Vita ir ļoti komunikabla un sirsnīga jauna sieviete,  kura draudzi “Kristus Pasaulei” apmeklē jau vairāk kā piecus gadus. Runājot ar viņu, liekas pilnīgi neticami, ka Vita kādreiz bija agresīva un viņas izturēšanās reizēm pat robežojās ar nežēlību.

Vita uzauga nelabvēlīgā vidē, jo viņas vecāki mēdza pārmērīgi lietot alkoholu ar visām no tā izrietošajām sekām – kopīgu plostošanu ar pudeles brāļiem, rupju lamāšanos, kliegšanu uz bērniem. Abas māsas ātri vien iemācījās nepalikt parādā un atbildēja tādiem pašiem rupjiem vārdiem. Tā kā Vitas mamma iedzerot kļuva ļoti agresīva, bērniem nācās slēpties un pat bēgt no mājām. Lai sevi aizstāvētu, Vita iemācījās kauties. Papildus minētajam, ne Vita, ne viņas māsa netika pieskatītas, un viņas varēja darīt visu, ko vien vēlējās. Tā nu meitenes izmantoja savu brīvību kā prata. Vita par sevi stāsta: „Es sāku lamāties ne tikai mājās, bet arī ārpus tās. Mēdzu apsaukāt klasesbiedrus dažādu nieku dēļ, man patika iekaustīt māsu un nežēlīgi izturēties arī pret dzīvniekiem.” Meitenei sagādāja baudu darīt pāri tiem, kas bija vājāki par viņu, jo ikdienā šādu izturēšanos viņa piedzīvoja uz savas ādas. Vita ienīda vecākus un savu niknumu izgāza pār citiem. Vēl viņai patika asa sižeta un šausmu filmas. Tās viņa skatījās vienmēr, kad vien radās tāda iespēja. Diemžēl viss aprakstītais un arī agresīvo filmu saturs atstāja iespaidu uz meitenes psihi. Pusaudža vecumā pienāca brīdis, kad Vitai naktīs sāka regulāri rādīties murgi, kas ne tikai neļāva pienācīgi atpūsties, bet arī sagādāja dažādus pārdzīvojumus. Vita stāsta: „Murgainie sapņi bija tik dzīvi, ka es, piemēram, ne vienu reizi vien mēdzu pamodos aiz tā, ka kliedzu uz māsu, jo sapnī dusmojas uz viņu vai arī – pamodos raudādama.’’ Gluži kā filmā, sapņos viņa mēdz redzēt visdažādāko veidu katastrofas, no kurām Vitai bija jāglābjas, jo kāds vienmēr centās viņu nogalināt. Viņa redzēja, ka mamma meitenei uzbruka vai arī mirusī omīte stāstīja par pasaules galu. Dienā Vita mocīja citus, bet naktī kāds mocīja viņu, un tā turpinājās gadiem.

Vita izauga, nomainīja vidi un iestājās augstskolā. Tomēr šādas ārējas pārmaiņas nespēja viņu atbrīvot no nakts murgiem. Ļaunie sapņi nemitējās arī augstskolas laikā, tikai sižeti mainījās, jo atbilstoši Vitas vecumam un dienas laikā uztvertajai informācijai tajos ieviesās arīdzan dažādas perversijas. Studiju laikā,  2010. gadā, kāda Vitas kursa biedrene uzaicināja viņu uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupu. Sākotnēji viņa to apmeklēja neregulāri, tomēr uzreiz nolēma pieteikties uz draudzes rīkoto semināru inkaunteru. Viņai bija liela vēlme izmainīt savu dzīvi, jo Vita bija nelaimīga, viņa riebās pati sev un bija nogurusi mūžīgi cīnīties. Vitai gribējās mīlestību, ko viņa tā arī nebija iepazinusi. Meitenes vienīgā cerība bija Dievs. Viņa pat nenojauta, cik ļoti Viņš izmainīs viņu un visu dzīvi.

Nonākusi inkaunterā, meitene rūpīgi ievēroja visu, ko mācītājs un kalpotāji stāstīja, nožēloja grēkus un piedeva vecākiem. Īpaši grūti viņai bija piedot mirušajai mammai, par kuras nāvi Vita iepriekš bija priecājusies. Viņa atdeva savu dzīvi Dievam uz visiem simts procentiem. Pēc tam, kad kalpotāja aizlūdza par Vitas atbrīvošanu, viņas nakts murgi izbeidzās, un kopš inkauntera Vita no rītiem vispār pārstāja atcerēties savus sapņus. Tā tas turpinās vēl šodien, kaut pagājuši vairāk kā pieci gadi. Vitai naktīs ir labs miegs un murgi nerādās. Turklāt inkaunterā Dievs Vitai iedeva daudz vairāk kā tikai naktsmieru. Vita stāsta: „Tur ieguvu jaunu sirdi, kurā nebija ļaunuma, dusmu un agresijas, un arī jaunu ģimeni. Tā ir neaprakstāma sajūta, kad sirds un domas ir brīvas no ļaunuma un nepiedošanas. Pirms tam man šķita, ka ar šo problēmu būs jāsadzīvo vienmēr, bet Dievs to pārdabiski vienā mirklī paņēma prom.”

Aicinu ikvienu uzticēt savas problēmas Dievam un saņemt atrisinājumu, jo Viņam vienīgajam ir iespējams viss, un Dievs nekad nepieviļ.”

Vitas Viļumas liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa