Četru gadu vecumā ar mani notika drausmīgs nelaimes gadījums.
Māsīca, brālēni, mana māsa un es izlēmām cept desiņas. Tā kā māsīcai jau bija padsmit gadu, pieaugušie mums atļāva to darīt vieniem pašiem. Lai būtu mazākas iespējas savainoties, vecāki paslēpa aizdedzināšanas šķidruma pudeli, taču māsīca redzēja, kur tā tika nolikta. Cepot desiņas, mums pietrūka pacietības gaidīt, līdz tās būs gatavas, un māsīca atcerējās par šo pudeli, kuru būtu īstais brīdis likt lietā. Brīdī, kad šķidrums tika liets uz desiņām, pāris šļakatas trāpīja man, kas aizdegās un apdedzināja manu seju un rokas. Liels paldies māsai, kura uzreiz attapās un uzlēja man virsu ūdeni, tā apturot uguni. Toreiz es nesapratu, kas ar mani notiek, jutu tikai neaprakstāmas sāpes. Pieaugušie steigšus mani iesēdināja mašīnā un aizveda uz slimnīcu.
Tiku nogādāta reanimācijas nodaļā, kur ārsti prognozēja vecākiem, ka pastāv liela iespēja palikt aklai, kurlai vai pat nomirt. Kopumā slimnīcā pavadīju apmēram divus mēnešus, kuru laikā man tika veiktas daudz un dažādas operācijas. Arī pēc tam, kad tiku izrakstīta mājās, turpinājās smags atveseļošanās periods, jo man vēl ilgstoši bija jānēsā dīvainas maskas un kakla šina. Manu galvu, kaklu un rokas pārklāja smagu apdegumu rētas.
Kad sākās skolas gaitas, bērni uz mani jocīgi skatījās, citi sāka raudāt, pieaugušie sačukstējās un rādīja ar pirkstiem, pusaudži uz ielas mani apsaukāja par kropli. Kā bērns nespēju saprast, kas notiek, kāpēc tāda attieksme, ko no manis grib, kāpēc viņi izvairās un nevēlas draudzēties. Šajā laikā manī ienāca liela atstumtība, mazvērtība un nepiedošana cilvēkam, kurš bija vainīgs pie notikušā nelaimes gadījuma. Jaunākajās klasēs vēl kaut kā turējos, jo man bija draugi no bērnudārza, taču ar laiku viņi palika tādi paši kā pārējie. Visbriesmīgāk gāja pamatskolas klasēs, jo mani ikdienas apsaukāja ar rupjiem vārdiem, kā spēja pazemoja, un pat sita, līdz biju vienos zilumos. Atceros gadījumu, kad vienaudži bija mani nogrūduši zemē un spārdīja. Tieši tajā brīdī gārām nāca skolotāja, bet viņa izlikās neko neredzam un vienkārši pagāja garām.
Ar laiku manī parādījās aizsargreakcija, es kļuvu agresīva, ļauna, ar šausmīgu raksturu. Ikdienas lamājos, kāvos, pat negribot sabojāju attiecības arī ar tiem, kuri izturējās pret mani labi. Es ienīdu cilvēkus un biju īsts terorists. Esot mājās, gandrīz vienmēr raudāju un meklēju ieganstus, lai neapmeklētu skolu. Vecāki visiem spēkiem centās man palīdzēt, bet skolotājas pārliecināja, ka pati esmu vainīga sava šausmīgā rakstura dēļ, un daļēji tā bija taisnība. Bieži domāju, kāpēc es esmu, kāpēc nenomiru, kad ar mani notika šis nelaimes gadījums. Es ienīdu, nicināju un nerūpējos par sevi. Izskatījos tiešām briesmīgi. Māsīca, kura it kā sabojāja visu manu dzīvi, neatzina savu vainu, bet kopā ar saviem draugiem apsmēja un apsaukāja mani. Es viņu ienīdu no visas savas sirds. Bieži domāju un arī mēģināju izdarīt pašnāvību. Vēlējos, lai cilvēkiem, kuri manu dzīvi padarīja neciešamu, notiktu kaut kas slikts. Lūdzu un bļāvu uz Dievu, lai no rītiem vairs nepamostos, lai nebūtu jāpiedzīvo vēl viena diena ellē virs zemes.
Mamma mani veda pie daudziem dziedniekiem un homeopātiem, kas ieteica dzert dažādas zāles, smērēt smēres, veikt rituālus, bet nekas no tā man nepalīdzēja. Nebija pat ne mazāko uzlabojumu, tikai milzīgs naudas zaudējums ģimenei.
Sāku piedalīties orientēšanās sacensībās, bet drīz vien parādījās sāpes locītavās, tādēļ nevarēju vairs paskriet un citreiz arī paiet. Devos pie ārsta un pēc pārbaudēm man tika atklāts hronisks artrīts visā ķermenī. Kad dzirdēju vārdu hronisks, iestājās panika, jo tas nozīmēja, visas dzīves garumā lietot neskaitāmus medikamentus, ārsta vizītes un gulēšanu slimnīcā. Nezināju, ko darīt, kā dzīvot tālāk? Artrīts padarīja manu dzīvi neciešamu, jo sāpes bija neizturamas. Citreiz pat paliku uz gultas, jo vienkārši nespēju piecelties. Artrīta dēļ gulēju slimnīcā vairākas nedēļas, kur veica sāpīgas procedūras un katru dienu bija jādzer sauja ar zālēm.
Mana dzīve ļoti mainījās, kad ienācu draudzē “Kristus Pasaulei”. Tur cilvēki mani beidzot pieņēma un mīlēja tādu, kāda esmu. Pirmo reizi dzirdēju, ka mani mīl Tēvs Debesīs, kurš atdevis visu par mani. Lēnām mainījos, vairs nelamājos, nekāvos, sāku kontrolēt savu raksturu un dzīvi. Esot draudzē, klausoties mācītāja sprediķus un paklausot mājas grupas vadītājam, sapratu, ka ir jāpiedod pāridarītājiem, jo savādāk Dievs nevar man piedot un dziedināt. Tad sākās lielā cīņa par piedošanu. Trīs gadu garumā katrā mājas grupas sapulcē par mani tika lūgts, neskaitāmas reizes nožēloju grēkus un gāju uz aizlūgšanām draudzē. Piedalījos arī trīs dienu lūgšanu seminārā jeb inkaunterā, pavadīju laiku ar Dievu, lasot Bībeli. Citreiz uz Viņu pat dusmojos, jo man šķita, ka es daru visu iespējamo, bet nekas nenotiek. Daudzas reizes domāju, ka esmu piedevusi, bet, tiklīdz tiku atkal apsmieta vai arī satiku savu māsīcu, nepiedošana bija atpakaļ. Tā tas turpinājās, kamēr nepieņēmu stingru lēmumu piedot. Kādu dienu, tiekoties ar māsīcu, es sapratu, ka šis ir īstais laiks. Piecēlos, piegāju viņai klāt, samīļoju un teicu: „Es tevi ļoti mīlu!” Šoreiz nepiedošana aizgāja, bija sajūta it kā liels akmens novēlās no manis, ko biju nesusi visus šos gadus. Tagad man ir ļoti labas attiecības ar māsīcu, no aizvainojuma nekas vairs nav palicis. Līdz ar nepiedošanu pazuda arī artrīts. Jau apmēram divus gadus man nav nekas sāpējis, un arī ārsts apstiprina, ka esmu vesela. Varu normāli paiet, sportot, varu uzkāpt uz trešo stāvu bez noguruma un bez sāpēm.
Nepiedošana, atstumtība un mazvērtība vairs nevalda manā dzīvē, tagad es pār to valdu kopā ar Jēzu Kristu. Mainoties pašai, arī cilvēki man apkārt mainījās. Šobrīd es mīlu un rūpējos gan par sevi, gan par citiem. Esmu jauns radījums Jēzū Kristū, tas pats, bet tomēr cits. Es piedevu sev un katram cilvēkam, kurš nodarīja man pāri, arī skolotājai, kura vienaldzīgi pagāja garām. Nav vairs rūgtuma, dusmu, tā vietā es jūtu Dieva mīlestību pret katru cilvēku. Man ir paši labākie draugi, ģimene un visuvarenais Dievs, kurš mani mīl un nekad nepametīs.
Esot draudzē, uzzināju, ka par mani tika lūgts jau tad, kad biju maziņa slimnīcā. Saprotu, ka Dievs ir atbildējis uz šo lūgšanu, jo tagad esmu dzīva, vesela, es varu redzēt un dzirdēt.
Daudzi cilvēki ir mēģinājuši mani apturēt meklēt un iepazīt Dievu. Ģimene, radi, draugi un paziņas darīja un vēl aizvien dara, ko vien var, lai es vairs nebūtu draudzē, lai neliecinātu un lai atsakos no Dieva. Citreiz spiediens ir tik liels, ka, šķiet, nevaru vairs izturēt, bet ar mani ir visspēcīgais Dievs, un es spēju visu Tā spēkā, kas mani dara stipru. Ar Dieva spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus. Tagad neviens nemūžam nevarēs mani pārliecināt, ka Dieva nav. Tie ir meli, jo Dievs ir darījis manā dzīvē brīnišķīgas lietas, ko nespēju pat vārdos izteikt.
Daudzi man saka: „Kāpēc tu neizbaudi dzīvi, tu esi tik jauna, izbaudi to, kamēr vēl vari!”, bet es vienmēr atbildu, esmu laimīgāka nekā jebkad agrāk un man nevajag neko citu, kā vien Jēzu. Laime nav alkoholā, cigaretēs, narkotikās, naudā, tusiņos vai attiecībās, laime ir tikai un vienīgi Jēzū!
Gribu tevi iedrošināt, ja tu vēl šaubies, vai Dievs ir, vai Viņš spēj darīt brīnumus, vai Viņš var piedot un izmainīt tavu dzīvi. Tici man – Viņš ir, Viņam nav nekas neiespējams, esmu tam dzīvs pierādījums. Dievs ir reāls, tikai notici tam, un tu redzēsi brīnumus un zīmes. Āmen!
Heidija Oficiere
