažēt, gan ienīst savus vecākus tikai par to, ka viņi ir vecāki.

Cilvēki ir tāpat iemācījušies attiekties pret Dievu. Viņi ienīst Dievu, jo Viņš atklāj un parāda, kas ir labs un kas ļauns.

Mēs gribam dzīvot, kā pašiem patīk, bet Dievs zina, kā mums dzīvot. Dievs zina, kā mūs pasargāt. Dievs saka tev: „Nevar šķērsot ielu pie sarkanās gaismas.” Godinot Dievu un paklausot Viņam, mēs ceļam sevi.

Tāds pats ir arī laulības pārkāpējas sievas ceļš; viņa bauda tai priekšā likto cienastu, noslauka muti un saka: “Es nekā ļauna neesmu darījusi! (Salamana pamācības 30:20)

Cik vienkārši ir darīt to, kas Dievam nav patīkams un pēc tam noslaucīt muti un teikt: „Es nekā ļauna neesmu darījusi!” Prostitūta teiks: „Es nekā ļauna neesmu darījusi, man bija vajadzīga nauda.”

Tajā brīdī, kad tev ir jāizvēlas starp Dieva ceļiem un saviem paša ceļiem, bieži ir tā, ka tas brīdis ir ļoti vienkāršs. Tev nav pat nekāda lielā spiediena, tev pat nav apziņas un saprašanas, ka tam visam būs kaut kādas sekas pēc tam. Ļoti viegli ir izdarīt grēku un pateikt: „Es nekā ļauna neesmu darījis.” Uzreiz jau visbiežāk nekas arī nenotiek. Un mēs pierodam dzīvot nepareizi.

Jūda nodeva Jēzu Kristu par trīsdesmit sudraba gabaliem. Bībelē ir rakstīts: „Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un ļaužu vecaji pieņēma lēmumu Jēzu nonāvēt. Un tie saistīja Viņu, aizveda un nodeva to zemes pārvaldniekam Pilātam. Tad Jūda, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš pazudināts, nožēloja to, atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” Bet tie sacīja: “Kas mums par daļu? Raugi tu pats!” Un viņš nometa sudraba gabalus Templī, aizgāja un pakārās. (Mateja 27:1-5)

Tad, kad augstie priesteri un ļaužu vecaji pieņēma lēmumu Jēzu nonāvēt, tad Jūda, redzēdams, ka Jēzus ir pazudināts, nožēloja to, atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem un pēc tam aizgāja un pakārās.

Tajā brīdī, kad Jūda nodeva Kristu, Viņš neapzinājās sekas, kas būs. Viņš nedomāja, ka Jēzu tiešām arestēs. Viņš nedomāja, ka Jēzu tiešām sitīs krustā, ka Viņu nodos nāvei. Viņš spēlējās ar grēku. Tajā brīdī Jūdam nebija realitātes sajūtas. Viņš zināja, ka kaut kas nav pareizi, ko viņš dara. Dievam tas nepatīk. Taču viņam nebija šī realitātes sajūta ar seku apzināšanos.

Grēks ir līdzīgs ērcei, kas kādam ir piesūkusies. Brīdi, kad ērce piesūcas, nejūt, jo tā ar savām siekalām izdala anestezējošas vielas tu nejūti, ka tā iesūcas. Grēks darbojas līdzīgi. Tāds cilvēks ir kā apmāts, kā iedzēris, kā mazliet zem narkozes. Viņš pēkšņi pārstāj apzināties sekas, kas neizbēgami būs

Draugs, es tevi gribu brīdināt, ka katrai nepareizai rīcībai vienmēr būs sekas.

Jūdam tas viss nelikās tik briesmīgi. Viņš nopelnīja trīsdesmit sudraba gabalus. Labākajā gadījumā Jūda ticēja, ka Jēzus ir Dieva Dēls un, vismaz līdz šim, visās konfliktsituācijās Viņš izgāja sveikā. Vai tad nebija rakstīts: „(..) jo Viņa stunda vēl nebija nākusi.” (Jāņa 7:30) Viņš izgāja caur cilvēku pūli, kad tie Viņu gribēja nogalināt. Jūda, domāja: „Šoreiz arī noteikti beigsies tāpat, un es nopelnīšu trīsdesmit sudraba gabalus. Jēzum nekas nenotiks un man ne tik!” Taču šoreiz notika.

Lai godinātu Dievu, mums ir bieži jāizvēlas starp labu un ļaunu, starp Dieva ceļiem un saviem paša ceļiem. Tajos brīžos, kad mums ir jāizdara šī izvēle, reizēm pēkšņi it kā eiforija mūs pārņem. Un tad ir tik viegli izdarīt grēku.

Manā darba istabā ir krūze. Un no ūdens tajā bija palikuši kaļķa nosēdumi. Krūze bija tukša un nedaudz netīra. Mana meitiņa priecīga ienāca manā istabā un ieraudzīja tukšo krūzi. Tūlīt pielies to pilnu ar ūdeni. Tad es saku: „To krūzi vajag arī mazgāt.” Meitiņa apstājās, padomāja, pēc piecu minūšu ilgām sarunām krūze stāvēja savā vietā un vēl pēc kāda brītiņa viņai bija „teoloģija” jau gatava. Līdz izbraukšanai uz Rīgu bija vēl pāris stundas. Viņa teica: „Zini, es nemazgāju, jo es nepaspēšu uz dievkalpojumu. Es nezināju, vai varēšu sagatavoties laicīgi pati, ja man būs jāmazgā krūze.” Līdz zināmai robežai mums ir viegli paklausīt un ticēt. (Smaids) Taču ir brīži, kad ir grūti izdarīt lēmumus un ir tik viegli tos vispār neizdarīt un atstāt visu, kā ir.

Draugs, ja tu atstāsi visu kā ir, tu ar to negodāsi Dievu un Dievs nevarēs tevi celt. Jo mēs ceļam sevi, godinot Dievu. Neļauj velna viltībai, tai miglai, nosēsties pār tavu prātu un aizmiglot tevi, ka tev liekas viss tik vienkārši, ka labāk neko nedarīt. Tik vienkārši šajā brīdī izdarīt nepareizus soļus.

Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. (Mateja 7:13,14)

Jo šauri ir vārti, kas ved uz debesīm un plati ir vārti, kas ved uz pazušanu. Un pareizie lēmumi bieži vien būs tie grūtākie lēmumi.

„Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes.(..)” (Jesajas 42:4)

Runa ir par Jēzu Kristu. Tas ir pravietojums par Jēzu Kristu, Jesajas grāmatā Vecajā Derībā. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr Viņš nenodibinās taisnību virs Zemes.

Tas ir arī pravietojums arī par tevi šodien. Tu nepagursi un tu nekritīsi, kamēr nenodibināsi taisnību savā dzīvē un sev apkārt. Saki: „Es nepaguršu un es nekritīšu, es godināšu Dievu!” Āmen!

Tu nepagursi un tu nekritīsi, kamēr godināsi Dievu!

Paldies Tev Debesu Tēvs, mēs nepagursim, mēs turpināsim iet to ceļu, ko esam iesākuši kopā ar Tevi. Mēs negodinām Tevi tāpēc, ka Tu celsi mūs. Mēs godinām Tevi tāpēc, ka Tu esi mūsu Radītājs, mūsu Tēvs. Mēs slavējam Tevi un pielūdzam. Tev pieder visa slava un viss gods, Tu esi Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš, visuaugstais Dievs, Tu esi visas slavas cienīgs, pielūgsmes cienīgs. Visu mūsu dzīves pūliņu cienīgs. Es lūdzu par katru šajā vietā. Lai mums katram ir stingrs mugurkauls no Tevis. Ka mēs visi esam slavētāji un pielūdzēji. Ka mēs godinām Tevi. Ka mēs izmantojam visas tās iespējas, kuras Tu esi sniedzis. Iespējas caur lūgšanu godināt tevi un panākt Tavu gribu savā dzīvē un citu cilvēku dzīvēs. Arī tās iespējas, kuras Tu esi piešķīris caur cilvēkiem pasaulē, ko atļauj likums. Dievs, ka mēs cīnāmies par savu vietu, ka mēs cīnāmies par cilvēkiem, ka mēs godājam Tevi un, lai Tava Valstība iet plašumā. Tava Valstība, lai nāk Dievs. Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Kā debesīs, tā virs zemes lai notiek Tava griba. Lai jauna kārtība atnāk mūsu dzīvē, brīvība, slava Tev Tēvs! Āmen!

Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Andris Meiers