Motīvs darīt Dieva prātu.

Mēs tagad draudzē izdarīsim vienu lietu.
Ko tu šodien gribētu pateikt cilvēkiem? Varam pateikt dažos vārdos – mēs jūs mīlam! Es tagad telefonā ierunāšu, tā kā es to parasti daru. Es pats pateikšu skatītājiem, tiem, kas skatīsies, un tūlīt to video ielikšu sociālajos tīklos, bet pēc tam es paskaidrošu, kāpēc es to daru, jo tas ir saistīts ar manu tēmu šodien. Mēs vienkārši visiem, kas nav šodien šeit, nodosim sveicienu, jo mēs vēlamies, lai viņi šodien ir šeit – pareizajā vietā un pareizajā laikā, un ja ne šeit, tad vismaz draudzē, tur, kur ir mācītājs un kur tiešām māca Dieva ceļus. Tur, kur var augt un attīstīties un nest labumu Dieva valstībā un arī sabiedrībā. Teiksim šādus vārdus: „Sveiciens no draudzes „Kristus Pasaulei”. Mēs tevi mīlam!” Pie šī video vēl piebilde klāt jāpieraksta – svētdiena ir laiks, kad katram kārtīgam latvietim ir jāapmeklē dievkalpojums. Āmen! Šo video nopublicēju sociālos tīklos. Tas ir jauki, ko mēs tagad izdarījām. Tam visam ir doma, kāpēc es to izdarīju – uzskatāmi, atraktīvi.

Šodienas svētrunas tēma ir „Motīvs darīt Dieva prātu”. Mēs vienkārši varam paklausīt Dievam. Mēs izlasām Bībelē, mēs dzirdam no mācītāja, kas ir pareizs un kas ir nepareizs. Mēs studējam Dieva vārdu un pēkšņi saprotam, kas ir pareizs un kā es rīkojos, ir nepareizs. Ir kaut kas jāmaina, ir jārīkojas pareizi, tā kā māca Dieva vārds. Kad vecāki audzina mazus bērnus, bieži pasaka, ka to nevar, bet to var. Citi cenšas skaidrot. Bijām Ēdoles pilī un, pa muzeju staigājot, pirms mums bija viena sieviete ar bērniņu un viņa visu bērnam skaidroja, tas bija ļoti pacietīgi. Ir atšķirība, vai bērnam vienkārši pasaka, ka to nedrīkst, vai viņš saprot, kāpēc to nedrīkst, ka viņam pašam būs slikti. Piemēram, nebāzt pirkstus ventilatorā. Bija tāda anekdote, kur dēliņš prasa mammai: „Vai es varēšu nākamo reizi iebāzt pirkstiņus ventilatorā, kad tie ataugs?” Viena lieta ir tad, kad tu paskaidro, ka nevajag aiztikt karstu gludekli, otra lieta ir, kad tu pasaki, lai vienkārši neaiztiek. Ir jāpaskaidro, ka pēc tam būs liela sāpe un čūlas. Arī pieaugušajam cilvēkam, arī kristietim ir atšķirība starp to, ka cilvēks saprot motīvu, kāpēc viņš dara konkrētā lietā tā, kā grib Dievs. Ir ļoti grūti vienkārši paklausīt kaut kur, ko es nesaprotu. To sauc arī par ticību, ka mēs vienkārši ticam, paklausām un tas ir ļoti labi un pareizi, bet daudz labāk ir saprast, kāpēc Dievs grib, lai es savā dzīvē, konkrētās situācijās dzīvoju tā. Tā ir atšķirība, ka es saprotu labumu sev, labumu citiem, nevis vienkārši akli paklausu.

„Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu. Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa evaņģēlijs 15:14-16)

No vienas puses šeit ir pavēle, ja viņi dara, ko Jēzus saka viņiem darīt, bet šai rakstu vietai ir turpinājums. Jēzus mūs vairs nesauc par kalpiem. Mēs sakām, ka mēs kalpojam Dievam, mēs esam Dieva kalpi, bez maz vai Dieva vergi. Ja godīgi, tas skan mazliet slimi, ka es esmu vergs Dievam. Es patiesībā neesmu nekāds vergs, kalps. Arī Bībeles vārdi, kas ir Bībeles tulkojumā, arī tā laika kontekstam, kultūrai, tas bija normāli. Verdzība bija normāla, kalpošana bija normāla. Tagad arī ir gan kalpošana, gan verdzība, tikai citas formas un nedaudz citos vārdos to var lietot. Jēzus teica, ka “Viņš vairs nesauc par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara”. Kalpi vienkārši izpilda pavēles. Lai augļi paliktu, lai tie patiešām būtu vērtīgi un paliekoši, mums ir jācenšas kalpot Dievam ar pareizu motīvu un izprast motīvus, kāpēc tu dari to, ko tu dari. Izprast Dieva gribu visā pilnībā. Gan lūgšana, gan augļi tavā dzīvē, gan apsolījumu piepildīšanās jeb piepildīšana, kad mēs to darām Viņa spēkā: tas ir atkarīgs no tā, vai mēs izprotam motīvu, vai mēs zinām motīvus, kāpēc mēs paklausām, kāpēc mēs darām to, ko mēs darām. Vai mēs esam Jēzus draugi vai tikai kalpi?

Bībelē ir vesels stāsts par vecāko un jaunāko dēlu, tā ir līdzība par pazudušo dēlu. Jaunākais dēls, kurš pieprasīja tēvam mantojumu un iztērēja to visu, palaidnīgi dzīvodams ar sievietēm. Beigās nonāca ārzemēs pie kāda cūkkopja, kas izraēlietim bija absolūti nepieņemami, jo cūka bija nešķīsts dzīvnieks. Viņš kļuva par vergu un ēda sliktāk nekā šīs cūkas, kas bija šim saimniekam, viņš pārtika no sēnalām. Tad viņš domāja, ka viņš atgriezīsies pie tēva, kur vismaz bija jumts virs galvas un bija paēdis. Viņš atgriezās, necerēdams, ka tēvs viņu pieņems, bet tēvs viņu pieņēma. Viņš dēlam skrēja pretī, to apkampa, mauca pirkstā gredzenu, kurpes kājās, kas nozīmēja, ka viņam ir pilnvaras, viņš viņam uztic savu mantojumu, savu namu. Vecākais dēls bija uz lauka, viņš strādāja uz lauka un viņam bija skaudība pret jaunāko dēlu. Kāpēc tēvs ir rīkojies tieši šādi? Kāpēc tāda līksmība, kāpēc tāds prieks? Kāpēc vecākajam dēlam bija skaudība? Kāpēc pret viņu izturas tāpat kā pret mani? Viņš tēvam teica, ka “viņš pat viņam nav kazlēnu devis, lai viņš ar draugiem varētu svinēt svētkus”, bet problēma bija tajā, ka šis dēls pat nebija svinējis. Tēvs vecākajam dēlam teica, ka “viss, kas ir viņam ir tavs”. Viņš varēja ņemt un svinēt, bet viņš vienmēr ir uzskatījis sevi par kalpu, bet jaunākais dēls, kaut vai palaidnis, ir dēls. Kā tu izturies – kā kalps, kā pienākumu izpildītājs vai kā draugs? Jaunākais dēls mantoja. Vecākais dēls, kas simbolizē Izraēlu, nebija skaisti un nebija labs noslēgums Izraēla ceļam. Bet kristiešu draudzes šodien ir tās, kas ir mantojušas Ābrahāma svētības. Ne jūdaisms, ne kādi citi novirzieni, bet gan Kristus mācība, šis jaunākais dēls, kristiešu draudze. Vecākais dēls ir visas tās reliģijas paliekas. Problēma bija tikai vienā lietā, ka vecākais dēls sevi uzskatīja par kalpu. Ka viņš vēlas ar kaut kādiem darbiem izpatikt un tamlīdzīgi, bet labāk ir būt draugam. Būt draugam arī ietver saprast, ko Dievs dara, saprast, kāpēc es to daru.

Tāpēc atgriezīsimies pie tā, ko es izdarīju dievkalpojuma sākumā. Es uztaisīju nelielu video, publicēju to internetā. Ņemam šo video un dalāmies ar to, ieliekam like, var arī ielikt komentāru. Kāpēc mēs tā demonstratīvi uzfilmējām sveicienu? Tas nebija tāpat vien. Tā bija kā ilustrācija. Es gribēju jums nodemonstrēt, kāpēc es to darīju. Kalps jau nesaprot, bet draugs saprot. Tāpēc, ka viņš ir draugs, nav vienkārši kalps, tāpēc viņš var lūgt, ko viņš grib, tāpēc viņam ar Dievu ir labākas attiecības, citādas attiecības. Mācītājs teica, ka mūsdienās ir labi lietot sociālos tīklus. Tu dzirdēji, ko mācītājs teica, un sāki lietot sociālos tīklus, bet motīvs, kāpēc tu sāki lietot sociālos tīklus? Motīvs, kāpēc tu ieliki to, kas varbūt tev nav pieņemams. Kāpēc tu to ieliki? Kāpēc tu to dari? Mans motīvs nav vienkārši būt sociālos tīklos. Mēs reizi gadā braucam atpūsties uz Ventas rumbu un es no atpūtas ieliku sociālos tīklos vienu bildi. Kāpēc man jāliek tādas bildes, kur es esmu zaļos šortiņos un pārgalvīgi lecu ūdenī? Es jau padomāju, ka noteikti kāds komentāros ierakstīs, ka kādu piemēru es rādu cilvēkiem. Es rādu to, kas es esmu. Ja es jums nepatīku, tad tā jau ir jūsu problēma. Es esmu tāds, kāds es esmu, un es neko negribu slēpt, vai parādīt sevi citādi, kāds es esmu. Man patīk, un es neuzskatu, ka tas ir nepareizi. Ja kāds uzskata citādāk, tad tā ir viņa problēma, jo viņš tā var uzskatīt, bet es uzskatu šādi. Tātad, kāpēc es to ieliku? Es paskaidrošu, kāpēc. Kopš es sapratu, ka tādi soctīkli ir, pagājuši jau daudzi gadi. Tiklīdz es sāku viņus lietot, man bija viens mērķis, un tas ir izteikts Tēvreizē: “Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes.” Mans mērķis bija aizsniegt cilvēkus ar Kristus vēsti. Mums ir „Kristus Pasaulei” lapa, no turienes var dalīties ar sprediķiem, liecībām, slavēšanu, liku iekšā arī dienas citātus. Es ļoti maz liku iekšā savas publikācijas. Gāja laiks, sekotāji pieauga, mēs rīkojām dažādus pasākumus – Tautas lūgšanu sapulci u.tml. Sekotāju skaits pieauga un tad iestājās drūmais pandēmijas laiks, tas bija laiks, kad mūs ierobežoja, atņēma tiesības. Tas ir tas pats, kas tiek plānots atkal rudenī. Es arvien vairāk dzirdu dažādu iestāžu darbiniekus, kur jau ir uzstādījumi rudenim, kur gatavojas lokdauniem, kad visu gribēs slēgt ciet. Tas patiesībā ir arī atkarīgs no tā, kā mēs strādāsim, jo daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem, vai tiešām mūs slēgs ciet vai nē. Kad šis laiks iestājās, es sāku ļoti daudz rakstīt publikācijas. Tas bija tas laiks, kad es pats sāku rakstīt. Kāpēc? Lai kritizētu valdību, kas mūs ierobežoja? Nē, jo tas var izskatīties kā kritika. Arī šobrīd, par dažādiem aktuāliem notikumiem, kādus piecus sešus postus dienā publicēju. Es pats savā Facebook profilā lieku kādus piecus postus dienā. Sestdienās un svētdienās ir mazāk, jo tad visu dienu esmu aizņemts. Es rakstu savu viedokli par šīm situācijām. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijas masu mediji ir nopirkti, viņi atspoguļo tikai vienvirziena informāciju. Tepat, pie draudzes ēkas, lejā ir reklāmas stends, vides reklāma, kur ir rakstīts, lai neēd mencas un zušus, reklāma neēst zivis, bet medijos mēs redzam, ka pārtikas sarakstos tiek iekļauti dažādi kukaiņi. Mēs netīšām nokļuvām Jūrkalnē, mednieku festivālā, tur bija bari ar cilvēkiem vikingu, mūku tērpos, ar zobeniem un ādām. Mēs skatījāmies internetā, kas tas ir, ka ar divu gadu pauzi notiek mednieku festivāls Jūrkalnē. Simtiem mednieku, un tur bija daudz mednieku biedrības, klubi un mednieki no Latvijas. Viņu patiešām bija ļoti daudz. Es nopriecājos, ka ne visi ir saslimuši ar zaļo politiku, kur cilvēks ir padarīts par kaitnieku. Es redzēju, ka Facebook bija nopublicēta aptauja, kur aptaujāja, kurš ir gatavs klimatu pārmaiņu dēļ nelaist pasaulē bērnus. Tajā pašā laikā Inga Spriņģe bija uztaisījuši tādu apjomīgu rakstu par sazvērestības teorijām jeb faktiski par vienotu pasaules eliti, par vienotu pasaules pārvaldību, visas šīs parādības, kas notiek, arī obligātā vakcinācija, arī lokdauni, kas ir vērsti uz ekonomikas brucināšanu, un no kapitāla pārsūknēšanas dažu cilvēku rokās, kā arī zaļā politika, kad ziņās parādās, ka, gādājot malku, bez maz vai simtiem bojā gājušie, vismaz tāds iespaids paliek. Tev ir jāpērk tā dārgā gāze, tu nevari pats sev gādāt malku, jo skaties tas ir kaitīgi. Cik apbrīnoju, ka cilvēki tam arī tic un tad viens otram stāsta, ka ziņās teica, ka malku gādāt ir kaitīgi, labāk salt nost un, lai mūsu ūdeni neuzsilda un ūdens sistēmā vairojās baktērijas un lai mēs ātrāk izmirstam. Ūdenim ir jābūt uzsildītam līdz noteiktai temperatūrai, jo piecus grādus zemāk vairojas baktērijas. Slimošana – tās ir papildus finanses un demogrāfija pazeminās. Tas viss nāk no medijiem, kas patiešām ir uzpirkti un, kā jau es teicu, Spriņģe tikko bija rakstu uztaisījusi, ka viņa to visu apgāž, ka krīzes laikos ir viegli vainot no augšienes, kādu globālo, un, kad beigās pienāca pie Latvijas, tad bija rakstīts, ka Latvijā ir trīs galvenie sazvērestības teoriju izplatītāji – Jānis Pļaviņš, Mārcis Jencītis un Sandris Točs. Pie tā raksta Facebook man bija interesanti paskatīties, ko cilvēki komentāros rakstīs, kam viņi tic – Spriņģei vai sazvērestībai teorijai. Visi komentētāji, kas tur bija, atbalstīja sazvērestības teorijas. Jo sazvērestības teoriju mums tik daudz ir bijis. Kāpēc tautā sauc viņas par sazvērestības teorijām, patiesībā tie ir reāli procesi, kas notiek globāli pasaulē, kas ir reāli saredzami, izprotami. Tie ir procesi, kurus pat globālisti neslēpj savās mājas lapās un dokumentos. Viņi netiek izcelti un popularizēti, bet viņi ir redzami. Man kāds cilvēks teica labu salīdzinājumu – boksa, futbola mači. Vai ir tādi gadījumi, kad šo klubu īpašnieki sarunā rezultātus? Boksā īpaši redzams, kurš uzvarēja, bet piešķir citam. Dažādās mazās lietās augšējā vadība sarunā scenāriju, kā visam notikt, ar zināmu mērķi, lai iepumpētu naudu konkrētās kabatās. Pareizi? Politikā, piemēram, tas pats nacistu laiks. Ir zināmi fakti par Kijevas Dinamo maču ar vācu izlasi. Kas uzvarēja? Kam bija jāuzvar? Scenārijs – jāuzvar ir vāciešiem. Visur viņiem jābūt pirmajiem. Tiesnešiem bija jānospriež tā, kā bija vajadzīgs politiskajai varai. Ja tu gribi uzvarēt Eirovīzijā, kam tev jābūt, kas tev ir jāatbalsta? Tev jāatbalsta ir LGBT, tev jāstaigā ir ar krāsaino karodziņu, citādi tu tur nemaz nevari uzvarēt, jo tāda ir politika. Vai tas ir tā nejauši, vai viss tomēr sarunāts? Ja tādas mazas lietas sarunā, kā futbola maču, boksa maču, tad, kā jūs domājat, vai šodien pasaule jau nav globalizēta un vienota? Vai nav samiti, kur viņi nāk kopā un sazin ko runā. Ļoti daudz informācijas ir izpeldējis. Kā jūs domājat, ja mazās lietās visu sarunā, vai tad lielās lietās arī nesarunā? Kas tur sarežģīts? Bet rečekisti uzraksta šādu rakstu.

Atgriežamies pie motīva, kāpēc es sāku tādus kritiskus rakstus un viedokļus rakstīt? Tāpēc, ka es uzskatīju un man tas sirdī dega, kā cilvēki var nesaprast un tā vienkārši kā auni atdot visas savas tiesības kaut kādu dažu cilvēku mērķu vārdā, kā viņi var neprotestēt, kā viņi var necīnīties. Ziniet, ka ticība nāk no sludināšanas: “Iesākumā bija vārds.”

Pats spēcīgākais ierocis ir patiesība un ne tikai evaņģēlijs kā tāds. Kristieši bieži vien ir tādi aprobežoti, ies un visur pateiks, ka “Jēzus tevi mīl”. Es iešu visur un teikšu evaņģēliju un viss mainīsies. Pirmais solītis ir, kad cilvēks pieņem evaņģēliju. Otrais solītis, kad cilvēks kļūst par Kristus sekotāju, viņam ir jāiekļaujas vietējā draudzē, jākļūst par stipru cilvēku un tad viņš var kalpot citiem. Tas viss nav tik vienkārši, kā iet un tikai pateikt. Pirmkārt, patiesība ir evaņģēlija vēsts kā tāda, un Kristus principi un patiesība kā tāda, kas vispār notiek sabiedrībā. Mans, kā kristieša, kā draudzes mācītāja, pienākums bija un ir – atklāt cilvēkiem patiesību, jo patiesība dara brīvu.

Te vienu dienu es ieliku arī publikāciju par savu novērojumu. Mēs ar meitiņu Betiju pastaigājāmies, vēl vairāk cilvēki maskās parādījušies. Rīga nebija pilna, bet nedaudz, nedaudz vairāk. Bet nedaudz, nedaudz vairāk arī mediji sāk skalot smadzenes, un vairāk sāk staigāt ar tiem uzpurņiem. Vai tas cilvēks, kurš tagad, šajos apstākļos, ir uzpurnī, viņš ir brīvs? Kad cilvēks novelk masku un beidzot saprot, ka tā ir manipulācija, ka cilvēks ar savas maskas nēsāšanu reklamē cilvēku ideju: to, kā nav. Divi tūkstoši vīrusu ir, ja mēs sāksim uz katra vīrusa pamata ierobežot cilvēku tiesības, kas tad notiks? Tagad jau pērtiķu bakas ir izdomājuši. Un fakts jau ir tāds, ka viņas jau nav izdomātas, viņas jau arī ir. Tas populārais vīruss arī nav izdomāts, viņš jau arī ir, bet tas jau nav nekāds īpašs. Visvarenais kovids, viens no SARS vīrusiem, kurš vēl mainās un mutē un vēl omikrons, un kāds vēl tur delta. Ko viņi tur tik neizdomā. “Visvarenais paveids, pielūdzam, atdodam sevi tev, atdodam savu brīvību, savus bērnus, izglītību, darbu, labklājību, savu valsti, savas ģimenes mēs atdodam tev!” Ļoti pārliecinoši. Bet tā tas notiek. Un spēcīgākais ierocis, draugi, ir tieši patiesība. Absolūti visas atmodas, ne tikai kristīgās, bet arī Latvijā, pirms Latvija piedzima kā valsts, bija vārds, informācija, pirmie dižgari, latvieši, kas sāka rakstīt, to pašu Bībeli iztulkoja. Bija pirmā inteliģence. Pirmā informācija par to, kāds tu vari būt patiesībā.

Par ko latviešus uzskatīja? Biji piesaistīts savai zemei, savai muižai, un vairāk nekā nav. Un tajā muižā ir barons, ir tava labība, ko tu nodod, un ir spirts, ko barons ražo par šo labību. Tu viņu dzer: strādā un dzer, strādā un dzer, vairāk nekā nav. Bet hernhūtiešu atmodas rezultātā Latvieši sāka staigāt no sētas uz sētu un ieraudzīja, ka mēs vienā valodā runājam, mēs esam vairāki, un nav Dieva prāts dzīvot, lūk, tā. Sāk apzināties sevi kā brīvus cilvēkus. No kurienes tas? No brāļu draudzēm, no skolotāju semināra Valmiermuižā. No šiem evaņģēlistiem un cilvēkiem, kas staigā no mājas uz māju. Un mācīja, un runāja, un tikai pēc tam sāka notikt pārējie procesi. Ar ko sākās Bībele, draugi? “Iesākumā bija vārds” – iesākumā bija Dieva vārds. Un kāpēc es sāku rakstīt šādas publikācijas? Jo es apzinājos, ka vienīgais, ko es reāli tanī laikā varēju darīt internetā, bija publicēt pretēju viedokli. Un šādā veidā panākt, ka cilvēki sāk ticēt patiesībai, nevis meliem. Tas ir mans svēts pienākums. Šobrīd jau tas ir vairāku gadu garumā, faktiski, sanāk, ka es regulāri jau to daru: pieci līdz seši ieraksti dienā plus vēl “Dieva lauvu” grupa, kur citi strādā. Draudzes konts vispār netiek lietots tiem jautājumiem. Un mans motīvs, draugi, nav parādīt, kā man smuki sanāk ielekt ūdenī. Mans motīvs nav nozīmēties, kā es to varēju izdarīt. Mans motīvs nav tā vienkārši parādīt – “es ar kafiju”. Es to vispār tā nelieku. Nu ir kaut kas bijis arī tāds pa laikam. Ja es kādreiz uz tādiem cilvēkiem skatījos, kā uz nenormāliem, tad tagad tam ir motīvs. Kāpēc likt internetā kaut kādas muļķības? Tu dari to, tu dari šito. Kāpēc citiem ir jāredz, kā tu tur dzīvo?

Bet, redzi, mēs dzīvojam šādā laikmetā, kur sociālie tīkli ir kļuvuši par normu. Bet ir atšķirība, kāpēc cilvēks liek, piemēram: “lēciens rumbā”, “dzeru kafiju kopā ar kādu”, “esmu tur, esmu šeit”. Kāpēc viņš to dara? Man nav tādas vajadzības visiem rādīt, ko es daru. Bet man ir vajadzība – “Dieva svētīta Latvija”. Un tāpēc es varu ko tādu izdarīt? Tas kristiešiem nebūtu pieņemams, bet motīvs ir cits. Lai arī cilvēki saskata varbūt kādu citu motīvu, bet viņi spriež pēc sevis.  Jēzus pirms Debesīs braukšanas satiekas ar mācekļiem un saka:

“Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību? Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:6-8)

Kāda ir kārtība? Vispirms ir Jeruzāleme, pēc tam ir Jūdeja, Samarija un pēc tam visas citas, pārējās tautas. Kāda ir mūsu vīzija? Dieva svētīta Latvija. Mēs joprojām esam Jeruzālemē. Jūdeja, tā varētu būt Baltija varbūt. Un līdz pasaules galam, kur Samarija, un tā tālāk, tās citas valstis. Es saprotu, ka ir cilvēki, kas brauc misijās. Viņi šeit nav realizējušies, jeb kādam tiešām ir spēcīgs Dieva aicinājums. Bet tas var būt kārtējais izgāzies kristietis. Viņš kaut ko meklē: “Nu es tagad braukšu uz Pakistānu!” Kaut kāds tev kaut kur uzrakstīja internetā, aicināja, un tu tur aizbrauci. Man ir tādi pakistānieši, kas mani piecus sešus gadus aicina. Es viņiem ne reizi neesmu atbildējis. Es neko neesmu pateicis šiem cilvēkiem, bet viņi joprojām mani aicina. Ik pa laikam, atkal tā pati seja no Indijas vai Pakistānas aicina mani, lai viņš varētu atbraukt pie manis pakalpot. Piecus gadus no vietas, iedomājies? Ik pa laikam viņš man par sevi atgādina. Cik gan viņš ir pacietīgs. Viņš domā, ka es viņu uzaicināšu. Un tad kaut kur, kaut kādā veidā kristieši sapinas un kaut kur brauc kaut ko darīt. Redzi, ir pareizā secība. Lielākoties būs vienkārši parasta secība. Vispirms mums ir kārtība jāieved Jeruzālemē jeb Latvijā. Un mūsu redzējumus jeb vīzija ir – Dieva svētīta Latvija – un “Latvija pirmajā vietā!” Un, ja politiskam spēkam Latvija ir pirmajā vietā, tad Dievs būs pirmajā vietā. Tad politiskais spēks “Latvija pirmajā vietā” būs pirmajā vietā. Ja šīs spēks būs pirmajā vietā, tad arī Latvija būs pirmajā vietā. Viss ir ļoti vienkārši. Mēs pat izlozē izvilkām skaitli “12”. Partijas kārtas numurs ir divpadsmit. Un mans kārtas numurs ir apgriezts “divpadsmit”. Jāsāk domāt, vai mistika sākusies, vai tiesām Bībelē ir precedenti, kur met meslus, respektīvi, izlozē, kad nevar vienoties par konkrētu lietu, vienkārši izlozē. Visam, ko es daru, man ir motīvs un mērķis.

Es zinu, kāpēc es to daru. Un ja es kaut ko nesaprotu, kāpēc es to daru, bet Dieva vārds, saka, ka tā ir pareizi, es cenšos paklausīt vienkārši. Bet labāk ir izprast. Tātad – soctīklos vienkārši sevi popularizēt, draugi, tas ir muļķīgi. Kāpēc visiem ir jāredz, kur tu esi bijis, ko tu esi darījis, ko tu elpo, kādu skābekli? Ogļskābo gāzi, vai ko citu. Kāpēc visiem tas ir jāredz? Kāpēc tavi bērni visiem ir jāredz? Kāpēc maniakiem jānorāda, kur tavi bērni atrodas brīvajā laikā? Kāpēc tev tas ir jādara? Kāpēc visiem ir jāredz, kā tu dzīvo un kur tu biji vakar? Kur tu biji šodien? Kā tu ēd, kā tu dzer? Kāpēc visiem tas ir jāredz? Nu, protams, visi jau neredz, jo parasti jau sekotāji, kādi desmit tikai, u tāpat vienas ģimenes robežās. Un šobrīd vēlēšanas ir pirmajā oktobrī. Ko man kā oficiālam deputāta kandidātam darīt, ko es varu? Man ir jānes savs ieguldījums kopējā politiskā spēka darbībā. Un katram deputātam un katram deputāta kandidātam ir jānes savs ieguldījums. Ir uzdevums, kurš man tāpat bija skaidrs un man pat nevajadzēja to teikt, uzdevums ir savākt katram sev “krustiņus” (balsis). Jo katrs krustiņš man, ir krustiņš arī konkrētam spēkam. Tad man par to ir jārūpējas. Vai sociālie tīkli var palīdzēt par to rūpēties? Tieši tā, tas ir ļoti spēcīgs instruments. Es pat teiktu, spēcīgākais šodien. Visspēcīgākais ir viens pret vienu, dzīvās tikšanās. Bet vai tu varēsi aizsniegt tik daudz kā sociālos tīklos? Vai man ir jārūpējas, lai nāk klāt sekotāji? Vai man ir jārūpējas, lai nepārtraukti izskanētu mans viedoklis par konkrētām situācijām? Man par to ir jārūpējas, man tas arī patīk!

Bet es to nedaru tāpat vien. Man ir motīvs, lai Latvija būtu pirmajā vietā. Ja mājas grupiņas vadītājs reklamē – “es ēdu, es dzeru” -, un tāpat vien to taisa un dara, tas ir muļķīgi. Bet, ja mājas grupiņas vadītājs to dara ar mērķi, patiešām, tas ir viņa sirds mērķis – aizsniegt cilvēkus, tad paralēli viņš ieliek, ka dzer un ēd arī. Zini, es esmu pamanījis, ja es tikai viedokļus lieku, ir labi, bet es redzu, ka cilvēki grib redzēt arī kaut ko no personīgās dzīves, un man nākas kaut ko ielikt. Nav problēmu, tas visu atdzīvina. Tu veido savu tēlu arī, es neveidoju speciālu tēlu, man neviens arī neiesaka, kādu tēlu veidot. Es veidoju tādu tēlu, kāds es esmu: ko es domāju, to es saku. Es visu nevaru pateikt, tad mani bloķē uzreiz. Tā kā uzmanīgi, uzmanīgi cenšos visu piemeklēt, lai nenobloķētu. Un saku visu, ko es domāju. Nekas cits jau nav. Un, ja tad cilvēkiem tas nepatīk, tā ir viņu problēma, kur es nekādi nevaru viņiem palīdzēt. Es netaisos speciāli kādu svēto tēlu uzbūvēt, uzzīmēt. Padomā, draugs, kāpēc, tu kaut ko publicē sociālos tīklos? Nu maz ir to, kas publicē. Parasti padalās tikai ar to, kas publicēts. Kāpēc tu to dari? Motīvs. Un, kas ir pieņemamāks Dievam? Kas ir pieņemams un kas nav pieņemams? Kāpēc tu dari to vai šo? Padomājiet, kad citi to dara, kam to vispār vajag? Kāds no tā ir labums? Kam labums? Nekam, ja tam nav tālāku mērķu.

Tās cerības dēļ, kas jums nolikta debesīs. Par to jūs jau agrāk esat dzirdējuši, kad klausījāties evaņģēlija patiesības vārdu, kas aizgājis līdz jums; jo tas visā pasaulē nes augļus un pastāvīgi aug – arī pie jums – kopš tās dienas, kad jūs dzirdējāt un visā patiesībā izpratāt Dieva žēlastību. Epafra, mūsu mīļais darba biedrs, jums to ir pasludinājis: viņš, šis uzticīgais Kristus darbinieks, kas strādājis jūsu labā, arī mums ir stāstījis par jūsu mīlestību Garā. Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. (Kolosiešiem 1:5-9)

Pāvils lūdz par savām draudzēm, lai viņi izprastu Dieva vārdu, lai izprastu un saprastu motivāciju. Kāpēc, lūk, ir jādara tas, vai kāpēc, lūk, ir pareizi darīt šādi. Motivācija. Lai viss, ko viņi darītu, būtu tiešām Dievam par godu. Lai patiešām lūgšanas tiktu pilnā mērā uzklausītas, un lai mēs patiešām nestu augļus, un augļi lai paliktu. Kāpēc mēs lasām Bībeli? Pat tik vienkāršs piemērs, kāpēc es lasu Bībeli. Nu tāpēc, ka mācītājs teica, ka katram ir vajadzīgas personīgas attiecības ar Dievu. Vajag darīt arī tad: tāpēc ka mācītājs teica. Tas ir pareizi. Bet vēl ir labāk, padomāt līdzi un izprast “kāpēc”, kāpēc es to daru. Un Pāvils saka:

“Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā. Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem. (Kolosiešiem 1:9-11)

Kāpēc es lasu Bībeli? Ne tikai tāpēc, ka Dievs to teica. Es arī izprotu tādus elementārus principus kā, piemēram, šo pašu rakstvietu: “Esat dzirdējuši, izpratuši.” Un visa Bībele mums runā par to, ka acu priekšā turiet baušļus, acu priekšā turiet rakstus. Mēs zinām šo krievu teicienu – “Повторение мать учения” (Atkārtošana – zināšanu māte). Es izprotu mehānismu, ka regulāra Dieva vārda lasīšana ir patiesībā vienīgais, kas sakārto manu domāšanu. “Tad jūs esat dzirdējuši, esat izpratuši.”

Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! (Filipiešiem 4:8)

Kad? Kad jūsu domu dzīve būs pakārtota Dieva gribai. Kā viņu pakārtot? Ir nepārtraukti jālasa. Jēzus saka:

Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Es apzinos, ka man ir vajadzīga garīgā barība. Es apzinos, ka tā vienkārši, pat ja ne par garīgo barību runātu, bet, vienkāršiem vārdiem runājot, es domāju, tas izraisa manī vēlmi. Man ir jādomā Dieva vārds, man ir jāstudē Dieva vārds, man ir jāpārdomā Dieva vārds. Man tas ir jādara regulāri, ja es gribu nest augļus, es gribu kalpot Dievam, es gribu būt noderīgs Viņam. Es gribu būt svētīts un dzīvot svētītu dzīvi, man regulāri ir jābarojas ar Dieva vārdu. Man ir jāizprot, kāpēc man to vajag. Tas, ko tu skaties, tas, ko tu mācies, nepārtraukti, tas izraisa vēlmi. Tu zini, kas ir Levits? Tu zini, kas ir Kariņš? Tu zini, kas ir visi šie cilvēki, kas šobrīd, faktiski ir uzurpējuši varu? Gan ierēdņi, gan sorosisti jeb Sorosa fonda atbalstīti, ir pabeiguši dažādas izglītības iestādes dažādās vietās pasaulē humanitārās zinātnēs un tamlīdzīgi. Visas šīs te jaunās pasaules idejas, tas viss viņos ir ielikts. Cilvēki virs zemes sāk domāt, ka cilvēks ir kaitnieks, kaitēklis, ka kaut kāda puķīte ir svarīgāka par cilvēku. Ka cilvēks sāk domāt, vai viņš ēdīs, izdzīvos vai neēdīs, galvenais – puķīte, zivtiņa, menca, grundulis, ja? Svarīgāks ir par cilvēku, kurš grib vienkārši nopeldēties, kurš vienkārši grib paēst. Viss ir ačgārni un otrādi. Raksts medijos: “Eiropas sankcijas ir katastrofāli iedragājušas Krievijas ekonomiku.” Nu kaķim jāsmejas. Krievijas ekonomika varētu vienreiz tikai celties, jo Krievija tirgo gāzi un energoresursus par ārkārtīgi augstām cenām, un mēs esam spiesti viņu pirkt. Sankcijas? Tur tiešām kaķim jāsmejas. Cietuši esam mēs tikai. Ne jau šī Krievijas lielvara, impērija. Krievija nav cietusi, tas ir tās dzīvesveids. Kaut kam kaut ko atņemt, kaut ko nolaupīt. Viņi ir atņēmuši Ukrainā vairākas pilsētas. Nu un viņi nabagāki palika? Sankcijas? Viņi ir atņēmuši veselas industrijas. Graudus viņi ir nolaupījuši Ukrainai. Milzīgas teritorijas atņēmuši ar oglēm, ar gāzi. Visu kaut ko viņi ir nolaupījuši. Visu Donbasu. Patiesībā ciešam tikai mēs, parastie cilvēki, tikai mēs, un lielvaras necieš. Muļķības. Bet medijos ir, galvenais, lai jūs neēdat, dzīvojat neapkurinātās mājās, malku arī negādājat. Tas ir bīstami! Neēdiet dabiskus produktus, ēdiet tikai tarakānus, kopā nepulcējieties, nenāciet kopā, tikai maskās. Neelpojiet normālu gaisu, nemācieties. Tātad ir svarīgi saprast: ja es lasu Bībeli, ne tikai tāpēc, ka Dievs to teica, bet gan tāpēc, ka man to vajag. Un kāpēc man to vajag? Tev pat psihologs, jebkurš normāls cilvēks, kurš izprot vairāk nekā tikai cilvēku uzbūvi un cilvēku psihi, pateiks, ka ārkārtīgi svarīgi un  noteicošais – kas ir tavā galvā. Gribi būt Dieva tuvumā? Tad arī tev vajag galvā likt Dieva vārdu. Tie ir principi.

Kāpēc es nāku uz draudzi mācīties? Teikt “āmen”, tas ir labi, bet ir elementāri principi, kas uzvar – vienotas komandas. Tev nav jābūt kristietim, tev nav jābūt pat draudzes cilvēkam, lai tādus principus iegūtu pasaulē, sportā, politikā. Visur ir svarīga komanda, komandā ir spēks. Es ļoti daudz esmu mācījis šos principus, tā kā jūs jau arī izprotat šo kolektīvo prāta spēku. Es mācīju to kādas pāris reizes. Tās ir elementāras lietas, ko Dievs ir iedibinājis. Un tur nav nekā pārdabiska. Tu neesi draudzē, tu neesi ar Dievu. Tur ir viss, punkts. Un tu jautā, nē, nu kā tad tā, kā tad tā? Ar tevi manipulē, ka tu vari būt ar Dievu, pats ar sevi, nu nedeg viena pagale. Tu nevari būt ar Jēzu, ja tu neesi draudzē. Visi tie konservatīvie un tā tālāk, lai cik viņi labi izskatītos, lai kā arī tur politikā labi cīnītos, viņi nav ar Dievu, jo viņi nav draudzē. Viņiem ir principi: “Mēs to atbalstām, mēs to izmantojam, mēs pievienojamies arī politikā.” Bet, ja viņš nav konkrētā draudzē, viņš nevar būt ar Dievu. Viņam ir jābūt vidē, draudzē, kur cilvēki lūdz, meklē Dieva vaigu, kur ir kopīga vīzija utt.

Mēs ļoti labi redzam, par ko pārvērtās konservatīvā partija ar Bordānu. Kristieši balsoja par viņiem, jo viņi bija par kristīgām vērtībām. Tu zini kāds viņiem reitings tagad ir? Zemāks nekā “Latvija pirmajā vietā!”. Ko atbalstīja valsts par mūsu nodokļiem, tā sauktajā, pandēmijas laikā ar finansēm? Kas bija viena no nozarēm, ko visvairāk atbalstīja? Kā jūs domājat? Azartspēles bija viena no nozarēm, kuru visvairāk atbalstīja. Vai tu zini, kas ir azartspēles? Mēs pagājušā vai aizpagājušā dievkalpojumā minējām fragmentu no filmas “Krusttēvs”. Tu zini, kas ir Lasvegasa? Lasvegasu uzcēla mafija, faktiski. Itāļu mafiju, kas bija varenākā un spēcīgākā Ņujorkā, Amerikā. Tad pamata nodarbošanās viņiem bija azartspēles. Viņi pelnīja naudu ar azartspēlēm. Un ierobežojuma laikā atbalsta ko? Azartspēles. Kas ir pie varas? Tev ir jābūt baigi gudram, lai saprastu? Pie varas ir mafija. Vai, deviņdesmitie gadi jau pagājuši… Nē, viss ir tikai nedaudz savādākā ritē. Tad bija tādi kā kalna strauti, tagad jau ir platas, dziļas upes. Jēzus Vārdā, mēs izārdām mafiju! Lai nāk Tava Valstība, Kungs, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Latvijā! Lai Latvija ir valsts, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg. Lai Latvija patiešām ir ziemeļu Dubaija. Lai draudze “Kristus Pasaulei” ir katrā namā, katrā pilsētā, katrā ciematā. Aleluja!

Motīvs paklausīt mācītājam, mācītājam ir jāklausa. Tas ir ļoti labi, un ir labi paklausīt. Bet vēl labāk ir ar pareizu motīvu, un izprast, kāpēc. Jozua pēc Mozus pieprasījuma uzsāk cīņu ar amalekiešiem. Un notika tā, ka Mozus turēja paceltas rokas, tad Izraēls uzvarēja. Kad Mozum rokas piekusa, viņš nolaida rokas un Izraēls sāka zaudēt. Un divi cilvēki – Ārons un Hūrs -, kas bija faktiski Mozus palīgi, nolika akmeni, uz kura apsēsties un palīdzēja turēt Mozus rokas, un Izraēls guva uzvaru.

Tad Mozus sacīja uz Jozuu: “Izraugi mums vīrus un izej cīņā pret Amaleku; rīt es nostāšos kalna galā un Dieva zizlis būs manā rokā.”
Un Jozua darīja, kā Mozus viņam bija sacījis, un cīnījās ar Amaleku; bet Mozus, Ārons un Hūrs uzkāpa kalna galā. Un notika, kamēr Mozus savu roku turēja paceltu, Israēls ņēma virsroku, bet, kad Mozus savu roku nolaida, virsroku ņēma Amaleks. Kad Mozum rokas kļuva smagas, tad viņi paņēma akmeni un nolika to zem viņa, un viņš uz tā sēdēja, bet Ārons un Hūrs atbalstīja viņa rokas, viens no vienas, otrs no otras puses. Un tā viņa rokas palika stingras, kamēr saule nogāja. Un Jozua sakāva Amaleku un viņa tautu ar zobena asmeni. (2. Mozus grāmata 17:9-13)

Saprotiet, lai motivācija ir ne tikai tāpēc, ka tā vajag, bet nav cits veids kā būt komandai, un nav cits veids kā būt stiprai draudzei. Nav cits veids arī tev kā būt spēcīgā komandā. Vienkārši nav arī cita veida, kā būt spēcīgam, tikai tāpēc, ka tu esi spēcīgā komandā! Spēcīga komanda var būt tikai tad, ja ir spēcīgs līderis. Tas viss ir saistīts. Un, ja tu atbalsti mācītāju, turi mācītāja rokas, tad komanda ir stipra un tu pats esi stiprāks. Saproti, ka tev ir jāizprot šie principi. Nav cita veida, kā uzvarēt komandā, kā no apakšas atbalstīt tos, kas apakšā. Un no augšas, es un līderi, atbalstām apakšā. Abpusēji. Bet, ja uz vienu pusi tikai iet, kā cilvēki ir pieraduši, tad nekas labs nevar sanākt. Kā teica Kenedijs: “Neprasi, ko Amerika var dot tev, bet prasi, ko es varu dot Amerikai!” Padomājiet paši, ko mēs varam dot, nevis tikai, ko mēs varam šeit saņemt. Bet ir jāizprot arī to, ko mēs saņemam. Elementāri principi. Dieva vārds jau ļoti daudz runā par paklausību līderiem un tā tālāk. Ļoti daudz. Bet izprast, ka nāk tev pašam par labu, tas ir vienīgais, kā mēs varam startēt uz to vīziju, ko Dievs mums ir devis, atklājis uzvarēt.

Ainārs Šlesers pāris reizes ir teicis: “Visiem jau nav tāda armija, kāda ir tev!” Ne jau par velti vēlēšanu biļetena sarakstā es esmu ielikts ar 21. numuru. Faktiski pirmos, ko redz, ir Ainārs Šlesers un es, jo cilvēki parasti lasa no kreisās uz labo pusi. Kāpēc? Tāpēc ka mums ir superīga draudze. Āmen! Vai es varētu šobrīd izdarīt to, ko es esmu izdarījis politikā? Es uzskatu, ka mēs jau daudz esam paveikuši. Vai tas būtu iespējams, ja tu mani neatbalstītu, ja tu neturētu manas rokas? Vai man vispār būtu brīvs laiks kaut ko tādu darīt? Vai tas būtu iespējams bez finansēm, ar kurām tu mani atbalsti, tāpēc es varu būt visur, kur man ir jābūt, darīt visu, kas man ir jādara. Jo mana draudze, mani līderi tur manas rokas. Ja viņi tur manas rokas, tad mums ir stipra draudze, stipra komanda, kas sasniedz mērķus, un komandā ir stipri cilvēki. Āmen! Cik svarīgi tomēr ir saprast motīvu, kāpēc es paklausu Dievam, motīvs kāpēc es daru Dieva prātu. Vai ir labi paklausīt, ka saka Dievs? Vēl labāk ir izprast motīvu, kāpēc es to daru. Bieži vien, mēs sapinamies motīvos. Ja motīvs nav pareizs tad, draugi, tu it kā dari Dieva gribu, bet patiesībā tu nedari Dieva gribu, jo nav pareizs motīvs. Tāpēc Jēzus saka: “Es jūs saucu par draugiem, jums Es visu īpaši esmu izskaidrojis, lai jūs visu izprotat. Jūs neesat vienkārši kalpi, visu ko jūs lūgsiet Manā vārdā, Tēvs jums dos, jūs nesīsiet augļus un augļi paliks.” Piemēram, es uzskatu ka kristietis var nebūt Dieva gribā, ejot uz ielas sludinot evaņģēliju. Varbūt viņam ir nepareizs motīvs. Pāvils jau saka: “Priecāšos par katru veidu, kā evaņģēlijs tiek pasludināts.”

Daži naida un strīda dēļ, bet citi ar labu prātu sludina Kristu. Vieni aiz mīlestības, zinādami, ka esmu šeit, lai aizstāvētu evaņģēliju, otri pasludina Kristu, patmīlības dzīti, aiz netīriem nolūkiem, domādami ar to manām važām pievienot bēdas. Ko tad nu? Par katru veidu, kādā Kristus tiek pasludināts – vai ar izlikšanos vai patiesībā, es priecāšos. (Filipiešiem 1:15-18)

Es domāju, ka cilvēks var pat nebūt Dieva gribā sludinot evaņģēliju. Kaut kad biju Facebook ielicis postu par kristiešu tumsonību, ka pārāk daudzi kristieši lieto vārdu “Dievs”, un ļoti maz runā par savu atbildību. Visu darīs  Dievs, Dievs, Dievs. Draugs, esmu apbraucis Latvijas pilsētas, nu jau nezinu, cik reizes, esmu bijis ar dziedināšanas dievkalpojumiem Ukrainā un Igaunijā, un tagad mēs atkal no šīs piektdienas sākam aizlūgšanu dievkalpojumus Madonā, sestdien būs trīs dievkalpojumi: Priekule, Aizpute, Liepāja. Man nekad, pat pašā sākumā, kad sāku šos dievkalpojumus, man mērķis nav bijis sludināt evaņģēliju. Mans mērķis ir bijis celt Dieva valstību. Sākumā man nebija draudzes, es kalpoju kā evaņģēlists. Es sameklēju vietējās draudzes, pārsvarā arī visu pats sponsorēju, paši vācām ziedojumus, paši sludinājām, lūdzām un vietējās draudzēs vajadzēja ieiet izglābtajiem cilvēkiem. Šajās draudzēs es vadīju seminārus un apmācīju draudzes kalpotājus, kā ir jāizturas ar šiem cilvēkiem, kā viņi ir jāieved draudzē. Viņi ir jādara par mācekļiem, jādara par personībām, jāaprūpē. Zini, atceros vienu dievkalpojumu Rīgā, uz to atnāca apmēram 800 cilvēku, tajā laikā ar citu draudžu palīdzību tas vienkārši bija ļoti daudz. Lai Jēzu pieņemtu priekšā, iznāca apmēram 300 cilvēku. Dievkalpojumā bija brīnumi un dziedināšanas, viens puika Rūdolfs atnāca ar līkām kājām, no dzimšanas, viņam ejot papēži bija uz āru. Vecmamma skrēja no aizmugures un Rūdolfs pa priekšu uz tramvaju, un viņa skatās, pēdas sniegā ir taisnas. Es to visu nevaru izskaidrot, bet bija noticis Dieva brīnums. Puikam iztaisnojās kājas un pēc vairākiem gadiem mēs viņu satikām un viņam vēl joprojām bija veselas kājas. Tie ir reāli brīnumi. Jēzu pieņēma 300 cilvēki, rezultātā uz draudzi atnāca viens cilvēks. Kādu laiku viņš pabija draudzē un pēc tam aizgāja no draudzes. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir draudze “Kristus Pasaulei”. Es sapratu, ka Latvijas draudzes lielākoties nerūpējas par cilvēkiem, lai viņus aizsniegtu Kristum. Kā maksimums pateikt: “Jēzus Tevi mīl!” Visas šīs mācības, ka ir jāiet pasludināt evaņģēliju. Kas ir evaņģēlijs? Jēzus ir nomiris par taviem grēkiem un augšāmcēlies. Āmen! Eju tālāk pie nākamā. Paskaties Facebook, daži tur saka, šodien pie Jēzus mēs piegriezām tik un tik cilvēku. Šodien mēs pievērsām 100 cilvēkus. Kur viņi ir? Pie Jēzus atgriezts cilvēks ir cilvēks, kurš ir draudzē, nevis cilvēks bez draudzes, bez aprūpes. Tas ir tāpat kā, kad māte dzemdē bērnu un viņu tūlīt atstāj slimnīcā. Veidot mācekļus ir daudz nopietnāk. Kā Dagnija teica filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”:  “Bērnus vajag audzināt!” Dzemdēt bērnus nav nekāda māksla, bet viņus vajag audzināt. Atceries! Protams, dzemdēt arī nav viegli, bet audzināt ir daudz grūtāk. Mammas tā saka: “Es vairs nekad nedzemdēšu, bija baigi traki!” Paiet viens vai divi gadi un saka, ka es atkal gribu dzemdēt. Tas aizmirstas, bet audzināšana? Bērns ir jāaudzina daudzu, daudzu gadu garumā! Tev ir jāstrādā ir jārūpējas, jāaudzina utt.  Atgriežoties pie pašas tēmas centra, es nekad nesaku – Jēzus tevi mīl. To var darīt, tas nav nepareizi iesēt Dieva vārdu, bet tas nav tas, uz ko ir jākoncentrējas. Garantēju, ja tu izproti evaņģēliju, tā darbības veidu, tad tu ne tikai cilvēkam pateiksi, bet tu arī domāsi, lai cilvēks būtu ar Dievu. Tu par to domāsi un koncentrēsies, lai cilvēks nonāk draudzē. Āmen! Protams, ja man ir izdevība es pastāstu par Kristu. Es to noteikti daru, bet tā nav mana prioritāte cilvēkam vienkārši pastāstīt par Kristu. Jēzus vispār tērēja laiku 12 mācekļiem. Viņam bija masu dievkalpojumi un 12 mācekļi, kuriem Viņš visu īpaši izskaidroja un pievērsa uzmanību. Kāpēc? Viņi bija tie, kuros Jēzus projicēja Sevi, lai viņi ietu tālāk. Faktiski notika Jēzus  personības pavairošanās mācekļos. Draudzē uz dažiem mācekļiem ir daži kalpotāji, kuros tu ielaid it kā sevi, un viņi dara to pašu, ko tu dari. Ir svarīgi saprast motīvu. Kāpēc es eju politikā? Kā kāds mācītājs man teica: “Ja es iešu uz vēlēšanām, es tev ievilkšu mīnusiņu, lai tu zinātu, ka tev kristietim politikā nav ko darīt!” Es domāju, ka viņš ievilks plusiņu. Lielai daļai ir ļoti negatīva attieksme pret politiku. Jēzus nāca pie grēciniekiem un muitniekiem un sēdēja ar viņiem kopā.

Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda. Kad farizeji to redzēja, tie sacīja Viņa mācekļiem: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Bet Viņš, to dzirdēdams, sacīja: “Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem.” (Mateja evaņģēlijs 9:10-12)

Vai tu zini ko nozīmē neiešana politikā? Kāpēc es eju politikā? Kā ir rakstīts Bībelē:

Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem [..]. (2. Korintiešiem 6:14)

Kāpēc man ir jādod, jāved savi bērni uz skolu, kur viņiem mācīs gender mācību? Kāpēc? Kāpēc es pats neesmu tas, kurš nosaka, kādā skolā ies mani bērni? Kāpēc pasaulei ir jānosaka, kur mācīsies mani bērni? Kāpēc? Vai tad Bībele nemāca:

Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam. (Kolosiešiem 3:20)

Tēvi, [..] audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam. (Efeziešiem 6:4)

Tas attiecas arī uz mātēm. Vai tā ir audzināšana pēc Bībeles, ka tu savus bērnus atstāj audzināšanā pasaulei? Vai mums nav jārūpējas, ka mums, kristiešiem, skolās ir iespējas audzināt bērnus pēc savas pārliecības? Kad mans bērns nāks mājās no skolas un teiks: ‘Mammu, man skolā teica, ka es neesmu meitene, es esmu puika!” Vai tu to vēlies? Un ja tu iebildīsi, tad tavu bērnu izņems no ģimenes, uz to viss iet. Viss ir ļoti vienkārši, ir jāizprot mehānisms un Vecajā Derībā ir neskaitāmi piemēri, kad bija dievbijīgi ķēniņi, tad Dieva tautā Izraēlā bija svētība, bija brīvība un labklājība. Āmen! Un bija lāsts, bija okupācija tajos laikos, kad bija bezdievīgi ķēniņi. Tajā laikā nebija demokrātijas. Dēli mantoja troni un viss, vai arī opozīcija kādu nogalināja un pārņēma varu, vai iekaroja cita valsts. Šodien Latvijas demokrātiskajā modelī vara ir simts deputātiem, likumdevējiem. Likumu sargā represīvie orgāni. Tu tur neko nevari izdarīt. Ja tiks pieņemts likums, ka bērns pats var izvēlēties savu dzimumu, tu vairs to nevarēsi ietekmēt. Tev būs jāpadomā, vai atļaut pašam bērnam izvēlēties dzimumu, vai tavu bērnu izņems no ģimenes. Tev nāksies par to domāt un pašam savus bērnus padarīt par gejiem un lezbietēm. Tev pašam nāksies to izdarīt. Ar tavām paša rokām, un tu nevarēsi iebilst, tev tas būs jāatļauj. Un tas jau ir tikai viens no visa, ko viņi grib ar mums izdarīt. Latvija dzimstības ziņā ir pirmajā vietā Eiropā ar vismazāko dzimstību. Esam izmirstoša nācija. Vispār izskatās bezcerīgi. Vai Dievs mīl Latviju? Dievs mīl Latviju! Vai mums faktiskā likumdošana ir jāatdod bezdievju rokās? Vai mēs neesam Latvijas pilsoņi? Vai mums pašiem nav jāpiedalās šajos procesos, lai šeit būtu tāda likumdošana un kārtība, kāda mums šeit būtu pieņemama? Vai mums tas ir jāatstāj pagāniem? Draugi, attopieties! Motīvs! Vajag iet politikā! Āmen! Katra kristieša pienākums ir atbalstīt kristīgo politiku. Es pat teikšu – svēts pienākums. Svēts pienākums, kā minimums aiziet un nobalsot. Katra pienākums. Ne visi ir aicināti iet un kandidēt partijā, bet atbalstīt kādā veidā tu vari, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi, draugs. Motivācija iet politikā. Es negribu, ka mūsu draudzi un citas draudzes Latvijā atkal gadu vai divus aizslēgs ciet un neļaus pulcēties. Es negribu, ka bērni atkal nevarēs apmeklēt skolas. Es nevēlos, ka mūs indēs ar kaut kādiem preparātiem, uzlabojumiem utt. Es nevēlos piespiedu vakcināciju. Es nevēlos, ka mācītājiem brīvi neļaus sludināt evaņģēlija vēsti, ka cilvēki nevar atnākt uz savu draudzi kopā un dzirdēt Dieva vārdu un kopā slavēt Dievu. Es nevēlos, ka tiek atņemtas pamattiesības, ka faktiski izposta ģimenes. Nevēlos, ka izposta mūsu zemi un izposta tautu, es to nevēlos! Dieva griba un mana griba ir Dieva svētīta Latvija! Mans pienākums un arī tavs pienākums ir iestāties par Dieva svētītu Latviju!

Tu vienkārši domā, ka vārds “politika” ir slikti? Svarīga ir motivācija. Citi saka, ka es gribu tikt pie siles, jo daudzi man komentē, vienmēr ir tie negatīvie – raujas pie siles. Es tā īsti nesaprotu, man nav nekādu domu rauties pie kaut kādas siles, man ir doma par Dieva svētītu Latviju. Tas arī viss, kas vispār ir sile? Viens bija komentējis pie ieraksta, kad es biju aizbraucis uz Kuldīgu atpūsties. Kāds gribēja iedzelt un uzrakstīja, nekas, būsi deputāts, varēsi braukt uz Turciju. Es apakšā pierakstīju, ka es jau šodien varu braukt uz Turciju. Man nevajag būt par deputātu, lai varētu braukt uz Turciju. Es šodien pat varu iesēsties automašīnā un uz mēnesi aizbraukt pa visu Eiropu, man visam pietiks līdzekļu, izbraukt pa dienvidu valstīm, noīrēt viesnīcas, visu es varu izdarīt, tādēļ man nevajag būt deputātam. Es pat negribu būt deputāts! Ja Dievs grib, lai es esmu deputāts, tad es arī gribu. Ja Dievs to vēlas, es to vēlos. Es saprotu, ka Dievs to vēlas. Kā minimums, Dievs vēlas, lai es to daru, un tad šī partija var nonākt pie varas. Ja man nepietiek krustiņu un es nekļūstu par deputātu, tad šie pārējie iekļūs, iekļūs Ainārs Šlesers, un Dievs grib, lai arī es iekļūstu, lai es varu piekliegt Saeimu ar Dieva vārdu – slikti, nepareizi, labi, labi. Ja kristiešu draudzēm sirdī ir Latvija, viņas būs vienotas un nenoliks cita citu. Ja kristiešu draudzēm svarīga ir Latvija, viņas balsos par partiju “Latvija pirmajā vietā!”. Ja nav svarīga Latvija, viņi balsos par daudzām mazajām partijām un kristieši faktiski savas balsis atdos par lokdauniem, par vakcināciju, bērnu gender mācību skolās, par iznīcību, par miljardu aizņemšanos, par gāzes pirkšanu par vairākkārtīgu cenu un Krievijas bagātināšanu, balso par savu dēlu iesaukšanu armijā un ievilšanu karā, viņi turpinās visu to darīt.  Es nesaku, ka armijā dienēt ir slikti. Šeit viss kopā izskatās pēc kurināšanas, gatavojas karam, ka tikai vairāk izsūktu finanses, ka tik vairāk tautu ievestu nabadzībā, šeit par cilvēku vairs neviens nedomā, domā tikai par globālām interesēm. Un jābūt ir brīnumam, lai kaut ko mainītu. Šis brīnums ir draudze “Kristus Pasaulei” un partija “Latvija pirmajā vietā!”. Kamēr mēs tur esam, mēs varam šo kuģi stūrēt un vadīt. Tu saki, ka tu negribi iet uz ielas padalīt flaijerus. Es šeit domāju par politisko reklāmu: “Es to negribu, man ir slinkums.” Tad tu izvēlies sēdēt lokdaunos. Tu izvēlies visu to murgu, kas sekos, obligāta vakcinācija, tu pats izvēlies, ko tu gribi. Mums ir jāstrādā, lūk, arī visa motivācija, par Latviju. Mums nav, ziniet, jāpērk balsis. Mums ir skaidra motivācija – Dieva svētīta Latvija. Āmen! Ar pareizu motīvu, draugi, ir iespējams savu dzīvi uzcelt no jauna. Ar pareizu motivāciju, attiecoties pret Dievu un kalpošanu, var uzcelt cilvēkus.  Ar pareizu motivāciju var uzcelt draudzi, grupas.  Ar pareizu motivāciju var uzcelt, pacelt savu valsti.

Dāvida svētceļnieku dziesma. Es priecājos, kad man teica: “Iesim Tā Kunga namā!” Mūsu kājas te nu stāv tavos vārtos, Jeruzāleme.  Jeruzāleme, tu, kas atkal par pilsētu no jauna uzcelta, kas sevī cieši noslēgta un visapkārt nostiprināta. (Psalms 122:1-3)

Jeruzāleme tika postīta, celta no jauna, atkarībā no tā, kāda motivācija bija Jeruzālemes iedzīvotājiem. Atkarībā no motivācijas viņi mazgāja traukus, izstrādāja dažādus likumus, kārtības un noteikumus, un Jēzus teica, ka jūs aizmirstat pašu galveno, pašu svarīgāko, kādai ir jābūt pareizai motivācijai. Mīlestība uz Dievu, mīlestība uz savu tuvāko kā sevi pašu. Āmen!

Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja evaņģēlijs 22:37-39)

Centies izprast Dieva prātu pilnībā, centies saprast, kāpēc es daru to, ko es daru pēc Dieva prāta. Āmen! Es ticu, ka mēs kā draudze piedalīsimies un būsim daļa no tā, lai uzceltu Latviju no jauna, lai Latvija būtu pirmajā vietā!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Motīvs darīt Dieva prātu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.