Esam atnākuši, lai viens otru satiktu, redzētu, sajustu, saspiestu rociņu vai apķertu, un tā ir svarīga lieta, tā ir svarīga vajadzība katram cilvēkam – būt pieņemtam, būt savā vietā, būt tur, kur tu esi piederīgs. Un draudze ir mūsu mājas, un šī ir mūsu draudze, un mums ir vislabākā draudze, un kāpēc tad tu būtu atnācis, ja šī nav labākā draudze, kāpēc tu nāc šeit, jo svētdienā ir tik daudz atvērtu vietu. Bet tu esi šeit, acīmredzot, Dievs ir pateicis, ka šī ir tava ģimene, tava māja, tava vietiņa, un tas ir tik forši un labi būt mājās un būt kopā ar draugiem, brāļiem un māsām, un ar pašu Dievu, pašu Debesu Tēvu. Un Svētais Gars ir mūsu vidū un darbojas, un Viņam vienmēr ir kaut kas svaigs, vajadzīgs priekš katra no mums mūsu situācijās, mūsu dzīvēs, un Dievs ir šeit, lai ar mums runātu, lai ar mums dalītos. Un tēma, par ko es gribu šodien runāt, ir par stresu. Ir pazīstams tāds īss vārdiņš – stress? Vīriešiem arī pazīstams ir šis vārds, vai tikai sievietēm ir šāda problēma? Un tēmas nosaukums ir: “No stresa uz svētību.”

Un sākumā būs dažas lietas, ko izlasīju, zinātniskas jeb teorētiskas par to, kas tas stress tāds ir. Mums visiem ir kaut kāds priekšstats, ka stress ir slikti. Kad esi nobēdājies, tad tu parasti saki: “Man ir stress.” Kas tad īsti ir stress?

Stress ir mūsu ķermeņa reakcija uz apkārtējās vides kairinājumu, ko rada noteikta situācija vai notikums. Šī reakcija var būt fiziska vai garīga, vai emocionāla.

Kas tas tāds kairinājums varētu būt? Es to salīdzinu ar tādu lietu, kad tev kurpē vai zābakā ir iekritis akmentiņš un, kad tu ej, tu jūti, ka tev tur grauž, un, ja tu to neizvilksi ārā, neizkratīsi, tad tev pušu būs zeķe, un pēc tam arī tava āda būs pušu. Tas ir kaut kas, kas tev berž, traucē un nav patīkami. Stress nav patīkama lieta. Kas vēl ir stress? Stress sākas ar satraukumu. Ja satraukums pieņemas spēkā, tas rada spriedzi. Organisms ir paredzēts šādai secībai un parasti labi ar to tiek galā, bet, ja šādas spriedzes epizodes atkārtojas atkal un atkal, tad rodas stress, un, ja šis stress turpinās un netiek pārtraukts, tad tas kļūst bīstams ne tikai tavām emocijām, bet vispār tavai veselībai, arī tavai fiziskajai veselībai. Un ko saka statistika? Stress principā skar katru planētas iedzīvotāju, bet, piemēram, Latvijā ir veikta aptauja darbspējīgajā vecumā un vairāk nekā puse jeb 59% aptaujāto cilvēku saka, ka viņi izjūt paaugstinātu spriedzi un paaugstinātu stresu tieši savā darba vietā. Tātad, tu ej uz darbu jau ar kaut kādu trauksmi, kaut kādu negatīvu sagaidīšanu, tas nav forši vai ne? Par Eiropu ir tādi dati, ka 75% iedzīvotāju arī izjūt dažādas stresa situācijas un atzīst, ka tas negatīvi ietekmē viņu ikdienas uzvedību. Un ko tas nozīmē – negatīvi? Ko cilvēki stresā dara? Ir daļa, kuri sāk nenormāli ēst, ēst un ēst un nav nomierināmi, un no stresa dažreiz pat uzbarojas. Ir cilvēki, kuri vispār neēd un sāk dzert daudz kafijas vai sāk pat smēķēt tie, kuri to nav darījuši, un domā, ka tas palīdzēs tikt vaļā no stresa, bet tas nav ilglaicīgs risinājums, tas varbūt tikai uz mirkli dod kaut kādu apmierinājumu, bet tas tev nenoņem šo te stāvokli un sajūtu lielākā laika periodā.

Visbiežāk mums stress asociējas un saistās ar kaut ko negatīvu, ar kaut ko sliktu, bet izrādās, ka arī stresam var būt pozitīva ietekme uz mūsu dzīvi, ko tas nozīmē? Piemēram, ja tev ir bijusi kāda īsa stresa situācija un ir jāpieņem kaut kāds lēmums, bieži gadās, ka tieši tad atnāk vaļā tāds kā otrais prāts vai otrā elpa un rodas kaut kādi risinājumi, ko darīt tieši tagad. Un arī tāds normāls stress palīdz tev koncentrēties, savākties, un ir normāli, ja tev jāiet cilvēku priekšā runāt vai dziedāt, ja tev ir kaut kāds zināms stresa līmenis, tam tā ir jābūt, jo tas palīdz tev savākties un sakoncentrēties. Ja tu ej cilvēku priekšā lūgt, sludināt vai dziedāt un tev vispār nav stresa, nu, ja tu to jau 100 gadus dari, tad varbūt savādāk, bet, ja tā nav tāda ikdiena, tad ir normāli, ka tev ir normāla stresa pakāpe, un tas pat tev palīdz organizēties, darīt lietas pat vēl labāk. Savukārt, ja stress jau kāpj pāri līmenim, kad tev domas nobloķējas, tev ir melnais caurums, tu nevari atcerēties vispār, ko tu gribēji teikt, tad tas jau kļūst pāri mēram un veidojas negatīvs stress. Un kad mēs ar organismu nespējam piemēroties šiem trauksmes signāliem, kas izraisa šo te stresu, tad šāds stress nevis mūs organizē, bet tieši otrādi, dezorganizē, rada haosu, apjukumu, melno caurumu, nomāktību, bailes, bezizejas sajūtu, tev gribas, lai tā vienkārši nav, lai tas pazūd no tavas dzīves un tu tanī situācijā esi bezpalīdzīgs. Ilglaicīgam, hroniskam stresam ir ietekme uz visu mūsu organismu: gan mūsu emocionālo, gan fizisko, gan mentālo pusi.

Pie kādām organisma sistēmām izpaužas stress organismā? Smadzenēs un nervu sistēmā – tev pazūd enerģija, tev ir galvassāpes, reiboņi, izmisuma sajūta, nomāktība, nervozitāte un tā tālāk. Var ietekmēt arī sirds un asinsvadu sistēmu – tev ir sirdsklauves, paātrinās sirdsdarbība, pieplūst sarkani vaigi, ir sarkana seja. Stress ietekmē arī gremošanas sistēmu – kādam pirms eksāmeniem sākas caureja. Nav bijis tā, ka tev ir “vieglas kājas”, bieži jāapmeklē tualete stresa situācijās? Kā arī vispār var sākt sāpēt vēders. Tāpat ietekmē arī endokrīno sistēmu, ietekmē ādu, no uztraukuma var uzmesties visādi pleķi. Un var radīt ietekmi arī uz skeletu un muskuļu sistēmu – zobu griešana un tamlīdzīgas lietas. Un kam vēl uzbrūk stress? Mūsu imūnsistēmai. Es arī atceros, kad man bija eksāmenu laiki un bija kaut kādi stresi, tad es ēst vairs negribēju, man nokrita svars un arī kaut kādi pleķi uzmetās, kas man niezēja, tas viss, kas ir rakstīts, tas reāli arī notiek, kad ir liels stress, tas izpaužas arī tīri fiziski tavā ķermenī, jo imūnsistēma kļūst vājāka, stress tai uzbrūk. Ja mūsu stress ir ilglaicīgs, hronisks, ar kuru mēs netiekam galā, tad es uzskatu, ka tas mums ir tāds liels, nopietns ienaidnieks. Un tas nav tāds ienaidnieks, kuru var uzveikt vienā dienā, ar vienu knipi, tas ir tāds, kur mums ir jāmaina sava attieksme, domāšana, rīcības un uzvedības veidi, lai šīs lietas savā dzīvē mēs varētu uzvarēt, lai tas mūsos nerada dažādas slimības un visu pārējo, kas tam visam seko.

Mums ir Bībele, un mēs nākam runāt nevis kaut kādas fizioloģijas un tamlīdzīgas lietas, bet, tā kā mēs esam cilvēki, kuriem ir ķermenis, visas lietas skar arī mūsu citas lietas un arī ķermeni, bet atbildes un risinājumus mēs meklējam Dieva vārdā, pie Dieva, un Viņam ir atbildes, ir risinājums. Bībelē ir ļoti, ļoti daudz vietu un lietu, ko mēs varētu lasīt un tikt stiprināti tad, kad mums ir stresa situācijas, bet mēs vairāk pievērsīsim uzmanību 23. psalmam, jo tas ir tāds kā standarts jeb modelis, kā tu vari cīnīties ar savu stresu. Bet vispirms es vēl uzskaitīšu dažas lietas, kas vispār pasaulē izraisa un rada tik daudz stresa. Varbūt tas nebūs tā, ka tikai par vienu konkrētu cilvēku, bet vispār kopumā.

1. Raizes ir viena no galvenajām lietām, kas cilvēkos izraisa stresu. Kādas cilvēkam ir galvenās raizes? Ko tu ēdīsi, ko dzersi, ar ko tu ģērbsies, kur dzīvosi, kas ar tevi notiks šodien, rīt un parīt. Arī kad ir notikuši kādi notikumi, tu pārdzīvo, uztraucies, un bieži vien mums liekas, ka nu tā problēma, kas mani šobrīd ir skārusi, tā ir tik liela, tik milzīga, bet, kad paskatāmies atpakaļ pagātnē, tad redzam, ka tās mūsu milzīgās problēmas, kas mums tajā brīdī šķita kā nenormāli liela, neatrisināma problēma, mēs to esam jau aizmirsuši. Citreiz paiet nedēļa, mēnesis, gads, tu vispār neatceries, ka tev bija tāda problēma, par kuru tu vispār baidījies skaļi runāt. Tās lietas, par kurām mēs tagad cepamies, satraucamies, nervozējam, plēšam matus, tās pēc brīža būs neaktuālas, un varbūt nevajag arī tik ļoti tās pietuvināt, it kā tās būtu vienīgais, ar ko tu vari tagad nodarboties, tā tava milzu problēma, jo tā pēc tam pazudīs, bet tava nervu sistēma un ķermenis ir svarīgāks, tāpēc domā arī par sevi un nedomā tik ļoti daudz par to savu raizi, bēdu.

2. Steiga. Pasaulē viss kļūst arvien ātrāks, ātrāks, ātrāks un ātrāks, un ko dara ātrums? Rada stresu. Un atcerējos vienu piemēru no savas dzīves. Esmu es, un ir Sandija, un mēs Sandiju pazīstam, ka viņa ir ļoti ašs, ātrs cilvēks. Un viņa pirms daudziem gadiem bija ciemos pie manis un mēs laikam kaut ko gatavojāmies kopā ēst taisīt, un viņa virtuvē sāka kaut ko taisīt, sāka darboties, un viņa tad ātri uz vienu pusi, tad uz otru pusi, un es sapratu, ka es nevaru vairs pieslēgties, es apsēdos un sapratu, ka es neko nedarīšu, lai dara Sandija, jo viņas ātrums mani pilnīgi sasaistīja, kaut gan es nejūtos, ka es būtu drausmīgi lēns cilvēks. Tas tāds smieklīgs piemērs, bet mēs redzam, ka viss tiek darīts, lai visas lietas varētu izdarīt ātrāk. Kādreiz cilvēki vispār visur gāja ar kājām, tagad jau lido ar lidmašīnām un ar helihopteriem, un ar kosmosa kuģiem, un viss mums ir izdarīts, lai mēs varētu ātrāk. Mums ir kafijas automāti, ēdienu ved uz mājām, tev pat nav tas jāpagatavo, nav vairs trauki jāmazgā, tev vispār nekas nav vairs jādara, tikai jāpelna nauda, ja nauda ir, tad viss notiek. Steiga un ātrums arī ir viens no faktoriem, kas pasaulē cilvēkos rada lielu stresu.

3. Globalizācija rada stresu. Vēl viena globāla stresa izpausme ir tā, ka cilvēki kādreiz dzīvoja pa visu planētu: laukos, pilsētā. Laukos dzīvoja daudz, daudz cilvēku un, kā mēs zinām, tad tagad Latvijas laukos dzīvo daži cilvēki, skolas arī vairs nevajag, visu slēdzam ciet, jo cilvēku vairāk nav, un tā koncentrācija ir pilsētās. Un mēs zinām, ka Rīgā dzīvo, es nevaru pateikt skaitļus, bet es uzskatu, ka puse no Latvijas iedzīvotājiem dzīvo vienā pilsētā, vienā Rīgā, un mēs neesam nekāda megapole. Pirms kāda laika miljonu pilsēta bija, piemēram, Londona, bet tagad ir pagājuši gadi un miljonu pilsētas pasaulē jau ir 500. Piemēram, ir tādas mega pilsētas kā Mumbaja, Tokija, Mehiko, kur dzīvo 35-36 miljoni cilvēku. Mēs Latvijā esam 1,2 miljoni cilvēku. Tur pat līdz pilsētas galam nespēj aizbraukt, jo tas ir tik tālu un tas ir tik daudz, tur ir milzīgi pūļi ar cilvēkiem. Daudz, daudz cilvēku. Ko dara daudz cilvēku? Veido daudz un lielus sastrēgumus. Kad cilvēki brauc sastrēgumā, vai viņi ir šausmīgi laimīgi? Sievietes ir priecīgas, jo viņas visu var izdarīt, ko nepaguva mājās izdarīt, piemēram, uzkrāsoties, uzvilkt zeķubikses, kurpes un visu pārējo. Vīriešiem parasti nepatīk sastrēgumi un tas izraisa stresu, negatīvas emocijas pret apkārtējiem, dažu brīdi arī pret ģimenes cilvēkiem. Sastrēgumos, protams, arī tērējas vairāk degvielas. Globāla lieta, kas arī rada stresu, ka mums ir mega, mega izvēle. Ja kādreiz senos laikos tu iegāji veikalā, es nesaku, ka tie bija ļoti labi laiki, bija tikai viena tipa džemperi, bikses, labi ja tu vēl tos varēji dabūt. Tagad tu aizej uz veikalu un tev no simtiem džemperu ir jāizvēlas viens. Mums ir milzīga izvēle it visā. Tev gandrīz par katru tēmu ir jāskrien pie ekspertiem, lai tu zinātu, ko tev darīt, ņem to vai to. Tas it kā ir forši, bet tajā pašā laikā tas rada atkal stresu.

Vēl viena lieta, ar ko daudzi saskaras, ir privātuma zaudēšana. Tas nozīmē, ka tavi dati, kaut arī ir likumi, kas nenormāli aizsargā tavus datus, bet patiesībā tavi dati kļuvuši pieejamāki nekā jebkad agrāk. Daudzi sastopas ar to, ka zvana, raksta un tiek izkrāptas naudas summas no cilvēkiem, cilvēki tiek apmuļķoti. Kaut kur un kaut kādā veidā tavs telefona numurs vai tavi dati ir nopludināti, tad cilvēki pilnā mērā nevar justies droši par savu privātumu. Mums visiem ir telefoni, retam vēl palicis podziņu telefons. Kas ir šajos jaunos telefonos? Es nepārspīlēju, ka viņos ir noklausīšanās ierīces. Pirms nedēļas man meitene no draudzes rādīja, ka viņai ir ausu aizbāžņi, viņa parādīja un stāstīja, cik forši tie ir, ka, aizbāžot ausis, tik labi var gulēt, neviens netraucē, nav neviena trokšņa. Es nekad par tādiem neesmu interesējusies, neko telefonā un internetā neesmu meklējusi par ausu aizbāžņiem. Pārnākot mājās un atverot Instagram, Facebook, man nāca reklāmas par ausu aizbāžņiem. Vēl saprastu, ja es būtu meklējusi informāciju par tiem, tad tiek piedāvāta informācija, ko kādreiz esi meklējis. Tā nebija vienīgā reizi. Kaut kad braucām mašīnā un runājam, ka jābūt taču reālam, jādzīvo reāli, pēc tam atvēru internetu un YouTube piedāvāja sprediķi „Esi reāls”, sludina Mārcis Jencītis. Tā kā tas mūsu privātums ir ārkārtīgi pārspīlēts un nosacīts. Mums ir jāparaksta, ka mūs drīkst vai nedrīkst fotografēt, bet tajā pašā laikā mūsu dati tiek izpētīti, novēroti. Piemēram, visas Paldies un Rimi kartes pēta mūsu uzvedību, ko mēs pērkam, cik mēs pērkam, lai varētu tālāk ar mums nodarboties savos nodomos.

4. Globālāku stresu vēl rada, tas, ka šodien ir izplatītas dažādas ticības, dažādi dzīves modeļi, dažādi dzīves veidi, partneru veidi, dažādu tualešu veidi dažādiem dzimumiem. Šobrīd mums ir tāda sabiedrība, ka visi un visiem ir visvisādīgākās tiesības un visi uz visu var pretendēt. Vēl liela problēma, ka notiek migrācija un Eiropā ieplūst pilnīgi savādāki cilvēki ar savādāku ticību, domāšanu. Kas notiek? Eiropas pilsētās notiek milzīgas problēmas, tur cilvēki nevar sevi pasargāt. Tur imigrantu cilvēki uzbrūk, apzog, nodara miesas bojājumus un policija nespēj pasargāt. Cilvēki nevar justies droši. Diemžēl, tas iet vairumā un tas rada lielu stresu cilvēkos.

5. Vēl viena lieta ir – bailes no nākotnes. Tās kopumā ir lielākajai daļai cilvēku, jo tu jau nezini, ko tev nesīs rītdiena, tāpēc dabiski, ka mums ir kaut kādas bažas. Kas būs? Vai viss būs labi? Vai viss sanāks? Vai es būšu vesels? Vai man būs mājas, darbs, finanses? Ir ļoti daudz dažādu lietu, kas gan tādā lielākā mērogā, gan šaurākā mērogā rada cilvēkos stresa sajūtu un ilgstošu stresu.

Tad mēs ejam pie mūsu galvenajām zālēm – 23. psalma. Šis psalms sastāv tikai no sešiem pantiem. Tajos Dievs mums atklāj, kā mums rīkoties šādās situācijās. Es domāju, ka daudzi šo psalmu zina no galvas. Ar šī psalma vārdiem ir sarakstītas dziesmas. Ir labi Dieva vārdu citēt, Dieva vārdu skaļi izrunāt un apliecināt, jo tad, kad tu vārdu runā, tu sludini sev, tavas ausis dzird to, ko tu runā, un tas tevī rada ticību, tas izmaina atmosfēru, kādā tu tanī brīdī esi. Tad, kad tev ir šīs stresa situācijas, apliecini Dieva vārdu, runā to un sludini sev.

Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr. (Psalms 23)

Tas ir tas, ko Dieva vārds saka mums. Tur ir tik daudz labu lietu, kas ir paredzētas mums, īpaši šajos grūtajos brīžos. Šis arī ir viens no populārākajiem psalmiem, jo ne velti, kad tu lasi šo psalmu, apliecini, ka tas dod cilvēkam mieru, stabilitāti, Dievs ir nomodā par tevi, Viņš par tevi domā. Šis ir modelis, kā tu vari tikt galā ar savu stresu, savām stresa domām. Ir doma, ka ne vienmēr, tas ko tu ēd, padara tevi neveselīgu. Tas, kas tevi saēd, ir šīs domas, nomāktība, stress – tas tevi padara neveselīgu. Ja tu zini, ka tavā dzīvē ir tādas lietas, tad ir labi pētīt un meklēt, kā ar tām tikt galā.

Būs septiņi garīgi ieradumi, kā mazināt stresu, kā novirzīties nost un domāt par pareizām lietām.

1. Raizes. Ko mēs varām darīt ar raizēm? Šeit ir svarīgi, ka tu skaties uz Dievu, ka Viņš ir tas, kurš zina un piepilda visas tavas vajadzības un, ka tu novērs fokusu no cilvēkiem, ka tava sagaidīšana nav tikai no cilvēkiem – tavas ģimenes, vīra/sievas, bērniem, vecākiem, kolēģiem, līdera, bet, ka tu vērs savu sagaidīšanu, un tavas vajadzības pilnībā var apmierināt tavs Dievs. Tas samazina tavu stresu, tas samazina arī to spiedienu, ka tu gaidi, ka citiem cilvēkiem kaut kas ir jādara tavā labā. Vēl svarīga lieta – nekad neliec visu savu drošību, paļāvību uz lietām, cilvēkiem, kas var tev tikt atņemti, jo mēs zinām, ka pasaulē nekas nav mūžīgs un patstāvīgs. Bet tavas attiecības ar Dievu, tavu ticību Jēzum Kristum nevar neviens atņemt, ja tu pats Viņu nenomet malā. Tāpēc tas ir kaut kas, kas ir tik stabils, kurš tev palīdzēs iziet cauri jebkurām vētrām. Tas ir tas, pie kā tu tveries un pie kā tev vajag tverties, un ne tikai, kad tev ir grūtais brīdis, tveries tad, kad tev ir normāla dzīve. Apzinies, ka Dievs ir pats lielākais, stabilākais, kas nekad netiks no tevis atņemts un tu no Viņa! Atceries, ka nav neviena cilvēka, kurš varētu pilnībā apmierināt tavas vajadzības.

[..] Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. (Psalms 23:1)

Te rakstīts, ka netrūks nenieka. Tavs Gans par tevi rūpējas, gana tevi. Tāpēc tu savā ikdienā vari to apliecināt, ka Dievs tevi apgādās, Viņš par tevi parūpēsies, nevis ka tu visu spiedienu liec uz cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka Dievs tev no debesīm metīs zelta gabalus, bet ir svarīgi, ka tava sirds uzticēšanās ir uz pašu Dievu. Viņš pēc tam lieto apstākļus, cilvēkus, lai šīs lietas risinātu. Tāpat Dāvids šeit nevērš fokusu uz cilvēkiem, bet skatās uz Dievu, pielūdz, slavē savu Dievu, un viņš zina, ja viņam ir Dievs, tad viss būs kārtībā.

2. Man jāpaklausa Dieva instrukcijām par atpūtu. Daudz stresa mums rodas, kad mēs neatpūšamies, kad mēs kā vāvere ritenī skrienam un skrienam, darām un darām, kārtīgi neizguļamies, nosnaužamies četras, piecas stundas, piecas varbūt kādam ir daudz. Mums diennaktī ir 24 stundas, un cilvēkam normāls miegs ir septiņas vai astoņas stundas, tas ir laiks, kad tu vari normāli atjaunoties, būt mierīgs, priecīgs un sagaidīt jaunu dienu ar smaidu. Ne velti mums Bībelē ir desmit baušļi, uz kuru pamata ir taisīta visa likumdošana. Viens no svarīgākajiem baušļiem ir par sabatu, ka ir jāatpūšas. Dievs zināja, kādi mēs esam un ka mums ir vajadzīga atpūta. Sabats ir tavam labumam, lai tu neizdegtu, lai nesaslimtu. Tu varbūt domā, ka tu esi tik nenormāli spējīgs, spēcīgs, ka vispār nav vaļas, ka tu nevari domāt par atpūtu, brīvdienām, tev tikai jāstrādā, jāstrādā. Ja tu tikai strādāsi, tad ķermenis pats izdomās, ka pietiek, ka piespiedu kārtā ir jāatpūšas, tad tā atpūta nav tik forša, kā tu gribētu, jo kad tu saslimsti, tad nav forši.

Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. (Psalms 23:2)

Angliski “ganīties” arī ir “noguldīt”. Kad gotiņas, aitiņas ganās, tad ganīšanās nenozīmē, ka viņas visu laiku kaut kur skrien, bet ganīties nozīmē, ka arī apguļas, jūtas labi, gremo savu zālīti, pārdomā dzīvi, sildās. Arī mūs Dievs nogulda, lai mēs varam atpūsties. Dieva plānā ir tāda lieta. Trīs lietas, kas mums ir jādara sabatā. Nav runa par sabatu draudzēs un konfesijās, ka tikai sestdienā ir sabats, ja ir sestdienā, tad ir pareizi, ja nav sestdienā tad nav pareizi. Nav būtiska tā diena, bet ir būtiski, ka ir viena diena nedēļā, kuru tu velti atpūtai. Ko ir jādara šai dienā? 1) Pirmā lieta ir ķermenim fiziska atpūta, ka tu neskrien, nelec un ka tu nedari savus ikdienas strādāšanas darbus. 2) Otra lieta, ka tu savu garu caur slavēšanu, caur pielūgšanu fokusē atkal uz Dievu. Tā ir diena, kurā tu atkal atvelc elpu un domā, pagaidi – man atkal ir jākoncentrējas uz Dievu. Tu varbūt esi skrējis, skrējis pa nedēļu un šajā dienā saki: “Es pielūgšu Dievu, es slavēšu Dievu.” Tev vēl varbūt velkas līdz pa nedēļu visas tavas problēmu astes un tagad tu vari teikt sev: “Viss pietiek, tagad es koncentrējos uz Dievu.” Pielūdz Dievu, slavē Dievu un tavs stress arī atkāpsies. 3) Trešā lieta, ko mēs darām sabatā, mēs arī savas emocijas atjaunojam jeb uzlādējam. Ko tas nozīmē? Emocijas ir mūsu dvēseles daļa, un kad mēs darām kādas foršas lietas, kas nav tā mūsu strādāšana, piemēram, hobijs vai sports, kaut kādas foršas lietas, kas tevī rada labas un pozitīvas emocijas. Tas viss ir katram vienam nepieciešams, tāpēc ka tu esi radīts kā gars, dvēsele un miesa. Tāpēc ir jārūpējas par visām šīm daļām, kuras Dievs mums ir devis. Mums par tām ir jāatbild. Ja Dievs ir ierakstījis, ka ir vajadzīga viena diena atpūtai, tad tu arī tiešām to dari.

3. Uzlādē savu dvēseli ar skaistumu. Arī interesants punkts. Skaistums mūs motivē, ietekmē un rada mūsos labas emocijas. Ja Dievam nebūtu bijis svarīgi, lai mēs dzīvojam skaistā vidē, Viņš varēja radīt zemi kā mēnesi, kur nekā nav, kaut kādi krāteri, kaut kādas bedres. Mēs zinām, ka Dievs radīja mūsu zemi, ka mums ir neskaitāmas sugas, putni, dzīvnieki, visādas puķes un viss, viss ir, ko pat nav iespējams uzskaitīt, un droši vien arī viss līdz galam nav izpētīts. Pavisam nesen, man liekas, pirms nedēļas, bija viena saulaina diena, tāda riktīgi saulaina diena. Pēc tam es skatos, ka cilvēki salikuši pilnu Facebook ar bildītēm ar saullēktu, ar saulrietu, pa dienu kaut kur kāds ir bijis. Kāpēc? Kāpēc tieši tajā dienā ir tik daudz cilvēku salikuši bildes ar dabu? Tāpēc ka tev ir prieks, daba tevi uzlādē un īpaši saulains laiks, tas tev nes labas emocijas. Un tas nav mazsvarīgi, tas nav maznozīmīgi. Mums ir vajadzīgs dabas skaistums, ko Dievs ir radījis, un arī skaistums, ko rada cilvēki, tas arī mūs iepriecina un uzlādē. Savukārt, neglītas lietas uzdzen stresu, kad tu redzi nesakārtotus ceļus ar drausmīgām bedrēm. Es domāju, ka tie, kas brauc ar mašīnām, ļoti labi zina, ka dažās ielās vienkārši uzreiz uzdzen stresu un sarkanus vaigus, jo bedres ir drausmīgas. Ne tikai bedres, ir daudz neglītu lietu, kas ir apkārt un kas absolūti tevi neiedvesmo, visādas miskastes uz ielām izgāztas un tamlīdzīgi. Tur, kur nav skaisti un nav tīrs, cilvēkiem nepatīk braukt un nepatīk tur ceļot. Cilvēki brauc tur, kur ir smuki, tur, kur ir skaisti, kas tevi iedvesmo. Kāpēc tev braukt uz vietām, kas tevi neiedvesmo? Redziet, pat tikai tad, kad mēs iedomājamies par atpūtu pie jūras vai par atpūtu pie ezera, kā nu kuram patīk, jau tajā pašā brīdī tevi pārņem forša sajūta. Es atceros, ka kādreiz es strādāju pedagoģiskās iestādēs, mums vienmēr brīvlaiks jeb atvaļinājums bija kā likums vasarā. Ne vienmēr strādājot bija tādas ļoti foršas sajūtas. Tad, kad bija ļoti slikta sajūta jeb stress, kā es sevi mierināju? Tieši tā kā šeit, es iztēlojos, kad man būs vasara un es nedomāšu ne par vienu bērnu, ne par vienu skolotāju, ne par vienu vecāku, es gulēšu pie jūras un man būs labi, un es baudīšu to prieku un mieru. Tikai tas, ko tu iedomājies par kaut kādām skaistām, foršām lietām, tev jau tas atnes labas sajūtas, labas emocijas, kas ir vajadzīgas arī tavai dvēselei.

Par šo pašu tēmu daži ieteikumi, ko tev darīt. 1) Dodies ārā katru dienu, izej pastaigājies, pat ja tu nekur tālu nedrīksti iet. Izej kaut vai pagalmā paskatīties uz kokiem, tas tev palīdzēs pārslēgties, jo nogursti, kad tu esi vienā vietā un trinies ap savu istabu, izej laukā un tas arī tev stresa līmeni mazinās. 2) Sāc dienu nevis ar medijiem, nevis ar televizoru, kuru tu uzreiz ieslēdz, kurš tev bļauj pa visu dzīvokli jaunākās ziņas un kas briesmīgs ir noticis Amerikā, un kas ko ir nošāvis, un tā tālāk. Tas nav foršs sākums dienai. Tu sāc dienu ar to, ka ņem tu Dieva vārdu jeb Bībeli, ieslēdz slavēšanas mūziku un pielūdz Dievu. Tas ir ne tikai vienkārši ķeksīša pēc labi, bet tas ir vajadzīgs tev pašam kā cilvēkam, jo tas tevi stabilizē un normalizē, un tu šajā dienā izej ar mierīgu prātu, mierīgu sirdi un tu spēj cilvēkam trolejbusā, kurš tev uzkāpj uz kājas, pasmaidīt, nevis viņu nolamāt un uzbļaut kaut ko. Tas arī ir ļoti, ļoti svarīgi, ka tu savu dienu iesāc ar Dieva tuvumu, ar Dieva klātbūtni, ka tu piedzīvo Dievu. Tas milzīgi iespaido arī tavu stresa līmeni.

Kad es strādāju tajā pedagoģiskajā iestādē, tur darbiņš sākās jau septiņos no rīta. Es centīgi centos pavadīt laiku ar Dievu un es cēlos apmēram četros vai četros divdesmit, lai man būtu tās divas stundas laika ar Dievu. Tad bija tā, ka fiziski es to varēju izdarīt divas, trīs dienas. Ceturtajā dienā tas vairs fiziski nebija iespējams, jo man pietrūka miega. Ja tajā rītā biju atradusi laiku pavadīt ar Dievu, tad bija daudz vieglāk to dienu izvilkt līdz galam. Izvilkt slikti skan, izturēt ar smaidu uz lūpām, jo tu visu laiku esi kontaktā ar cilvēkiem, ar daudziem cilvēkiem, ar maziņiem cilvēkiem, gan ar lieliem cilvēkiem, ar kolēģiem, kad visi kaut ko sagaida no tevis un prasa tev. Tas no tevis prasa enerģiju, daudz enerģijas, un tad kad tu esi pavadījis laiku ar Dievu, tu daudzas lietas vari daudz mierīgāk panest un izturēt, un būt pozitīvs.

Vēl kāds ieteikums: 3) Ieskauj sevi ar skaistām lietām. Dari tā, lai tavās mājās visapkārt ir smuki un skaisti, tā lai tev patīk. Izmet ārā visas savas vecās lietas, par kurām tu domā, ka kādreiz saimniecībā noderēs. Ir pilnas atvilktnes, pilni skapji ar visādām mantām, ar domu, ka kādreiz noderēs saimniecībā. Vienkārši pārskati to un izsvied ārā, atbrīvo savu apkārtni un ieliec tur foršās lietas, ieliec skaistas lietas, kas tevi ietekmē pozitīvi, kas tevi iepriecina. Un vēl kādi ieteikumi: 4) Sāc zīmēt vai gleznot, sāc spēlēt kādu mūzikas instrumentu, arī tas ir kaut kas, kas noņem tavu stresa līmeni. Tu, piemēram, pārnāc no sava stresainā darba mājās, paņem savu ģitāru un sāc slavēt Dievu, tas ir vēl savādāk, ja tu vienkārši ieslēdz, lai cits dzied – tu pats dziedi. Lai slavētu Dievu ar ģitāru, vajag iemācīties 2-5 akordus. Es tieši tā arī sāku. Es gribēju slavēt Dievu, man likās tā šausmīgi dīvaini, ka es tur mājās viena pati kaut ko dziedu Dievam. Tad es redzēju, ka draudzē, kur es tajā laikā biju, puiši daudz spēlēja ģitāras, un es noskatījos, ko viņi tur dara. Paprasīju dažus akordus, viņi uzzīmēja, kā kur kādi pirksti jāliek, un es iemācījos četrus, piecus akordus. Tad visas tās dziesmas, kuras es zināju, liku tām klāt ģitāras spēli un es dziedāju. Pēc tam man tā ģitāra noderēja un, galu galā, es šeit, šajā draudzē, nokļuvu caur ģitāru. Tev nevajag domāt tikai tad, ja es perfekti gleznošu, perfekti spēlēšu ģitāru, perfekti to un perfekti šo, tu to dari, jo tu pats arī esi svarīgs, pats arī esi Dieva templis un tev, pirmkārt, ir jādomā par sevi, jārūpējas, lai tu labi justos. Lai tev būtu labas domas, labas sajūtas, tu vispirms palīdzi pats sev. Ja šādas lietas tev var palīdzēt, tad kāpēc to nedarīt. Interesanti, ka visvairāk dziesmu jeb mūzikas sarakstītas tieši attiecībā par Dievu. Visos agrākos laikos bija Bahs, Hendelis un tā tālāk, mūzikas vēsturē neesmu spēcīga, bet tur bija mūzika un visādi instrumentālie gabali, kas bija paredzēti Dieva slavēšanai. Tāpat arī dziesmas par Jēzu mūsdienās tiek turpināts rakstīt un rakstīt. Ļoti daudz mūzikas ir tieši Dievam par godu. Ir sarakstītas grāmatas visvairāk par Jēzu un kā iepazīt Jēzu. Pat vizuālā māksla, kas mums visiem ir zināms, Svētā vakarēdiena glezna, kur sēž Jēzus ar saviem mācekļiem pēdējās vakariņās. Daudzas gleznas ir par eņģeļiem un viss kaut kas ir ņemts, iedvesmojoties no Bībeles. Māksla arī lielā mērā ir radīta Dievam par godu. Beidzamajos laikos cilvēkiem kaut kas ir sajucis un daudz ko nerada Dievam par godu, bet, paldies Dievam, ir mākslinieki, kas pazīst Dievu un viņi rada darbus Dievam par godu. Vēl viens ieteikums ir, to jau es pieminēju, neslēdz no rīta iekšā visas ziņu pārraides un sevi nenoskaņo uzreiz ar stresu, jo pasaulē grēka dēļ notiek ļoti daudz neglītu, sliktu lietu un nav foršākais, ar ko iesākt dienu, skatoties un klausoties to. Kam tu pievērsīsi savu uzmanību, vai nu tevi cels un samazinās tavu stresa līmeni vai otrādi, tevi gremdēs un palielinās stresa līmeni. No tevis ir atkarīgs, ko tu skaties, uz ko tu koncentrējies.

4. Dodies pie Dieva pēc vadības. Bieži mums liekas, ka mums nepietiek gudrības: nu es nezinu, kā rīkoties, ko man darīt, vai šito vai to. Tev īsti nav skaidrības.

Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. (Jēkaba vēstule 1:5)

Pēc tam lasi, pēti, skaties, un nāks tev Dieva risinājums un nāks tev Dieva atbilde.

Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. (Psalms 23:3)

Dievs tevi ved pa taisnības ceļiem. Ko tu vari darīt no savas puses? Tu atkal apliecini: “Dievs, es ticu, ka Tu mani vadi, ka Tu mani vadi īstajā laikā un pa īsto ceļu.” Tu uzticies Viņam.

5. Uzticies Dievam, ejot arī cauri tumšām ielejām.

Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. (Psalms 23:4)

Viena no tumšajām ielejām un stresa avotiem ir zaudējums. Mēs kā cilvēki principā varam visu pazaudēt savā dzīvē: gan veselību, gan finanses, draugus, ģimeni. Kad mēs piedzīvojam kādu zaudējumu, tas nes līdzi divas pamatlietas vai pamatemocijas. Mums ir bailes un mums ir arī bēdas jeb skumjas. No šīm divām emocijām sliktākās ir bailes. Bailes tevi paralizē, tās tevi dezorganizē, tās tevi iedzen stūrī, bet savukārt skumjas ir normāli, kad tev ir zaudējums, tu skumsti, tu bēdājies. Savukārt, par bailēm Bībelē mums ir vairāk par 300 reizēm, kad Dievs mums saka: “Nebīsties, nebaidies!” Dievs zina, ka mūsu tendence ir jautāt – kas būs, kas tagad būs? Mēs baidāmies. Dieva vārds tieši to saka: “Nebaidies!” Bailes mūs paralizē, bet skumjas nē. Lieto atkārtoti šo psalmu.

Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. (Psalms 23:4)

Tad, kad tu esi tumšajā ielejā, tas nozīmē, ka pār tavu ceļu krīt ēnas, un parasti ēnas ir lielākas nekā priekšmets, piemēram, es arī neesmu tik liela, cik gara ir mana ēna. Tas nozīmē, ka arī mūsu izjūtas, emocijas vai bēdas un zaudējums, kas mums ir, tās ir lielākas nekā patiesais notikums. Velns mūs mēģina biedēt caur šīm ēnām, jo ēnas parasti ir biedējošas, bet svarīgi, ka tur, kur tās ēnas krīt, nevar krist, ja nav gaismas. Mūsu uzdevums ir pagriezt muguru savai ēnai un skatīties uz gaismu. Mūsu gaisma ir Dievs, Jēzus. Kad tev nāk virsū visas šīs biedējošās domas, bailes, tad griez tām muguru, un tas ir tavs lēmums. Tu vari iegrimt bailēs un stresā un justies kā iedzīts stūrī, bet tu vari pagriezt tām muguru un skatīties uz gaismu, kura nāk no Dieva, ka Viņš pašķir ceļu, ka Viņam ir risinājums visam. Runājot ar Dievu, arī tajā situācija tu uzticies Viņam, kā arī tu zini, kas tev ir jādara. Mums nav jāzina visas atbildes visās situācijās. Ir svarīgi, ka tu zini, ka Dievs zina. Ja Dievs ir tavs Tēvs, tad Viņš zina, kā tevi vest, kas tev jādara, un atklās, kas tev jādara. Kad tev ir šī tumšā ieleja, tad tu apliecini, ka uzticies Dievam.

6. Dievs ir mans aizstāvis.

Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. (Psalms 23:5)

Kad tev uzbrūk, kritizē vai pārmet, ir dabīgi, ka gribas dot pretī, cīnīties, bet tas tevi novelk lejā, tev rodas drausmīgas sajūtas un tu esi tajā pašā līmenī. Facebook bija jociņš: “Ja tev uzbrūk idiots un tu viņam sāc runāt pretī, tad kļūst par vienu idiotu vairāk, tad ir divi idioti.’’ Es nedomāju to, kad vadītājs tev izsaka konstruktīvu kritiku, tas nenozīmē, ka tev nav jāieklausās. Runa ir par to, ka, piemēram, tu esi kļuvis kristietis, sācis nākt draudzē un tev sāk uzbrukt ģimene, pārmest, ka tu esi sektants, ka tu dari ģimenei kaunu un tamlīdzīgas lietas. Tev šim uzbrukumam ir jānostāv pretī, ka tu paliksi ar Dievu, ka tu būsi savā draudzē un pieaugsi Dievā. Nesāc ar viņiem strīdēties, pierādīt savu taisnību. Man diemžēl ir tā gadījies, ka es aizbraucu uz savām mājām un kāds sāk kaut ko teikt par draudzi, tad man paliek sarkani vaigi un es pie sevis domāju, kā savaldīties. Šobrīd gan man vairs tā nav, bet bija laiks, kad bija šāda veida cīņas. Ja tu meties virsū cilvēkiem, tad tā nav laba reklāma draudzei un ticībai. Ja tu novaldīsies un neko pretī neteiksi, tas viņam radīs lielas jautājuma zīmes, kāpēc tu viņam nerunā pretī un necīnies. Starp citu, arī Jēzum ļoti bieži uzbruka un pārmeta tādas lietas, kas bija nepatiesas. Viņam pārmeta, ka Viņš bija dzērājs, darbojās ar muitniekiem, maldu mācītājs. Vai Jēzus metās tiesā un iesūdzēja tos cilvēkus? Nē, Jēzus nenodarbojās ar tādām lietām, jo Viņam bija savs uzdevums. Viņš neļāva tādām lietām novērst un uzdzīt stresu.

Vēl viens piemērs. Šī psalma autors ir Dāvids. Zināt, ka Sauls ļoti ienīda Dāvidu. Dāvids bija iecelts Saula vietā, tikai tas nebija publiski paziņots. Sauls dažādos veidos vajāja Dāvidu, runāja ļaunu un centās nogalināt, bet Dāvids nerunāja vispār nevienu ļaunu vārdu par Saulu un neizmantoja situāciju, lai atriebtos Saulam. Dāvidam bija doma, ka Dievs ir viņa aizstāvis, kurš par viņu parūpēsies. Tad, kad tev uzbrūk ļauni un riebīgi cilvēki, tad nebūs baigi gudri sisties un kasīties pretī, ļauj Dievam tikt ar to galā un būt tavam aizstāvim. Tas prasa pazemību, jo mums pašiem gribas cīnīties par savu taisnību. Neatbildi saviem kritiķiem, tāpat kā Jēzus, un tu kļūsi stiprāks, pieaugs tava autoritāte, gan svaidījums, gan spēks un, galu galā, tu būsi vēl svētītāks.

7. Bailes no nākotnes.

Ja tu esi cilvēks, kurš par nākotni saka – ko tad, ja nu? Ja nu es pazaudēju darbu, veselību, kādu no ģimenes? Tad nu šīs arī ir lietas, kas mūsos uzdzen ļoti lielu stresu, bailes par nākotni. Atceries, ko saka Dievs:

[..] Tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs. (Filipiešiem vēstule 1:6)

To darbu, ko Viņš ir iesācis tevī, Viņš to pabeigs, un nekas to nevar apstādināt un pārtraukt.

Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr. (Psalms 23:6)

Tātad, nevis slimības mani sagaidīs, darba atteikums vai citas problēmas, bet labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienmēr. Tas nenozīmē, ka tev nebūs problēmu rīt, parīt vai aizparīt, bet tu paliec Tā Kunga namā ar savu Dievu, tu ar savu Dievu izej tam cauri un paliec uzvarētājs.

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. (Mateja evaņģēlijs 11:28-29)

Jūgs nozīmē, ka tu esi sajūgts. Parasti tie nav cilvēki, kas ir sajūgti, bet gan dzīvnieki, kas velk kādu vezumu. Viņi ar kokiem ir savienoti kopā, tas ir jūgs. Jēzus saka:

Ņemiet uz sevi Manu jūgu [..]. (Mateja evaņģēlijs 11:29)

Ko tas nozīmē? Jēzus saka, lai mēs esam kopā. Ja runājam par dzīvniekiem, tad, kad viņi jūgā kopā, tad viņiem ir vieglāk vest vezumu, jo tas kļūst vieglāks. Jēzus nāk ar tevi un saka, lai tu ņem Viņa jūgu. Un kas tad notiek? Jēzus kopā ar tevi velk tās lietas, kas tevi nospiež, uztrauc. Tu neesi viens tajā lietā, Viņš grib sadalīt tavu nastu, stresu. Viņš grib to darīt kopā ar tevi, bet tas nevar notikt, ja tu nenāc pie Viņa, Viņam neuzticies un neņem Viņa jūgu uz sevi. Vēl ir interesanti tas, ka jūgs mūs savieno vienā virzienā, tu esi sajūgts ar Jēzu un, ja tu esi sajūgts ar Jēzu, tad tu ej tajā paša virzienā, kur Jēzus. Arī nevar tā, ka viens dzīvnieks skrien desmit kilometri stundā un otrs skrien divdesmit kilometri stundā, tā nevar būt, ja viņi ir vienā jūgā. Dievs zina tavas īpašības un īpatnības, un tu iesi reizē ar Jēzu vienā ātrumā, un Viņš ar tevi ies tādā ātrumā, kādā tu vari. Dievs ir uzmanīgs un mīlošs, un pazīst tevi visos sīkumos. Jūgs ar Jēzu Kristu mūs vadīs pa īsto ceļu ne par ātru, ne par lēnu. Mūsu uzdevums ir būt ar Jēzu, būt pie Jēzus, darot visas lietas kopā ar Viņu. Tad, kad mums ir šīs nastas, stresa periodi un laiki, pagriez muguru tumsai un ēnai, skaties uz Jēzu, no kura nāk gan miers, gan prieks un risinājums. Mums ir jāmaina un jānovērš sava uzmanība no mūsu stresa, tātad jāpagriežas pret Dievu. Protams, stress paliek, bet tas vairs nav tavu acu priekšā, kas tev mālējas kā mega, mega bilde. Tu esi pagriezis muguru un skaties uz Dievu, un Viņš izgaismo tavas lietas. Pielūdz Dievu, sāc savu dienu ar slavēšanu, sāc kopā ar Dievu. Dieva vārds saka:

Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr [..]! (Filipiešiem vēstule 4:4)

Tas nav tikai tad, kad tev viss forši notiek, viss labi, ir emocionāls prieks. Priecāties Tajā Kungā ir pavēle mums arī tad, kad ir nereāli grūti, kad tev reāli ir nastas un lietas, kas tevi nospiež. Dieva vārds saka, ka jāpriecājas. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir vajadzīgs mums, lai mēs to savu fokusu novērstu no trakās problēmas un paskatītos uz Dievu. Tas tevi cels un palīdzēs visu uzvarēt, kā arī tad, kad tu uzticies Dievam, tu atlaid to savu situāciju un necenties kontrolēt, pagriez muguru savai trakajai problēmai. Uzticies Dievam, atdot to Viņam, maini savas domas. Tas nozīme, ka tev jāpiepilda savas domas ar labām lietām. Domā, iegaumē, apliecini Dieva vārdu. Īpaši, kas attiecas uz tavu dzīvi, uz kaut kādām tavām lietām, kam tu specifiski ej cauri. Tās lietas ir svarīgi mācīties un citēt, sludināt sev, celt savu ticību. Piepildi savi sirdi ar pateicību, ka tu izej ārā un priecājies, ka tu vari staigāt ar savām kājām, redzēt, just, un ka tas tev ir dots joprojām. Pateicies par to, kas tev šobrīd ir, jo tas arī tavu stresa līmeni ļoti ietekmē un mazina. Aizstāj tekstus, ko tu lieto – “es esmu noguris līdz nāvei”, “es esmu šausmīgi uztraucies’’. Es daudzas reizes esmu piedomājusi pie tā, ka esmu uztraukusies, bet cenšos neteikt, ka es esmu šausmīgi uztraukusies, jo ar savu runāšanu tu to sev sludini un tas vēl vairāk tevi uzjundī. Tā vietā, lai teiktu ka tu esi noraizējies, saki:

Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Filipiešiem vēstule 4:13)

Mums vēl joprojām ir tāda dziesma. Satriec stresa radītos melus ar Dieva vārda vareno spēku jeb patiesību, un Dieva vārdam ir ļoti milzīgs spēks, ne velti tas ir zobens. Atpazīsti to, ka tev ir stress, ka tevi nomāc kaut kas. Aizstāj to ar patiesību, ar patiesību no Dieva vārda, ja tu nevari atrast neko citu, tad ņem kaut vai šo 23. psalmu. Atdot visas šīs lietas savam Debesu Tēvam. Tēvam, kurš par tevi gādā, mīl, pazīst, tad tu varēsi piedzīvot Dieva mieru. Un Bībelē ir teikts:

[..] Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu. (Filipiešiem vēstule 4:7)

Pasaule tev tādu mieru nevar iedot tā, kā to var iedot Dievs. Mūsu uzdevums ir nākt pie Viņa, skatīties uz Viņu un saņemt mieru no Viņa. Āmen!

Indras Kalniņas sprediķi “No stresa uz svētību” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija