Pirms vairāk nekā pieciem gadiem Oksanai parādījās neparasti simptomi, kas radīja satraukumu par veselību. Atmiņas zudums, grūtības orientēties uz ielas, bezmiegs un vairākas citas problēmas, kur ārsti īsti nespēja palīdzēt. Par laimi, Oksana iepazinās ar kādu meiteni, kura pastāstīja, ka Dievs dziedina un uzaicināja apmeklēt draudzi. Pieņemot Dievu un lūdzot par savu veselību, viņas simptomi samazinājās, līdz izzuda pavisam un Oksana atkal var dzīvot normālu dzīvi.

“Viss sākās 2010. gada vasarā ar galvassāpēm un atmiņas zudumu, kad es vairs nespēju atcerēties pagātnes notikumus – gan nesenus, gan senākus. Cilvēki man bieži teica, ka saku vēlreiz to, ko esmu jau stāstījusi, taču es to neatcerējos. Pēc tam pamanīju, ka man ir kļuvis ļoti grūti orientēties uz ielas – es nespēju saprast, kā nokļūt atpakaļ mājās, pat ja esmu konkrētajā vietā bijusi vairākas reizes. Studēju augstskolā, kas arī sāka sagādāt grūtības, jo nespēju ilgstoši koncentrēties uz mācību vielu, katrs mazākais troksnītis novērsa manu uzmanību. Atmiņas zudums izpaudās arī tā, ka neatcerējos tekstu, ko tikko biju izlasījusi un līdz ar to nevarēju uztvert informāciju. Man samazinājās vārdu krājums, nevarēju atcerēties, kā sauc kādu lietu un rakstīju vārdus, jaucot burtus vietām. Dažreiz pat bija tik traki, ka nevarēju saprast, kādu priekšmetu man vajag, piemēram, ja vēlējos dzert tēju, tad nevarēju izdomāt, ka man jāpaņem krūze. Aizmirsu arī, kur biju novietojusi kādas lietas savās mājās un man nācās tās ilgi meklēt. Aizgāju no sava nepilnas slodzes darba, kur strādāju saistībā ar ķīmiju, jo, sajaucot dažādas vielas, neatcerējos, kuras no tām jau esmu pielikusi šķidrumam un kuras – nē. Papildus tam es mocījos ar bezmiegu, pastāvīgu nogurumu un sajutu sāpes un krampjus muskuļos.

Tas viss bija ļoti briesmīgi. Es izvairījos pamest mājas, jo baidījos, ka nespēšu atrast ceļu atpakaļ. Devos pie ārsta, kur man tika veikta magnētiskā rezonanse un encefologramma, pēc kuras konstatēja, ka smadzenes nefunkcionē atbilstoši manam vecumam. Neirologs paziņoja, ka nezina, kā man palīdzēt, kāds cits ārsts izrakstīja zāles atmiņas uzlabošanai, taču to dēļ galvassāpes vēl vairāk pastiprinājās, tāpēc šos medikamentus nelietoju. 2011. gadā viss bija kļuvis tik slikti, ka man iestājās izmisums un es vairs nezināju, ko iesākt. Visu laiku pavadīju mājās, apmeklējot tikai universitātes pārbaudes darbus, kurus kaut kā ar lielām mokām nokārtoju. Uz lekcijām negāju, jo tas man bija pārāk grūti.

Paldies Dievam, nākamajā gadā iepazinos ar kādu meiteni, kas apmeklēja draudzi “Kristus Pasaulei” un pastāstīja man, ka Dievs spēj dziedināt. Tas deva cerību, ka arī mana situācija varētu uzlaboties. Ieaicināju Jēzu Kristu savā sirdī, un pēc lūgšanas piedzīvoju pirmo brīnumu – man pārgāja galvassāpes, kas mani regulāri mocīja. Lai arī tas nebija viegli, nolēmu, ka apmeklēšu dievkalpojumus un mājas grupiņas, jo manī bija radusies ticība, ka Dievs man var palīdzēt. Draudzē dzirdēju daudzu cilvēku liecības par to, kādas pozitīvas pārmaiņas viņi bija saņēmuši lūgšanu seminārā inkaunterā. Nolēmu, ka arī vēlos to apmeklēt. Pēc aizlūgšanas man pārgāja bezmiegs, sāpes un krampji muskuļos. Kad, esot uz ielas, atkal sapratu, ka nezinu, kur esmu, es lūdzu Dievu un spēju atrast atpakaļceļu uz mājām. Es jutos labāk un priecājos, ka Dievs jau tik daudz ir darījis manā dzīvē. Arī mājas grupiņā kopā ar pārējām meitenēm turpinājām lūgt par manas veselības uzlabošanos.

Mana ticība pieauga, es sāku lasīt Bībeli un pati lūgt. Tas gan bija ļoti grūti, jo nespēju koncentrēties uz lūgšanu ilgāk par dažām minūtēm un lasīt Bībeli joprojām bija sarežģīti atmiņas problēmu dēļ. Taču es biju nolēmusi nepadoties un pieķerties Dievam no visa spēka. Pēc laika devos uz vēl vienu inkaunteru, pēc kura atkal varēju pateikties Dievam par pozitīvām izmaiņām – man uzlabojās valoda, es spēju vieglāk atcerēties vārdus un rakstīt ar mazāk kļūdām. Tagad spēju atsaukt atmiņā pagātnes notikumus un atcerēties nesenās sarunas ar cilvēkiem. Es spēju koncentrēties un sīki trokšņi vairs nepārtrauc to, ko esmu iesākusi darīt. Es varu lasīt Bībeli un lūgt Dievu – es spēju atcerēties, ko esmu izlasījusi iepriekšējā rindkopā un izprast tekstu kopumā, kā arī pilnībā koncentrēties uz lūgšanu. Arī uz ielas vairs nejūtos kā apmaldījusies un vienmēr varu atrast ceļu atpakaļ. Cilvēki vairs nesaka, ka kaut ko stāstu otrreiz, jo es atceros, ko esmu kādam teikusi un ko nē. Mājās varu atrast noliktos priekšmetus un saprast, kādas lietas man ir nepieciešamas. Draudzē kalpoju kā tulks no latviešu uz krievu valodu, un mans vārdu krājums ir pilnībā pietiekams, kā arī spēju atcerēties jaunus vārdus. Man ir labs darbs, kuru spēju paveikt bez problēmām un es turpinu studijas augstskolā. Tas patiešām ir liels brīnums! Es ik dienas pateicos Dievam, ka Viņš mani tik pārdabiski ir dziedinājis no visām manām veselības problēmām. Varu apliecināt, ka esmu pilnīgi vesela un iesaku ikvienam, kas mokās ar slimībām, kur ārsti maz ko var palīdzēt, ieaicināt Jēzu savā sirdī, lūgt Dievu un apmeklēt draudzi, kur jums palīdzēs iepazīt Dievu vēl vairāk. Dievam nav nekā neiespējama!” tā ar prieku saka Oksana.

Oksanas Rotkājas liecību pierakstīja Laura Gruševa