Svētrunas tēma ir “Pasaules uztvere”. Katrs cilvēks vienus un tos pašus apstākļus var atšķirīgi uztvert, dažādi uz tiem skatīties. Dažādi cilvēki ar dažādu pasaules uztveri skatās un domā par vieniem un tiem pašiem notikumiem atšķirīgi, kā arī pieņem atšķirīgus lēmumus. Šie lēmumi nes dažādus rezultātus, un tie var būt gan pozitīvi, gan negatīvi, gan Dievam patīkami, gan nepatīkami. Rezultāti arī pašam cilvēkam var patikt un var nepatikt. Viss ir atkarīgs no pasaules skatījuma.

Pasaules skatījums ir izpratne, uztvere un izjūta. Tas nozīmē, ka atšķiras ne tikai tas, kā cilvēks saprot, bet arī kā viņš izjūt. Es domāju, ka vairāk cilvēki rīkojas pēc savām izjūtām, jo ne vienmēr ir laiks visu apdomāt. Daudzas lietas izdara automātiski, izejot no tā, kādi ir ieradumi un intuitīvās izjūtas. Visi nevar vienādi izjust visas situācijas, jo cilvēki ir dažādi, nav bijuši vienādā vidē. Mūsu ģimenes, izglītības iestādes un vide, kurā esam bijuši, ir dažādas. Mums ir kopīga draudze, grupiņas un tas ir ļoti svarīgi, pamatu pamats, kas veido dzīves un pasaules uztveri.

Pastāv profesionāla intuīcija, cilvēks, kurš ir pabeidzis kādu mācību iestādi un turpina mācīties un praktizēt, piemēram, kara mākslu, tad šis militārists, atrodoties attiecīgā vidē, izveido izjūtu. Arī politiķim ir sava profesionālā izjūta. Lielākā daļa politiķu meklē, kur cilvēkiem ir kāda neapmierinātība, un izmanto to, lai tiktu pie varas. Viņam pašam šī lieta nemaz neinteresē, bet gan tikai paša tikšana pie varas. Šāds politiķis meklē jebko, kas palīdz viņam tikt pie varas, var arī mainīt savas vērtības, jo viņa galvenā vērtība ir vara. Šādiem politiķiem ar laiku arī izstrādājas politiskā intuīcija un viņi jūt to, ko cits nejutīs, nemaz neiedomāsies un mierīgi paies garām. Viņiem ir ne tikai sapratne, bet arī izjūta un uzreiz zina, ko atbildēt, mierīgi izies televīzijā uz debatēm visas Latvija priekšā un nebūs jāmeklē vārdi kabatā. Uz vietas studijā viņš jutīs, kura puse ir jāieņem, kas jāpasaka, kaut gan pats nemaz nav ieinteresēts cilvēkos un attiecīgā jautājumā. Šādam politiķim svarīgs ir dotais brīdis, kas ir jāizmanto. Tā ir profesionāla intuīcija. Tas, ka cilvēks ir mācījies skolā, tam nav lielas nozīmes. Tas pat var būt kaitīgi un destruktīvi, ja nav savienots ar attiecīgiem darbiem. Cilvēks var sākt ticēt, ka viņa zināšanas dara viņu īpašu. Tā tas nav. Tikai pielietotas zināšanas dod rezultātu. Piemēram, praktizējošam mediķim ir profesionāla intuīcija.

Arī grupiņas vadītājam, kurš jau ilgāku laiku vada grupiņu, ir sava intuīcija. Kalpošanas vadītājs un grupiņas vadītājs atšķiras. Grupiņas vadītājs visu izdara pats – iet un iekaro cilvēkus priekš Kristus, strādā ar tiem. Tas ir daudz grūtāk un viņam ir citādāka pasaules uztvere nekā kalpošanas vadītājam. Abas šīs kalpošanas ir svarīgas un vajadzīgas, bet grupiņas vadītājam prasmes noteikti būs lielākas, un nepieciešama arī lielāka enerģija, jāizdara vairāk un jāpazīst cilvēki labāk. Ar to es negribu teikt, ka būt kalpošanas vadītājam ir slikti. Nē, gribu pateikti to, ka tas, ko viņi dara, ir atšķirīgs, un ar laiku, vienā draudzē esot, vienalga veidojas dažādas uztveres. Ja cilvēkam vajag padomu, tad no kalpošanas vadītāja vari nesaņemt pareizu padomu, īpaši, ja to vajag ātri, jo viņam nav tādas intuīcijas un izpratnes kā grupu vadītājam. Grupiņas vadītājs, kuram ir pieci, seši cilvēki un grupiņas vadītājs, kuram ir simts cilvēki, arī atšķirsies. Lielas grupiņas vadītājam būs pavisam cita intuīcija un uztvere. Pat tādā specializētā vienībā kā draudze cilvēku uztveres atšķiras. Tas nav nekas nepareizs, katram ir savs. Tas veidojas no vides un no dotā uzdevuma, ko viņš grib sasniegt. Katram ir jāizprot, kam grib līdzināties, pie kura cilvēka griezties pēc padoma, no kura pieņemt kritiku, aizrādījumus.

Varbūt tevi kaitina kāda cilvēka rīcība – mācītāja, līdera, kāda cita redzama cilvēka, sievas, vīra vai bērna rīcība. Pamatā tā ir tava problēma. Ja tu daudz pievērs uzmanību, domā par to, tad tā ir tava, nevis šī cilvēka problēma. Simts procenti, ka problēma ir tevī un tā visticamāk ir tādēļ, ka pasaules skatījums un iekšējā izjūta nav pareiza. Kāpēc notiek tā, ka tu vari aizvainoties, tevi kaitina citi? Acīmredzot, ir mazvērtība vai kādas citas iekšējas problēmas, ar kurām tu neesi ticis galā un joprojām nav izveidojusies pareiza domāšana un pareiza intuīcija. Pasaules uztvere ir greiza, un līdz ar to arī greizas emocijas. Cilvēks ir gars, dvēsele un miesa.

Ja ir vesels gars, ir veselas emocijas un miesa. Vajadzētu tiekties uz to, lai citi cilvēki nenosaka tavu dzīvi. Ja cilvēks tevi kaitina, tad viņš nosaka to, kā tu šodien jutīsies. Padomā par to – tu esi atdevis varu šim cilvēkam.

Pastāstīšu, kas ceturtdien notika Saeimā. Tā kā sodomisti ir ieguvuši vairākumu, tad tiek virzīta viendzimumu attiecību legalizēšana. Šobrīd ir jau pieņemti kādi astoņi likumi, kaut gan neviens no tiem netiek saukts par homoseksuālisma legalizēšanas likumu. Ja ieskatīsies Saeimas mājas lapā, tad nesapratīsi, par ko ir runa. Tur, piemēram, ir notariāta, pensiju likuma grozījumi un citi. Visi liberāļi apgalvo, ko pretēju, bet patiesībā šiem likumiem mērķis ir homoseksuālu laulību legalizācija. Viņi nāca pie manis un taisnojās. Viens, kurš nobalsoja par šiem likumiem, nāca un teica, ka neatbalsta homoseksuālismu. Viņi ir sev tā iestāstījuši, ka tas tā nav, izprintējuši kaudzi ar punktiem, lai pierādītu, ka tas ir kaut kas cits. Tā kā Satversme to neļauj, viņi iet caur sētas durvīm, tiek izdarīti grozījumi likumos, lai faktiski legalizētu viendzimuma attiecības. Šobrīd bija astoņi, bet kopā būs sešdesmit vai septiņdesmit likumi, kuros viņi izdarīs grozījumus, kas ļaus homoseksuālistiem būt praktiski vienlīdzīgiem ar normālu laulību. Tas pats, kas laulība, tas būs caur likumdošanu izdarīts. Protams, nākamais solis tur ir Stambulas konvencija. Un tas ir tas, kas mums ir svarīgi, kāpēc arī mēs atbalstām konservatīvus politiķus, kāpēc mēs arī kaut kādā mērā piedalāmies tajā. Tas ir tāpēc, lai kristīgās vērtības, ģimenes vērtības tiktu nostiprinātas Latvijā. Ne tikai tāpēc, bet šis ir viens no galvenajiem jautājumiem, ja ne pats svarīgākais. Jā, faktiski, šis ir svarīgākais paralēli pārējiem jautājumiem. Nu tā diena ir pienākusi. Tātad, nākamajā ceturtdienā, cik es saprotu, būs otrais lasījums. Tā tas saucas. To visu dara steidzamības kārtā. To visu iemet pēdējā brīdī. Tev vispār pat nav nemaz tā īsti laika iepazīties ar to visu. Visi tie likumi ir diezgan apjomīgi. Viņi to virza steidzīgi cauri. Nākamajā ceturtdienā sanāk, ka tas tiks pieņemts galējā lasījumā, un pēc tam tad tos visus pārējos likumus. Tas nozīmē, ka viss, par ko mēs esam cīnījušies, mēs esam pilnībā zaudējuši. Bēdīgi skan, vai ne? Bet es tev gribu pateikt kaut ko par pasaules uztveri. Es neesmu bēdīgs par šo. Man ir nulle emociju. Man vispār nav par to emociju. Man nav tā, ka es tur uzkāpšu Saeimas tribīnē un tagad emocionāli teikšu: “Nu kā jūs tā varat, jūs sodomīti!” Nē, nu es tā arī pateicu: “Sodomīti”. Bet es nebiju dusmīgs, man nav emociju. Man tās tur nav. Un kāpēc nav? Tāpēc ka manu iekšējo stāvokli, manu šodienu, to, kā es jūtos, nenosaka šie cilvēki, kas balso par viendzimuma legalizāciju. Tu saproti? Pretējā gadījumā viņi jau nosaka manu likteni. Tieši otrādi, es zinu nākamos soļus, kādus mēs varam spert. Kas ir diezgan bezjēdzīgi, bet tos var spert un tos arī spers. Tur būs referenduma ierosināšana un tamlīdzīgi, bet tam visam nav lielas jēgas. Jebkurā gadījumā tas, ko mēs darām, ja mēs skatāmies ne tikai šodien, bet arī līdz nākamām Saeimas vēlēšanām, un ja arī ne nākamajās, tad aiznākamajās. Te ir atkarīgs no tā, cik tu esi pacietīgs, kāds ir tavs pasaules skatījums. Ja tavs pasaules skatījums neaprobežojas tikai ar kaut kādu vienu balsojumu kā vakar, tad nevajadzētu būt kaut kādām ļoti negatīvām izjūtām. Protams, tas viss ir slikti.

Varbūt kāds tur uzreiz sāk raudāt un domā: “Šausmas, kas tur notiks?” Bet tajā visā uzreiz jau var redzēt kādus plusus. Piemēram, uz līdzenas vietas tu vari izdomāt plusu. Nu nevar savādāk neviens neko panākt vai izdarīt, kamēr viņi nav sapratuši, ko tas nozīmē, kad to legalizēs. Nu, jā, diemžēl pēc tam jau būs par vēlu, kad tas viss jau būs skolās. To jau vairs neatgriezīs atpakaļ. Jo tā smadzeņu skalošana jeb paradigmas maiņa notiks. Jo ilgāku laiku tā notiks, jo grūtāk to būs atgriezt atpakaļ, jo mazāk paliks to cilvēku, kas vēl ir spējīgi kaut ko tādu vispār vēl domāt un runāt. Bet cerība vienmēr ir un cerība mirst pēdējā. Ja ir pareiza, normāla, pasaules uztvere, tu nepieņem to ar prieku: “Aleluja, beidzot tas brīdis ir pienācis!” Es domāju tā, ja pēc šādas Saeimas sēdes tu aizej mājās un tu nevari gulēt, manuprāt, tā jau ir problēma. Es nezinu, kā tas ir tavuprāt, bet manuprāt, tomēr kaut kas ar manu aci nav īsti labi tādā gadījumā, tas, kā es redzu pasauli. Diendienā var notikt dažādi pavērsieni. Kad tad es gulēšu? Diendienā, īpaši šodien, kad tagad viss kaut kas notiek pasaulē un Latvijā. Katra negatīva ziņa rada problēmu, un naktī tu vairs neguli.

Pasaules skatījums, uztvere un izjūta – šī izjūta veidojas no vides, kurā tu esi, no uztveres. Tā ir vide, kas šo uztveri veido, tā ir vide, kādā ģimenē tu esi audzis un ko tu lasi. Protams, mūsu gadījumā tās ir attiecības ar Dievu, Bībele, draudze, grupiņa, visas kalpošanas. Tas viss veido pasaules uztveri. Es vienkārši tādas aktuālākās lietas minēju kā ilustrācijas. Tas attiecas uz daudz un dažādām dzīves sfērām. Es minēju vienkārši dažas. Tev šķiet, kāpēc es tā vai šitā, kāpēc es nevaru dusmoties uz kādiem cilvēkiem? Bet tad tu atdod tam cilvēkam kontroli pār sevi: “Kā viņš tā varēja darīt?” Tas nenozīmē, ka nevar būt kādas svētās dusmas vai kādreiz kaut kas tamlīdzīgs, bet tam visam ir jābūt kontrolētam un nevajadzētu sagādāt tev problēmas.

Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. (Mateja evaņģēlijs 6:19-21)

Šeit es negribu par mantu runāt. Tas ir kontekstam, lai saprastu to, ko es gribu pateikt, lai saprastu 22. pantu, kas ir kontekstā ar visu šo mantas lietu.

Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša. Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa. Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. (Mateja evaņģēlijs 6:22-24)

Ja runājam par mantu, tur teikts: “Nekrājiet mantas virs zemes,” bet 24. pants visu izskaidro, ka tu diviem kungiem nevari kalpot.

Ne mantas krāšana, ne bizness, ne arī kādas naudas lietas nevar būt augstāk par Dieva standartiem. Tas neaizliedz tev krāt vai veidot savu biznesu, bet tas brīdina tevi, ka tas nedrīkst kļūt augstāks par Dieva standartiem. Tas ir saistīts ar pasaules uztveri, kāda ir pasaules uztvere. Vai tu ļauj naudai pār sevi valdīt? Līdz ar to arī miesai un velnam? Jeb arī tu pats esi savas dzīves noteicējs, pats savas dzīves saimnieks? Tas pats princips. Tas ir atkarīgs no tā, kāda ir tava acs, kā tu redzi pasauli, kā tu mācies redzēt pasauli, kāda ir tava uztvere, kāda ir tava izjūta?

Ļoti skaidri ir pateikts šajā pantā.

Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu [..]. Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs [..]. No viņu augļiem jums tos būs pazīt [..]. (Mateja evaņģēlijs 7:13;15-16)

Tas pats interesantākais, saskaņā ar mūsu šodienas tēmu ir 17. pantā:

Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. (Mateja evaņģēlijs 7:17)

Koks var nest labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus, tas vienkārši nevar nest augļus. Cilvēks, kuram ir greizs pasaules skatījums, nevar nest labus augļus jeb darbus. Darbību rada viņa uztvere, izjūta un lēmumi attiecībā pret šo pasaules skatījumu. Tas rada darbību. Un nepareiza uztvere rada nepareizu rīcību un nepareizus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus. Ja tas ir labs koks, tad tev ir pareiza pasaules uztvere. Tu nevari regulāri pieņemt ļoti smagus, nepareizus lēmumus.

Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. (Mateja evaņģēlijs 7:18-20)

Rakstvietā tiek runāts par miesas spīdekli, pasaules skatījumu kā tādu, ko tas nozīmē. Koks – darbi. Kokam ir sakne, kas ir pasaules skatījums. Un pēc tam ir arī augļi – rezultāti. Pasaules redzējums ir mūsu uztvere, izpratne un izjūta. Nesajauciet, ja tu ar prātu saproti, kas ir pareizi, bet tev nav izjūtas, izjūtai ir sekundāra loma, no turienes tā jau veidojas, no lēmumiem, izpratnes. Pēc tam veidojas arī izjūta.

Soģu laikā Vecajā Derībā visu laiku ir rakstīts, kamēr Jozua bija dzīvs, tikmēr viņi kalpoja Dievam. Jozua nomira, un kamēr vēl bija dzīvi vecaji, kas kopā bija bijuši ar Jozua, tikmēr tauta kalpoja Dievam. Pēc tam viņi kalpoja baaliem. Tā ir izredzētā tauta izraēlieši. Man pat godīgi grūti ir teikt, izraudzētā tautā. Es redzu izredzētu tautu tos, kas meklē Dievu, nevis vienu nāciju vai vienu tautību. To pierāda nepārtraukti šis cikls. Kāds soģis vai ķēniņš nomira, un atkal cikls turpinājās. Vai Kālebs bija cilvēks ar normālu pasaules uztveri un izjūtu? Bija.

Un Kālebs sacīja: “Kas Kirjat-Seferi uzveiks un ieņems, tam es došu savu meitu Aksu par sievu.” Tad Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēls Otniēls ieņēma pilsētu, un viņš tam deva savu meitu Aksu par sievu. (Soģu grāmata 1:12-13)

Kālebs deva savu jaunāko meitu par sievu. Otniēls nāk no Kāleba ģimenes. Tajā laikā ģimene nebija tādā sapratnē kā šodien, kad ir divi, trīs, pieci cilvēki ģimenē. Tad tie bija nami, tur bija daudz vairāk šo cilvēku. Viss no šīs dinastijas, Otniēls nāk no Kāleba dinastijas. Kālebs bija cilvēks ar dievišķu pasaules uztveri, viņš skatījās uz dzīvi ar ticības acīm.

Un tā Israēla bērni darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, un viņi aizmirsa To Kungu, savu Dievu, un kalpoja baaliem un ašērām. Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un Viņš tos nodeva Kušan-Rišataima rokā, kas bija Mezopotāmijas ķēniņš, un Israēla bērni kalpoja Kušan-Rišataimam astoņus gadus. (Soģu grāmata 3:7-8)

Kad mēs lūdzam Kungu, tā atbilde, ko Dievs sūta, visbiežāk nav tāda, kā cilvēki ir iedomājušies. Tam visam nāk pamats, no kurienes nāk palīdzība. Nav visi gadījumi vienādi, bet pamatu pamatā tam ir reāls pamats.

Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties no Israēla bērniem glābējam Otniēlam, Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēlam, kas tos izglāba. (Soģu grāmata 3:9)

Izraēla bērni piesauc Kungu, un Kungs lika celties, tas nozīmē pamudinājumu konkrētam cilvēkam, kurš bija soģis pēc tam. Viņš lika celties no Izraēla bērniem glābējam, un viņu sauc Otniēls. Viņš nebija no citas cilts, citas ģimenes, viņš bija no Kāleba ģimenes. Kāpēc? Tāpēc ka Otniēls nāca no vides, kur no bērnības tika mācīts, un Kālebs stāstīja: “Kad mēs aizgājām kopā izlūkos ar vājiem cilvēkiem, kam bija bail un locījās ceļgali, ieraugot lielā auguma cilvēkus, lielos mūrus. Viņu bailēm bija tik lielas acis, ka viņi gāja un meloja, politiski meloja tā, ka viss Izraēls kļuva bailīgs un neiekļuva apsolītajā zemē. Visa šī paaudze 40 gados izmira tuksnesī.” Kālebs stāstīja Otniēlam: “Toreiz, kad mēs gājām, tāpat arī šodien, nekas nav mainījies. Mēs kopā ar Jozua teicām: ei, ko jūs, mēs iesim un ieņemsim, Dievs ir ar mums!” Bet tā kā pārējie negāja un viņi divatā to nevarēja izdarīt, bija bēdas. Pagāja laiks un Kālebs pēc 45 gadiem to izdarīja. “Esmu tikpat stiprs, cik toreiz.”

“Es vēl šodien esmu tik stiprs kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja; kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot vai atnākot. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja, jo tu to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot anakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt Tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā Tas Kungs ir apsolījis.” (Jozuas grāmata 14:11-12)

Viņš aizgāja un ieņēma zemi. Viņa radinieks Otniēls bija tieši tāds pats. Viss ir nedaudz vienkāršāk, vai arī tieši sarežģītāk. Kristieši lūdz Dievu, arī par ģimenes vērtībām. Viņi gaida atbildi, bet lūgšana pati par sevi neko nemaina. Dievs pamudina to, kas tam ir gatavs, un viņš aizies politikā. Nekas tur nav cits izdarāms, kā aiziet politikā. Ja laicīgi kristieši to būtu sapratuši, nu ir jau kādi, kas ir gājuši, bet es nedomāju, ka pietiekami. Tas ir draudzes uzdevums – pārstāvēt ģimenes vērtības. Ja mazāk būtu visu šos aizspriedumu, ļoti iespējams, ka tās dažas balsis, kas šodien pietrūkst, viņiem vienkārši nebūtu. Mēs lasām Bībelē, ka Dievs darīja, Dievs atbrīvoja, realitātē to cilvēki darīja, Svētā Gara pamudināti. Viņš ceļas un iet, Otniēls cēlās un gāja un par viņu ir rakstīts, ka zemei pēc tam, kad Otniēls pacēla visu tautu un tā viņam sekoja, viņi izkaroja brīvību. Un tad zemei bija miers 40 gadus. Diezgan ilgi tas ir. Otniēls valdīja kā soģis. Pēc tam viņš nomira un sākas viss no gala – Izraēla bērni 12. pantā darīja ļaunu tā Kunga acīs, 40 gadi un atkal viss pa vecam, jo Otniēls jau nav cilvēks ar pareizu pasaules skatījumu, kas uzņemas atbildību.

Vēlos izskaidrot kādu rakstvietu, kas tev būs interesanti un noderīgi. Iedomājies, cilvēks var grēkot, nedarot grēku. Viņš kaut ko dara, kas nav grēks. Dieva vārds nesaka, ka tas ir grēks kontekstā, bet viņš var grēkot, nedarot šo grēku. Vai darot to, kas nav grēks, viņš tomēr grēko? Kas tas ir?

Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi: vienīgi tam, kas domā, ka tas nešķīsts, tam tas nešķīsts. (Romiešiem vēstule 14:14)

Tam, kas domā, ka tas ir nešķīsts, tam tas ir nešķīsts. Vispār tas ir saistīts ar pasaules uztveri, kā mēs skatāmies uz lietām. Tas nozīmē, ka kristietis domā, viņš nepareizi domā, ka tas Dievam nepatīk, un tas nav nekas slikts, bet, ja viņš dara to, kas viņaprāt Dievam nepatīk, tikai tāpēc, ka viņš to dara, viņš grēko. Tas jau nav nekas, ka tas nav grēks, bet viņš domā, ka tas ir grēks, un tāpēc tas ar ir grēks. Tikpat labi viņš darīs to, kas ir grēks, jo viņš nespēj negrēkot.

Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ! Viss gan ir šķīsts par sevi, bet cilvēkam, kas ēzdams apgrēcinājas, tas ir par ļaunu. Tāpēc ir labāk neēst gaļu un nedzert vīnu, nedz arī ko citu darīt, kas brāli apgrēcina. (Romiešiem vēstule 14:20-21)

Un te nu ir tas galvenais pants.

Tu paturi savu ticību, kas tev ir, Dieva priekšā. Svētīgs tas, kas sevi netiesā tajā, ko atzīst par labu. (Romiešiem vēstule 14:22)

Nav svarīgi, vai tas ir labs vai nav labs, ja cilvēks ir pārliecināts, ka tas ir grēks, bet patiesībā nav grēks, bet viņš tā domā un dara, tad tas viņam ir grēks. Jo svētīgs ir tas, kurš sevi netiesā tajā, ko atzīst par labu. Te, protams, ir Pāvila filozofija, bet doma ir vērā ņemama. Tātad, ja kas dara grēku, kas patiesībā nav grēks, bet viņš ir pārliecināts, ka tas ir grēks, tad viņš tomēr dara grēku. Kur problēma? Kāpēc šāda rakstvieta parādījās Bībelē? Tāpēc ka tajā laikā visas jaunās draudzes sastāvēja no pagāniem un jūdiem, kuri cits citu nosodīja, bet Pāvila kā draudžu vadītāja uzdevums bija parūpēties, lai būtu vienotība. Viņš teica, ka galvenais ir mīlestība un vienotība un lai draudze iet vienā virzienā. Tāpēc nebija pieņemams, ka, piemēram, tie, kas bija elku kalpi bijuši pirms Kristus iepazīšanas, uzskatīja gaļu, ko pārdeva skārņos konkrētos laikos, ka tā bija upurgaļa – upurēta ļauniem gariem -, bet stiprie kristieši neuzskatīja, kas bija brīvi no aizspriedumiem. Tā viņus sauc, bija stiprie kristieši un vājie, tie, kas ticībā vēl vāji, un stiprie tie, kas ticībā stipri. Ticībā stiprajiem bija vienalga, viņi zināja, ka nešķīsts ir tas, ko viņi domāja par nešķīstu. Un, ja viņš domā, ka šī gaļa nav nešķīsta, tad viņam tā nav nešķīsta, bet tas vājais kristietis domā, ka stiprais dara grēku, jo ēd upura gaļu, viņā salīda velni iekšā un viņš nāks ar mums baudīt vakarēdienu un visiem salaidīs velnus iekšā, saēdies velna gaļu. Stiprie smejas, jo vājie nesaprot elementāras lietas, ka tā ir vienkārši gaļa. Un tādēļ sākas konflikti uz tāda pamata, ka grēks nav ne tas, ne šis, bet tā ir viņu tāda pasaules uztvere. Pāvils saka:

Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai. (Romiešiem vēstule 14:13)

Svarīgi ir nesākt vienam otru apkarot un pārmācīt, nesaprotot, ka tu nevienu nevari pārmācīt. Vienreiz pateici un viss. Pārmācīšana ir vislielākā kļūda, īpaši laulībā, ģimenēs un arī grupās, ka tu gribi kādu pārmācīt. Cilvēkam pašam viss ir jāsaprot. Galvenais, ka tu nekļūsti par tādu, kurš otram pārmet to, ka viņš kaut ko nesaprot un kādu gaļu drīkst ēst. Cilvēkam, kurš domā, ka tas ir grēks, tad tas arī ir grēks, un viņš neēdīs, bet, ja viņš ēdīs, domādams, ka tas ir grēks, ka caur to visu nāk iekšā velni. Realitāte, es domāju, ka neviens velns nenāk ārā.

Pastāstīšu kādu stāstu. Bija kāds labs brālis, un vienreiz viņš redzēja vīziju. Bija no kaut kurienes atvedis gleznu, un es pat nezinu, kas tur bija virsū, bet negaidīti viņš redzēja, ka no gleznas izkāpa ārā mērkaķīši, staigāja pa istabu un taisīja vandālismu, un tad viņš saprata, ka Dievs viņam rāda, ka tā glezna ir atvesta no nepareizās vietas, esot noburta, izvilkta no kaut kādām Ēģiptes piramīdām, un viss, glezna jāmet ārā, un tika vaļā no bildes. Tie, kas ticībā ir stipri, saprot, ka nekādas bildes, grāmatas un nekādi priekšmeti nespēj ietekmēt tavu dzīvi. Viņi saprot, ka elkam ir mute, bet viņš nerunā, ausis, bet viņš nedzird, tas ir vienkārši elks, ko cilvēks pats ir izdomājis. Pēc Pāvila vārdiem, ticībā vājš meklē dažādus iemeslus, kāpēc tas ar viņu notiek. Tādas māņticības. Protams, viss var aiziet līdz absurdiem. Inkaunterā varat lasīt anketu un tur būs ļoti daudz dažādu absurdu, var dedzināt grāmatas, bet tas neko nemaina, bet tas fakts, ka tu pats atsakies, ka tava acu priekšā ir kāds atgādinājums, tas ir kaut kas cits, bet pats fakts, kaut ko nodedzināt vai izsviest, tas neko nemaina tavā dzīvē. Tikai tad, kad tu pats esi atteicies no konkrētām lietām, sapratis, ka tādā virzienā nevēlies iet. “Mana pasaules uztvere ir citāda,” tas maina tavu dzīvi, pasaules uztvere, ne priekšmeti, ne cilvēki. Tam visam ir arī sava vieta inkaunterā, kur tu no kaut kā atsakies, bet arī, kā kurš cik stiprs ir ticībā, kā kurš to uzver. Pavils saka, ka “netiesāsim vairs cits citu”. Ja viņš vēl nav izaudzis, tad attiecies normāli par to lietu. Te var arī runāt par dienām, laikiem, ēdieniem, mēnešiem.

Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro Tam Kungam par godu un, kas ko ēd, ēd to Tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam. Bet arī tas, kas neēd, to dara Tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam. (Romiešiem vēstule 14:5-6)

Es esmu baigais brīvais Tam Kungam par godu, bet es neesmu tik brīvs, tomēr tā viena diena ir Tam Kungam par godu – viņi abi kalpo Dievam. Abi var būt viena draudzē, grupā un nav citam citu jāpārliecina un dūres nav jāvicina. Visi trakie strīdi starp konfesijām tā arī rodas. Gudrs mācītājs neko neteiks, ja viņš dzirdēs kaut ko citādāku nekā viņa draudzē, viņš nebļaus, bet pamatos savu viedokli. Var būt saistīts ar jebko: eksorcismu, klanīšanos, krustu mešanu, bildītēm, politiku, bet mums citam citu jāpiecieš. Tā ir brīvība saprašanā, ka nevari iekosties kaut kādā gaļas gabalā un beigas ar tevi ir. Tev tā kā Rasputinam (Grigorijs Rasputins). Viņu gribēja noindēt ar ciankālija kārtīgu devu, un slepkavas gaidīja, kamēr šis nokritīs, bet viņš nekrita, pēc tam sāka viņu šaut, nekas nesanāca, dūra, atkal nekas nesanāca, ietina paklājā un ielaida zem ūdens. Pēc pāris dienām, kad viņu izvilka, tad izmeklētāji atklāja, ka viņš gribēja izlīst no āliņģa un izlauzt ledu, bet nevarēja izlauzt, jo bija par tālu aizpeldējis. Tu jau neesi Rasputins, kaut kāds trakais mūks, tu esi tā kā Pāvils, kad čūska ap roku aptinās, tad to nokratīja. Ja tu sāksi ticēt, ka iekodies ne tur, redzēji ne to un tagad beigas, tad tur būs problēmiņa, protams, ka ir žēl, ka viņš tā domā, bet ne jau tu tagad iesi kādu pārmācīt. Draudzē ir mācība un mācītājs, un ar to pietiek. Katram pašam ir jāizveido pasaules uztvere saskaņā ar veselīgu Dieva vārda kontekstu.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pasaules uztvere” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija