Es mīlu Dievu, un cik labi ir būt Dieva klātbūtnē, cik labi ir svētdienā būt kopā ar brāļiem un māsām. 
Tev dievkalpojuma laikā blakus sēž dzīvs cilvēks, kurš arī tic un ir tavas garīgās ģimenes daļa, mums ir viens Tēvs, un mēs esam Viņa bērni, mēs esam viena ģimene. Tas, ka mēs esam kopā sadraudzībā, iepriecina un stiprina.

Vakar un aizvakar es kalpoju Lietuvā, un mēs bijām divos rehabilitācijas centros – viens darbojās, bet otrs vēl tika celts. Tas bija dziļi laukos, ļoti tālu no galvaspilsētas, dziļā mežā. Vietējais mācītājs veda mūs uz to centru, un tur skraidīja stirnas un brieži, zari sitās gar mašīnu, un, lai izbrauktu ceļu, vajadzēja džipu. Mēs braucām cauri vairākiem meža ceļiem, un es pat brīnījos, ka viņš zina, kur jābrauc. Braucām kaut kur augšā pa kalnu, paslidinājāmies nedaudz vēl, beigās izbraucām pie ezera, kur bija dažas smukas mājiņas, izskatījās pēc atpūtas centra, kā „Purgaiļi”, bet tas bija rehabilitācijas centrs narkomāniem un dzērājiem. Šādos centros viņiem kopā ir 80 cilvēki, dievkalpojumā drošvien puse no cilvēkiem bija tieši no šiem centriem – tos, kas “labi uzvedās”, veda uz dievkalpojumiem. Mums tur notika trīs semināri – viens piektdienas vakarā, pārējie bija sestdien pa dienu. Mēs ienācām vestibilā, kur viņi īrē telpas, un tur bija vairāki cilvēki no rehabilitācijas centriem, kuri pirms un pēc dievkalpojuma tur runājās. Viņi bija normāli cilvēki, bet velna apzagti cilvēki, apdalīti, un Dievs bija un ir viņu vienīgā cerība, un ne tikai Dievs pats, bet draudze, kas par viņiem rūpējas. Draudzei pieder četri rehabilitācijas centri, un tā nav megadraudze, šī draudze pastāv tikai pusgadu un tajā ir ne vairāk kā simts cilvēki. Paši rehabilitācijas centri nav tikai pusgadu, vietējais mācītājs to visu ir sācis ātrāk.

Mācītāju sauc Marius Balciunas, un viņš atbrauks sestdien uz lielo dziedināšanas dievkalpojumu. Konferencē Lietuvā es stāstīju vairākas tēmas – par evaņģelizāciju, mājas grupām un attiecībām ar Dievu, un tas nebija pieejams internetā, bet bija viens puisis pirmajā rindā, kas filmēja ar telefonu. Izrādījās, ka viņi to publicēja Facebook tiešraidē, un tam bija 34 000 skatījumu. Es prasīju mācītājam, kāpēc tik augsts skatījumu skaits, un viņš atbildēja, ka viņš Lietuvā ir ļoti populārs bijušais narkomāns un viņu sauc par “trako”. Viļņā ir čigānu tabors, kur lielākā daļa cilvēku tirgo narkotikas, viņš pats tur agrāk bija pircis. Vai tu zini, ko dara draudzes cilvēki? Saģērbjas nāves maskās ar izkaptīm un nes zārku. Tā viņi pievērš sev uzmanību, un to rāda pat ziņās. Viņi ieliek zārkā spoguli un ar visu zārku klauvē pie narkobaronu un tirgoņu durvīm, un saka: „Nāc, apskaties, ko šodien apglabā!” Tie narkotiku tirgoņi iznāk ārā, paskatās zārkā un ierauga spogulī sevi. Citā reizē viņi saģērbjas kā bendes un iet uz to pašu rajonu, lai parādītu, ka narkotirgoņi patiesībā ir slepkavas. Neviens Lietuvā tam īpašu uzmanību nepievērš, mācītāju pazīst Saeimā, un viņiem ir četri rehabilitācijas centri, piektais tiek vēl celts. Marius runāja arī par naudu. Mēs bijām centrā, kuram ēka atrodas lauka vidū, un apkārt neredz nevienu māju, logi bija tikko ielikti, bet jumts nebija normāls, un viņš teica: „Es zinu, ka man būs nauda šim centram!” Viņam nav un nevar būt tādas naudas, arī draudze nav ļoti liela, bet pēc tā, kā viņš teica, es zinu, ka viņam tiešām arī būs šī nauda, un centrs strādās.

Tuvākais ciemats bija sasaucis sapulci un izsaucis viņu, lai pateiktu, ka iedzīvotāji ir pret to, ka tur tiek celts centrs, jo viņi negrib, ka narkomāni tur slepkavos un zags. Paldies Dievam, šajā gadījumā tiek celts rehabilitācijas centrs sievietēm, kuras ir cietušas no vardarbības, atkarībām vai palikušas vienas ar bērniem. Es viņiem stāstīju par mājas grupiņām un arī par precību jautājumu, kas mums ir ļoti aktuāls, jo diezgan bieži ir kāzas un dzimst bērni, bet agrāk tā nebija. Kādreiz mums bija sieviešu grupas un vīriešu grupas, un vīriešu grupas neauga. Tas nozīmē, ka draudzē bija ļoti daudz sieviešu, un es sāku domāt, ar ko viņas precēsies, ja draudzē praktiski nav vīriešu. Viņiem rehabilitācijas centros pārsvarā ir tikai vīrieši, ir arī dažas sievietes, bet vīriešu daudz vairāk. Tieši vīrieši viņiem ir tie, kas ienāk draudzē un sāk kalpot, un es sāku stāstīt mūsu situāciju, ka mēs iesākām jauktās atvērtās mājas grupas. Un kāds no zāles jokojot atbildēja, ka vajadzēja sūtīt mūsu sievietes pie viņiem. Viņi tiešām tur kļūst par normāliem cilvēkiem, daļa kļūs pat par karstiem kristiešiem, es to pats redzēju. Man tur ļoti patika. Kāda doma man nāk prātā, redzot šos narkomānus? Apzagti! Līdz brīdim, kad viņi iepazīst Kristu, viņi ir apzagti cilvēki, un velna zīmogs vēl kādu laiku pēc tam arī ir redzams. Rehabilitācijas centros ir daudz cilvēku, kuri vēl nav izlēmuši, vai pieņemt Kristu vai nepieņemt, bet viņiem ir cerība, kaut kas ir sācis mainīties, un tomēr viņos vēl ir redzams velna pastrādātais.

„Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” (Jāņa evaņģēlijs 10:10)

Velns ir zaglis, bet Jēzus ir tas, kurš piešķir dzīvību un pārpilnību. Dieva griba katram cilvēkam ir labklājība, pārpilnība, piepildījums un garīga drošība. Velns zog normālu laulību, normālu attieksmi pret cilvēkiem, zog prātu, zog saprašanu par pareiziem principiem, lai cilvēks nevarētu dzīvot normālu dzīvi, baudīt no dzīves, būt piepildīts un dzīvot harmonijā ar Dievu un cilvēkiem, velns ir zaglis! Viņš zog naudu un ir nabadzības autors, velns zog veselību un ir slimību autors, velns zogs prieku un ir skumju autors, viņš ir depresijas autors, šizofrēnijas autors. Tas viss nāk no elles un no zagļa, kura uzdevums un mērķis ir katru cilvēku apzagt, arī kristiešus, arī mūs, kas ir draudzē, arī mājas grupiņas viņš grib apzagt. Viņš ir tas, kurš negrib, ka mājas grupiņās ir dzīvība, ka ir jauni, dzīvi cilvēki. Viņš ir tas, kurš negrib, lai cilvēki bauda labklājību, viņš ir tas, kurš slēpj patiesību par dzīves un labklājības principiem. Viņs zog tavu veselību, tavu nākotni, tavu mūžīgo dzīvību, tavu normālu eksistenci un dzīvošanu. Neļauj sevi apzagt, esi modrs!

Šad tad es novēroju, ka cilvēki, parasti sievietes, arī mūsējās, iet pa ielu, piemēram, centrālajā laukumā vai tirgū ar somiņu vaļā, maks uzmests virsū, telefons arī redzams un viegli izņemams, un kārdina zagļus, kuru ir daudz. Viss centrs ir pilns ar zagļiem, arī autobusi. Ja tu brauc sabiedriskajā transportā, tev ir jātur visas kabatas ciet. Es parasti cenšos pateikt, lai ieliek vismaz maku un telefonu dziļāk somā, bet tik un tā zaglis var nogriezt somas siksnu, un tu pat nepamanīsi, ka somas vairs nav. Ja tu negribi, lai tevi apzog, tev pašam ir jāuzmanās, un tu nevari dot viņam iespēju, tu nevari kārdināt zagli. Zagļi zog visu, kas nav piesiets. Viņi nelien iekšā nocietinātos namos, tāpēc ir svarīga drošība, piemēram, automašīnu nevajadzētu atstāt vaļā. Es zinu, ka parasti vaļā atstāj tieši vecos grabuļus, bet interesanti, ka tieši tajā vecajā auto ielīdīs zaglis, vismaz lai pavizinātos, un viņš to mašīnu vienkārši sadauzīs. Zagļi zog to, ko var pamanīt, kam var piekļūt, un mūsu uzdevums ir būt modriem.

Kāda veidā velns zog? Jēzus saka farizejiem: „Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jāņa evaņģēlijs 8:44)

Velns ir zaglis un melis, velns apzog tevi, tavu nākotni, nozog tev pilnvērtīgu dzīvi. Viņš apzog ar meliem, liekot ticēt meliem, un šie meli nāk caur cilvēkiem, personīgām izjūtām, dažādām mācībām, masu medijiem, ģimeni, draugiem, vidi, kurā atrodies, un valsti, kurā dzīvo. Jēzus saka, ka Viņš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, vēl Viņš saka, ka mēs iepazīsim patiesību, un patiesība darīs mūs brīvus. Tieši patiesība dara mūs brīvus, nevis eksorcisms. Ja tu nodarbojies ar eksorcismu un izdzen ļaunos garus ārā no cilvēka, kurš nezina patiesību, viņš turpinās darīt nepareizas lietas, un velns atgriezīsies, tāpēc primāri svarīga ir patiesība. Tieši tāpēc inkaunteros mēs pildām anketas. Ir svarīgi izmainīt savu domāšanu, jo tava dzīve ir atkarīga no tavas rīcības, bet tava rīcība ir atkarīga no tavas domāšanas veida, un tas ir atkarīgs no informācijas, ko tu saņem un pieņem. Cik svarīgi ir būt dzīvā Dieva draudzē, kur runā patiesību, jo patiesība dara brīvu! Tu lasi Dieva vārdu, klausies daudz sprediķu, un tas dara tevi brīvu, tu pieņem kādus īpašus lēmumus, un tas dara tevi brīvu, bet velns ir melis un caur meliem tevi apzog. Ja tu nezini adresi, kurā janokļūst, lai saņemtu konkrētu pakalpojumu, tu nevari tur nokļūt, jo nezini patiesību. Ja tu nezini patiesību, tad velns tevi var apzagt caur meliem.

Man ir žurnāls „Laikmets”, 1942. gada Ziemassvētku izlaidums, un uz vāka ir tanks ar vācu karavīru. Vācu laikā izdeva šādu žurnālu. Tur iekšā ir skaistas bildes, pats fīrers visā savā krāšņumā, viņš vēl nezina, ka pēc trim gadiem būs jau miris. Hitlers bija un ir viens no vislielākajiem pasaules meļiem un propagandistiem, tagad tāds ir Putins, bet Krievijas iedzīvotāji tā nedomā, arī daļa Latvijas krievu tā nedomā. Šī žurnāla aizmugurē ir bilde ar degošu Pētertorni. Kā tev šķiet, kurš šeit ir aprakstīts kā vainīgais? Boļševiki! Vēl joprojām neviens nezina, kurš īsti bija vainīgs, bet žurnālā dažādi notikumi tiek izmantoti vienā virzienā, lai atspoguļotu savējos kā pareizus un labus, bet visus pretiniekus kā sliktus un nepareizus. Es nolasīšu vienu tekstu no šī žurnāla, to sauc „Par jaunu dzīvi”: Mēs atkal varam brīvi svinēt Ziemassvētkus. Vācu armijas triekti, boļševiki ir atstājuši mūsu zemi. Latvijai sāksies jauns darba posms. Atbrīvota no žīdisma un boļševisma sloga, tā var brīvi uzelpot un visu savu spēku likt radošās jaunuzbūves darbos. Viņiem pie visa bija vainīgi ebreji. Komunisti patiešām bija vainīgi. Kāpēc latvieši piedalījās holokaustā? Bija daļa, kas ebrejiem tieši palīdzēja. Nesen arī iznāca filma par vienu tādu cilvēku, Žani Lipki. Lai gan filma bija lēta, stāsts ir ļoti labs. Kāpēc daži piedalījās holokaustā un veda cilvēkus uz Rumbulas mežu? Bija cilvēki, kas ne tikai piedalījās izvešanās, bet arī gāja pa Maskavas ielas rajona mājām un šāva visus ebrejus, tur viss bija asinīs, grāvjos un uz ielas bija līķi. Tajā piedalījās arī latvieši. Kāpēc? Viņi izlasīja šo žurnālu, un tas ir pilns ar tāda veida rakstiem, tur ir arī sleja no redakcijas, kur teikts, ka viņu mērķis ir popularizēt jauno dzīvi, atbalstīt to – cik viss tagad ir labi un skaisti, cik būs viss labi. Tas ir velns un viņa meli. Tika vēstīts par latvju saulgriežu svinēšanu, par atdzimšanu, zudušajām vērtībām. Visas grāmatas, kas neatbilda jaunajai kārtībai, tika sadedzinātas, un tā tika izplatīta kā latvju grāmatniecības atdzimšana, bet patiesībā tas ir pavisam kaut kas cits – cenzūra un diktatūra. Nekādas grāmatas netika izdotas bez atļaujas. Žurnālā arī ziņoja par Alfrēda Kalniņa operu „Baņuta” Rīgas operā – viss notiek! Ar melu palīdzību velns zog. Šajā gadījumā viņš nozaga miljoniem dzīvību, miljoniem izpostītu dzīvju, atnesa miljardiem lielu finansiālu zaudējumu, haosu visā pasaulē, un pats agresors tika parvērsts par cietēju. Eiropas pilsētas tika izpostītas, uz divām Japānas pilsētām tika nomestas atombumbas, kas pilnībā tās iznīcināja, cilvēki vienkārši iztvaikoja. Tas viss – caur meliem. Neļauj zagt, iepazīsti patiesību, un patiesība darīs tevi brīvu. Vai tu saproti, cik svarīgas ir zināšanas? Svarīgs ir nevis tas, ka tu skaties kaut ko televīzijā, lasi kaut ko ziņās, viena tante vai draugs teica, bet reālā patiesība. Nav svarīgi, ko kāds teica, jo ir patiesība, un patiesība ir Dieva vārdā. Kad tev ir patiesība un attiecības ar Dievu, tad kaut kādā mērā tu spēj orientēties arī dažādās politiskās situācijās, un tu zini, kur ir un kur nav patiesība. Ne vienmēr tu sapratīsi visu, kas notiek, bet būs pamatjautājumi, kur sapratīsi.

Ukrainā šobrīd notiek karš, tā gan neuzskata Krievija, bet es pats tur biju un redzēju, ka tur tiešām notiek karš, es redzēju cilvēkus, kas tur tikko atnākuši no kara. Viņi aizstāv savu zemi, viņiem ir atņemtas milzīgas teritorijas, bet Krievijas propaganda darbojas, un tas viss ir pavērsts citādāk. Krievi Doņeckas apgabalā paši apšaudīja savas mājas un tajā vainoja ukraiņus. Tā ir politika, lai kūdītu un naidotu, un sasniegtu savus plānus. Paldies Dievam, tas vietām ir apstājies, bet nekas vēl nav beidzies. Viss tiek virzīts ar melu palīdzību, un cilvēki tiem tic. Draudzēs arī ir interesanta situācija. Pie mums bija krievu draudzes mācītājs un mācītājs no Ukrainas draudzēm. Es runāju ar katru no viņiem par šo tēmu, un šajā jautājumā viņiem bija pilnīgi atšķirīgs viedoklis. Krievu mācītājs teica, ka Krimu neviens neatņēma, tauta pati nobalsoja, viņi tā gribēja. Atbrauca ukraiņu mācītājs un pateica, ka viņiem ir karš un tika atņemta zeme, neviens neko nenobalsoja, viss bija fiktīvi. Iedomājies, patiess kristiešu mācītājs ir uzķēries uz melīgas informācijas āķa. Patiesība ir tikai viena, okupants ir okupants, un upuris ir upuris, ne jau vienmēr viss ir viennozīmīgi, bet pamatā. Otrais pasaules karš – ir agresors, ir upuri un tie, kas aizstāv savu zemi. Katram krievam un latvietim ir skaidrs, ka Hitlers ir slikts un Staļins ir labs. Bet Staļins diemžēl arī nebija labs. Padomju Savienība netika sodīta, tādēļ Krievija joprojām turpina rīkoties agresīvi. Fašisti tika sodīti, Padomju armija un vadība netika sodīta par saviem noziegumiem. Padomju Savienība bija upura lomā. Hitlers iebruka Padomju Savienībā, tāpēc Staļins tiek uzskatīts par labu. Visiem ir skaidrs, kurš bija labais un kurš sliktais. Elementāras lietas. Esi modrs, ka tu neuzķeries uz velna meliem!

“Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.“ (1. Pētera vēstule 5:8 )

Tas ir Bībeles brīdinājums! Tavs pretinieks velns meklē, kā tevi apzagt, kā nozagt tavu svētību, kā tevi pazudināt. Esi modrs!

Gribu padalīties ar kādu stāstu par diviem interesantiem cilvēkiem, vienu sauc Raimonds, otru Marta, šie cilvēki dzīvoja Amerikā. Raimonds Fernandess (Raymond Fernandez) un Marta Beka (Martha Beck), līdz šai dienai viņi ir bēdīgi slavenas personības; viņiem abiem izpildīja nāves sodu, nogalinot uz elektriskā krēsla Ņujorkā. Šie cilvēki tiek dēvēti par vientuļo siržu slepkavām jeb medusmēneša slepkavām. “Vientuļās sirdis” bija iepazīšanās sludinājumu avīze. Es gribu, lai caur šo stāstu tu saproti, kā velns panāk sliktas lietas caur cilvēkiem, kā velns apzog cilvēkus. Kaut kur tam visam ir iemesls un sākums, kāpēc šie cilvēki rīkojās tieši tā. Bēdīgi slavenie notikumi norisinājās 1946-1947. gadā, un tajā laikā viņi abi bija jauni cilvēki. Es izpētīju dažādus rakstus par Raimondu un Martu, viņi tika turēti aizdomās par divdesmit sieviešu slepkavībām. Nav zināms, vai tiešām viņi nogalināja 20 sievietes, jo pierādīja tikai vienu slepkavību. Izmeklēšanā citreiz tā dara, ka pierāda vienu un tad pārējās piemēro tiem pašiem apsūdzētajiem, lai veicinātu atklāto noziegumu statistiku. Viena ir pierādīta, bet reāli izskatās, ka trīs pavisam noteikti bija viņu izdarītas slepkavības. Ko tad viņi darīja? Raimonds, izmantojot iepazīšanās sludinājumus, iepazinās ar sievietēm, uzsāka mīlas romānu, apprecējās ar viņām, pēc tam nogalināja un mantoja visu šo sieviešu īpašumus. Iesākumā viņš bija žigolo, vīrietis, kurš dzīvo uz sieviešu rēķina, iepazīstas, apzog un pēc tam aizbēg. Marta stāsta beigās bija Raimonda līdzzinātāja jeb palīgs. Domā līdzi, kurā brīdī velns viņiem nozaga svētības un kad sākās viņu problēmas. Es, protams, nezinu visu, bet to, ko avīzes tajā laikā apkopoja.

Raimonds piedzima 1914. gadā, Spānijā. Raimonda tēvs bija ļoti stingrs, pārmērīgi stingrs. Kad viņš pusaudžu gados kopā ar puikām nozaga vistas, pārējo puiku tēvi iemaksāja izpirkšanas maksu, bet Raimonda tēvs to nedarīja, tādēļ viņš nosēdēja cietumā divus mēnešus. Jau 16 gados viņš pirmo reizi sēdēja cietumā, tas nozīmē, ka ģimene nebija pilnvērtīga. Ja bērnam ir pilnvērtīga ģimene un viņu audzina pareizi, viņš arī pats izaug par pilnvērtīgu cilvēku. Piemēram, kad es sludināju Lietuvā, rehabilitācijas centrā, kurā ārstējas bijušie narkomāni un dzērāji, es tā arī teicu: “Jūs visi nākat no nepilnvērtīgām ģimenēm.” Viņi visi to apstiprināja. Ja bērns izdara likumpārkāpumu, acīmredzot viņam nav pilnvērtīga ģimene. Vecāki ir audzinājuši nepareizi. Mēs jau nezinām, kas notiek ģimenēs, arī šķiršanās un atkārtotas precēšanās ietekmē bērnu. Raimonds jau agrā vecumā apprecējās ar kādu spāņu meiteni, viņiem piedzima četri bērni. Otrā pasaules kara laikā viņš strādāja britu izlūkdienestā un piedalījās arī karadarbībā. Pēc kara viņš atstāja ģimeni un devās laimes meklējumos uz Ameriku, kur sākās visas nepatikšanas. Ja cilvēks var atstāt savu ģimeni, viņš var atstāt jebko. Tam kaut kur ir sākums, saknes, iemesls. Interesanti, ka braucienā uz Ameriku, uz kuģa, viņam uz galvas uzkrita lūka un ielauza galvaskausu, sabojājot priekšējās smadzenes. Viņš tika izārstēts, bet pēc tam viņš nozaga drēbes un tiesā pateica, ka nespēj pretoties vēlmei zagt. Tiesā viņš pat nespēja pateikt, kādēļ to darīja. Tika uzskatīts, ka viņa antisociālā uzvedība, iespējams, radās galvas traumas rezultātā, lai gan vēlāk tiesu ekspertīze viņu atzina par pilnīgi veselu, starp citu, arī Martu atzina par pilnīgi veselu. Svarīgi ir saprast, ka Dievs nesūta nelaimes gadījumus. Vai Dievs gribētu tev ielauzt galvaskausu, lai tu kļūsti stulbs vai šizofrēniķis? Kad es vēl nepazinu Dievu, es biju nekas, velna un cilvēku kājslauķis, nekam nederīgs cilvēks, es gribēju sev padarīt galu. Tā arī jūtas cilvēks, kurš ir velna apzagts un grib izdarīt pašnāvību, viņam šī dzīve ir par grūtu. Sievietēm ir lielāka atbildības izjūta, viņas turas pie dzīvības, rūpējoties par bērniem, tādēļ statistiski vīrieši biežāk izdara pašnāvības. Neļauj sevi apzagt, esi modrs!

Raimonds nokļuva cietumā uz vienu gadu. Sēžot cietumā, viņš iepazina cilvēku, kurš pārzināja Vudū, tā ir šausmīga melnā maģija. Izejot no cietuma, viņš apgalvo, ka ar Vudū melnās maģijas palīdzību ir ieguvis īpašu šarmu, kuram neviena sieviete nespēj pretoties, un tā arī bija. Viņš iepazinās ar sievietēm caur sludinājumiem, uzsauca dārgas pusdienas, vadāja pa dārgām vietām, apprecēja, pastrādāja noziegumu un pēc tam pārcēlās uz citu pilsētu. Viņš tikās pārsvarā ar 60 gadus vecām sievietēm, atraitnēm. Šo sieviešu konti tika iztīrīti, un Raimonds pazuda ar viņu naudu vai viltoja kādus līgumus. Šāds dzīvesveids bija saistīts ar kroplīgu seksualitāti, kas kaut kur tika iegūta. Viņš atstāja savu ģimeni, gulēja ar vairākām sievietēm, apzaga viņas un nogalināja. Draugs, esi modrs! Visam ir savas pazīmes, nav dūmu bez uguns. Kad tu redzi pazīmes savā dzīvē, kad kaut kas neiet, kā vajadzētu, vai atkārtojas, kam nebūtu jāatkārtojas, iespējams, tā ir pazīme vai brīdinājums, ka ir pēdējais laiks pārskatīt savu dzīvi. Iespējams, ka ir sfēras, kurās velns ir sācis tevi apzagt. Ja tu ļausi velnam sevi apzagt, tu novedīsi sevi līdzīgā situācijā, kāda bija šiem cilvēkiem, pie pilnībā izpostītas dzīves. Visam ir savi signāli. Šo cilvēku dzīvēs bija daudz tādu signālu. Viņi nezināja, ko nozīmē mīlestība, ko nozīmē mīlēt. Viņi domāja, ka tās ir tikai jūtas, bet, pirmkārt, tas ir lēmums. Šiem cilvēkiem galvā nav bijusi sapratne vai arī tā ir tikusi izsista ārā par to, kas ir mīlestība, kas ir Dievs un attiecības ar Viņu, kādi ir desmit baušļi, kas ir piedošana, kas ir atstumtība. Lūk, viņiem nebija pareizas izpratnes. Viņiem nebija morāles normu: Tev nebūs zagt, Tev nebūs laulību pārkāpt, Tev nebūs nogalināt.

Es kādreiz domāju, ka es nedrīkstu strādāt, es dzīvoju kriminālās aprindās, kur strādāt skaitās apkaunojums, bet ir jāzog, un es tam tiešām ticēju. Kad mēs kādu aplaupījām, mana filozofija bija vienkārša – viņiem ir daudz, mums maz, tādēļ viņiem ar mums ir jādalās, godīgā ceļā daudz naudas nevar būt; ja viņš ir zaglis, tad man no viņa ir jāpaņem. Lūk, tas ir žurnāls “Laikmets”, tā ir sabiedrība, kurā es dzīvoju, kurā es ieklausījos, es nebiju audzināts Dieva vārdā, manī nebija patiesības. Ikviena sabiedrība, kuras pamats nav Bībeles morāles normas, pagrims, no tās nav gaidāms nekas labs, tikai absolūts egoisms, bet Bībele māca mīlēt savu tuvāko. Raimondam nebija saprašanas par to, kas ir ģimene, kas ir darbs, hobijs, kā gūt sasniegumus. Viņam bija pašam sava “aizraušanās”. Velns bija nozadzis viņa prātu un arī mūžīgo dzīvību. Viņš aizgāja uz elli pa tiešo no elektriskā krēsla, manuprāt, tas nav labākais nāvessoda veids. Viņu faktiski nodedzināja, un ne vienmēr tas izdodas ar pirmo reizi. Varbūt esi redzējis filmu “Zaļā jūdze”? Šajā filmā ir attēlota nāve šādā veidā.

Marta piedzima 1920. gadā, un bija 6 gadus jaunāka. Marta bija uzaugusi daudzbērnu ģimenē, un bērnībā viņa tika seksuāli izmantota. Kad viņa par to pateica mātei, māte viņu ļoti stingri nopēra, sasita un pateica, ka tā nav taisnība un viņa pati ir vainīga. Varam saprast, ka jau bērnībā Martā tika ielikta nepareiza domāšana un izjūtas. Atstumtība, vardarbība, un tai sekojošā nepiedošana. Viņa ļoti agri, 13 gadu vecumā, sāka dzimumdzīvi. Viņai bija problēmas ar dzelzi organismā un svars bija virs 100 kg. Internetā ir atrodamas arī fotogrāfijas. Raimonds bija tievs, bet viņa – apaļa. Velns viņai nozaga veselību un normālu bērnību. Vēlāk, kad viņa bija darbspējīgā vecumā, viņa kompleksu dēļ nevarēja iekārtoties darbā. Kara beigās viņa atrada darbu hospitālī, kur viņa strādāja par māsiņu. Viņai bija seksuālas attiecības ar vairākiem kolēģiem, Marta palika stāvoklī, piedzima bērns, bet bērna tēvs nebija zināms un neviens viņu neapprecēja. No darba viņa tika atlaista, un nākamais darbs bija apbedīšanas birojā, kur viņa saposa sieviešu līķus bērēm. Es uzskatu, ka šāds darbs nav veselīgs, uz tādu jābūt īpašam Dieva aicinājumam. Es nedomāju, ka jaunai meitenei šī bija īstā vieta. Viņa pārvācās dzīvot uz citu pilsētu, izdomāja pasaku, ka viņas vīrs ir kritis karā un viņa palikusi viena ar bērnu; šādu rakstu pat ielika avīzē. Marta meloja, viņa bija fantazētāja. Vēlāk viņa iepazinās ar kādu autobusa šoferi, palika stāvoklī, apprecējās un pēc pusgada izšķīrās. Nu viņa bija viena ar diviem bērniem. Viņa sāka lasīt mīlestības romānus, dzīvot fantāzijās un sapņot par lielo mīlestību, kas viņu gaida. Mans ieteikums meitenēm ir tāds, ka par lielo mīlestību nav jāsapņo, tā var pievilt un izrādīties ne tāda, kādu tu to iedomājies. Un tad, kad tu esi vīlies, tad viss ir slikti, Dievs ir slikts, mācītājs ir slikts, vīrietis ir slikts, vecāki ir slikti, un beigās viss un visi ir slikti.

Šis ir stāsts par diviem apzagtiem cilvēkiem. Tādēļ esi modrs un neļauj sevi apzagt!

Marta atkal dabūja darbu par medmāsu. Marta nolēma meklēt lielo mīlestību, ievietoja iepazīšanas sludinājumu, uz šo sludinājumu atsaucās tieši Raimonds, viņi satikās un izveidoja tuvākas attiecības. Raimonds aplidoja viņu, taču ātri saprata, ka viņai nav naudas, un pazuda. Marta savukārt uzskatīja, ka ir atradusi savu lielo mīlestību. Viņa uzmeklēja Raimondu un teica, ja viņš neatbrauks pie viņas, viņa iebāzīs galvu cepeškrāsnī un izdarīs sev galu. Raimondam viņas palika žēl, viņš atbrauca pie Martas. Viņam iepatikās tas, kā Marta izpilda visas viņa vēlēšanās un iemīlas viņā. Viņi sāka dzīvot kopā. Pēc kāda laika šī mīlestība kļuva tik stipra, ka Raimonds nolēma atklāt viņai savu nodarbošanos. Viņš atklāja, ka pavedina sievietes caur sludinājumiem, iepazīst tuvāk un apzog. Marta teica, ka arī grib piedalīties, un piedāvāja, ka viņa varētu tēlot viņa māsu. Tā nu Raimonds ar savu “māsu” brauca pie šīm sievietēm. Viņu pirmā pastrādātā slepkavība notika apstākļos, kad Martai sākās šausmīga greizsirdība par to, ka Raimonds guļ ar šīm sievietēm. Viņš gulēja ar kādu sievieti, kurai bija ap 60 gadu, Marta dusmās ienāca istabā un ar āmuru iesita sievietei pa galvu. Raimonds palīdzēja nogalināt šo sievieti, viņu nožņaudzot. Tā radās vientuļo siržu slepkavas. Velns apzaga viņus, un viņi apzaga citus. Atstumts cilvēks atstumj citus, un kuram ir nepiedošana, tas sāpina citus. Šo nogalināto sievieti viņi iemūrēja pagraba grīdā. Nākamā sieviete, ar kuru viņi iepazinās, bija māte sešgadīgai meitenei. Raimonds kopā ar Martu sāka dzīvot pie šīs sievietes. Marta joprojām bija greizsirdīga un lika Raimondam apsolīt, ka neiemīlēsies šajā sievietē.

Kā viss beidzās? Marta iedeva miega zāles bērna mammai, kamēr Raimonds uz mirkli bija izgājis. Nevarot izturēt, kā viņas meitiņa uzvedas, Marta sāka meitenīti žņaugt. Aptverot, ka tomēr tas nav labi, viņa to izbeidza. Taču zilumi uz kakla palika. Marta saprata, ka, ja meitenītes māte pamodīsies, būs traki, tāpēc pieprasīja Raimondam, lai nošauj viņu, tā pierādot savu mīlestību uz Martu. Pēc tam mazā meitenīte tika noslīcināta vannā kā trešais upuris. Upuri tika iemūrēti turpat pagrabā. Pēc šīm slepkavībām abi mierīgi aizgāja uz kino. Taču kaimiņi kaut ko nelāgu bija nojautuši un izsauca policiju. Pārīti arestēja. Kaut gan viņi cerēja uz ieslodzījumu, jo Mičiganas štatā nebija nāvessoda, viņus pārveda uz Ņujorku, kur to viņiem piesprieda. Lūk, viņu pēdējie vārdi. Raimonds: „Es gribu kliegt, ka es mīlu Martu! Ko sabiedrība vispār zina par mīlestību? Kas ir atraitnes, nelaimīgi bērni salīdzinājumā ar MANU mīlestību?” Martas vārdi: „MANS stāsts ir mīlestības stāsts. Tikai tie, kas mīlestības nomocīti, zina, par ko es runāju. Ieslodzījums nāvinieku kamerā tikai nostiprināja manas jūtas pret Raimondu.” 1947. gadā viņi iepazinās, izdarīja trīs slepkavības un 1951. gada 8. martā viņus sodīja ar nāvi uz elektriskā krēsla. Tas bija stāsts par “lielo mīlestību”. Tas bija stāsts par prātā apdalītiem, apzagtiem cilvēkiem. Tu iepazīsi patiesību, un patiesība darīs tevi brīvu neatkarīgi no tā, vai tu esi atstumts, sists vai izvarots, neatkarīgi no tā, kādi bija tavi vecāki! Katram cilvēkam ir cerība kopš tā brīža, kad viņš satiekas ar tevi. Viņam ir cerība, kad viņš dzird Dieva vārdu, klausās to, kad ienāk draudzē un mājas grupā, lai iepazītu Dievu. Dieva vārds atklāj patiesību, un tiek atmaskoti visi velna meli. Kurš ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

„Karš starp Saula namu un Dāvida namu ievilkās garumā; bet Dāvida nams kļuva jo dienas jo stiprāks, bet Saula nams ar katru dienu jo vājāks. Dāvidam Hebronā tika dzemdēti šādi dēli: viņa pirmdzimtais bija Amnons no jezreēlietes Ahinoāmas; viņa otrais dēls bija Kileābs no Abigailas, Karmela iemītnieka Nābala atraitnes; bet trešais dēls bija Absaloms no Maāhas, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas; viņa ceturtais bija Adonijs, Hagitas dēls, un piektais bija Šefatja, Abitalas dēls; bet sestais bija Itreāms no Dāvida sievas Eglas. Tie visi tika Dāvidam dzemdēti Hebronā. Tik ilgi, kamēr starp Saula namu un Dāvida namu bija karš, Abners uzticīgi turējās Saula nama pusē un to stiprināja. Bet Saulam bija bijusi blakussieva, vārdā Ricpa, Ajas meita. Un Išbošets jautāja Abneram: “Kāpēc tu guli pie mana tēva blakussievas?” Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem un viņš sacīja: “Vai tad es esmu suņa galva Jūdā? Līdz šai dienai es esmu tava tēva Saula namam, gan viņa radiem, gan viņa draugiem, uzticīgi kalpojis un neesmu tevi nodevis Dāvida rokā, bet tu man šodien pārmet pārkāpumu ar šo sievu! Lai Dievs dara Abneram tā un vēl vairāk, ja es tagad to, ko Tas Kungs Dāvidam ar zvērestu ir solījis, viņam neizdaru, proti, ja es neatņemu ķēniņa varu Saula namam un neuzceļu Dāvida troni pār Israēlu un pār Jūdu no Danas līdz Bēršebai!” Un Išbošets nespēja atbildēt Abneram ne vārda, tādēļ ka tas viņu ļoti bijās.
Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un lika viņam sacīt: “Kam šī zeme pieder? Noslēdz ar mani derību, redzi, tad mana roka būs ar tevi, lai visu Israēlu atgrieztu pie tevis.” Un Dāvids deva atbildi: “Labi! Es ar tevi noslēgšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis, un proti, tu manu vaigu neredzēsi, pirms tu nebūsi atvedis pie manis Mihalu, Saula meitu, kad nāksi mani satikt.” Tai pašā laikā Dāvids sūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla, ar prasību: “Atdod man Mihalu, manu sievu, ko es sev ieguvu par simts filistiešu priekšādām!” Tad Išbošets lika to atņemt viņas vīram Paltiēlam, Laiša dēlam.” (2. Samuēla grāmata 3:1-15)

Jau pirmajā pantā ir rakstīts, ka Dāvids ar katru dienu kļuva stiprāks, bet Sauls – vājāks. Kāpēc? Jo Tas Kungs bija ar Dāvidu, kur vien viņš gāja. Sauls rīkojās ļoti slikti pret Dāvidu. Kā balvu tam, kurš uzvarēs Goliātu, Sauls bija apsolījis savu meitu Merabu par sievu un brīvību no nodokļiem. Dāvids uzvarēja Goliātu, taču Sauls savu meitu izdeva par sievu citam, nevis Dāvidam, jo viņam Dāvids nepatika. Izraēlā tika dziedāta dziesma, ka Sauls nogalinājis tūkstošus, bet Dāvids – desmit tūkstošus. Tāpēc Sauls ienīda Dāvidu un gudroja, kā viņu novākt. Bet tas nemaz tik viegli nebija izdarāms, jo vispirms vajadzēja sabojāt Dāvida reputāciju, kā tas arī mūsdienās notiek. Sauls piedāvāja Dāvidam savu otru meitu Mihalu, par kuras roku Dāvidam bija jānogalina 100 filistieši. Dāvids ar vīriem nogalināja 200 un dabūja Mihalu. Taču Sauls turpināja ienīst Dāvidu, kuram bija jāslapstās no viņa. Pa to laiku, kamēr Dāvids slapstījās, Sauls atkal atdeva Mihalu citam. Gāja laiks, un ir rakstīts, ka Dāvida nams kļuva jo dienas stiprāks, bet Saula nams – vājāks. Tad Sauls un viņa dēls Jonatāns nomira. Dāvids kļuva pats svarīgākais cilvēks Izraēlā. Saula dēlam Išbošetam, kurš valdīja namā, bija karaspēka virspavēlnieks Abners, kuram Išbošets pārmeta, ka Abnera dēls guļ ar mirušā tēva sievu. Abnera rokās bija visa militārā vara. Viņš nepieņēma ķēniņa pārmetumus un vaicāja, vai tad viņš ir suņa galva Jūdā. Abners devās pie Dāvida un apsolīja visu varu nodot viņa rokās (pirms vēl Dāvids kļuva par ķēniņu).

„Un Dāvids deva atbildi: “Labi! Es ar tevi noslēgšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis, un proti, tu manu vaigu neredzēsi, pirms tu nebūsi atvedis pie manis Mihalu, Saula meitu, kad nāksi mani satikt.”” (2. Samuēla grāmata 3:13)

Mihala tika atdota Dāvidam. Laikam viņa bija laba sieviete, jo iepriekšējais vīrs raudādams skrēja Mihalai pakaļ līdz pat robežai. Dāvids bija cilvēks, kurš neļāva sevi apzagt. Neļausim sevi apzagt, iepazīsim patiesību un rīkosimies saskaņā ar to. Augsim lielumā, mācīsimies, apmeklēsim dažādas skolas, grupiņu un draudzi. Tad arī Saula nams ies mazumā. Velnam nebūs varas pār tevi, jo tu zināsi un rīkosies pēc patiesības. Velns nevarēs tev nozagt gan to, kas tev ir, gan to, kas tev vēl tikai ir paredzēts. Ja tev velns ir nozadzis vīru, īsti pareizi nebūtu lūgt Dievam atdot vīru, taču Dievs tev var iedot jaunu ģimeni. Tev ir Dieva spēks, vīzija, svaidījums, radošums, un neļauj velnam nozagt tavu nākotni! Tu pat sapņos neesi redzējis to, ko Dievs grib dot tavā dzīvē. Bet tieši tāpēc, ka tev tas nav zināms, tu to nevari sasniegt. Cik svarīgas ir zināšanas, patiesības iepazīšana un Dieva griba tieši tev. Tu vari atgūt visu velna nolaupīto!

„Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

Un nav dūmu bez uguns. Tie cilvēki, kuri augstu kāpj, ļoti bieži smagi krīt. Iepriekš es jums rādīju Hitlera bildi; viņš ļoti augstu uzkāpa un tajā brīdī sajutās kā Dievs. Taču gravitācijas likumus neviens nav atcēlis. Bieži tie, kuri ir kaut ko sasnieguši, domā, ka viņi var atļauties vairāk nekā citi.

„Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus. Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī. Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši. Netopiet arī par elku kalpiem kā daži no tiem, kā ir rakstīts: tauta apsēdās ēst un dzert un tad piecēlās un sāka diet. Arī nepadosimies netiklībai, kā daži no tiem darījuši un krita vienā dienā divdesmit trīs tūkstoši. Nekārdināsim To Kungu, kā daži no tiem darījuši un gāja bojā no čūskām. Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām. Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Korintiešiem 10:1-12)

Arī es zinu, ka es augstu kāpšu, taču zinu arī to, ka man būs lielāki kārdinājumi un spiediens. Un pirmkārt velns gribēs likt man domāt par sevi, ka es esmu kas īpašs, ka es varu vairāk atļauties nekā citi un tam nebūs negatīvu seku. Tie ir velna meli. Kas stāv, lai pielūko, ka nekrīt, saka Bībele; lai arī cik daudz naudas tev būtu šodien, lai arī cik lieli panākumi vai daudz cilvēku grupiņās, kad tu sāc atslābināties, atceries, ka velns grib tevi apzagt. Pirms tam vienmēr būs pazīmes. Arī Izraēls bija nomaitāts tuksnesī, kaut gan bija izredzēts.

„Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši.” (1. Korintiešiem 10:6)

„Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums.” (1. Korintiešiem 10:11)

Mūsu dzīvēs ir sarkanās gaismas jeb brīdinājumi. Man, piemēram, tikko bija divi brīdinājumi. Otrdien ar līderiem paēdām „Ēlandē”. Pēc tam, lai tiktu virzienā uz Siguldu, uz ceļa bija jāšķērso nepārtrauktā līnija. Piecus gadus atpakaļ es jau samaksāju 20 Ls sodu par šī aizliegtā pagrieziena veikšanu. Kopš tā laika nekad nepārkāpju šo noteikumu un visiem saku, ka te ir “maksas pagrieziens”. Taču pēdējā laikā ļoti negribējās braukt pa tām mazajām ieliņām un tērēt desmit minūtes, lai nokļūtu uz Brīvības ielas, un es vairākas reizes pārkāpu šo noteikumu. Protams, ka sapratu, ka tas nav pareizi, taču es nevienam netraucēju. Un otrdien es atkal to izdarīju. Sieva jau man teica: „Nu tu dod!” Turklāt es redzēju policijas automašīnu. Tā gan nebija ceļu policija. Un es nogriezos viņiem tieši acu priekšā. Aizbraucot līdz nākamajam sarkanajam, dzirdēju sirēnas un balsi skaļrunī. Pienāca policists un sāka vaicāt, kā tad es braucu, vai nezinu, ka tur ir tā līnija. Es neko no viņa neslēpu un teicu, ka zinu šo līniju jau piecus gadus. Viņš mani palaida. Taču stāstam vēl nav gals. Nākamajā vakarā sieva man palūdza pārbaudīt darbībā viņas auto. Siguldā ir tāds stāvlaukums, kur parasti visi slidinās un pārbauda riepas. To vajag darīt, bet tikai tur, kur to drīkst darīt. Es mašīnu pārbaudīju, līdz jau karsta, taču nezināju, ka netālu stāv policijas mašīna. Kad divdesmit minūtes biju slidinājies, izdomājām aizbraukt uz netālo pils dārzu. Es inerces dēļ turpināju līkumos gončīt bez pagriezieniem, līdz pils dārza laukumā apstājos. Tur, signālam skanot, pie manis piebrauca policija un jautāja, kā man sokas ar braukšanas kultūru. Es, protams, teicu patiesību, ka iemēģināju sievas automašīnas riepas. Taču policists atteica, ka tādi iemēģinātāji viņam esot katru dienu un jautāja, vai man ir soda punkti. Atbildēju, ka nav. Paldies Dievam, ka iepriekšējā dienā man tos neuzlika. Policists apskatījās dokumentus un saprata, ka es nemeloju, ka tā patiešām ir sievas mašīna. Viņš brīdināja, ka Gaujas ielā ir daudz tādu, kuri pārliek tiesības šī iemesla dēļ un atlaida mani. Teicu, ka vairs tā nedarīšu. Varbūt nevajadzēja to teikt? Tātad divas reizes mani apturēja un sodu neuzlika. Tas man bija svarīgi. Valsts varas ir ieliktas no Dieva, īpaši ceļu policija. Ir tā, ka es vienmēr esmu bijis priekžīmīgs braucējs, taču laikam sāku zaudēt ožu – sāku domāt, ka mazliet pārkāpt jau varu atļauties, jo punktu man nav, un ja arī būs, tad nebūs pilns komplekts. Zini, es pēc šiem abiem gadījumiem nolēmu braukt prātīgāk, jo Dievs mani brīdināja. Draugs, esi modrs, pavēro visas savas dzīves sfēras – varbūt tu kaut kur nogriez stūrus. Varbūt citur tu atļaujies pārāk daudz to, ko tu nevari atļauties. Arī es pārdomāju visu savu dzīvi, kā es sludinu, rīkojos un pieņēmu nopietnus lēmumus. Neļauj velnam sevi apzagt. Viņš tev čukst: „Tev par pārkāpumu nekas nebūs.” Bet gravitācijas likums darbojas visiem vienādi. Mācies no Dāvida, no Saula, no Izraēla! Lai tevi šis sprediķis iedrošina augt un iet vairumā un plašumā!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Neļauj sevi apzagt, esi modrs!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija