Kāpēc mums tas būtu jāsaprot un jāzina?
Tāpēc, ka Jēzus pats to māca un visa Bībeles jēga ir sekot Viņam. Sekot Kristum nozīmē rīkoties un dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Bībelē lasāmi apsolījumi, kuros Dievs apsola mūs svētīt, vadīt un galu galā nogādāt mūžīgajā dzīvībā Debesīs. Lai arī uz zemes ejam cauri dažādām grūtībām un ciešanām, tomēr Dievs mums apsola dažādas svētības un pilnvērtīgu dzīvi Kristū. Noteikums, kas no mūsu puses ir jāievēro, – mēs cenšamies ievērot Dieva prātu un gribu. Tas nozīmē, ka veidojam personīgas attiecības ar Dievu, esam dzīvā draudzē, uzņemamies kalpošanas. Mēs kļūstam spēcīgi, lai dzīvotu pēc Viņa prāta un ievērotu desmit baušļus. Par ko Jēzus priecājās un par ko raudāja? Ja mēs netieši pētīsim Bībeli, tad atradīsim daudz dažādu Rakstu vietu, kas norāda uz Dieva raksturu un emocijām. Dievam ir emocijas, un cilvēku Viņš ir radījis pēc Sava tēla un līdzības. Kad pētām tādus vīrus kā Mozus, Dāvids, Pēteris, Jānis un citi, mēs varam spriest arī par to, kāds ir Dievs. Redzot to cilvēku emocijas, kas seko Jēzum, piemēram divpadsmit mācekļu, mēs varam domāt arī par to, kādas emocijas ir Dievam un kas ir tas, ko Viņš mūsos vēlas redzēt vairāk. Mēs varam izsecināt to, kā mums jājūtas un kā jādomā.

Visu Bībeli kopumā mēs skatāmies caur Jēzus vārdiem. Prioritāte ir Jēzus vārdi tieši Bībeles evaņģēlijos, nevis vēstulēs, Vecajā Derībā vai vēstures grāmatās. Jēzus vārdi ir pamatu pamats, un visu Bībeli mēs skatāmies tieši caur Viņa vārdu prizmu. Jēzus ir augstākā Autoritāte. “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” Visi Jēzus vārdi, visa Viņa darbība uz zemes ir augstākais punkts. Un, ja mēs Bībelē paraudzīsimies tieši uz Jēzus emocijām, tas būs precīzi pats, pats svarīgākais, pats Bībeles centrs. Mēs varam lasīt, ka Jēzus gan priecājās, gan raudāja. Jēzus bija vīrietis. Mēdz teikt, ka vīrieši neraud, taču patiesībā tā nav labi teikt, jo tā nav taisnība. Ir situācijas, kad arī vīriešiem jāraud, bet, atšķirībā no sievietēm, vīrieši raud tad, kad tiešām ir jāraud. Jēzus neraudāja par to, ka Viņam bija sirms mats. Bija citas, daudz nopietnākas lietas, kuru dēļ Jēzus tik tiešām ļoti pārdzīvoja. Bībelē ir aprakstīti divi notikumi, par kuriem ir konkrēti rakstīts, ka Viņš nevis vienkārši pārdzīvoja, bet raudāja. Es šoreiz nemaz neņemu vērā rakstvietas, kurās rakstīts, ka Jēzus noskuma, iekarsa vai sadusmojās. Skatījos konkrēti uz rakstu vietām, kurās rakstīts, ka Viņš raudāja. Ja Jēzus raudāja, tad tas bija kaut kas īpašs, kas viņu aizkustināja. Kas bija šīs lietas? Ja mēs tās sapratīsim, tad mēs varēsim nojaust, kas Dievam ir pats svarīgākais, kas visvairāk Viņu sāpina un izsauc Viņā tādas emocijas, ka var pat raudāt. Evaņģēlijos ir arī konkrēta Rakstu vieta, kurā teikts, ka Jēzus priecājās. Ja mēs sapratīsim, par ko Jēzus priecājās, tad mēs varēsim arī saprast, kas ir pats svarīgākais Dievam un ko Viņš vēlas redzēt pie mums.

Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts.” (Lūkas evaņģēlijs 10:21)

Par ko Jēzus kļuva priecīgs? Viņš iesākumā izsūtīja divpadsmit mācekļus, pēc tam vēl septiņdesmit divus, kas, starp citu var norādīt arī uz struktūru (septiņdesmit divi ir puse no simts četrdesmit četriem). Arī mācekļu izsūtīšanā pa divi ir vērojama kāda konkrēta kārtība. Šajās pašās rakstvietās varam lasīt arī to, ka Jēzus saka: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz. Tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.” No Savas puses Viņš reizē kā Dievs un arī kā cilvēks šeit virs zemes sagatavoja divpadsmit mācekļus un pēc tam ar mācekļu palīdzību sagatavoja vēl septiņdesmit divus. Arī mēs šodien gatavojam mācekļus, grupu vadītājus. Kāpēc mēs to darām? Bībelē ir skaidri lasāma Jēzus pavēle.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Tāpat arī Bībelē ir skaidri rakstīts Jēzus mērķis uz zemes.

Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo. (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Jēzus atnāca, lai izlīdzinātu cilvēku ar Dievu un nodibinātu mieru viņu starpā. Veids, kā Viņš to dara, ir draudze. Dieva valstība uz zemes ir draudze. Kad mēs lūdzam “lai nāk Tava Valstība”, tas, pirmkārt, nozīmē: lai aug draudze, lai grupiņās ienāk vairāk cilvēku, lai viņi piedzimst no augšas un mēs vairojamies, kā arī lai ir vairāk cilvēku apkārt draudzei, tie, kas piekrīt mūsu principiem, kas skatās uz Dievu, uz mums un piekrīt. Lai viņi ir visur – gan skolās, gan politikā. Ja tas tā šodien jau būtu un draudze būtu godprātīgi izpildījusi savu uzdevumu, tad šobrīd mums nebūtu ierobežojumu un mēs dzīvotu citādāk. Nav svarīgi, kas apkārt notiek, ir svarīgi, kas mums šeit pašiem notiek. Tāpat arī nav svarīgi, kas valda citās valstīs, bet ir svarīgi, kas mūsu valstī ir pie stūres. Jēzus priecājās, Viņš kļuva priecīgs Svētajā Garā, kad izsūtīja mācekļus, lai tie sludinātu, un mērķis bija skaidrs – celt Dieva valstību.

Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. (Lūkas evaņģēlijs 10:19)

Apliecini šo Rakstu vietu! Apliecini, ka nekāds ļaunums tev netuvosies un tev viss vēl ir priekšā! Āmen! Viņš izsūtīja mācekļus celt draudzi, sludināt, dziedināt, izdzīt ļaunus garus. Tālāk ir rakstīts, ka tad, kad mācekļi atgriezās pie Jēzus, viņi bija tādā kā eiforijā. No kā? Esmu redzējis, kā Stīvs Hils savā kalpošanā pieskaras cilvēkiem, un viņi vienkārši nokrīt gar zemi. Toreiz es domāju: “Oho! Spēks!” Mani kā jaunu kristieti tādas pārdabiskas lietas ļoti fascinēja. Pirmajos inkaunteros es tā varēju lūgt par cilvēkiem, ka pēc tam divas nedēļas nevarēju pakustēties. Es tā sevi izdevu ārā, ka pēc tam divas nedēļas biju kā beigts. Tagad esmu gudrāks. Arī šodien es redzu, ka tad, kad jauni kristieši ķeras klāt aizlūgšanām, tad velniem patiešām nav labi. Bet ilgi tā turpināt šie jaunie aizlūdzēji nespēj. Atceros, ka pirmā reize man bija Cēsu vasarsvētku draudzē. Cilvēki iznāca priekšā, un kā es liku roku klāt, tā viņi biji nopļauti gar zemi. Toreiz jutos ļoti gandarīts. Varbūt kāds arī no savas kalpošanas atceras tādu prieku par Dieva spēku. Jēzus taču saka: “Es jums esmu devis spēku.” Tu vari izdzīt velnus, tu vari dziedināt, tu vari sludināt un tu vari vadīt grupas. Tev ir šis spēks! Mācekļi atgriezās eiforijā, un ņemot vērā to, ko Jēzus teica pēc tam, var saprast, ka šai mācekļu eiforijai nebija pareizs motīvs. Viņi teica: “Pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā.” Viņi priecājās par to, ka cilvēki krīt zemē, par to, ka tiek dziedināti, par to, ka velni iet ārā. Tas viss ir labi. Jēzus viņus nomierināja un teica: “Nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs.” Tas nozīmē, ka cilvēki ir glābti, paši pazīst Kristu un paši dzīvo Viņa gribā. Jēzus mācekļus nedaudz nomierināja un nobīdīja fokusu uz pareizām lietām – uz cilvēku glābšanu. Ne jau mūsu galvenais uzdevums ir izdzīt ļaunus garus, ne jau dziedināt un pat ne vadīt grupu. Mūsu uzdevums ir, lai šo cilvēku vārdi ir ierakstīti Debesīs, ka viņi pazīst Dievu. Mūsu uzdevums ir celt draudzi, un nevis vienkārši no cilvēkiem, kas sanāk kopā, labiem draugiem, bet lai šie cilvēki pazīst Dievu. Tālāk seko ļoti interesanta lieta. Jēzus viņiem aizrādīja un pats klusībā sapriecājās.

Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts.” (Lūkas evaņģēlijs 10:21)

Jēzus priecājās, ka gari viņiem paklausa. Jēzus priecājās, ka mācekļi ir izgājuši un kalpo. Jēzus priecājās par to, ka Viņam ir izdevies sagatavot Sev uzticamus cilvēkus, kas iet un turpina Viņa darbu. Par ko Jēzus priecājās? Ja tu vadi mājas grupiņu, Jēzus ļoti priecājas par tevi. Ja tu piedalies pie tā, lai tavā grupiņā cilvēki iepazīst Dievu, Viņš priecājas par to. Tas ir tas, kas Dievam sagādā vislielāko prieku saskaņā ar Viņa vārdu, evaņģēlijiem un Jēzus emocijām. Tas atbilst arī lielajai pavēlei un visam citam kontekstam Bībelē. Jēzus atnākšanas mērķis ir rakstīts Jāņa un Lūkas evaņģēlijā.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo. (Lūkas evaņģēlijs 19:10)

Dieva mērķis ir izglābt katru cilvēku, un tas, kā Viņš to ir ieplānojis darīt, ir caur mācekļiem, caur draudzi. Tu esi pareizā vietā, pareizā laikā un pareizā draudzē. Jēzus priecājās par mācekļu kalpošanu. Viņš priecājās, ka mācekļi iet Viņa spēkā un strādā. Ja gribi, lai Jēzus priecājas un tu pats varētu priecāties, ja tu gribi, lai visas Dieva svētības tavā dzīvē darbojas, tad stūrē ar visu to, kas esi, un ar to, ko vari, tajā virzienā, kas rada Dievam prieku.

Marija un Marta sūtīja Jēzum ziņu, ka Viņa draugs Lācars ir miris. Turklāt Lācara māsas pārmeta Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” Jēzus bieži pavadīja laiku pie Lācara un viņa māsām, tie bija Viņa draugi. Kad Jēzum atnesa ziņu, ka Lācars ir miris, Jēzus priecājās. Tas ir kaut kas neloģisks. Tomēr Viņa prieks apstiprina pirmās Rakstu vietas pareizumu. Jēzus priecājās nevis par to, ka Lācars ir miris, bet par ko citu.

“Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!” (Jāņa evaņģēlijs 11:15)

Jēzus zināja, ka Viņš darīs brīnumu un piecels Lācaru no mirušajiem. Tālāk Jāņa evaņģēlijā ir rakstīts, ka šī brīnuma dēļ, ka Jēzus publiski piecēla no miroņiem cilvēku, kurš jau trīs dienas bija kapā un oda, Dieva slava izgāja tuvu un tālu, un daudzi sāka Viņam ticēt. Tas bija robs sātana, visu farizeju, saduķeju un bezdievīgu politiķu valstībā. Par ko Jēzus priecājās? Ne jau par to, ka Lācars ir miris, bet par to, ka būs brīnums un vēl vairāk cilvēku ticēs Dievam. Jēzus teica: “Es priecājos jūsu dēļ.” Viņš to teica konkrēti mācekļiem. Viņš teica: “Es priecājos par to, ka šis notikums padarīs jūsu ticību Man vēl stiprāku. Ka jūs ar vēl lielāku pārliecību un ticību iesiet, veidosiet draudzes, celsiet grupas un veidosiet mācekļus, lai nāk Dieva valstība. Lūk, par ko Jēzus priecājās! Mēs apskatījām divas vienīgās Rakstu vietas evaņģēlijos, kurās skaidri norādīts, ka Jēzus priecājās.

Jēzus raudāja. (Jāņa evaņģēlijs 11:35)

Jēzus tikko priecājās, bet pēc tam tajā pašā evaņģēlijā ir rakstīts, ka Viņš raudāja. Jēzus bija bērēs un redzēja, ka jūdi raud. Viņš redzēja cilvēku bēdas un arī pats sāka raudāt. Cilvēki, to redzēdami, sačukstējās savā starpā: “Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis! Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?” Pēc šīs Rakstu vietas var secināt, ka Jēzus raudāja arī par elementārām, cilvēciskām bēdām. Vai tev kādreiz nav žēl kaķīša? Agrāk es teicu, ka reizēm maza kaķīša vairāk žēl nekā cilvēka, jo liela daļa kaķīšu šķiet tādi neaizsargāti. Arī politikā var novērot, ka cilvēki vairāk žēlo un glābj dzīvniekus, nekā cilvēkus. Viņi aizsargā mežus un dzīvniekus, neinteresējoties par cilvēkiem. Jēzus raudāja par elementārām cilvēku bēdām. Viņa emocijas un raudāšanu paskaidro turpmākā rakstvieta. Kad Jēzus tuvojās Jeruzālemei, Viņš ieraudzīja pilsētu un raudāja.

Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.” (Lūkas evaņģēlijs 19:41-42)

Ja godīgi, tas viņiem ir apslēpts arī šodien. Es nekur neesmu dzirdējis, ka Jeruzālemē būtu megadraudzes un Jeruzāleme būtu sākusi pielūgt Kristu. Nē, nekā tamlīdzīga. Jēzus pienāca pie Jeruzālemes un raudāja. Tas apstiprina arī pirmās divas Rakstu vietas, kas runāja par Jēzus prieku. Par ko Jēzus raudāja? Viņš zināja, kas notiks ar šo pilsētu un tiem cilvēkiem, kuri nav atzinuši “savu apžēlošanas laiku”. Par kādu laiku ir runa? Tas ir laiks, kad mācekļi un Jēzus bija atnākuši un mācīja patiesību. Viņš nāca ar labo vēsti, ar Savu Upuri, bet pilsēta to nepieņēma. Pamatojoties uz Lūkas 10:2 un Romiešiem 10:17, var secināt, ka arī strādnieku bija maz, lai visiem to darītu zināmu. Jēzus teica: “Akmens uz akmens pilsētā nepaliks.” Viņš raudāja par pilsētu, par cilvēkiem, kuri nav pieņēmuši evaņgēliju. Viņš cilvēcīgi raudāja arī par sekām, zinot, kādas būs sekas tiem cilvēkiem, kas šodien nav pieņēmuši evaņģēliju. Zini, šodien pilsētās un valstīs mēs redzam bezdievības sekas. Cilvēks bez Dieva ir ļaunāks par dzīvnieku. Tu vari tam nepiekrist, bet, ja tu pamatīgi ieskatīsies vēsturē un salīdzināsi to ar šodienu, tad sapratīsi. Cilvēks ir ļaunāks par dzīvnieku, ļaunāks par kustoni tikai tāpēc, ka viņš ir atraidījis Kristu un nevadās pēc dievišķiem principiem. Pat to reliģiju pārstāvji, kuri netic Kristum, bet tic baušļiem, labāk visu izprot un labāk dzīvo. Kāpēc? Jo viņiem ir tie paši baušļi. Ja arī nav jaunpiedzimšanas, sirdī nav Kristus, tomēr viņiem ir šie paši principi, kas palīdz saprast, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, un kāpēc ir ļaunums virs Zemes.

Cilvēki vaino Dievu: “Kāpēc tāds ļaunums ir virs zemes!?” Bet cilvēki paši šo ļaunumu rada. Kāpēc? Viņi nevadās pēc Dieva baušļiem, pēc Dieva principiem. Vai cilvēks tādējādi kļūst ļaunāks par dzīvnieku? Viennozīmīgi jā. Tas ir apburtais loks. Piemēram, kas šodien notiek Latvijā? To, kas notiek šodien, nesaprot tikai muļķi un tie, kas negrib saprast. Tas nozīmē, ka cilvēks dzīvo iebarikādējies un vispār nekur nav izgājis ārā, viņš neko nesaprot, viņš neko neredz, viņš ir muļķis. Viņi paši teiks, ka viena tante teica to un to, bet patiesībā viņiem viena tante no “Panorāmas” pateica, un viņi noticēja. Viņiem nekas cits neeksistē, kā tikai “Panorāma”. Šie cilvēki nedomā līdzi, nesalīdzina avotus, nepārzina vēsturi. Un ir otra grupa, kas vienkārši to negrib saprast, kam tas ir izdevīgi. Kā sauc šādu iekārtu? Totalitārisms. Latvijā šobrīd pat ne dzimst, bet lēnām nostabilizējas totalitārisms. No kurienes tāds radies? Vai tad mūsu Satversme un mūsu valsts nav dibināta kā demokrātiska valsts? Vai tad nē? Jā! Bet kāpēc mēs nespējam to noturēt? Tāpēc, ka valstī ir bezdievība. Ja centrā nebūs Dievs, ja nebūs samērīgs balanss starp Dievu un cilvēkiem, kas Dievu pazīst un nepazīst, tad agri vai vēlu jebkura pasaules valsts vai pasaule globāli svērsies uz ļaunuma pusi, un tas vienmēr beidzas ar totalitārismu. Un, ja tas nebūs totalitārisms, tad tas būs kaut kāds cits valsts pārvaldes veids, kurā nebūs cilvēku līdztiesības. Ne par tādu līdztiesību ir runa, par kādu bļauj feministes un minoritātes, bet par īstu līdztiesību, par īstu mīlestību.

Ja tu skaties Dieva vārdā, tad redzi – kad Izraēls klausīja Dievam un pielūdza tikai Dievu, viss bija kārtībā, viņi bija drošībā. Tiklīdz viņi novērsās no Dieva, sāka kvēpināt dažādiem baaliem, aštartēm, sāka pielūgt citu tautu dievus, sāka precēties ar citu ticību piekritējiem, viņiem vairs nebija Dieva svētības. Iebruka kārtējie filistieši, kārtējie midiānieši, kārtējie babilonieši, aizveda viņus verdzībā, izveda trimdā. Tas, ka šodien izraēliešiem ir sava valsts, ir brīnums, bet vai tas ilgi turpināsies? Es gan neesmu bijis Izraēlā, bet nav dzirdēts, ka tur būtu vērā ņemamas kristiešu draudzes. Tur ir kristiešu draudzes, bet vai ietekmīgas? Nē. Tur ir kabalisti, tur ir vienkārši ateisti. Šodienas ebrejs ne tuvu nav tas ebrejs, kas bija toreiz. Jau tas ebrejs, kas bija Bībeles laikā, bija nepaklausīgs Dievam. Viņiem bija arī Mozus, Dāvids un Salamans, bija arī labie brīži. Tāpat kā sievietēm ir labie brīži un sliktie brīži, pēc sajūtām. Šodien labs, rītā slikts brīdis. Izraēliešiem bija līdzīgi, nebija labās dienas, un tam bija sekas – totalitārisms. Vienmēr nāca kādas citas tautas, piemēram, Bābeles ķēniņš vai asīrieši un ar slepkavībām un apspiešanu izveda Izraēla tautu. Šis apburtais loks turpinās bezdievības dēļ. Lūk, kāpēc Jēzus raudāja par Jeruzālemi. Viņš zināja, kas notiks, jo Viņš redzēja, kādā mērā izraēlieši pieņem Viņu. Viņš to redzēja, Viņam nebija jābūt pat pravietim. Viņš zināja, kas notiks. Līdzīgi kā manos pēdējos sprediķos. Iepriekšējā sprediķī es minēja kādu gudru cilvēku vārdā Ahitofels, kurš bija Dāvida padomdevējs un pārgāja uzurpatora Absaloma pusē. Ahitofela padoms bija kā Dieva padoms. Un tanī dienā, kad Absaloms nepaklausīja Ahitofela padomam, Ahitofels atgriezās mājās un pakārās. Kāpēc? Viņš skaidri zināja, ja Absaloms nepaklausīja viņa padomam, tad valstij ir beigas.

Kad nu Ahitofels redzēja, ka nedarīja pēc viņa padoma, tad viņš apsegloja savu ēzeli un cēlās un gāja uz savu namu savā pilsētā un apkopa savu namu un pakārās. (Otrā Samuēla grāmata 17:23)

Ahitofels zināja – ja nepaklausīs viņa padomam, valstij, Absalomam un visam ir beigas. Viņš simtprocentīgi zināja, kas notiks. Arī Jēzus simtprocentīgi zināja, kas notiks ar Jeruzālemi. Arī mēs simtprocentīgi varam zināt, kas notiks ar Latviju. Nevajag celt ilūzijas. Lūk, mani vārdi no kāda 2013. gada sprediķa: Amerikas mācītāji lūdz Dievu vidēji dienā 15 līdz 20 minūtes. Tātad, amerikāņu mācītājam 8 gadus atpakaļ pēc statistikas personīgais laiks ar Dievu bija 15 līdz 20 minūtes. Katram mūsu draudzes grupas vadītājam tās ir 2 stundas. Nu, ir vājāki, tiem lūgšanu laiks ir stunda. Ja ir stunda lūgšanu laiks, es viņu neuzskatu par nopietnu līderi. Taču pat stunda ir kruti, salīdzinot ar 15-20 minūtēm. Un tālāk es teicu: Rezultātā no turienes sāk pūst totāla bezdievība. No kristīgas valsts tā pārvēršas par pagānisku valsti. Tie ir mani vārdu 8 gadus atpakaļ. Deivids Vilkersons, kurš jau ir Debesu valstībā, pirms apmēram 15 gadiem pravietoja: “Pērciet pārtiku, pērciet krājumus!” Laikam jau Dievs apžēlojās, šis laiks ieilga. Un tomēr šobrīd Amerikas veikali dažos štatos ir tukši un letes kā izslaucītas. Līdz šejienei nonāk maz ziņu. Masu mediji vispār ar to nenodarbojas. Viņiem ir cits virziens. Par to, kas notiek Amerikā, vispār nav nekādas skaidrības. Plusā vēl šis nepieredzētais aukstums Teksasā un citos štatos. Miljoniem cilvēku guļ mašīnās, jo mājas ir bez elektrības. Kas sagaida Ameriku? Mums šodien pat nevajag prognozēt, pietiek ar 2013. gada prognozi. Ja Amerikas mācītājam laiks ar Dievu ir 15 līdz 20 minūtes, tad mēs zinām, kas būs rīt. Ja tavs lūgšanu laiks ir 15 līdz 20 minūtes, man nav jāšaubās par tavu rītdienu. Ne rīt vai parīt, bet pēc gadiem, pēc kāda laika būs problēmas. Ja Latvijas mācītājam ir šāds laiks ar Dievu, tad nav pat jāšaubās, kas notiks rīt.

Jēzus prognozēja to, kas notiks, un raudāja. Lūk, par ko Jēzus raudāja. Es raudāju tajā brīdī, kad saņēmu aicinājumu no Dieva rīkot Tautas lūgšanu sapulces. Es gribu nolasīt precīzu tekstu, kas ir pieejams arī https://dievssvetilatviju.info lapā. Pirms to lasīšu, es gribētu nolasīt arī savus vārdus no 2018. gada 10. aprīļa Tautas lūgšanu sapulces pārstāvju tikšanās: “Mūs analizē un gatavo nākamo uzbrukumu. Viņi baidās no Dieva un no mums.” Tie ir mani vārdi. Un tālāk es esmu citējis Ingu Spriņģi, kura uzrunā kristiešus: “Domājiet arī paši, nevis tikai klausieties mācītāju.” Tātad: neklausiet mācītājus, bet paši domājiet. Žurnāliste uzsver, ka uztraucas par vairākiem apstākļiem. Pirmkārt, par baznīcas lielo ietekmi Latvijas politikā. Iedomājies? Viņa uztraucas par baznīcas lielo ietekmi Latvijas politikā. Izmantojot sociālo tīklu analīzi, Re:Baltica parādīja, ka nepilna mēneša laikā Latvijas baznīcas spēja mobilizēt vairāk nekā 8000 cilvēkus, kas parakstījās pret Stambulas konvenciju. Tagad gan tu vari rakstīt vai nerakstīt, sūtīt kur gribi, tas nevienu neinteresē, jo ir ārkārtas situācija un nekādi paraksti nedarbojas. Tos vienkārši neņem vērā un pat neļauj savākt. Ja tu Facebook liksi ne to, ko vajag, tev vienkārši uzliks birku un viss. Tavu ierakstu izplatību bremzēs. Man tā arī atsūtīja: “Vēl viena reize, un mēs bremzēsim jūsu ierakstu izplatību.” Tas nozīmē, ka tos neredzēs citi. Es redzēšu, vēl kādi daži redzēs, citi neredzēs. Es varu priecīgs visu kaut ko likt iekšā, bet neviens nemaz neredz. “Kāpēc neviens nešēro, kāpēc laikus neliek?” Tāpēc, ka neredz. Viņiem ir metodes, kā viņi to dara – savas programmas, birkas saliek virsū, un cilvēki pēc tam vairs neskatās. Šodien tā vairs nav problēma, bet toreiz šie paraksti liberāļiem bija liktenīgi. Spriņģe teica: “Viņi varēja mobilizēties parakstīties pret Stambulas konvenciju, un tāpēc nevarēja to pieņemt. Baznīcas spiediena rezultātā politiķi neizskatīja šo jautājumu valdībā un līdz ar to arī Saeimā. Šī ir bīstama tendence.” Kristieši savāca parakstus, un netika izskatīta Stambulas konvencija. Mēs arī esam parakstījušies pret to. Mēs vairākas reizes esam vākuši parakstus, vispār diezgan veiksmīgi. Un šie ir vārdi, kurus es teicu divus gadus atpakaļ: “Mūs analizē un pret mums gatavo nākamo uzbrukumu.” Vai tu šodien vari saredzēt reālu uzbrukumu draudzei? Mūs pārbauda un ķidā medijos. Draudzes darbība ir bremzēta visās draudzēs. Es domāju, ka daudzi ir padevušies. Viņi vienkārši kaut kā velk dzīvību. Paldies Dievam, ka mūsu draudzē ir pareiza sistēma, gudrs mācītājs un līderi. Šobrīd mūsu draudzē ir gandrīz 950 cilvēki. Tas savā ziņā ir brīnums, un tas ir tas, par ko Jēzus priecājas. Tātad, nav grūti paredzēt nākotni, redzot to, ar ko nodarbojas cilvēku masas, kāda ir valdība. Nav grūti paredzēt nākotni, un Jēzus raudāja par šiem cilvēkiem.

Un Viņš tiem sacīja: “Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.” (Lūkas evaņģēlijs 10:2)

Cilvēks bez Dieva ir dzīvnieks. Ir tikai viena atbilde. Politika ir otršķirīga, politika nepalīdzēs. Mēs vienalga nonāksim atkal pie tā paša punkta. Pirmkārt ir jaunpiedzimšana, māceklība, jāceļ Dieva valstība, jāceļ draudze. Tas, kāpēc tu vēl esi dzīvs, ir tikai tāpēc, ka tu cel draudzi. Dievam nav nekāda cita iemesla, lai tu būtu šeit virs zemes, ja tu necel draudzi. Tas ir Dieva mērķis un Dieva griba. Lūk, par ko Viņš priecājas, lūk, par ko Kristus deg – par draudzes izaugsmi, par līderiem, par visiem tiem, kas palīdz līderiem, ka mēs viens otram palīdzam jebkādos veidos un ceļam draudzi, ka mēs gādājam, lai cilvēki piedzimst no augšas. Mēs tikko labi dziedājām: Mēs esam Dieva lauvas asiem zobiem. Lauvas, nevis aitas.

Es lasīšu no 2018. gada 23. marta ieraksta TLS mājaslapā: Es kā parasti savā lūgšanu istabā pavadīju vairākas stundas sadraudzībā un sarunā ar Dievu. Pēkšņi Svētais Gars ļoti spēcīgi man pieskārās – es ļoti stipri piedzīvoju Viņa tuvumu un izplūdu asarās. Vīrieši arī raud. Kad ir laba slavēšanas mūzika, kad slavētāji ir sagatavojušies un palīdz ieiet Dieva klātbūtnē, tad ir ļoti viegli satikt un pielūgt Dievu. Tā nav tikai mūzika, tā ir tikšanās ar Dievu. Tad ir arī emocijas. Tad, līdzīgi kā savas jaunpiedzimšanas brīdī 2000. gada 17. martā, kad ļoti spēcīgi izjutu un apzinājos savu grēcīgumu un vajadzību pēc piedošanas, tāpat tagad ļoti stipri izjutu Latviju, Latvijas tautu, tās reālo garīgo un fizisko stāvokli un tautas vajadzību pēc Kristus, vajadzību pēc vienotas iestāšanās par Latviju. Dievs iedeva pareizās emocijas, pareizo saviļņojumu. Dievam bija plāns, ko Viņš man iedeva, un es lasu tālāk: Es izplūdu asarās. Savā garā dzirdēju skaidrus Svētā Gara norādījumus – izaugsme, lūgšana, balss. Tad reāli garā redzēju un pat fiziski sajutu, kā man labajā rokā tiek iespiests zobens, kas simbolizē Dieva Vārdu. Un Dievs teica: “Ej pie katra Latvijas mācītāja, ej pie katras draudzes un pulcē uz Latvijas simtgadei veltītu starpkonfesionālu tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju!”. Ej un aicini uz šo lūgšanu un uz šīm trim lietām: izaugsme, kopēja lūgšana, vienota balss. Šodien pret mūsu valsti un tautu tiek vērsti milzīgi tumsas spēki ar mērķi ne tikai apturēt, bet iznīcināt Dieva draudzi un tās ietekmi Latvijā, ar mērķi piesmiet kristīgās vērtības un mūsu bērnus, pazemot ekonomiski un citos veidos. Šobrīd šis “amonietis Nahašs” mūsu tautai piedāvā apkaunojoši padoties, padarot to par garīgi kroplīgu bezzobainu baru, viegli kontrolējamu un pakļāvīgu, nedomājošu masu. Kāda Latvija ir šodien? Precīzi tāda, par kādu šeit ir rakstīts. Atkārtošu vēlreiz: “…padarot to par garīgi kroplīgu, bezzobainu baru.” Pie zobārsta arī vairs normāli nevar aiziet. Ar likumu drīkst vakcinēt tikai armiju. Pēc likuma nevar atlaist no darba, ja tu atsakies vakcinēties, bet cilvēki vienalga to dara, jo viņi ir iebiedēti. Interesanti, ka tieši izraēlieši ir rekordisti, augsts procents ir vakcinēto. Tikko parunāju ar cilvēku, kuram Izraēlā dzīvo radinieki, un viņš saka: “Viņiem nav nekādu problēmu vakcinēties.” Viņš saka: “Kāpēc mūsējiem ir problēmas ar to, bet viņiem nav problēmas?” Ar ko viņi tur vakcinē? Vai tur ir izdomāta kaut kāda speciālā ebreju vakcīna vai vienkārši mēs nezinām, kas patiesībā notiek? Cik es dzirdu, ir nopietnas blaknes. Nevis no avīzēm, bet no reāliem cilvēkiem es dzirdu par blaknēm. Latvijas tauta, līdzīgi kā Jabešas iedzīvotāji, ir izsūtījuši pēc palīdzības un gaida. Ja draudze nevienosies un neiestāsies par savu zemi un tautu, tad Latvija padosies. Kad Sauls izdzirdēja Jebešas palīgā saucienu, pār viņu nāca Svētais Gars, viņš sacirta vēršus mazos gabalos un izsūtīja tos pa visu Izraēlu. Tāpat es izsūtu šo vēsti. Sauls apsola, ka tas, kurš nepievienosies, ar tā vēršiem notiks tāpat. Es skaidri apzinos, ja mēs nevienosimies, tad cietīs visas draudzes, gan tās, kas vienojas, gan tās, kas atturas. Mēs, Latvijas draudze, esam atbildīgi par savu valsti un tautu.

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. (Mateja evaņģēlijs 5:13) 

Labā ziņa ir tāda, ka izraēlieši sapulcējās kā viens vīrs un guva stratēģisku un spožu uzvaru. Es ticu un esmu pārliecināts, ka tas ir arī tavs sapnis un mūsu ticība, ka mūsu Latvija, mūsu tauta, mūsu zeme būs garīgi un ekonomiski plaukstoša zeme. Brīva un laimīga, kā dziedam mūsu himnā, zeme, uz kuru brauc, nevis zeme, no kuras bēg. Zeme un tauta, kas balstīta uz Jēzus Kristus vārda pamatiem. Ticu, ka mēs nevis uzsūksim negatīvu ietekmi no rietumiem un austrumiem, bet gan garīgā pamošanās Latvijā ietekmēs gan rietumus, gan austrumus. Ticu, ka nevis Sīrija ir karstais punkts pasaules ārēnā, bet gan Latvija. Ticu, ka Dievs to dos, ja mēs no savas puses darīsim Viņa gribu. Kad saņēmu šo aicinājumu no Dieva, tad nekavējoties sāku strādāt.

Jēzus devās uz Jeruzālemi, ieraudzīja pilsētu un raudāja. Mācītājs lūdza Dievu un raudāja. Pēc tam es saņēmu norādījumus par to, kas jādara. Un kādus norādījumus es saņēmu? Pirmais – izaugsme. Draudzei jāaug. Par ko Jēzus priecājas? Par izaugsmi. Ne jau tikai mūsu draudzei ir jāaug, vispār draudzēm ir jāaug. Dievs dod, lai draudzes aug! Tagad jau visiem ir vislabākā atruna, ka mēs neesam atzinuši savu apžēlošanas laiku. Divus gadus atpakaļ, manuprāt, bija pēdējais brīdis, kad kaut ko vēl varēja darīt. Tas bija pats, pats pēdējais brīdis. Šobrīd ir tas, kas ir šobrīd. Un tomēr mēs ticam, vai ne? Mēs tomēr ticam. Un nav svarīgi, kas notiek. Mēs nevaram vairs grozīt to, kas ir, bet mēs varam turpināt sludināt evaņģēliju. Darīt pašu svarīgāko, par ko Jēzus raudāja, par ko Jēzus priecājās. Jeruzāleme nebija atzinusi savu laiku. Es bieži esmu teicis, ka mums ir tik un tik laiks, un mēs nezinām, kas būs rīt.

Es ieliku Facebook postu par “globālo sasilšanu”, kur cilvēkiem Amerikā no aukstuma pārplīsuši ūdensvadi. Viens ierakstīja: “Beidz dezinformāciju likt iekšā. Globālā sasilšana ir tad, kad kļūst auksts, jo tāda ir globālā sasilšana.” Aukstums ir aukstums, nevis siltums. Vai ne tā? Es piekrītu, ka tā var ietekmēt dažādus procesus, bet mēs neaizrausimies ar kaut kādu pseidozinātni. Sasilšana ir tad, kad kļūst silts. Sasalšana ir tad, kad kļūst auksts. Un Amerikā ir vērojama sasalšana. Mūs vienmēr kāds ar kaut ko baidīs, – ebola, vīruss, putnu gripa, cūku gripa utt. Šobrīd ir uzķēruši vilni, tagad kovids ir aizgājis. Uz Sodomu un Gomoru devās eņģeļi to iznīcināt, un Dievs teica: “Ja tur būs kaut tikai desmit taisnie, tad Es to neiznīcināšu.” Šeit ir deviņsimt piecdesmit taisnie draudzē “Kristus Pasaulei”, un mūsu dēļ Latviju neiznīcinās. Brīnumi notiek, un brīnumiem jātic, un no savas puses jādara viss, ko tu vari izdarīt. Bet tev ir jātic. Mums jāturpina celt Dieva valstību un arī politikā sava ķepa jāieliek, jo mēs esam lauvas ar asiem zobiem, mēs visur ielīdīsim. Kas tas ir – dzemdējošais vecāks un nedzemdējošais vecāks, vecāks ar pienu un vecāks bez piena, vecāks numur viens un vecāks numur divi? Mēs smejamies, bet tā ir realitāte. Mēs izturēsim, vairosimies un augsim. Un visgardāk smiesies tas, kas smiesies pēdējais. Un mēs izmantosim savu apžēlošanās laiku. Daudz kas ir palaists garām, bet mēs no savas puses visu izdarīsim.

Un noslēgumā par kādu cilvēku vārdā Aleksandrs Bergmanis. Tāds latvisks vārds un uzvārds. Viņš ir Latvijas ebrejs. Grāmata “Zemcilvēka piezīmes”. Viņš pārdzīvoja holokaustu, viņš pārdzīvoja vairākas koncentrācijas nometnes, un ir uzrakstījis savas atmiņas. Lasot nemaz tik briesmīgi nešķiet, jo viņš raksta ar humoru. Patiesībā tas nav smieklīgi, bet grāmatu ir viegli lasīt. Es pastāstīšu dažas epizodes, un tas būs par šo apžēlošanas laiku, kā viņš neizmantoja šo laiku, kad vēl varēja to izmantot. Ne velti Jēzus raudāja par to. Mums ir jāizmanto šis laiks. Bergmanis pārdzīvoja Rīgas geto, viņš pārdzīvoja Balasta dambja koncentrācijas nometni, viņš pārdzīvoja Ķeizarmeža koncentrācijas nometni un pārdzīvoja Štuthofas koncentrācijas nometni Polijā. Šīs pirmās trīs bija Latvijā. Viena no tām bija Preses nama vietā. Latvijā un Rīgā bija vairākas koncentrācijas nometnes. Biķerniekos un Rumbulā ebrejus iznīcināja. Grāmatas autors izdzīvoja līdz kara beigām un vēlāk kļuva par juristu. Un nodzīvoja ilgu mūžu. Esot Rīgas geto, viņi nespēja noticēt tam, ka viņus var iznīcināt. Rīgas ebreji neticēja tam, ka var būt kaut kas tik šausmīgs. Viņš pat līdz šim brīdim nav redzējis, kā nogalina ebrejus. Viņš izgāja cauri visām nometnēm, bet neredzēja, un nav neviena liecinieka, dzīvu nevienu neatstāja. Faktiski viņi neviens tā īsti nezināja, kur šie cilvēki paliek. Viņus veda uz darbu citur. Viņus vienkārši savāca un aizveda. Rīgā teica tā: “Mēs jūs sūtām uz konservu fabriku. Tur būs labāks darbs.” Savāca visus un aizveda. Un tā konservu fabrika bija Rumbula. Tāpat arī šodien cilvēki nezina, kas notiek. Viņi pat negrib zināt. Viņi iedomāties nevar tos ļaunuma apmērus, kas notiek. Viņu prāts nespēj to pieņemt. Bet esi prātīgs, pieņem. Viņiem šķietami ir tikai viena problēma – draudze un visi konservatīvie. Mums draudzē ir asi zobi. Nebūs tā, kā bezdievji vēlās. Lai nāk Dieva valstība, un Tavs prāts lai notiek, Dievs!

Ebreji sāka apjaust un saprast, bija aizdomas, kur viņi paliek, kaut kādas ziņas nonāca līdz viņiem. Ar laiku viņi skaidri zināja, ka vest uz citu darbu nozīmēja vest uz mežu. Un pie viņiem uz Rīgas geto Maskavas ielas rajonā atveda Vācijas ebrejus iznīcināšanai. Tas viss rajons faktiski ir nolādēts. Ja tu meklē dzīvokli, labāk nevajag Maskavas ielas rajonā. Un Bergmanis saka tā: ”Man tie vācu ebreji nepatika.” Viņš viņus ciest nevarēja. Kāpēc? Viņiem nekādīgi nevarēja ieskaidrot, ka viņus atveda iznīcināt. Jo, viņuprāt, likumi ir tādi un tādi, viņus aizstāvot Nirnbergas likumi un Ženēvas konvensija. Kādi likumi? Kādi likumi šodien pastāv? Nekādi. Tikai tādi, kādus nosaka valdība, un būs tādi, kādus noteiks valdība. Viņiem to nevarēja iestāstīt, un, protams, visi vācu ebreji nonāca mežā. Turpretī Bergmanis pārdzīvoja visas nometnes, un pēdējā nometne viņam bija riktīga elle zemes virsū. Viņš izdzīvoja, jo bija jauns puisis ap astoņpadsmit gadu, veselība vēl bija. Un piedzīvojums, ko es izstāstīšu, būs tieši par apžēlošanas laiku.

Štuthofa Polijā, 1945. gada aprīlis, pilsēta sabombardēta, bet vēl pastāvēja, un viņus veda ārā uz pilsētu strādāt, vākt gruvešus. Un vienu dienu esesieši nāca viņiem pakaļ, lai vestu atpakaļ uz nometni, viņi nāca tādi smaidīgi, laimīgi, laipni runāja ar viņiem – tie, kas pirms tam viņus terorizēja. Ebreji nezināja, kas par lietu, viņi nelika iet kolonnā, lai viņi iet kā grib atpakaļ uz nometni. Izrādās, ka sabiedroto tanki bija pietuvojušies pilsētai. Tas nozīmēja, ka tūlīt mainīsies vara, tūlīt būs krievi, amerikāņi, un SS jātēlo Sarkanais krusts. Ebreji atgriezās nometnē, nometnē bija uzvārīta garšīga zupa, visi bija laipni, vārti vaļā. Iedomājies, – tikko tā bija briesmīga vieta. Štuthofas nometne ir bēdīgi slavena ar iznīcināto cilvēku skaitu, tur bija krematorija, viss kā nākās, pēc “labākajām” vācu tradīcijām. Ēdiena veikaliņš bija atlausts, drēbju nodaļa atlausta, visi bija saģērbušies vācu drēbēs un staigāja priecīgi. Bergmanis aizgāja uz pilsētu. Šī grāmatas nodaļa saucās “Septiņas stundas brīvībā”. Kas notika? Viņš pastaigāja brīvībā un izdomāja, ka nometnē viss bija baigi labi, bija ko paēst, viss bija. Viņš bija brīvībā, nometnes vārti bija vaļā. Viņš atgriezās nometnē un palika tur. Pēc dažām stundām vārti aizvērās, visi SS ieņēma parasto formu un paziņoja, ka pēc neilga laika viņus pārvedīs uz citu nometni. Un ko nozīmē pārvest, visiem bija skaidrs. Tie, kas izmantoja laiku iziet ārā, palika ārā, kas neizmantoja, palika iekšā. Un viņus, protams, izveda. Uz kurieni, es precīzi nezinu, bet tā bija viņu pēdējā reize – izveda un iznīcināja.

Bet Bergmanis izdzīvoja. Kā viņš izdzīvoja? Viņš noslēpās bumbu patversmē. Kāds piedzēries esesietis gulēja bumbu patversmē, viņš palīda zem dzērāja gultas un tur nogulēja divdesmit sešas stundas. Protams, ka ieslodzītos skaitīja un meklēja, arī viņu meklēja, un tajā bumbu patversmē arī meklēja, bet tur tā smirdēja pēc alkohola, ka suņi viņu nesaoda. No rīta esesietis piecēlās un aizgāja. Un Bergmanis bija viens pats pa visu nometni. Viņš baidījās līst pāri dzeloņstiepļu sētai, jo tur elektrība varēja būt iekšā. Viņš pārmeta pāri kaut kādus madračus un drēbes un pārkāpa pāri, dzirdēja kaut kādus šāvienus, laikam sargs šāva uz viņu, bet viņš aizbēga. Tumsā, sabombardētā pilsētā viņš atrada kaut kādu dzīvokli, kurā ielīda un domāja, cik laba vietiņa, lai noslēptos. No rīta pamostoties, izrādījās, ka vienas sienas dzīvoklī nemaz nav. Viņš bija gulējis visiem redzams. Lejā jau stāvēja cilvēki un policisti. Atkal viņu ķēra, atkal viņš bēga, un tas vēl ilgi turpinājās, kamēr viņš sāka normāli dzīvot, tā varētu teikt. Bet doma, ko gribēju pateikt, – bija epizode, kad vārti ir vaļā un tu vari brīvi iet, bet viņš atnāca atpakaļ. Ir laiks, kas mums ir jāizmanto. Jēzus raud par to, ka mēs neesam izmantojuši laiku, kuru Viņš mums ir devis. Un priecājas par to, ka mēs to izmantojam. Viss ir ļoti vienkārši. Šī bija tēma, par ko Jēzus raud un par ko Jēzus priecājas. Un es domāju, ka tēma bija izsmeļoša un konkrēta. Izdari savus secinājumus un rīkojies. Lai Dievs tevi svētī!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Par ko Jēzus raudāja un par ko priecājās?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija