2011. gada nogalē Oksana aizbrauca uz kristīgo jauniešu nometni,
kuras noslēgumā katram jaunietim bija jāraksta vēstule Dievam. Pēc kāda laika Oksana saņēma savu “vēstuli” no Dieva un ar gandarījumu saprata, ka liela daļa no viņas lūgumiem bija izpildīti. Oksana nonāca draudzē “Kristus Pasaulei”, un visa viņas dzīve pilnīgi izmainījās. Oksana saņēma dziedināšanu no gadiem ilgas depresijas un pašnāvības tieksmēm.

Ieva: Izstāsti lūdzu par sevi, savu bērnību.

Esmu dzimusi un augusi Aizkrauklē, normālā ģimenē, dzīvojām parastā dzīvoklī. Mamma tina „gotiņas” (konfektes), tēvs laikam zāģēja mežu vai malku, es īsti neatceros, tas bija ļoti, ļoti sen. Atceros, ka viņš kādu dienu neatnāca mājās, jo viņu notrieca mašīna. Tētis bija vairākas dienas slimnīcā un tad viņš nomira. Man bija 7 vai 8 gadi. No tēta es atceros reāli tikai bēres. Un tad, kad viņš nomira, es sāku aizdomāties, ka nekas vairs nav droši. Te tas cilvēks ir un te viņa nav. Es ļoti noslēdzos sevī. Mammai bija ļoti daudz jāstrādā un mūs jāuztur. Mēs ar mazo māsu kaut kā pašas augām. Katru rītu cēlos, ģērbos, saģērbu māsu, kaut ko paēdām, tad vedu viņu uz bērnudārzu, un pēc tam pati uz skolu pavisam citā pilsētas vietā. Es nebiju cilvēks, kurš kādam ies sūdzēties vai stāstīt, ka ir ļoti grūti, mammai arī ne, jo mums nebija tik labas attiecības. Savukārt skolotāja bērniem no nepilnām vai nabadzīgām ģimenēm nemitīgi atgādināja, ka „jūs nekas dzīvē nebūsiet”, un visa mūsu klase sastāvēja tikai no tādiem bērniem. Man ļoti nepatika iet skolā, likās, ka tā ir viena briesmīga iestāde un pasaule ir netaisnīga. Pārdzīvoju par tēti, un visu bērnību riskēju un izaicināju nāvi – ložņāju pa nepabeigtām augstceltnēm, nevaldāmā ātrumā braucu ar velosipēdu, gāzos, metu kūleņus, guvu traumas. Pēc pamatskolas beigšanas, nezināju, ko īsti darīt, bet, pateicoties ķīmijas skolotājai, tomēr paliku vidusskolā, un vēlāk arī iestājos LU Ķīmijas fakultātē. Sākot iet vidusskolā, manas skumjas pārvērtās depresijā.

Kad atnācu uz Rīgu, sākumā īrēju istabu, vēlāk pārvācos uz „kojām”. Universitātē bija maksas vietas un budžeta vietas, par kurām un cilvēki savā starpā bija kā vilki. Katru pusgadu bija rotācija. Un daudz cilvēki ar mani draudzējās tikai tādēļ, ka es varēju palīdzēt mācībās. Tas man likās tik briesmīgi. Es gandrīz vispār ar cilvēkiem nekomunicēju. Nu un tad sākās tāds smagums un nevēlēšanās dzīvot, kā nekad agrāk. Pilnīgs „vāks”!

Ieva: Kā izpaudās Tava depresija?

Oksana: Tās bija tādas kā dvēseles sāpes, nebeidzamas skumjas, izmisums, tukšums. Neko negribējās, ne iet ārā, neko. Man negribējās dzīvot, es vienkārši eksistēju. Pēc tam man parādījās arī bezmiegs. Pāris stundas naktī pagulēju, pēc tam atkal pamodos un vārtījos savā melnajā bedrē. Vai vienkārši visu nakti pusnomodā valstījos. Otrā kursā tas saasinājās tā, ka es visu pametu un vienkārši aizbraucu atpakaļ pie mammas. Pusgadu es neko nedarīju, sēdēju mājās, tikai centos elpot un eksistēt. Mana tante man ieteica aiziet pie psihologa un pēc tam arī aizveda pie dziednieces. Tā bija tantiņa, kas man nolasīja kaut kādu Bībeles pantu, bet viņas māja bija tik šausmīgi netīra un nabadzīga, ka es nespēju saprast, kā gan viņa tāda var palīdzēt cilvēkiem. Pēc tam trīs dienas man bija tik slikti, ka es sakratīju saujā visas iespējamās miega zāles un antidepresantus un reizē iedzēru. Pēc idejas man nākošā rītā nevajadzēja pamosties, cerēju, ka tas pat nepienāks. Tomēr rīts pienāca, un jocīgākais, ka man nebija pat slikti. Tad es savācu visas tās zāļu kastītes un receptes un izmetu ārā. Jo no visiem antidepresantiem tikai sākumā bija labi, pēc tam smagums tikai pieauga.

Vēlāk es atgriezos Rīgā. Brīnumainā kārtā man atļāva kārtot sesiju un man arī izdevās visu nokārtot, kaut arī pusgadu nebiju bijusi uz lekcijām. Saglabāju pat savu budžeta vietu. Sāku arī nedaudz strādāt, lai nopelnītu iztiku. Bija darbs, mācības un tumšs stūrītis „kojās”. Ārpus šī maršruta nespēru ne soli, ja nu vienīgi kāds no maniem kursabiedriem pierunāja un izvilka ārā. Sākās arī atmiņas traucējumi un nemitīgas galvassāpes, jo gandrīz trīs gadus nebiju normāli gulējusi. Īstenībā vienīgais, ko es gribēju, bija nomirt.

Jā, un tad viena meitene mani uzaicināja uz kādu baznīcu, kur nostaigāju gadu, tā arī ne ar vienu tuvāk neiepazīstoties.  Bieži, grēksūdzi sākot, vairs neatcerējos, ko vēlējos teikt, uzreiz aizmirsu arī, kādas man lūgšanas šoreiz jāskaita. Pagrieziena punkts bija kāda svētku procesija ar karogiem, kur sapratu – ko es te daru? Lūgt pati Dievu nemācēju, es nemaz nezināju, ka tas jādara, vai ka tas varētu palīdzēt. Bez jēgas skaitīju tikai priekšā uzrakstītas lūgšanas.

Tad tā pati meitene man ieteica aiziet uz draudzi “Kristus Pasaulei”, jo tajā Dievs dziedinot cilvēkus. Viņa iepazīstināja mani ar meiteni no draudzes un tā es atnācu – vispirms uz mājas grupiņu un pēc tam arī uz dievkalpojumu. Grūti aprakstīt, kas visvairāk saistīja. Laikam jau patiess draudzīgums un mīļums, pretstatā vienaldzībai un pat savstarpējam ļaunumam citur. Nebiju neko tādu izjutusi visā savā mūžā.

Ieva: Vai vari pateikt pirmos, kaut pavisam mazos brīnumus, kas ar Tevi notika, kad nonāci draudzē “Kristus Pasaulei”?

Oksana: Vispirms jau tas, ka tā meitene, kas man pastāstīja par Dievu, lūdza kopā ar mani grēku nožēlas lūgšanu un pēc tam palūdza, lai man pāriet galvassāpes. Pēc pusstundas tās pārgāja! Tas bija neticami. Un tad pēc diviem mēnešiem aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru un tur es ieguvu tādu neparastu mieru, brīvību, vieglumu, kas deva ticību, ka varu dzīvot citādāk. Un brīnišķīgi bija tas, kā es piedzīvoju un sajutu Dieva klātbūtni inkaunterā. Tas bija kā visaptverošs uguns stabs, kaut kas neticami liels, stiprs un labs.

Ieva: Kā un cik ilgā laikā pārgāja Tava depresija?

Oksana: Ar to cīnījos vēl veselu gadu. Tiklīdz kādu dienu aizmirsu palūgt Dievu, lasīt Bībeli, atkal nāca virsū baigais smagums, pašnāvības domas, kas bija manī tik dziļi gadiem iesēdušās. Tas nebija vienkārši, tā bija cīņa ar lūgšanām. Sākumā, kad man piedāvāja kalpošanu video komandā, arī tā man nāca ar milzīgām pūlēm. Man bija tik grūti. Reizēm sēdēju un domāju: ak Dievs, es taču to nespēju izdarīt, lūdzu palīdzi man! Bija atmiņas traucējumi, koncentrēšanās problēmas. Nespēju strādāt ilgāk par pusstundu. Ar laiku kļuvu arvien stiprāka.

Ieva: Kā Tu vispār varēji izdzīvot, ja tā juties? Kā Tu varēji naudu nopelnīt?

Nu es vienkārši gāju un strādāju. Katru dienu automātiski cēlos un gāju uz darbu. 2012.gada sākumā uzrakstīju atlūgumu, jo nebiju spējīga strādāt 8 stundas dienā. Tad man piedāvāja darbu Latvijas Universitātē, kur man bija jāstrādā tikai 8 stundas nedēļā. Tad sāku apmeklēt draudzi, izveidoju personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Man kļuva arvien vieglāk, koncentrēšanās spējas un atmiņa uzlabojās, es spēju arī nostrādāt visu dienu un gada nogalē jau dabūju citu darbu. Arī video kalpošanā sāka iet vieglāk – es spēju pilnvērtīgi, bez mokām darīt savus pienākumus. Tāpat – jau sen kā vairs nemokos ar bezmiegu

Ieva: Kādās krāsās Tev pasaule rādās tagad? Kur Tu dzīvo, kur tagad strādā un kā Tev vispār tagad iet?

Dzīvoju Rīgā, strādāju jau ceturto gadu tajā pašā ar ķīmiju saistītā uzņēmumā, īrēju savu dzīvokli. Pašnāvības domas ir pazudušas, manī ir iekšējs miers un prieks. Pēc pirmā inkauntera es vispār pamanīju, ka apkārt ir pasaule, ka ir zilas debesis. Tas tā jau ir ceturto gadu. Esmu priecīga, ka man ir Dievs, mana sirds ir dziedināta, nav skumju, nav depresijas. Es kalpoju Dievam un cilvēkiem, kas dod lielu gandarījumu un prieku. Varu normāli komunicēt un labprāt draudzējos ar cilvēkiem. Apmeklēju dažādus pasākumus un mana dzīve ir kļuvusi interesanta. Protams, ir arī smagāki brīži, bet ar Dieva palīdzību tieku tiem pāri. Jēzus ir dzīvs, Viņš ir Tas pats, kas mira par mums pie krusta. Viņš ir izpircis mūs no grēka, slimībām un nāves. Ar Viņu mēs varam visu.

Oksanu Rotkāju intervēja Ieva Dāboliņa