Vajadzība pēc mīlestības cilvēkam ir ļoti būtiska visas dzīves garumā. It īpaši bērnībā, jo tā veido mūsu raksturu, māca mums uzticēties, ceļ pašapziņu un sniedz piederības sajūtu. Liecības autorei Ancei mīlestības ģimenē ir pietrūcis, un iespējams tieši tādēļ, viņa ir kļuvusi kautrīga, noslēgta un mazrunīga, turklāt mēdz stipri pieķerties cilvēkiem, kuri ir izrādījuši interesi un rūpes pret meiteni. Bieži šīs rakstura īpašības un ieradumi ir sagādājušas negatīvus pārdzīvojumus.

„Es vienmēr esmu ļoti ilgojusies pēc mīlestības un uzmanības. Bērnībā to vēlējos saņemt no saviem vecākiem, taču viņiem nevienmēr atlika laiks man, jo tie bija aizņemti darbos un ikdienas problēmās. Tētis mēdza bieži lietot alkoholu, kas mammu ļoti kaitināja, un tādēļ viņa nevienu vien reizi vēlējās šķirties. Tādos brīžos tētis rīkoja skandālus un draudēja, par ko es ļoti pārdzīvoju. Šajā negatīvajā ģimenes atmosfērā augu ļoti noslēgta, bailīga un kautrīga. Jau kopš mazām dienām centos vairīties no jebkādas komunikācijas ar citiem. Bērnudārzā un vēlāk arī skolā man nebija draugu. Pat ja kāds no bērniem centās uzsākt sarunu ar mani, es vienkārši neatbildēju. Biju pārliecināta, ka nespēju pateikt neko pareizi. Ļoti baidījos, ka sarunāšu kādas muļķības un kļūdīšos, tāpēc izvēlējos vienkārši klusēt. Skolotāji mani nesauca pie tāfeles, jo skaidri zināja, ka es neteikšu nevienu vārdu. Bija reize, kad kāds no skolotājiem mammai jautāja, vai vispār es protu runāt. Tas atstāja iespaidu arī uz manām sekmēm mācībās un vienreiz pat tiku atstāta uz otru gadu. Tā kā biju ļoti klusa, vienaudži bieži atrada iemeslu pasmieties un apcelt mani. Situācija mazliet uzlabojās, kad kopā ar ģimeni pārcēlos uz citu dzīves vietu un nomainīju arī skolu, kur sadraudzējos ar kādu meiteni. Tas lika justies piederīgai un novērtētai. Šīs draudzības dēļ brīžiem varēju rīkoties pavisam nepareizi. Piemēram, draudzenes ietekmēta, spēju iesist citai meitenei, kura viņai nepatika. Ja mūsu kompānijā parādījās kāds trešais, es izjutu greizsirdību un atkal ierāvos sevī, nespēdama pateikt nevienu vārdu. Tā kā man bija grūti saņemt mīlestību ģimenē un netiku pieņemta vienaudžu starpā, es mēdzu pieķerties mammas draugiem. Šajos cilvēkos ieraudzīju to, pēc kā ļoti ilgojos. Viņi mēdza apskaut, samīļot, pateikt labus un uzmundrinošus vārdus. Es sāku rakstīt mammas draudzenei īsziņas, iet ciemos pie viņas ģimenes un pavadīt tur laiku. Neapzināti šajā cilvēkā meklēju mammas mīlestību un rūpes. Pienāca tāds brīdis, kad ļoti bēdājos un varēju pat raudāt, ja bija jāatgriežas savās mājās. No otras puses, es sapratu, ka tas nav pareizi. Redzēju, ka arī mamma ļoti pārdzīvo, bet es nespēju tikt galā ar pieķeršanos šiem cilvēkiem. Tas bija iemesls, kādēļ emocionāli jutos nomākta, bet mainīt neko es nespēju.

Brīdī, kad bija kļuvis pavisam slikti, portālā draugiem.lv iepazinos ar kādu draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupas vadītāju, kura mani aicināja apmeklēt dievkalpojumus. Tā kā es nemaz nedzīvoju Rīgā, sākumā atteicu, bet saprotot, ka man ļoti ir nepieciešamas pārmaiņas, es piekritu aizbraukt. Iepriekš zināju, ka Dievs ir un Viņš var palīdzēt, tādēļ biju pārliecināta, – ja atsākšu Viņu meklēt, dzīve noteikti mainīsies. Esot dievkalpojumā, mani ļoti pārsteidza, ka visi cilvēki ir tik draudzīgi un labprāt runājas ar mani. Patika arī slavēšana, jo kaut ko līdzīgu es iepriekš nebiju redzējusi. Visa dievkalpojuma laikā bija jūtama Dieva klātbūtne. Sev par lielu pārsteigumu, neskatoties uz izteikto kautrīgumu, es saņēmos un aizgāju uz aizlūgšanām. Pēc pasākuma beigām kādas meitenes no draudzes aicināja sev līdzi iedzert kafejnīcā tēju. Par šo piedāvājumu nepriecājos, jo baidījos, ka būs daudz jārunājās un iespējams mani atkal nesapratīs. Tā kā man šie cilvēki bija iepatikušies, es tomēr piekritu. Domāju, tieši šī tikšanās pēc dievkalpojuma un kopā pavadītais laiks iespaidoja manu tālāko izvēli kļūt par regulāru draudzes apmeklētāju.

Esot mājas grupiņā, es jutos pieņemta un novērtēta. Klausoties dievkalpojumus, sapratu, cik svarīgi ir izveidot personīgas attiecības ar Dievu. Sāku regulāri lasīt Bībeli un lūgt, un, jo vairāk iepazinu Jēzu, jo vairāk mainījās arī mans raksturs. Izteiktās bailes un nedrošība pamazām atkāpās, es kļūstu aizvien pašpārliecinātāka un drošāka. Tagad varu daudz brīvāk komunicēt ar cilvēkiem un nebaidos, ka sarunāšu kādas muļķības. Ja arī gadās kāda kļūda, es to vairs tik drausmīgi nepārdzīvoju. Turklāt tagad es spēju uzrunāt pat pilnīgi svešu cilvēku un uzturēt sarunu. Pamazām savus „nevaru” esmu nomainījusi pret „varu”. Iepazīstot Dievu, es saprotu, ka Viņš mani ļoti mīl un ir Tētis, kurš vienmēr ir blakus, un nekad neatstāj. Es saņemu ilgi gaidīto mīlestību no Viņa un no citiem draudzes cilvēkiem. Šeit man ir iespēja ar problēmām padalīties ar mājas grupas vadītāju, kura uzklausa mani, nekad nenosoda un dod labu padomu, kas būs balstīts Bībelē. Lai arī sākumā mēdzu pieķerties kalpotājiem draudzē, tagad vairāk par viņiem izvēlos mīlēt Dievu. Vairs nekļūstu greizsirdīga draugu dēļ, jo zinu, ka mani neatstums un nepametīs. Gadījumā, ja saprotu, ka veidojas nepareiza vēlme pieķerties svešiem cilvēkiem, mēģinu vienmēr rūpīgi analizēt savas sajūtas un mainīt savu sirds attieksmi.

Ja arī tu cīnies ar izteiktu kauna sajūtu un nedrošību, zini, ka Dievs patiešām ir varens un Viņa mīlestība spēj pārveidot jebkura cilvēka raksturu. Esmu to piedzīvojusi un kopā ar Dievu jūtos ļoti laimīga!”

Ances Lindes liecību pierakstīja Līga Paņina