Paradigmas nobīde

Šodienas svētrunas tēma ir „Paradigmas nobīde”. Mācītājs Mārcis Jencītis ir sācis runāt ar sarežģītiem vārdiem, ka vairs neko nevar saprast – paradigmas nobīde. Tad, kad es būšu pabeidzis sprediķi, tu ļoti labi visu izpratīsi, jo tas patiesībā nebūs nekas jauns, tikai tāds interesants vārds. Patiešām šāds jēdziens pastāv. Ja tu ieiesi “Tēzaurā” un paskatīsies, ko nozīmē paradigma, tad tur arī būs grūti izprast, kur nu vēl atcerēties un pareizi noformulēt. Bet es palīdzēšu to izdarīt.

Pēc “Tēzaura” paradigma nozīmē:

1.Filozofijā stingri zinātniska teorija, kas izteikta tādu jēdzienu sistēmā, kuri atspoguļo būtiskas lietu īpašības.

2.Konceptuāla pamatsistēma, problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas modelis, kas dominē noteiktā vēsturiskā periodā.

Sajūta tāda, ka tu it kā būtu kādā Saeimas komisijā un klausītos kādas nozares ekspertus. Tas būtu tā, ka es aizietu pie tādiem pašiem nozares speciālistiem un es runātu pēc savas nozares teoloģiju, bet viņi runātu pēc savas nozares, un mēs cits citu nesaprastu. Vispār šajā “Tēzaura” skaidrojumā viss ir pareizi, bet tā vienkārši vienā teikumā, kur katrs vārds kaut ko izsaka, tad to ir grūti uztvert.

Vienkāršiem vārdiem, arī mūsu kontekstā, paradigma ir pārliecību sistēma. Mūsu gadījumā šī pārliecību sistēma ir zemapziņas jeb sirds līmenī.

Vispār tad šodien ir iepriekšējo tēmu turpinājums. Paradigma, no garīgā aspekta lūkojoties, ir pārliecību sistēma, bet ne vienkārši prāta līmenī, bet zemapziņas un sirds līmenī. Es kādā grāmatā lasīju, lai cilvēks kaut ko atcerētos, tas ir sešas reizes jāatkārto. Tas nozīmē, ka tev tas ir sešas reizes jādzird no manis un sešas reizes tas tev vēl pašam ir jāatkārto, un tad tas var kļūt par paradigmas daļu. Pārliecība, tu vari izprast, tu vari pieņemt un tu vari praktizēt līdz brīdim, kad tas tiešām kļūst zemapziņas līmenī.

Nepieslēdzot prātu, tu rīkojies tieši tā. Paradigma ir tas, kas nosaka mūsu likteni. Tieši paradigma.

Tas tieši sasaucas ar tēmām netālā pagātnē, kas ir izskanējušas šeit, no kanceles, – sociālais mantojums. Vairāk to es attiecinu uz nācijas līmeni, valsts līmeni, uz lielāku organizācijas līmeni. Sociālais mantojums – tā ir paradigma. Konkrēti – viena cilvēka dzīvē šī paradigma jeb uzskatu sistēma, uzskati, kas nav tikai ar prātu, ka tu tā uzskati, tā esi pieņēmis, bet tas ir kļuvis par daļu no tevis, kļuvis par iekšēju pārliecību, kuru tu pat nedomājot, dažādās situācijās rīkosies precīzi tā.

Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība! (Salamana pamācības 4:20-23)

Šajā rakstvietā ir runa par gudrību, par Salamana pamācībām, kurš tika uzskatīts par gudrāko cilvēku tajā laikā. Šeit ir runa ne tikai ar prātu atcerēties, saprast, bet saglabāt savā sirdī. Sirds, tādā zinātniskā valodā būs jau zemapziņa, sirds ir pat vairāk nekā zemapziņa. Mēs neviens visā pilnībā nevaram izprast, kas ir sirds. Lai vienkāršāk saprastu, tad tas ir tavs iekšējais cilvēks. Miesa ir sekundāra, bet tavs iekšējais cilvēks ir primārs. Garīgais cilvēks ir primārs, pēc tam ir miesa, arī tava domāšana ir pēc tam. Viss ir tikai pēc tam. Šis iekšējais cilvēks ir jābaro, tāpēc arī Bībele saka, ka novelciet veco cilvēku un uzvelciet jauno cilvēku, jūs, kas esat atdzimuši no neiznīcīgas sēklas, no Dieva vārda. Tu esi atdzimis, bet tev ir jānovelk vecā domāšana un ne jau tikai domāšana. Kāpēc ir jāvelk nost? Kāpēc ir jāapliecina, jāstrādā, jāatgādina, jāpraktizē? Lai tas kļūtu par daļu no tavas sirds, no tava iekšējā cilvēka. Ne tikai prāta līmenī, ne tikai darīšanas līmenī, bet sirds līmenī, jo reāls spēks, kas patiešām kaut ko var mainīt, tas nāk no mūsu sirds. Mēs varam daudz ko izdarīt, sasniegt mērenus panākumus, sasniegumus dažādās dzīves sfērās. Šeit tas noteikti attieksies uz kalpošanu mājas grupiņās. Mēs noteikti kaut ko varam, bet patiešām lielākus un tālāk ejošus panākumus un sasniegumus var tikai ar sirds līmeni, ar sirdi, ar Gara spēku. Bībelē daudz lasām par Gara spēku, par svaidījumu, lūk, Viņš mīt tavā sirdī. Tāpēc šajā pašā rakstvietā ir teikts, ka Dieva vārds ir dzīvība tiem, kas to atrod.

Kas ir šīs zāles? Šīs zāles faktiski ir paradigma jeb tavi uzskati, kas ir kļuvuši par iekšējām, dziļām pārliecībām. Pāri visam, kas jāsargā, ir jāsargā sava sirds, jo no turienes rosās dzīvība. Tieši no cilvēka sirds rosās dzīvība. Arī Jēzus saka, ka Viņš nosodīja farizejus, saduķejus, tā laika rakstu mācītājus, reliģiozos skolotājus, arī viņu sekotājus. Viņš asi nosodīja. Viņš teica, ka viņi ir kā nobaltēti kapi, kas no ārpuses izskatās labi, bet no iekšpuses ir pilni ar dažādu netīrību. Jēzus atnāca, lai norādītu uz cilvēka iekšējo stāvokli, uz cilvēka sirdi. Lai arī Vecajā Derībā ļoti daudz kas ir saistīts ar ārējo cilvēku – kā pareizi dzīvot, kā pareizi uzvesties. Tad Jēzus atnāca un fundamentāli norādīja, ka Viņš atnāca tāpēc, lai mums būtu sirds izmaiņas, jo tikai sirds izmaiņas spēj nest paliekošas pārmaiņas, jo no turienes rosās dzīvība, no turienes ir spēks.

Cilvēks ir unikāla būtne. Pat jaunpiedzimšanas fenomenu var izskaidrot zinātniski, daudzas lietas var zinātniski izskaidrot, bet tas neizskaidros, no kurienes ir radusies šāda sistēma, kā šāds fenomens var notikt. Cilvēks bieži vien kaut ko izdomā, ka viņš var kaut ko izskaidrot, bet viņš aizmirst, ka tas, ko viņš skaidro, tie ir Dieva radīti principi – mūžīgi, nemainīgi principi. Visi Dieva principi ir nemaldīgi un tie darbojas ļoti precīzi, ja mēs tos lietojam, vajag tikai cilvēku. Dievs saka, ka Viņš ir radījis, ir Viņa principi, ir Viņa vārds. Ir dažādi cilvēki, kas spēj to pienest un paskaidrot. Kā ir rakstīts Dieva vārdā – Dievs skatās no debesīm un meklē, vai ir kāds gudrs.

Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, vēro, vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu. (Psalms 53:3)

Dievs ir, un ir Viņa principi, bet vai ir kāds gudrs, kas lieto šos principus. Šis jautājums ir tieši tajā: vai cilvēks lieto savu sirds stāvokli, vai viņš rūpējas par savu sirdi, par savu paradigmu un paradigma ir šīs iekšējās pārliecības. Nevis viena pārliecība, bet sistēma. Mēs nevaram tikai vienā jomā kaut ko saprast, citā nesaprast. Vienā jomā esam ieguvuši sirds pārliecību, citā, nē, jo ir svarīgi pieiet sistēmiski pie sava sirds stāvokļa. Visa Bībele, īpaši Jaunā Derība, runā par sirds stāvokli. Vecajā Derībā Salamans saka, ka pāri visam jāsargā sava sirds, jo no turienes rosās dzīvība. Kā mēs varam sargāt sirdi? Pēc Bībeles – dvēsele sastāv no prāta, gribas un emocijām. Tieši mūsu griba un prāts ir tas, kas nosaka, kas mājos mūsu sirdī. Prāts un griba. Marks Aurēlijs ir teicis interesantu citātu, ka cilvēks ir tas, par ko viņš pastiprināti domā. Kāds cits cilvēks ir papildinājis šo citātu un pateicis, ka tā nav taisnība pilnībā, jo, ja viņš būtu tas, par ko viņš pastāvīgi domā, tad viņš būtu sieviete. Tāpēc ne vienmēr ir tā, kā mums izskatās, bet mums ir jārūpējas tieši par sirds stāvokli.

Par sirds stāvokli var rūpēties, kontrolējot savas domas un ar savu gribu filtrējot, kontrolējot, atklājot, saprotot darbojošos principus. Visi šie principi ir Dieva iekārtoti un radīti. Ja kaut ko tu nesaproti, tad tev ir jāmācās.

Kāpēc ļoti daudz izglītotu cilvēku ir neveiksminieki? Tāpēc ka skolā viņš ir mācījies teoriju, mācījies savas nozares lietas, bet nepietiek zināt tikai savu nozari. Ir svarīgi šīs zināšanas efektīgi likt lietā. Ne tikai, ka tevi pieņēma darbā un norādīja, kas tev ir jāizdara, bet ka tu pats esi spējīgs noteikt savu dzīvi un šīs zināšanas lietot pilnā mērā. Piemēram, ja skolā nosēž astoņus gadus, desmit, piecpadsmit, cilvēki mācās, bet apbrīnojami, Salamans saka, ka jāsargā sava sirds. Ja šis cilvēks nav filtrējis, domājis un nav ņēmis vērā citus aspektus, citus principus, viņš kļūst par savas nozares vergu, viņš runā svešā valodā, ko neviens nesaprot. Un viņš nav spējīgs lietot šīs zināšanas tā, lai tās atnestu tādu reālu labumu, izaugsmi. Tu redzi, ka viņš zina, jo no viņa birst ārā dažādas zināšanas, gudrības, bet paša dzīvē to tu viņam neredzi, ko viņam šīs zināšanas ir devušas. Viņš nav rūpējies par savu sirdi, par savām sirds pārliecībām, lai viņa paradigma būtu saskaņā ar Dieva vārdu un ar veselīgiem principiem, uzvaras pilnas dzīves principiem, kuri ir kļuvuši par viņa sirds daļu. Tieši tas, kas nāk no tavas sirds.

Farizeji uztraucās par to, ka Jēzus mācekļi ēd nemazgātām rokām, ka Viņa mācekļi dara to, ka Jēzus dara to, negausis un vīna dzērājs, ko tik par Jēzu nerunāja un Viņu kritizēja. Arī mācekļi uzdeva Viņam šo jautājumu. Runājot par ēšanu ar nemazgātām rokām, tas, kas cilvēkā no ārpuses ieiet, ieiet vēderā un tiek izmests laukā, bet no cilvēka sirds iziet domas. Tur Viņš precīzi saka par ļaunām domām, ka no sirds pilnības mute runā. Jēzus brīdina par sirds stāvokli. Sirds stāvokli rada prāta stāvoklis un saskaņā ar tavu prātu, tas, ko tu praktizē, kļūst par tavu ieradumu, tas kļūst vairāk kā ieradumus. Lūk, ko nozīmē, ka no sirds rosās dzīvība un ka pāri visam ir jāsargā savu sirdi. Tāpēc, lai kāda nebūtu vide, jo vide mums pašiem ir jāizvēlas, pašiem ir jārūpējas, lai būtu labā, pareizā vidē, bet arī tas vēl nav viss, ka šajā vidē tu pats esi spējīgs domāt. Paradigma ir pārliecību sistēma, sirds stāvoklis. Sistēma ir daudz dažādas dzīves sfēras, tas, kā tu rīkojies dažādās situācijās. Agrā vecumā, bērnībā paradigma veidojas, bērns ir atklāts, viņam var iemācīt jebko, jo viņš vēl nav iemācījies filtrēt, viņa griba vēl nav nobriedusi, viņš vēl nespēj salīdzināt, domāt, un viņš vēl nesaprot šos principus, ka šī paradigma noteiks visa viņa dzīvi. Atbildīgi ir vecāki, ko bērns skatās, kā viņš aug un kā vecāki uzvedās ģimenē, protams, vēlākā vecumā dažādi notikumi, dažādi piedzīvojumi, tas viss veido mūsu dzīves uztveri, mūsu pasaules skatījumu, prizmu, caur ko mēs skatāmies uz pasauli. Dažādi cilvēki var skatīties uz vienu un to pašu lietu, vienu un to pašu parādību, bet katrs to redzēs savādāku. Bieži būs tā, ka abiem būs taisnība. Ja tā nav tava paradigma, ka arī citam cilvēkam var būt taisnība, tas radīs tev tikai un vienīgi problēmas, ja esi iedomājies sevi kā vienīgo ideālās patiesības nesēju. Tā arī ir patiesība, ka dažādi cilvēki var redzēt lietas dažādi, un abiem būs taisnība.

Paradigma ir konceptuāla pamatsistēma, problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas modelis, kas dominē noteiktā vēsturiskā periodā. Viss šeit ir pareizi, bet lai to visu izprastu, ir jāsēž un jāpārdomā tāpat kā Bībeli lasot. Vienkāršiem vārdiem sakot, paradigma ir pārliecību sistēma sirds līmenī. Tā nav tikai izvēle paklausīt. Vairs nav iespējams nepaklausīt, paklausīšana ir tavā sirdī. Tas esi tu, un citādi rīkoties pat vairs nav iespējams. Tā nav pat intuīcija, tas ir kas vairāk. Tur ir spēks.

Tikko noskaidrojām, ka principi ir nepieciešami, lai cilvēka paradigma būtu veselīga un lai tā vestu uz sasniegumiem, ir nepieciešams cilvēks. Domāju, ka lielā daļā gadījumu tas cilvēks esi tu. Ļoti svarīga paradigmas daļa, bez kuras nevar uzvarēt, tas ir cits būtisks aspekts, nevis vīzija. Atceries un iegaumē – viss sākās ar mācīšanos šodien. Man tas būs jāatkārto vismaz sešas reizes turpmākajos dievkalpojumos, kamēr tiks saprasts un izprasts, ka tas ir nepieciešams. Diemžēl ne visi to sapratīs un ne visi to vēlēsies saprast, tādējādi paliekot tur, kur viņi ir. Princips ir sekojošs – dzirdēt, saprast, pielietot un pārliecināties, līdz tas kļūst par sirds daļu. Pēc tam cilvēks ir neapturams. Šī īpašība ir jāatceras vienmēr uz visiem laikiem. Zinātnieki ir izpētījuši, lai kaut kas tiktu saprasts un iegaumēts, tas ir jāatkārto sešas reizes.

Princips ir – nevar uzvarēt aizstāvoties. Cilvēka paradigmā ir jābūt šai īpašībai. No sirds ir jāiznāk svaidījumam jeb spēkam un pārliecībai. Ja tas ir sirdī, tad cilvēks rīkojas pareizi un uzvar. Uzvarēt var tikai uzbrūkot. Tātad nevar uzvarēt aizstāvoties, uzvarēt var tikai uzbrūkot, vēl varētu teikt – izrādot iniciatīvu. Es tikai skaidroju, lai to varētu izprast un saprast.

Zinātnē ir tāds jēdziens kā „paradigmas nobīde”, jo var būt arī neveselīga, neprecīza vai nepareiza paradigma. Cilvēks nevar saprast, kāpēc kaut ko uzsākot, tas neizdodas pilnā mērā labi. Ja arī dzīvē ir parādījušies kādi mērķi un sapņi, tomēr tie neizdodas, un cilvēks stāv uz vietas vai pat regresē, jo ir kādas neprecizitātes. Nobīde var būt tāda – tiek klausīts sprediķis un pēkšņi saprasts, ka cilvēks visu laiku ir tikai aizstāvējies. Viņš ar prātu ir sapratis, ka paradigma ir jāiegūst arī sirdī. Tāpat kā, lasot Bībeli, atnāk atklāsmes. Tas var būt saistīts arī ar emocionālu pieskārienu. Personīgi manā dzīvē tas bija brīdis, kad piedzimu no augšienes. Tas bija ļoti emocionāli, bet tā bija mana paradigmas nobīde. Man bija citi dzīves uzskati un cits sirds stāvoklis, bet tajā brīdī viss dzīvē un domāšanā neizmainījās. Tas bija pats pamats, un paradigma nobīdījās jeb novirzījās – es sapratu, ka manā dzīvē viss bija nepareizi, kā arī manā sirdī bija ieaudzināti nepareizi principi. Pēc tam sākās pastiprināta Bībeles lasīšana, studēšana, domāšana un apliecināšana, līdz tas kļuva par paradigmas maiņu. Viss sākās ar nelielu nobīdi. Eiropas Pētniecības koordinēšanas aģentūra „Eureka” ir teikusi – pēkšņi cilvēks atklāj un saprot, ka viņam kaut kas ir jāmaina. Tikai tad sākās pārmaiņas, tā ir paradigmas novirze jeb nobīde. Vēlu, lai katram šodien notiktu šī paradigmas nobīde konkrētā jautājumā.

Cilvēks nevar tikai aizstāvēties, ir jāuzbrūk. Nevar klusēdams, kurnēdams vai bubinādams noraudzīties, kā tavā vietā citi pieņem lēmumus. Neviens cilvēks, ja viņam šis princips nav iestrādāts paradigmā, nekad nevar būt pats un būt brīvs.

Tāds ir nebrīvs cilvēks, kuram tā ir visu viņa dzīvi, sākot ar vecākiem bērnībā. Es nesaku, ka vecāki nav jāklausa. Tas nav par to. Vecāki ir jāklausa, mazi bērni vispār nespēj izsvērt, vai ir jāklausa, vai nav. Viņi vienkārši miesīgi kaut ko grib, bļauj un negrib klausīt un darīt. Viņiem ir pilnīgi vienalga, vai tās ir labas, vai sliktas lietas, jo bērni to vēl neizprot. Neviens cilvēks nevar būt pilnībā brīvs, jo, sākot no bērnības, pēc tam skolas un tā tālāk, vienmēr kāds ir izdarījis lēmumus tavā vietā. Vienmēr kāds darīs visu tavā vietā, piemēram, darba devējs vai citi, un visās lietās būs jāaprobežojas un jāsamierinās ar to mazumiņu, ko atsviedīs. Vecāki ir “skalojuši smadzenes” un teikuši, ka cilvēks ir kaut kas liels un īpašs, bet diemžēl šis cilvēks nav nekas, ja nav pareizi uzstādīti visi šie pamatprincipi. Ja sirdī viss nav uzstādīts pareizi, diemžēl, cilvēks ir nekas. Var jau domāt, ka kaut kas esi, bet tu jau nekas neesi. Pietiek parunāt ar cilvēku, un ir jau zināms, kas viņš ir šodien un kas būs rīt.

Svarīgi saprast – uzbrukums neizslēdz aizstāvību. Nevar visu laiku tikai uzbrukt, nākas arī par kaut ko pastāvēt vai aizsargāt. Katrā valstī attiecīgajai situācijai ir tādas armijas, kas uzbrūk un ir tādas, kas aizstāvas. Ja armija kaujas laukā zaudē vienu cīņu vai ilgāku laiku ir aizsardzībā, tas nenozīmē visas cīņas vai kaujas zaudējumu.

Tas nozīmē, ka ir jābūt apziņai – ja cilvēks šodien aizstāvas, ir arī jābūt plānam, kā uzbrukt. Tiek gaidīts īstais brīdis, un cilvēks aug. Pat, ja cilvēks ir aizstāvības pozīcijā, tāpat tiek nepārtraukti domāts un plānots arī uzbrukums. Ir nepieciešams pilnveidoties attiecīgajās lietās, lai uzbruktu, jo uzvara būs tikai tad, kad būs arī uzbrukums. Nekad nebūs uzvaras, kad cilvēks aizstāvas, tikai tad, kad uzbruks. Teikšu vēl nopietnāk – ja netiks izprasts un pielietots šis princips, grēks teikt, bet tāds cilvēks ir nulle. Patiešām, cilvēks ir nulle. Viņš vispār savu dzīvi nekontrolē un nevada.

Kaut kādā mērā to var attiecināt, piemēram, uz tā saukto pandēmijas laiku. Tas laiks kaut kādā mērā atspoguļoja cilvēkus, kuri paši grib noteikt savu dzīvi un kuri ir cilvēki, kuri nav spējīgi to izdarīt. Labi, viena daļa cilvēku vienkārši ticēja pandēmijai. Bet kāpēc viņi tic tādām muļķībām? Citi cilvēki nosaka viņu dzīvi. Šie cilvēki ir pabeiguši augstskolas. Joprojām tā nauda, kas ir nepieciešama izglītībai un veselības aprūpei, ir tie paši miljardi, kas tika aizņemti pandēmijas laikā. Šie cilvēki nav spējīgi atzīt savas kļūdas. Cik reizes nav bijis iesniegts, arī es personīgi iesniedzu, priekšlikumus un likumprojektus ar mērķi atzīt pārspīlējumus un kļūdas saistībā ar pandēmiju. Skaidrs, ka gribam arī, lai tiktu izmaksātas kompensācijas visiem cietušajiem. Citās valstīs, piemēram, Amerikā izmaksāja 300 000 kompensāciju, jo lika staigāt maskās. Mācītājs cīnījās par to tiesā un uzvarēja. Runa nav tikai par kompensācijām. Nepieciešams atzīt, ka ir bijuši pārspīlējumi un kļūdas. Ņemot vērā, kā ir Igaunijā un Zviedrijā, – sekas tagad ir skaidri redzamas un jūtamas. Viņi pat neatzīst savas kļūdas. Kāpēc? Jo ir pārāk dziļi tajā iestiguši. Joprojām uz līguma pamata tiek pirktas vakcīnas par to naudu, kas trūkst. Iedomājies, tās ir veselībai. Ir zināms, ka vairs gandrīz neviens neuzķersies. Uzķersies tikai tie, kas iepriekšējā reizē uzķērās. Viņi atkal gribēs potēties. Te ļoti labi parādās, kurš ir patstāvīgs cilvēks un kurš ir sistēmas vergs. Ja cilvēks tiešām ir pārliecināts, ka vakcīna ir nepieciešama, uz priekšu, bez problēmām. Bet kāpēc ir tik ļoti pārliecināts, kurš viņam to iestāstīja? No visiem 2000 vīrusu tieši kovida vīrusam ir nepieciešamas 5-7 potes? Pārsvarā visi vakcinējās tikai tāpēc, lai būtu vieglāka dzīve, piemēram, varētu bez problēmām iziet ārā pastaigāties ar suni. Nesen skolotāji gāja protestā saģērbušies skaistos kreklos. Par ko viņi protestēja? Savām algām. Savukārt, tajā laikā, ka bija jāprotestē par to, ka viņu kolēģus atlaiž un ka visa izglītības sistēma tiek brucināta, un drīzumā skolotāji zaudēs darbu. Valdībai esot jāaizņemas nauda, lai skolotāji varētu nestrādāt un saņemt algas. Mums ļoti patīk tas viss. Kas tas ir? Paradigma. Latvijā nekas nemainīsies, kamēr šī paradigma, sociālais mantojums netiks izmainīts globālā līmenī pašā valstī. Tāpēc Latvijai nepieciešams būt pirmajā vietā – lai vērtības, kultūru, izglītību un veselīgu paradigmu ieviestu skolās un bērnudārzos. Nepieciešams to iedzīvināt sabiedrībā caur medijiem. Tas prasīs laiku, kā arī nav iespējams paradigmu izmainīt vienā dienā. Tādi brīnumi nenotiek. Var būt nobīde vai sākums, bet lielas izmaiņas cilvēka dzīvē vai nācijas eksistenciālajos posmos nav uzreiz iespējamas, jo ir nepieciešams laiks. Tas ir vienīgais ceļš, ka nācijas pašapziņa un kultūra kļūst par panākumu, dievbijības un vērtību kultūru.

Visu laiku tiek runāts, ka ir nepieciešami simtiem un desmitiem tūkstošu imigrantu. Jau pat uzņēmēji sāk vēlēties imigrantus, bet vai nebūtu pareizāk – skatīties uz vērtībām? Ja visur būtu uzsvars “ģimene”, piemēram, dziesmu svētku galvenā tēma būtu ģimene, un finansiāls atbalsts jaunām ģimenēm. Padomā, ja sadzimtu bērni, vai būtu nepieciešami imigranti? Viņi te cīnās par valodu. Nedod Dievs, kāds sāks vēl runāt krieviski ar tevi. Nesaku, ka viņiem nav taisnība visā, tomēr tas viss ir pārāk agresīvi un nedaudz aprobežoti. Tajā pašā laikā tiek iekšā vesti imigranti, kuri nemāk ne to pašu krievu, ne angļu, ne kādu citu valodu. Viņi piegādā ēdienu kā “Bolt” kurjeri, bet klienti viņus nesaprot. Tā ir reta parādība, ja kāds imigrants māk citu valodu, izņemot savu dzimto. Kādi kaut ko iemācās. Atceros gadījumu, kad gāju cauri tunelim, kurā sēdēja indietis. Viņš man teica: „Čau!” Esmu pārliecināts, ka tas ir vienīgais vārds, ko viņš māk. Šis cilvēks domā, ka ir iemācījies vienu valodu, bet patiesībā tikai vienu vārdu. Ar laiku varbūt imigranti iemācīsies valodu, bet viss ir ačgārni.

Vīzija par Dieva svētītu Latviju ir iespējama. Patiesībā tas nav pat īpaši sarežģīti. Tas prasa pūles. Pirmkārt, ir jāmaina paradigma katram personīgi un draudzei. Mūsu draudze pandēmijas laikā jau nodemonstrēja savu paradigmu – ne apstājāmies, ne piebremzējām. Mēs negaidām, kad mūs presēs ar visādiem ierobežojumiem, mēs ejam politikā, lai iznīdētu nepareizo domāšanu un visu, kas ar to ir saistīts. Mēs negaidām, ka mūsu bērnus pārtaisīs par vidējo dzimti, mēs ejam politikā, lai pārveidotu sabiedrības paradigmu pēc normālas ģimenes modeļa. Lūk, ir atšķirība starp aizstāvību un uzbrukumu. Pārmaiņas ir iespējamas tikai uzbrūkot. Uzvaras ir iespējamas tikai uzbrūkot. Normāli uzbrukt var tikai saprotot, praktizējot, un to visu izpildīt spēcīgā manierē var tikai tad, kad tas ir tavas sirds līmenī. Tas nevar notikt ātri, vienā dienā. Kamēr kaut kas kļūst par daļu no tavas sirds, tev ir jāpastrādā. Vai nu tu pats veido savu paradumu, vai ļauj to darīt citiem, dažādiem apstākļiem un dažādām traumām. Vai nu tu pats esi savas dzīves noteicējs, vai nu ļauj to darīt citiem. Es te nesaku, ka nav jāizmanto mācītāja ietekme, nav jāklausa vecākus, ka nav jāieklausās gudros cilvēkos, ka nav jāpaklausa darbavietas ieceltiem vadītājiem, vai nav jāpaklausa saviem līderiem tai pašā draudzē, par to es nerunāju, bet viņi nevar būt tavas dzīves noteicēji. Tas esi tu, kas izlem, kāda ir tava paradigma. Vai tu visam pēc kārtas tici, ko tev pasviež, vai tu tomēr pārliecinies, iemācies?

Neliels piemērs no pagājušās nedēļas. Es Līgatnes dzīvoklī uzliku siltā ūdens boileri, jo vēl nav iedevuši mums karsto ūdeni. Ar boileriem man nav pieredzes, jo tādi man nekad nav bijuši, tur ir visādas nianses. Pirms dažām es jutu, ka smird pēc sapuvušām olām, pēc sērūdeņraža. Zini, cik daudz variantu tur ir pie vainas? Ir variants, ka, lietojot šādu ūdeni, vari “atstiept kājas”. Domāju, ka ļoti daudzi ir ar to saskārušies. Ukrainā bija veselas pilsētas, kur viss ūdens smirdēja pēc sapuvušām olām. Tur sērs vienkārši bija akas ūdeņos, urbumos, viņi to dzēra un viss ir normāli, dzīvo vēl līdz šim. Smirdoņa var būt, ka tur ir savairojušās baktērijas, ieskaitot legionellas baktērijas. Tās patiešām ir dzīvībai bīstamas, kas izraisa ļoti īpašu plaušu karsoņa formu, no kā cilvēks patiešām “atstiepj kājiņas”. Es domāju, ka visā krīzes laikā, kad netika kārtīgi uzsildīts ūdens līdz temperatūrai, kurā legionella iet bojā, jo taupīja kurināmo, lai būtu tikai silts ūdens, šiem cilvēkiem pierakstīja kovidu, lai gan īstenībā varbūt bija legionella. Tādas lietas ir iespējamas. Ja tu pat neiedziļinies būtībā, un domā, kāpēc tev ir plaušu karsonis, kas ir par problēmu, no kurienes tas viss ir? Jo tu dzer tādu ūdeni. Legionella nav jādzer, to var ieelpot. Vispār šādām baktērijām nav jābūt boilerī, kur nu vēl apkures sistēmā, ja taupības nolūkos pazemina temperatūru. Sākot ar 55 grādu temperatūru visas šīs baktērijas iet bojā. Ja ir mazāka temperatūra, tās var vairoties, legionellai bija arī mazāka temperatūra, kurā tā iet bojā. Man siltā ūdens boilerī temperatūra stāv apmēram 56-58 grādi, ja temperatūra ir pāri par 60 grādiem, tad sildelements sāk apkaļķoties, tērējas vairāk elektrības. Zini, tāpat tas ir tējkannā, un tāpēc boilera ekspluatācijas laiks samazinās un ātrāk iziet no ierindas. Tāpēc nevajag tos 60 grādus, vajag starp 55-60 grādiem. Padomā, ūdens smird pēc olām. Tev kāds vēl pasaka, ka no šitā var nomirt, tur ir legionella. Zini, tev nav miera, tev arī vairs nav karstā ūdens, tev ir tikai aukstais iespējams. Es taču iedzēru šo ūdeni, kamēr man nepateica, es vēl to nezināju, un es iedzēru un tagad gaidu nāvi, gaida simptomus un cilvēks, ja viņš nenāk draudzē “Kristus Pasaulei”, viņš gaida, ka tūlīt būs simptomi. Viņam jau neviens nepasaka, ka ir jāmaina sava sirds, un neiemāca, kā apieties ar siltā ūdens boileri, pareizi? Te visu iemāca, arī kā ir jāapietas ar boileriem, te viss notiek universāli. Ir ļoti daudz nianšu, un tu zaudē sirdsmieru. Cilvēks domā, kāpēc viņam nav miera. Zini, ka iemesls var būt un arī visbiežāk būs tas, ka nepareizi izproti kādas lietas un tev trūkst izglītības. Ja tu žmiedzies priekš izglītības, savu laiku vai arī līdzekļus, tad ko izmaksās tumsonība? Kāds cilvēks reiz teica: ko tev izmaksās tumsonība? Izglītībai ir nozīme, bet izglītībai, kas ir balstīta uz patiešām darbojošies principiem, kuri patiešām atbilst galvenajiem dievišķajiem Bībeles standartiem. Tas ir konstruktīvi. Es paņēmu, izlasīju dažādus rakstus un sapratu, ka manā gadījumā tur nav nekādas legionellas, jo man visu laiku ir 57 grādi siltā ūdens boilerī, bet kāpēc smird? Sērūdeņradis siltajā ūdenī, bet kāpēc tad tas nav aukstajā ūdenī? Izrādās, ka boileros ir ievietots anods, kas novērš sildelementa apkaļķošanos, bet tam ir blakus efekti. Anods ir veidots no magnija, tas paildzina boilera dzīves ilgumu, bet, ja aukstajā ūdenī ir sērūdeņradis, tad to var sajust siltajā ūdenī. Kāds ir risinājums? Izskrūvē no boilera ārā anodu. Var arī neskrūvēt, jo tur nav nekādas indes, dzer savu sērūdeni, jo tas tur ir tāpat. Varbūt tur viss nebija gluži zinātniski precīzi, bet pie vainas ir anods, un kad visu to uzzini, tad es saprotu, ka nemiršu, man ir miers un risinājums. Ja man apniks puvušo olu smaka, tad es vienkārši izņemšu laukā anodu, kas visticamākais arī notiks.

Zināšanas un domāšana, draugi, ir ārkārtīgi svarīgi, kas iet cauri mūsu gribai, mēs filtrējam saskaņā ar zināšanām, kas ir pareizi principi, kas ir nepareizi principi, mēs lēnā garā to praktizējam, apliecinām, strādājam pie tā un tas kļūst par daļu no mums. Tieši no sirds rosās dzīvība. Jēzus atnākšana un Jēzus upuris, motivācija, kāpēc Jēzus to izdarīja, ir fundamentāla paradigmas nobīde. Jēzus atnāca ar uzsvaru uz iekšējo cilvēku, uz iekšējām cilvēka pārmaiņām. Vai tad tā nav? Par ko runā Jaunā Derība? Nepārtraukti tur runā:

Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša [..]. (Mateja evaņģēlijs 6:23)

Tātad ir jāsāk ar iekšējo cilvēku. Tā ir galvenā tēma. Kāds ir Kristus upura pamatmērķis? Jauns radījums, pareizi. Paradigmas nobīde fundamentāli, iekšējas izmaiņas caur Kristus upuri, jauns radījums, iekšēji jauns radījums, no ārpuses tāds pats, bet iekšēji jau cits, un pēc tam tu tam pieskaņojies. Jēzus atnāca nevis aizstāvēties, bet izmainīt paradigmu. Uzbrukuma pozīcijā, ar uzbrukuma stratēģiju atnāca Jēzus. Tikai tā var uzvarēt. Jēzus sagatavoja divpadsmit mācekļus, lai viņi uzbruktu tālāk.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Ejiet un dariet par mācekļiem ne tikai Izraēlu, bet visas tautas. Tikai un vienīgi uzbrukuma stratēģija. Dāvids pieveica Goliātu aizstāvoties vai uzbrūkot? Uzbrūkot. Protams, mēs domājam arī par aizsardzību, bet mēs uzbrūkam. Mēs aizstāvamies tikai ar domu uzbrukt, un tam ir jābūt tavā paradigmā. Tas nodrošinās uzvaras tavā dzīvē.

Es gribu, lai tu saproti, ka šeit dzimst leģenda. Kas ir leģenda? Leģenda ir ne vienkārši pasaka, es nedomāju par pasakām par nogrimušām pilīm. Es domāju par kultūras, ticības, reliģijas, vērtību, panākumu, motivācijas leģendu, ikonu, šai tēmai es vēlāk vēl pieskaršos, bet, ņemot vērā, ka ir jāatkārto vairākas reizes, es gribu jau tagad to visu ievadīt, tā kā ikona, uz kuru skatīsies ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts, lai mācītos, lai līdzinātos, lai iedvesmotos, ka ar Dievu, draugi, viss ir iespējams. Saproti? Leģendāra draudze, leģendāra kustība, tāda, kāda tā ir mums, “Dieva lauvas” sastāv no leģendāriem cilvēkiem. Mēs esam viens veselums, kopums. Unikāli cilvēki veido unikālu organizāciju, un ilgtermiņā tu aiz sevis atstāj ikonu jeb leģendu. Tā ir daļa no kultūras. Kā mēs zinām, kultūra maina cilvēku domāšanu, kultūra jau ir tā paradigma. Kāda ir Latvijas kultūra, tāda ir Latvijas nākotne. Kāda šodien ir izglītība? Ņemot vērā, kāda izglītības sistēma ir šodien, mēs jau saprotam, ka mums nav nākotnes. Vai nu tā paliek kāda tā ir, vai mēs gaidīsim, ka viss sabrūk, vai mēs tur iesim un mainīsim šo sistēmu. Šeit dzimst leģenda. Ir jāpiepūlas, ir jāizprot, nu līdzīgi kā lasot Bībeli, kā es jau minēju, ka tev ir atklājums ir tikai tā un ne savādāk. Saproti, savā pārliecībā ir jānonāk tik tālu, viss ir jāsaprot, ka notiek tāds kā klikšķis un tu saproti, ka tikai tā un cita ceļa nemaz nav. Ir jāsaprot šodien, ka aizstāvoties tu nevari gūt panākumus – panākumus var gūt tikai uzbrūkot. Aizstāvoties nevar uzvarēt, uzvarēt var tikai uzbrūkot. Izraēls iemantoja apsolīto zemi aizstāvoties vai uzbrūkot?

Vēsturē pazīstama personība Gandijs (Mohandass Karamčands Gandijs, 1869-1944), viņš cīnījās pret kastu sistēmu un Lielbritānijas kontroli. Viņam tas izdevās. Tajā laikā, kad viņu vajāja, viņš paveica ļoti daudz, galu galā viņu tomēr nogalināja. Tad, kad viņam draudēja briesmas, kad viņu centās arestēt, bija uzbrukumi no dažādām pusēm, gan indieši, gan musulmaņi, tur bija vesela opera, bet viņš tajā laikā nevis sēdēja un gaidīja, kas notiks, bet viņš brauca gan pa laukiem, gan pilsētām un tikās ar cilvēkiem, un viņš pulcēja ļoti lielas cilvēku masas. Kas tas ir? Tā ir uzbrukuma stratēģija. Es nedomāju par to, kas man tur draud, es pats eju uzbrukumā.

Piemēram, kas seko līdz Krievijas-Ukrainas karam. Tas ir karš, ja tu seko līdzi, tad nākamreiz, kad tu lasīsi kādas ziņas, paskaties, ka abas pusēs ir dažādi izglītoti militārie speciālisti, viņi ļoti labi zina, ka ir jācīnās par iniciatīvu. Ukraina, kas ir daudzkārtīgi mazāka valsts par Krieviju, visu laiku runā par pretuzbrukumu un to viņi arī dara. Jā, nav tā, ka cilvēki ir gaidījuši, ka viss tur notiks vienā dienā, kā nāca latviešu strēlnieki un visu izdarīs, nē. Tas ir process, ļoti plaši aptverošs, bet viņi nesēž un negaida ierakumos, un neaizstāvas no Krievijas agresoriem, okupantiem, viņi cenšas pārņemt iniciatīvu un uzbrukt. Zini, ja ukraiņi saprot šo principu, viņiem pastāv iespēja uzvarēt. Ja šo principu nesaprot, tad nevar uzvarēt. Starp citu, arī Krievija, kā viņi paši saka, ka viņi uzbruka pirmie, tas viņu gadījumā ir tāds neveiksmīgs attaisnojums, bet priekš militāras stratēģijas viss ir pareizi. Es nerunāju par to, ka tas ir militāri ētiski, bet ir pareizi uzbrukt pirmajam. Starp citu, ir ielu cīņu instruktori un dažādu citu cīņu sporta treneri, kuri tevi mācīs pašaizsardzību. Šo punktu īsti Latvijā nemāca, jo šeit visiem ir tiesības, un tu nevari pārkāpt cita cilvēka tiesības pat tad, ja viņš tevi grib nogalināt, tāpēc ir jāgaida policija, bet diemžēl ne vienmēr var sagaidīt. Pēc būtības, ja to nemācīs pašaizsardzības kursos, bet pēc būtības vienīgais pareizais risinājums ir uzbrukt, ja kāds huligāns tevi vai tavu ģimeni apdraud. Ja viņš vicina kulakus tavā priekšā, ko nekādā gadījumā nedrīkst darīt? Nostāties kaujas pozīcijā un teikt, ka tu tūlīt dabūsi, nekādā gadījumā tā nedari, jo tas parāda, ka tu esi aizsardzības pozīcijā, ja tu pirmais man uzbruksi, tu dabūsi. Pareizā stratēģija šajā situācijā būtu, un tu mierīgi vari stāvēt rokas kabatā salicis un pat acis nemirkšķināt, noklausies, ko viņš saka. Bet tev ir jābūt gatavam tam, jo tu redzi, ka viņš uzbruks negaidot, nevis jāgaida, kad tev uzbruks, bet tev jāuzbrūk pirmajam un pa taisno, pa degunu vai pa žokli. Tad ir iespēja, ka tu izspruksi no šīs situācijas, un pēc tam bēdz, ko kājas nes. Tas ir viens variants, bet vispār pareizi jau ir bēgt uzreiz, un to nevajag uzskatīt par bailēm, es nobijos un aizmuku, tas ir vēl labāks variants aizbēgt, ja nav variantu, sit pirmais. Es nesaku, ka tev tas tagad ir jādara, bet es runāju par pašu principu, jo tie pārējie principi vienkārši nedarbosies, tevi piesitīs, apzags, izvaros un tamlīdzīgi, pirmajam tas ir jādara, kad šis ienaidnieks grib uzbrukt. Tu viņu pārsteidz un notēmē kārtīgi, un tev būs laiks aizbēgt. Nesaku, ka es to darīšu vai tev tā jādara, bet es to minu kā ilustrāciju, kā šie instruktori māca, kas atbilst lielā mērā uzvarētāju paradigmai. Uzbrūc pirmais. Pārņem iniciatīvu, tikai tad tu vari uzvarēt, nevis gaidīt, kad viņš tev ko nodarīs. Tu esi uzvarētājs, tu esi leģenda, tu esi leģendārā organizācijā, tu esi leģendārā laikā, mums līdzināsies, par mums runās, par mums brīnīsies!

Es pabeigšu ar nelielu ilustrāciju – kaut kad nesen biju pieminējis šeit, no kanceles, Formenu, (George Foreman) leģendāru bokseri. Šodien gribu jums pastāstīt par viņa karstāko pretinieku Muhamedu Alī (Muhammad Ali), boksa leģenda, bet tāda pati leģenda arī ir Formens. Interesanti ir tas, ka Formens ir kristietis, bet Alī bija musulmanis, es saku bija, tāpēc ka viņš ir miris. Formens ir dzīvs un sludina evaņģēliju. Bet šie ir leģendāri bokseri, un cīņa, kas notika precīzi 1974. gadā oktobrī, un man bija tikai četri gadiņi, Zairā, tropiskā klimatā bija ļoti karsts, un šī cīņa tiek uzskatīta par leģendārāko cīņu boksa vēsturē. Kas notika šajā cīņā? Formens, sporta eksperti, līdzjutēji, nevienam nebija šaubu par to, ka Muhameds Alī zaudēs, turklāt, Muhameds Alī bija tāds bokseris, kurš zīmējās, izrādījās pret Formenu, jo tāda bija viņa taktika. Un Formens bija uzvarējis tos bokserus, piemēram, Freizeru, kuram Alī bija zaudējis. Vispār, skatoties no skaidra saprāta, pēc būtības, Alī Formenam nebija pretinieks. Alī bija labs bokseris, bet ne pretinieks Formenam, tā vismaz izskatījās, bet kas notika šajā cīņā, kas notika 1974. gadā, kas kļuva par boksa leģendu? Alī kļuva par boksa leģendu, visi puikas par to runāja, pat tagad par to runā, tā ir klasika. Astoņus raundus Alī atļāva sevi sist, astoņus raundus, sargājot galvu, ķermeni, piemēram, viņš iegūlās virvē un ļāva, lai viņu sit, tā viņš atpūtās, bet viņu sit. Ne par velti viņš nomira no Pārkinsona slimības, viņam dzīve nebija diezgan gara, tas viss ir saistīts ar šo slimību. Viņš ļāva sevi sist, un astotajā raundā viņš izgāja pretuzbrukumā un nokautēja Formenu, astoņus raundus viņš ļāva sevi sist tik ilgi, kamēr Formenam nogura rokas, viņš nevarēja vairs pacelt rokas, no visa spēka sita, un astotajā raundā nokautēja Formenu. Boksā jau neuzvar stiprākais fiziski, bet gan gudrākais. Un šis ir klasisks piemērs, ka nevar uzvarēt aizstāvoties, un ja tu aizstāvies, tu jau to dari ar domu uzbrukt, vienmēr jābūt uzbrucējam. Zini, lauvai ir nospļauties, ko par viņu domā aitas. Tā arī ir uzvarētāju stratēģija, lauvai ir nospļauties, nav laika skatīties uz tiem, kas mūs kritizē, vienmēr tie, kas ir avangardā, viņus kritizē, bet mēs koncentrējamies uz tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs varam iet kopā, punkts un viss. Kritika ir normāla lieta, bet mēs esam ar tiem cilvēkiem kopā, kuri iet uz priekšu ar mums. Mūsu mērķis nav aizstāvēties, bet gan uzbrukt. Paradigma, kas ir jāizmaina. Un pats svarīgākais, ko es noslēgumā vēlos pateikt, latviešu valodā Vikipēdijā pēdējais teikums par bokseri: ar šo uzvaru Alī kļuva par leģendāru personību – elku un kultūras ikonu. Tas ir atzīts, ka viņš kļuva par kultūras ikonu. Un tā kā viņš bija musulmanis, tad ir skaidrs, kādā virzienā un ko viņš popularizēja. Arī Formens ir ticīgais, kristietis, divu reliģiju pārstāvji, kā arī personības, kā arī vienkārši sporta izpratnē šāda cīņa. Formens arī kļuva par leģendu, bet šeit ir runa par Alī – elku un kultūras ikonu. Mēs šeit esam leģenda un kļūstam par leģendu, visa kustība, kas ir ap mums, vēl visi, kas to dzird, ko es saku, kas to lieto un kļūs par leģendām kaut kādā sfērā, reāli par leģendām, kas nesīs slavu un godu Dievam. Kas patiešām nesīs Latvijas nācijai reālu ieguldījumu sabiedrībā, jo mēs kā Latvija, salīdzinājumā ar kaimiņu valstīm, izņemot Baltijas valstīm, mēs skaitliski esam neliela, arī teritorija nav diži liela, un vēl jo vairāk tas nav labi teikt, bet mēs neesam mazi tikai tāpēc, ka skaitliski esam mazāk, tas vēl vairāk mūs motivē būt labākajiem. Saproti, jo stāvēt un konkurēt ar blakus nācijām mēs varam tikai tad, ja mēs lietojam tos resursus, kas mums ir, būt labākajiem. Āmen!

Debesu Tēvs, es lūdzu, lai katrs, kurš dzirdēja šos vārdus, ka tu, Svētais Gars, nāc naktī un dienā un iedzīvini katrā, kurš dzirdēja šos vārdus, iedzīvini viņa domāšanā, viņa dzīves veidā, lai tie iedzīvinās ikdienas lēmumos, ikdienas ieradumos un nosēžas sirdī, lai kļūst par zemapziņas daļu, lai kļūs daļa no sirds, kas rūpējas par dzīvību, lai kopumā draudzei “Kristus Pasaulei” ir uzvarētāja paradigma, ka tā ir dzīva, ka mēs vienmēr esam tie, kas tendēti uz panākumiem, sasniegumiem! Dievs, svētī Latviju! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Paradigmas nobīde” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija