Kāpēc tik daudzi cilvēki cieš no mazvērtības, kautrīguma un grūtsirdības? Šķirtas ģimenes, atraidījums no vecākiem un vienaudžiem skolā ļoti ietekmē mūsu pašapziņu un atstāj sekas uz visu turpmāko dzīves gājumu, liekot justies nepārliecinātiem un neapmierinātiem pašiem ar sevi. Dažkārt cilvēki domā, ka pat Dievs šeit neko nespēj mainīt un ka ar mazvērtību nāksies sadzīvot visu turpmāko dzīvi.

Ienākot draudzē “Kristus Pasaulei”, Kristīne uzzināja, ka Dievs vēlas, lai mēs būtu priecīgi un laimīgi, nevis vadītu savas dienas mazvērtībā un nomāktībā. Viņa pieķērās šai vēstij, pieņēma to un viņas domāšana pamazām sāka mainīties. Kādreiz biklā un nomāktā Kristīne šobrīd vada mājas grupiņu Ventspilī un ir pilnīgi brīva no mazvērtības un grūtsirdības. 

Par savu ceļu uz brīvību Kristīne stāsta: “Augu daudzbērnu ģimenē, kur mamma par mums viena pati rūpējās, kā nu mācēja, tomēr man bija kauns par to, ka mums, vairākiem bērniem, ir katram savs tētis. Tas vairoja manī nedrošības sajūtu, kas izpaudās arī attiecībās ar citiem bērniem. Vairāk biju malā stāvētāja, klusais bērns, jo cietu no mazvērtības un nomāktības. Man sāpēja sirds, jo citi bērni auga ģimenēs, kur bija gan tētis, gan mamma. Šķita, ka viņiem ir atbalsts un labklājība, un es domāju, ka esmu sliktāka par citiem, tāpēc centos nekur neiesaistīties un neuzņemties nekādu atbildību.

Vecmāmiņas māsa man bija bieži stāstījusi par Dievu. Pēc iestāšanās augstskolā sāku apmeklēt vietējo draudzi, kur man patika kristīgās aktivitātes. Kādu laiku biju atraisīta un priecīga, taču tad citas lietas izvirzījās priekšplānā. Ģimene un mācības augstskolā man likās svarīgākas, tāpēc es attālinājos no draudzes un Dieva. Atgriezās nomāktība, jo nemācēju tikt galā ar savām emocijām un dzīves grūtībām.

Ikdienišķas situācijas uztvēru un izjutu saasināti, bieži biju nervoza un tas iespaidoja manas attiecības ar citiem cilvēkiem, īpaši tuviniekiem. Kļuvu nerunīga, mocīja iekšēja trauksmes un baiļu sajūta. Bija grūti atklāties cilvēkiem, jo likās, ka viņi mani nesapratīs. Sabiedrībā iemācījos sevi “savākt” un no ārpuses likās, ka ar mani viss ir kārtībā, bet savā sirdī es bieži jutos izmisusi. Bija grūtības uzstāties publikas priekšā, kā arī komunicēt ar cilvēkiem. Biju jūtīga un raudulīga, reizēm mēdzu ļoti apvainoties uz cilvēkiem, varēju nerunāt ilgu laiku, taču iekšēji ļoti mocījos, un tas mani dzina vēl dziļākā grūtsirdībā, kas ar laiku sāka ietekmēt manu fizisko veselību. Parādījās stipras muguras sāpes, bieži sāpēja galva. Pēc ārsta ieteikuma sāku dzert pretsāpju zāles. Tā kā pēc rakstura esmu emocionāla un intraverta, domāju, ka noslēgtība un grūtsirdība ir manas pavadones, ar kurām būs jāsadzīvo visu mūžu. Biju dzirdējusi, ka Dievam ir plāns katra cilvēka dzīvei, bet, tā kā Bībeli lasīju reti, neizpratu, kāds tas ir tieši man. Nezināju, ka Viņš var reāli dziedināt manu dvēseli un emocijas.

Tad kāda radiniece man pastāstīja, ka Dievs maina dzīvi un uzaicināja mani aizbraukt uz draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā. Šajā dievkalpojumā mācītājs runāja par to, ka Dievs var atrisināt ikvienu mūsu problēmu. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs! Tātad, Jēzus var dziedināt no nomāktības un mazvērtības. Visu dievkalpojumu raudāju, tik ļoti Dievs man pieskārās. Pēc neilga laika es ievēroju, ka galvas sāpes vairs nav atkārtojušās! Kopš tā laika neesmu lietojusi pretsāpju līdzekļus. Turpināju apmeklēt draudzi, skatīties svētrunu ierakstus internetā un pieteicos uz draudzes semināru – inkaunteru.

Inkaunterā apņēmos regulāri lasīt Bībeli un lūgt Dievu, ko arī sāku darīt. Atjaunoju attiecības ar savu debesu Tēti. Šeit arī tika lūgts, lai tieku brīva no nomāktības. Un process, kuru Dievs bija iesācis, turpinājās. Rezultātā es ieguvu brīvību no nospiestības, aizgāja arī muguras sāpes. Regulāri lasot Bībeli un klausoties mācītāja svētrunas, mainījās arī mana domāšana un attieksme pret cilvēkiem. Es vairs nebaidos komunicēt, arī par personīgām lietām. Neesmu vairs pārmērīgi jūtīga un nemēdzu regulāri apvainoties. Labprāt tiekos ar cilvēkiem un dalos pieredzē par to, kā Dievs maina dzīvi.

Mani vairs nemoka iekšēja trauksmes un baiļu sajūta. Reizēm gan nākas “pārkāpt pāri” savai iekšējai negribēšanai vai domām no pagātnes, ka es taču neko nevaru. Taču lūdzot un slavējot Dievu, es iegūstu prieku un nekādai nomāktībai vairs nav vietas! Bībelē rakstīts, ka Dieva griba ir, lai esam svētīti un priecīgi.

Agrāk nebūtu iedomājusies, ka reiz es vadīšu mājas grupiņu un kalpošu cilvēkiem. Man nebūtu bijusi drosme uzņemties tik lielu atbildību. Tagad varu droši uzstāties auditorijas priekšā, kas man agrāk radīja lielu stresu un izbailes. Cilvēkiem, kuri dzīvo nedrošībā un nomāktībā, es iedrošinu – ar to nav jāsadzīvo! Jēzus atbrīvo no nedrošības un mazvērtības, lai tu varētu būtu laimīgs!”

Kristīnes Kalniņas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums