Par ko Jēzus raud?

Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā mēs nākam pie Tevis. Pats, pats svarīgākais mums esi Tu, Dievs, Tava klātbūtne, Tava griba, Tavs prāts. Šeit mēs esam, lai Tevi slavētu un pielūgtu, pavadītu laiku ar Tevi un cits ar citu. Svētais Gars, runā uz mums, dziedini un maini, cel un vadi, lai Tava valstība iet plašumā. Lai nāk Tava Valstība un Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī uz zemes mūsu dzīvēs, mūsu zemē un mūsu tautā. Jēzus Vārdā, āmen! Šodien es runāšu tēmu, kas ir manā sirdī. Un vispār es neciešu runāt kaut ko tikai tāpēc, ka vajag runāt. Es runāju par to, kas ir sirdī, par to, ko esmu saņēmis un piedzīvojis no Dieva ne tikai prāta līmenī, bet arī sirds sfērā, un to sauc par remu. Tas nav vispārīgs Dieva vārds, bet vārds, kas ir manā sirdī un ir kļuvis par daļu no manis, un ir dzīvs manā dzīvē. Un šodienas tēma ir “Par ko Jēzus raud?” Precīzāk būtu jautāt, par ko Jēzus raudāja, taču pareizāk – par ko Viņš raud, jo Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Cik aktuāls Dieva vārds bija divus tūkstošus gadu atpakaļ, tikpat aktuāls tas ir arī šodien. Kāpēc mums ir jāzina un jāsaprot, par ko Jēzus raudāja? Ja tu mīli Dievu un vēlies Viņu iepazīt, tu vēlies zināt un saprast, kas Viņu aizskar, par ko Viņš priecājas un skumst. Mēs vēlamies iepazīt tos, kurus mīlam. Ja mēs zinām, kas otru iepriecina, mēs to darām un dāvinām arī dāvanas. Mēs pat prasām citiem, kas konkrētajam cilvēkam patīk, lai to uzdāvinātu, jo no kaut kādiem krāmiem šim cilvēkam nebūs nekāda prieka. Ja tu otru mīli, tu gribi viņu iepriecināt. Ja otram kādas lietas patīk, mēs cenšamies tās darīt. Ja mēs zinām kādas lietas, kas otram nepatīk, mēs cenšamies no tām izvairīties. Tāpēc, ja mēs vēlamies iepazīt Jēzu, mēs gribam zināt, par ko Viņš raud un par ko Viņš priecājas. Svētais Gars, es lūdzu, ka šīs zināšanas nepaliek tikai mūsu prāta līmenī, ka mēs tās satveram ar sirdi un spējam dzīvot kopā ar Tevi, staigāt kopā ar Tevi, ka Tu vari mūs lietot, ka mēs varam būt tie zari pie dzīva koka, kas nes augļus un nekad nenokalst.

Par ko Jēzus raud? Kad ir runa par raudāšanu, es vienmēr atceros kādu gadījumu naktī pirms vairākiem gadiem. Es sapnī raudāju par kādu cilvēku, kurš vairs nav mūsu draudzē. Viņš nebija manā komandā un nebija man tuvs, bet bija draudzes apmeklētājs. Es pamodos no šīs sapņa nakts vidū, aizelsies un skaļi raudādams. Tajā brīdī cilvēks vēl bija draudzē, bet Dievs pateica, ka viņš nebūs. Viņš izvēlējās izglītību un labvēlību, un finansējumu no vecākiem mācībām. Tā galu galā bija viņa darīšana, ko viņš izvēlējās, tomēr es raudāju. Ikdienas situācijā es diez vai raudātu par viņu un domātu, ka tā ir viņa problēma, bet tāds nav Dievs. Dieva Gars manī un tevī dara mūs spējīgus iežēloties par cilvēkiem nevis cilvēcīgi, bet dievišķi. Dieva Gars tevī dusmojas, skumst un ir sašutis par kādu cilvēku darbībām. Dievs nav tikai garīgs vai saprāta Dievs, Viņš ir arī emocionāls Dievs. Viņš priecājas un raud, Dievs jūt. Bībele stāsta, ka Viņš radīja mani un tevi pēc Savas līdzības. Šī līdzība atklājas tajā, kā mēs esam uzbūvēti, jo mums ir gars, dvēsele un miesa. Mums ir dvēsele, kas ietver prātu, gribu un emocijas, un tas ir tāpēc, ka Dievs mūs ir radījis pēc Savas līdzības. Jo vairāk tu domāsi, lūgsi un klausīsies par šādām lietām, piemēram, klausoties šo svētrunu vēl un vēl, es esmu pārliecināts, ka tu iepazīsi Dievu tuvāk. Tad tu varēsi Viņu vairāk piedzīvot un izprast, Dievs varēs tevi lietot vairāk. Tev būs tuvākas un personīgākas attiecības ar Viņu kā ar dzīvu un reālu Personu.

Vai tev ir attiecības ar savu Debesu Tēti kā ar dzīvu un reālu Personu? Nepietiek tikai ar to, ka tu zini, ka tev ir Tētis Debesīs, bet vai tu to jūti? Vai tu pa īstam piedzīvo to, ka Dievs tevi patiešām mīl, ir tev blakus un tevī, vada tevi? Šī sprediķa mērķis ir tāds, lai tas viss būtu tavā dzīvē. Lai Dievs ir tuvāks un reālāks tavā dzīvē. Lai saprastu, par ko raudāja Jēzus, mums ir Dieva vārdā jāatrod Rakstu vietas, kur Viņš raud. Lai saprastu, kāpēc Jēzus raud, ir jāsaprot arī pretmets jeb par ko Viņš priecājas. Es Bībelē redzu divas konkrētas reizes, kad Jēzus raud. Viena reize bija pie Martas un Marijas Lācara bērēs, otra – kad Viņš iejāja Jeruzalemē. Es Bībelē neredzu tādu Jēzu, kas pastāvīgi raud; Viņš neraud par kaķīšiem, sunīšiem vai visu laiku par cilvēkiem, kam bēdīgi iet. Dieva vārdā nav tāds Jēzus, kas tūlīt raud katra iemesla dēļ. Tāpat es arī neredzu tādu Jēzu, kas pastāvīgi smejas un ir līksms. Es redzu tādu Jēzu, kurš raud attiecīgos brīžos, tāpat Viņš arī smejas attiecīgos brīžos. Es sākšu ar Rakstu vietām, jo tieši tur ir šī vēsts, tieši tajās es piedzīvoju Dievu. Tieši tajās es vairāk ieraudzīju, kāds ir Dievs, un tuvāk Viņu iepazinu. Visu šo nedēļu es domāju par tām.

“Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā. Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims. Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: “Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims.” Jēzus, to dzirdējis, sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.” Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās. Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” Mācekļi Viņam saka: “Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?” Jēzus atbildēja: “Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas.” To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: “Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt.” Mācekļi Viņam sacīja: “Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.” Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu. Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: “Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!” Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!” Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli. Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot. Tad Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.” Jēzus viņai saka: “Tavs brālis celsies augšām!” Marta saka Viņam: “Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.” Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?” Viņa saka: “Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē.” Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: “Mācītājs ir atnācis un tevi sauc.” Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un un dodas pie Viņa. Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi. Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: “Kur jūs viņu esat likuši?” Tie Viņam saka: “Kungs, nāc un redzi!” Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: “Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!” Bet daži viņu starpā sacīja: “Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?” Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: “Noņemiet akmeni!” Marta, mirēja māsa, saka Viņam: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.” Jēzus viņai saka: “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: “Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.” Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt.”(Jāņa 11:1-45)

Marta un Marija bija divas māsas, un viņām bija brālis Lācars. Jēzus mīlēja Martu un Mariju, un šie cilvēki nebija vieni no pūļa. Viņš mēdza uzturēties pie šīs ģimenes, viņiem bija labas attiecības, un šie cilvēki bieži tiek pieminēti Bībelē. Ir skaidri rakstīts un uzsvērts, ka Jēzus viņus mīlēja. Jēzus visus cilvēkus mīlēja, un tieši viņus īpaši. Kādā dienā Viņam pienāca ziņa, ka Lācars ir slims. Jēzus vilcinājās divas dienas, un viņš nomira. Pēc divām dienām Jēzus teica mācekļiem: “Iesim, Lācars ir aizmidzis!” Viņš ar to domāja, ka Lācars ir miris. Mācekļi nesaprata un domāja, ka tad jau viņš pamodīsies. Jēzus atbildēja: “Lācars ir nomiris, un Es eju viņu modināt, un Es priecājos, ka es šīs divas dienas vilcinājos, lai jūs ticētu.” Jēzus priecājās par to, ka katrā problēmā ir kaut kas pozitīvs, ko tu vari izmantot, jeb tramplīns uzvarai. Katru reizi, kad velns izdara kādu nejēdzību, riebeklību tavā dzīvē vai atstāj kādas pēdas, tu vari to izmantot, lai parādītu Dieva godību savā dzīvē.Toms bija tāds interesants Jēzus māceklis, un viņš teica, ka ies, lai mirtu kopā ar Viņu. Mācekļi bija pilnīgi pārliecināti, ka viņi Betānijā mirs. Jēzu jau meklēja arestēt un nogalināt. Viņi zināja: ja aizies uz šo pilsētu, būs beigas, un tas ir iemesls, kāpēc Jēzus vilcinājās.

Lācars bija miris, jau četras dienas bijis kapā un oda. Marta atnāca pretī Jēzum un pārmeta: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, ja Tu būtu laicīgi ieradies, Lācars nebūtu nomiris.” Taču Marta turpināja: “Bet arī tagad zinu, ko Tu lūgsi un kā teiksi, tā notiks.” Mēs varam diskutēt, kas mums vairāk patīk – Marta vai Marija. Kad ir runa par personīgām attiecībām ar Dievu, mums patīk Marija, kas sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās Viņā. Kad ir runa par ticību, ir jāpatīk Martai. Man patīk viņas abas. Ticība piešķīra Martai vērtību. Jēzus viņai teica: “Kas Man tic, tas dzīvos arī tad, ja tas mirs. Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” Un Marta teica: “Es zinu, ka Lācars pēc nāves celsies augšā, kad visi miroņi celsies augšā pastarā dienā.” Bet Jēzus teica: “Nē, viņš tagad celsies augšā, jo ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība.” Marta konkrēti apliecināja ticību, sakot: “Jā, Kungs, es tam ticu!” Jēzus neraudāja, nebija noskumis un sašutis, viss bija kārtībā. Jēzum ne par ko nebija jāuztraucas, jo šeit bija cilvēks, kas tic Viņam!

Marta atgriezās vietā, kur bija viņas māsa, tur bija arī jūdi, kas gauži raudāja, un teica Marijai: “Tevi mācītājs sauc.” Marija atnāca pie Jēzus, krita zemē Viņam pie kājām un teica: “Mācītāj, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris.” Tas ir tieši tas pats, ko teica Marta, bet pēc viņas vārdiem Jēzus sāka raudāt. Tieši pēc Marijas vārdiem Viņš sāka raudāt. Par ko Viņš raudāja? Viņam bija žēl jūdu, Mariju? Padomā par pašu situāciju. Marija vienmēr gribēja būt tuvāk Jēzum, pat tad, kad bija jākalpo. Marija, kas Jēzum bija tik ļoti pieķērusies, tagad bija pilnīgi bezcerīga, jo viņā nebija ticības, un viņa deva iemeslu Jēzum skumt. Marija un jūdi raudāja tā, it kā viņiem nebūtu nekādas cerības. Jūdi kurnēja apkārt: “Paskaties, Jēzus taču mīlēja viņus, kāpēc tad Viņš nevarēja ātrāk atnākt un dziedināt Lācaru, ja jau tik ļoti mīlēja?” Tad Jēzus, redzēdams Mariju un jūdus raudam, garā aizgrābts noskuma. Svētais Gars, es lūdzu, ka Tavs svaidījums iziet cauri rindām! Lai Tavs svaidījums iziet cauri mūsu prātiem un sirdīm! Jēzus raudāja! Tad Viņš teica: “Kur jūs esat viņu likuši?” Viņš atkal, sirdī aizgrābts, nonāca pie kapa. Šī raudāšana bija saistīta ar aizgrābtību garā. Kas tieši Viņā izsauca asaras? ‘Garā aizgrābts’ no grieķu valodas nozīmē ‘dusmas, kas ietver sašutumu, jeb sašutums, kas ietver dusmas’, tas primāri ir sašutums, nevis žēlums vai līdzjūtība. Tas ir iekšējs signāls, pretestība, iekšējs pretīgums par to, ko Dievs redz. Tas ir sašutums par neticību. JĒZUS RAUDĀJA PAR NETICĪBU. Viņš raud par neticību, kas izpaužas dažādās formās, un te runa nav tikai par pasauli tur, ārā, bet par Jēzum tuviem cilvēkiem.

Marija, kas sēdēja pie Jēzus kājām, bija pazudusi un zaudējusi cerības, un vienīgi Marta novēla akmeni no kapa. Pateicoties Martas ticībai, nevis Marijas attiecībām ar Dievu, Lācars piecēlās no mirušiem. Un caur Lācaru daudz cilvēku sāka ticēt Kristum. Jēzus skaidri zināja, ka šis brīnums būs pēdējais piliens farizejiem un Viņu arestēs. Bet Jēzus tik un tā to izdarīja. Un Viņš skaidri pateica mērķi, kāpēc gāja uz turieni: “Lai jūs ticētu.” Viņam nebija žēl Lācara, par kuru Viņš skaidri zināja, ka piecels no miroņiem. Tas bija sašutums par neticību. Gribi iepazīt Dievu? Domā līdzi. Pārdomā to, ko tu lasi, un pieņem to.

Jēzus asaras izraisīja:

1. sašutums par neticību;
2. skumjas par zaudējumu;
3. līdzjūtība par sekām.

Kas ir sašutums? Emocionāls stāvoklis, kuram raksturīgs satraukums un dusmas par kāda rīcību. Kad Jēzus ieraudzīja neticību, bezcerību un puņķošanos cilvēkos, kuri Viņam bija tik ļoti tuvi, Viņu pārņēma satraukums un nepatīkamas izjūtas. Kas ir skumjas? Emocionāls stāvoklis, kam raksturīga viegla nomāktība, psihiskās aktivitātes mazināšanās, ko izraisa, piemēram, kaut kas nesaniedzams vai zaudēts. Jēzus, garā aizgrābts, noskuma. Vispirms Viņš bija sašutis, pēc tam noskumis par zaudējumu. Seko līdzi uzmanīgi. Svētais Gars, es lūdzu, runā uz mums! Jēzum pietiek redzēt vai zināt kādas tavas mazas darbības, un Viņš zina, ka ir jau tevi zaudējis. Dievs zina jau pie zirga asarām un puņķiem, ka kaut ko ir zaudējis. Tu zini notikumu par Dāvidu un Absaloma sacelšanos, kad Ahistofels deva padomu Absalomam tūlīt sekot Dāvidam un viņu nogalināt, bet Hušejs deva pretēju padomu, kuru Absaloms pieņēma, un tad Ahistofels aizgāja mājās, apkopa savu namu un pakārās. Viņš bija tik ļoti pārliecināts, ka visam ir beigas, ja nerīkosies pēc viņa padoma. Pietiek redzēt kādas cilvēku darbības, un tu jau zini, ka esi viņu zaudējis. Varbūt tu visu viņu neesi zaudējis, bet esi zaudējis kalpošanu. Tu zini, ka šī cilvēka dzīvē būs problēmas, draudzē būs problēmas, organizācijā būs problēmas, un to var pateikt no mazām, pat niecīgām darbībām. Kas ir līdzjūtība? Psihisks stāvoklis, ko izraisa bēdas, nelaime, kam raksturīgas skumjas, nožēla un vēlēšanās palīdzēt. Jēzus zina, kādas būs sekas, Viņš zina nepareizas domāšanas un rīcības sekas, un Viņam ir žēl. Taču primāri tas ir sašutums, pēc tam nāk skumjas par zaudējumu un līdzjūtība par sekām, kas būs.

Tu esi evaņģēlists? Tu meklē cilvēkus, ej pie viņiem, lai glābtu no elles? Vai esi dzirdējis mācību, ka ir jāiežēlojas par cilvēkiem? Tu nevari aizsniegt cilvēku bez līdzjūtības, jo viņš redz, ka neesi patiess. Un tu domā, kāda ir šī iežēlošanās, kā lai jūt līdzi cilvēkiem, jo tev nav žēl visu cilvēku. Mēs žēlot varam tikai pašus tuvākos cilvēkus, kurus mēs pazīstam. Man nav žēl bomžu, jo es zinu, ka viņi paši ir vainīgi pie tā, kur ir nonākuši, bet man ir sašutums, kad es kaut ko tādu redzu, un skumjas par to, ka tas ir zaudēts cilvēks Dievam, un līdzjūtība par sekām, ko rada attieksme sabiedrībā.

“Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.”” (Lūkas 19:41-46)

Šī ir otrā reize, kad Jēzus raudāja. Viņš pietuvojās Jeruzalemei un, to ieraudzījis, sāka raudāt. Par ko Jēzus raudāja? Par to, ka viņi ir atstūmuši Atbildi! Jēzus zināja, kas notiek ar šo pilsētu, kura bija atstūmusi Kristu. Jēzus arī zināja, kas notiks ar Jūdu, kurš nodos un pārdos viņu par trīsdesmit sudraba gabaliem. Viņš zina par ikvienu, kurš nepareizi rīkojas, un Viņš zina, kādas tam būs sekas. Kaut gan tas ir viņu pašu vainas dēļ, Jēzū tas izraisa sašutumu ar dusmām, skumjas par zaudējumu, piemēram, kā tas bija par Jeruzalemi. Viņš ļoti skaidri zina, kādas būs sekas, un Viņam ir žēl. Sašutums un skumjas, kas izraisa asaras. Lūk, par ko Jēzus raudāja toreiz un raud arī šodien! Kad Viņš redz, ka tu atkal kārtējo reizi izlaidies un guli, un nepavadi laiku ar Dievu, Jēzū tas izraisa uztraukumu, jo Viņš zina, ka, ja tu šodien nepavadi laiku ar Dievu, tu parīt to nedarīsi, un maisam gals būs vaļā, vairs nebūs disciplīnas, un Viņš zina, kādas būs sekas, Viņš zina jau tagad, ka ir tevi zaudējis. Ja tev nav regulāras attiecības ar Dievu jeb savs lūgšanu kambaris, Viņš jau tagad skumst par tevi, jo zina, ka jau tagad ir tevi zaudējis, kaut gan pagaidām tev vēl ir kaut kādas attiecības ar Viņu, tu esi dievkalpojumos. Viņš zina jau tagad, ka, ja tu tā turpināsi, tad Viņš ir tevi zaudējis. Lūk, kas izraisa Jēzū skumjas, kas izraisa sašutumu un arī līdzjūtību par sekām, kas tam visam sekos. Ja tu mīli Viņu, tad pavadi laiku ar Viņu disciplinēti!

“Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” (Mateja 23:37)

Lūk, par ko Jēzus raudāja – Es jūs aicināju, bet jūs negribējāt. Arī tev piedāvā kalpošanu draudzē, bet tu negribi. Tu zini, ka vajag iet kambarī un lūgt, bet tu negribi. Tieši tas satrauc Jēzu. Viņu uztrauc tie, kas ir atteikuši normāli izskatīties, sevi kontrolēt un kalpot Dievam. Neviens nav ideāls, bet Jēzus nemeklē ideālos, perfektos, bet gan uzticamos, kas saka “JĀ” kā Marta: “Jā, es tagad zinu, es ticu!” Jēzus neraudāja par to, ka Viņam bija žēl to cilvēku, Viņš raudāja par to, ka viņi netic un izturas bezatbildīgi pret Viņa lietām!

“Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!” [..] Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā…” (Lūkas 10:17,21)

Par ko Jēzus priecājās? Par mācekļiem, kas izgāja, sludināja, dziedināja slimos un cēla draudzes. Viņš priecājās par to, ka ir cilvēki, kas tic DARBĪBĀ. Ticība darbībā ir, kad tu ved cilvēkus pie Dieva, izpildi savu kalpošanu līdz galam, kad tu apzinies sevi kā Dieva bērnu, kristieti un daļu no Kristus miesas ar saviem pienākumiem, tu uz 100% izdari visu līdz galam, tu tici, un tavā kalpošanā ir augļi! Jēzus raud, kad redz grupiņas, kas piecus gadus ir ar pieciem cilvēkiem. Jēzus par to satraucas. Ja mēs visi tādi būsim, ja visas grupiņas un draudzes neaugs un ķēpāsies, visi vadītāji gulēs un neko nedarīs, tad kas vispār būs ar Latviju!? Jēzu tas satrauc, kas notiks ar Kristus miesu, draudzi, kas notiks ar pasauli! Jēzus jautā: “Vai Es atradīšu ticību virs zemes?” Kur cilvēki aizies? Uz debesīm vai elli? Un kurš par to atbildēs? Tiek meklēti radikāli kristieši! Tas ir normāls stāvoklis – radikālisms, kad tu tici Dieva vārdam un dari to. Jēzus redz tavu sirdi, Viņš skatās uz to, kāds ir tavas sirds stāvoklis – vai tu meklē Viņu no visas sirds, vai tu centies? Par to Viņš uztraucas un pat dažos gadījumos izspiež asaras. Un vēl, Jēzus neraudāja kā jūdi, bezcerībā vaimanādams. Viņa asaras bija mierīgas un klusas, Viņam aiz sašutuma un līdzjūtības nobira kāda asariņa, nebija skaļas un emocionālas vaimanas.

“Bet es iekš Kunga Jēzus ceru drīz sūtīt pie jums Timoteju, lai es, pārliecinājies, kā jums klājas, kļūtu līksms.” (Filipiešiem 2:19)

Kas ielīksmoja Pāvila sirdi? Tas, ka viņa draudzei labi klājas, ka cilvēki tic un aug garīgi un skaitliski.

“Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg. Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks. Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem. Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā! Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā. To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (Jāņa 15:4-11)

Jēzus priecājas, kad mācekļi ir pie Vīnakoka jeb Jēzus un nes augļus. Ja tu esi pie Vīnakoka, tu nevari nenest augļus! Ja tev ir Svētais Gars, tu nevari nevest cilvēkus pie Dieva.

Bija tāds cilvēks Kurts Kobeins, kurš dzīvoja pilnīgi nejēdzīgu dzīvi. Šis cilvēks nekad negribēja būt populārs, taču viņam patika spēlēt ģitāru un dziedāt dziesmas ar lamu vārdiem, par negribēšanu dzīvot, par seksu jau agrā vecumā ar jebkuru un arī demolēšanu. Viņš bija iekšēji satraumēts, un to visu klausījās tādi paši – izlaisti, neaudzināti skolēni, kuri tiecās pēc šīs nepareizās dzīves, par kuru dziedāja Kobeins. Iesākumā viņš dziedāja savā istabā diviem klausītājiem, taču pēc kāda laika viņa grupa „Nirvana” kļuva populārākā tajā laikā, pateicoties tādiem pašiem satraumētiem pusaudžiem. Kobeins ar sievu abi bija narkomāni, un, kad viņiem piedzima bērns, viņi turpināja lietot narkotikas. Sieva joprojām tās lieto, taču Kobeins 27 gadu vecumā izdarīja pašnāvību, jo bija absolūti nespējīgs saņemt kritiku, pārdzīvot mazas nodevības. Bet es zinu, kur tas viss sākās, tāpat kā Jēzus, redzot kādas cilvēka darbības, teica, ka Viņš šo cilvēku ir zaudējis. Liktenīgi bija viņa mammas teiktie vārdi: „Es nezinu, kāpēc apprecējos.” Tev vai kādam citam tas, iespējams, nebūtu nekas, bet Jēzus ieraudzīja tālejošās sekas un raudāja par to, tāpat kā Viņš ieraudzīja Mariju raudam, taču Viņš jau zināja, kādas sekas būs Marijas neticībai. Kobeina mammai pēc apprecēšanās bija tikai viens mērķis – bērns. Ne visiem šādi lēmumi izvēršas par traģēdiju, bet Jēzus jau zina, ka šajā gadījumā tā ir ļoti laba vide monstram. Šis, pēc izskata it kā nevainīgais cilvēks, atnesa ļoti lielu ļaunumu pusaudžiem, netieši popularizējot narkotikas. Monstrs jēra izskatā. Ja tu nezini, kāpēc tu apprecējies, tavā ģimenē ir ļoti laba vide monstram. Valstīs, kur bērniem ir lielākas tiesības nekā viņu vecākiem un līdzcilvēkiem, kur, cilvēkam piedzimstot, var izvēlēties viņa dzimumu, ir ļoti laba vide tādiem monstriem. Ne katrs, bet daudzi kļūst par tādiem. Ja nevari izturēt bez seksa un ģimenes, kā Pāvils saka, tad dodies laulībā, taču rēķinies, ka tev būs jādzīvo visa dzīve ar šo cilvēku.

Vēl viens stāsts būs par 20. gadsimta Anglijas mafijas kulta varoņiem, dvīņu brāļiem Roniju un Redžiju Kreisiem. Es kārtīgi izpētīju viņu biogrāfijas. Redžijs apprecējās ar meiteni Frensisu, viņi, kaut arī narkomāni un bandīti, ļoti viens otru mīlēja, taču Frensisa, pavisam jauna esot, izdarīja pašnāvību. Šī pašnāvības nosliece viņai jau bija arī iepriekš. Kāpēc tā? Ziniet, Frensisas mamma viņu kāzās atnāca melnā sēru tērpā. Ar to jau pietiek, lai saprastu, ka mamma un līdz ar to viņas meita nav normālas, ka viņām nav bijušas normālas attiecības ģimenē. Ar to pietiek, lai saprastu, ka šis cilvēks būs pazudis, lai saprastu Jēzus sašutumu, skumjas un līdzjūtību. Pasaulei vajag Jēzu! Nav iespējama sakārtota pasaule bez Kristus. Un pasaulei nav iespējams iepazīt Kristu bez aktīvas ticības draudzē. Lūk, tas ir tas, kas satrauc Jēzu un tas, par ko Viņš priecājas.

Vai tu zini, kas ir Durex? Tā ir prezervatīvu un lubrikantu firma, kuras preces ir atrodamas katrā veikalā, benzīntankā, visiem, īpaši bērniem, redzamās vietās. Bet, vai zināji, ka Durex ir galvenais partneris organizācijai „Glābiet bērnus”? Šī organizācija rīkojas, pamudinot jauniešus uz ārlaulību un neatbilstoša vecuma seksu, un pēc tam „glābj” viņus, iesakot taisīt abortus. Ļauns tiek saukts par labu, seksa reklamēšana tiek pārspīlēta, skolās skolēnus māca, kā uzvilkt prezervatīvu, līdz ar to mēs radām monstrus. Šeit nebūt nav runa par bērnu aizsardzību, bet tieši otrādi – tiek veicināts agrs, nepareizs sekss. Lūk, par ko Jēzus satraucās. Un Viņš satraucas ne jau par Durex, plakātiem ar piekautiem bērniem, bet tieši par draudzes bezdarbību.

20. oktobrī Skonto Hallē būs visu konfesiju tautas lūgšanas. Jēzus raud, jo daži nesaprot, ka ir svarīga katra kristieša balss, ka ne tikai ar lūgšanām mums ir jācīnās. Jēzus raud, ka draudze apkaro draudzi. Kad es ieraugu video ierakstā, ka slavēšanas laikā kādi cilvēki stāv ar uz krūtīm sakrustotām vai nolaistām rokām, Svētais Gars man dod nepatīkamu sajūtu, ka varu pazaudēt šos cilvēkus. Es sāku just līdzi par to, kas ar šiem cilvēkiem, kas Dievu nemeklē, notiks. Mani skumdina un priecē tās pašas lietas, kas Viņu skumdina un priecē. Ir laiks atbrīvoties, no sirds slavēt un meklēt Dievu, lai Jēzum nav par tevi jāraud! Ir laiks iziet uz ielām un meklēt cilvēku dvēseles! Ir laiks teikt savas balsis! Ir laiks strādāt, jo nāk nakts, kad neviens vairs nevarēs strādāt!Jēzus uztraucas par neaugošām mājas grupām, par nekvalitatīvām personīgām attiecībām ar Dievu, par to, ka kāds sāk izlaist draudzes pasākumus. Jēzu uztrauc tie cilvēki, kuri, ienākot draudzē, uzplaukst par stiprām personībām, tiek pie laba darba un tad novēršas no līderu respektēšanas un no dvēseļu glābšanas.Dievu uztrauc draudzes un cilvēku pašapmierinātība.

Tātad par ko Jēzus raudāja? Sašutums par neticību, skumjas par zaudējumu un līdzjūtība par sekām.

Pirms dažiem mēnešiem es kalpoju kādā draudzē, palīdzot iesākt mājas grupas. Šorīt atcerējos, cik rūpīgi un atbildīgi es to darīju, kā es pat dažas naktis negulēju, lai kārtīgi sagatavotos sapulcēm. Kad pēdējo reizi tikos ar šīs draudzes mācītāju, viņš paziņoja, ka viņa draudzē caur šīm grupām ir ienākuši trīsdesmit jauni cilvēki. Caur šo manu kalpošanu Dievam un draudzei pavērās laba sadarbība ar šo draudzi. Dievs uztraucas par mūsu vieglprātīgo attieksmi, par to, ka tu nekas neesi, nebūsi un nesasniegsi un ka Viņš tevi jau ir zaudējis, kaut tev pašam pat tā šobrīd neliekas. Vai viss ir tik bezcerīgi? Nē, šodien tu vari mainīt savu attieksmi, pacel slavēšanas laikā savas rokas, atbildīgi paveic savu kalpošanu, nedzīvo tikai savā mazajā kastītē. Atceries, ka tu esi draudzes daļa, Latvijas daļa. Neviens nav pilnīgs, tāpēc mums jāmācās saņemt un augt caur nepilnīgiem Dieva kalpiem. Daudzi nespēj pieņemt Dievu caur cilvēkiem, taču nav cita ceļa, kā tikai caur cilvēkiem. Arī Bībelē ir neprecizitātes gan jaunajā, gan vecajā tulkojumā, Dievs jau to ar Savu pirkstu nerakstīja. Ko tad tagad darīt? Vairs nelasīt? Tā mēs klīstam, nepieņemot vadītājus, mācītājus, no draudzes uz draudzi, Dievam tā arī neko neizdarot. Laiks ir īss, paliks tikai tas, kas darīts Dievam. Uz debesīm tu nepaņemsi nevienu matu bizi, ne centu, ne auto, ne māju, bet tikai tos cilvēkus, kas caur tevi būs nākuši pie Dieva.

Svētais Gars. Mēs vēlamies Tevi iepazīt tuvāk. Cik Tu esi labs, ka Tu atklājies, ka palīdzi Sevi iepazīt, ka mēs jūtam, redzam un saprotam, kas Tevi uztrauc, kas skumdina un par ko Tu raudi. Paldies par Tavu tuvumu, Tavu atklāsmi, kas palīdz mums Tevi mīlēt, darīt Tavu darbu, būt pilnvērtīgiem un laimīgiem, kas palīdz mums nedzīvot tikai no emocijām, bet gan no Tavas gribas.

Man prātā nāk dziesma „Pavasaris manā dzīvē” no 1998. gada repertuāra. Man šī dziesma ļoti patika, klausījos šo kaseti vairākas reizes, protams, ka nebiju skaidrā prātā, bet izbaudīju šo kaseti. Taču šodien es esmu sapratis, ka es vairs nedzīvoju no mirkļa emocijām. Saprotu, ka es esmu dzīvs, ja mani kaut kas uztrauc, skumdina vai liek just līdzi. Ja ir kāda neveiksme, es esmu dzīvs. Es dzīvoju no tiekšanās uz priekšu ticībā uz mērķiem. Es nedzīvoju no sajūtām, tās Dievs vienkārši pieliek, tas nav primāri. Pirmais Jēzum bija sašutums no mūsu darbībām. Man ir jāsaprot, ka eju pareizā virzienā. Es nedzīvoju, balstoties no emocijām, balstoties uz to, kas man pieder vai nepieder, bet no tā, ka man ir panākumi. Bet panākumi ir iešana ticībā uz priekšu. Kā dziesmā – sper divus soļus uz priekšu un ne soli atpakaļ. Nedzīvo no sajūtām! Ne tusiņi, ne labas vakariņas, ne skaista sieva vai vīrs nepiepildīs tevi. Vispirms dzenies uz priekšu pēc Dieva prāta, Dieva valstības, tad arī sekos pareizās sajūtas. Ja Dievs dod vīru, tad priecājies, ja nedod, tad arī priecājies, bet nepārdzīvo un nestreso. Svarīgākais šajā dzīvē ir kalpot Dievam, darīt Viņa gribu. Augošas mājas grupas dos tev patiesu prieku. Esi piepotēts pie dzīvā Koka, kas nes augļus, to es tev novēlu!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Par ko Jēzus raud?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija