Oksana ir jauna, veiksmīga sieviete,
kas dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un tagad palikušas tikai atmiņas par veselības problēmām, kuru dēļ katra diena sākās ar nevēlēšanos celties un izmisumu, kā tālāk dzīvot, jo ārsti nespēja palīdzēt.
Oksana par to stāsta: “2010. gadā man periodiski sāka sāpēt galva, bet pēc laika tā kļuva par ikdienas parādību. Pēc pāris mēnešiem sākās sāpes arī roku un kāju muskuļos, bieži jutos neaprakstāmi nogurusi. Centos vairāk atpūsties, bet tas nepalīdzēja un, pienākot vasarai un karstumam, sāpes muskuļos pastiprinājās un blakus tām sākās arī citas nepatīkamas sajūtas, tā it kā manas kājas un rokas durstītu daudzām adatām. Sapratu, ka tāpat vien tas nepāries un griezos pie ārsta. Neirologs diagnozi īsti noteikt nevarēja, izrakstīja vitamīnus un zāles nervu šūnu atjaunošanai, bet, tā kā pēc diviem mēnešiem simptomi nebija mazinājušies, mani sūtīja uz dažādām izmeklēšanām – uz magnētisko rezonansi, smadzeņu encefelogrammu, kā arī pārbaudīt kāju un roku jūtīgumu. Turpmākos sešus mēnešus, kamēr gaidīju rindu uz izmeklējumiem, man netika izrakstīti nekādi medikamenti, bet, lai mazinātu sāpes, dzēru magniju un liku kompreses uz rokām, par ko biju izlasījusi internetā. Tas īslaicīgi palīdzēja, bet kopumā sāpes progresēja – rokas un kājas sāka tirpt, kļuva nespēcīgas, varēju noiet tikai nelielus attālumus, strādājot ar datoru, roku kustības izraisīja sāpes. Pastāvīgi mocījos ar stipru nogurumu, bet naktīs normāli nevarēju izgulēties. Biju nomākta, depresijā, nospiesta, bija pazudis jebkāds dzīvesprieks. Kad beidzot sagaidīju izmeklējumu rezultātus, tie nebija iepriecinoši – rokās un kājās tika konstatēts samazināts jūtīgums, nervu impulsi bija manam vecumam neatbilstoši vāji, smadzenes darbojās pārāk neaktīvi, tā kā miega fāzē. Ārsts teica, ka notiek nervu šūnu atmiršana, bet precīza diagnoze uzstādīta netika. Man atkal izrakstīja vitamīnus un medikamentus, bet, tā kā pēc zināma laika nekādu uzlabojumu nebija, vairs nekādas zāles man neieteica. Griezos pie cita neirologa, tika izrakstīti vitamīni un preparāti, kas stimulē smadzeņu darbību, bet šo zāļu lietošanas rezultātā man sākās vēl stiprākas galvas sāpes.
Bija 2011. gada nogale un pagājis gads, kopš parādījās pirmie slimību simptomi, palika arvien sliktāk. Atceros kādu dienu, kad sēdēju darbā un sapratu, ka manas rokas ir tik nevarīgas, ka tikai ar grūtībām varu pacelt pat nelielus priekšmetus. Nezināju, ko lai tālāk iesāku ar savu dzīvi, negribēju vairs strādāt un arī turpināt mācības nebija nekādas motivācijas, nevarēju dzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi.
Tieši šai laikā pazīstama meitene uzaicināja jauno gadu sagaidīt kristīgā nometnē un vecā gada vakarā visi rakstīja vēstuli Dievam, ko vēlētos nākamajā gadā. Viena no manām lielākajām vēlmēm bija atgūt veselību. Pēc pāris mēnešiem iepazinos ar kādu meiteni no draudzes “Kristus Pasaulei”, un pirmajā tikšanās reizē viņa aizlūdza par manu veselību un notika brīnums – pēc lūgšanas galvassāpes pārgāja un kopš tās dienas man tā vairs nav sāpējusi. Rokas un kājas gan vēl sāpēja. Pirms tam jau ticēju Dievam, bet šī bija pirmā reize, kad piedzīvoju, ka Viņš reāli darbojas. Sāku apmeklēt draudzes dievkalpojumus un mājas grupiņu, jo vēlējos saprast, kā panākt to, lai Viņš pastāvīgi darbojas manā dzīvē. Klausoties mācītāja sprediķus, sapratu, ka atslēga tam ir iepazīt Dievu personīgi, pavadot laiku ar Viņu, lasot Bībeli un lūdzot. Sāku to darīt regulāri. Galva vairs nesāpēja, taču citus veselības uzlabojumus nejutu. Dzirdēju par to, kādas brīnumains lietas un arī dziedināšanas cilvēki piedzīvo draudzes “Kristus Pasaulei” lūgšanu seminārā jeb inkaunterā, un pēc pāris mēnešiem devos uz to, sagaidot savu brīnumu. Un tas notika! Aizlūgšanu laikā caur rokām un kājām izgāja karstums, pēc tam tās pārstāja sāpēt un beidzās arī durstošā sajūta. Naktī pēc šīs aizlūgšanas pirmo reizi 1,5 gada laikā normāli izgulējos. Biju laimīga, manī ienāca prieks, miers, brīvības sajūta, bet smagums, depresija, nospiestība bija prom. Nu jau trīs gadus sāpes nav atkārtojušās, naktīs normāli guļu un mani vairs nemoka pārmērīgs nogurums.
Pārbraucot mājās, atsāku novārtā pamestās studijas, ar prieku gāju uz darbu un drīz pusslodzes vietā sāku strādāt pilnu slodzi. Pie ārstiem vairs negāju, jo izmeklējumi aizņem daudz laika un nav lēti, bet nu jau 3 gadus jūtos mundra, man ir spēks un enerģija strādāt un kalpot Dievam, jo sāpes nemoka un naktīs labi izguļos. Ir mērķi, uz ko tiekties, un iet uz tiem netraucē vairs nekādas slimības un sāpes. Dievs ir mans Ārsts, Viņš mani dziedināja un atgrieza spēju pilnvērtīgi dzīvot un strādāt.”
Oksana ir pateicīga Dievam par atjaunoto dzīvi un novēl katram savā problēmā satikt Dievu kā savu Glābēju, jo Viņš ir Tas, kurš katram spēj palīdzēt un dziedināt.
Oksanas Rotkājas liecību pierakstīja Dace Daubere
