Mēs visi nākam no dažādām situācijām, mums apkārt notiek dažādas lietas, bet zini, ka Dievs joprojām ir labs. Šodien Viņš nav mainījies, Viņš tevi mīl, un Viņam ir labs plāns tavai dzīvei. Manas svētrunas nosaukums ir “Pateicīga sirds”. Šī ir tēma, kas mani uzrunāja personīgi, tāpēc es nolēmu dalīties tajā ar jums. Vārds ‘pateicība’ un ‘esiet pateicīgi’ Bībelē ir minēts aptuveni 150 reizes. Vecajā Derībā tas visvairāk ir Psalmos un Jaunajā Derībā – Pāvila vēstulēs, īpaši Vēstulē kolosiešiem un Vēstulē korintiešiem. Un es prātoju, vai Pāvilam vai Dāvidam vajadzētu mums mācīt un atgādināt, lai esam pateicīgi, ja mēs tā dabiski justos jeb vienkārši vienmēr būtu pateicīgi. Jo mēs to vienmēr neatceramies un vienmēr tā nejūtamies. Cilvēka daba ir ļoti egoistiska, un mēs esam ļoti koncentrējušies uz sevi. Tu noteikti esi dzirdējis tādu teicienu “Nepateicība ir pasaules alga”. Un es esmu pārliecināta, ka tu ne tikai esi to dzirdējis, bet arī daudzas reizes piedzīvojis to uz savas ādas. Mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, ka cilvēki neapzinās vai ir vienaldzīgi pret to, ka viņiem dara labu, un dažreiz pat uz to atbild ar ļaunu. It kā mēs paši arī tā darām, tikai sevī to ir ļoti grūti pamanīt.

“Esiet priecīgi vienumēr, lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1. Tesaloniķiešiem 5:16-18 )

Mēs katrs gribam zināt Dieva gribu savai dzīvei. Parasti, kad mēs par to domājam, tad iedomājamies lielas lietas, uz kurām Viņš mūs varētu virzīt. Varbūt tu būsi grupas vadītājs, mācītājs, misionārs, katrā gadījumā – kaut kas liels. Tas ir pareizi, bet tu zini, kur Bībelē var atrast Dieva gribu pie katra cilvēka, neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa, izskata un vecuma? Tā ir rakstīta Vēstulē tesaloniķiešiem. Dieva griba ir izteikta trīs vienkāršos teikumos, bet tad, kad mēs nonākam līdz darīšanai, tas nemaz nav vienkārši. Kad nāk grūtas situācijas, tad mūsu cilvēciskais, neizmainītais es grib darīt tieši otrādi – vilties, apvainoties un dusmoties, bēdāties un būt sarūgtinātam. Tādēļ Bībelē ir tik daudz atgādinājumu par to, kāda ir Dieva griba attiecībā uz mums. Mums ir jāpriecājas, jālūdz un jābūt pateicīgiem.

Ir kāda lieta, kas ir ļoti cieši saistīta ar pateicību, un tā ir ATMIŅA. Laba atmiņa ir ļoti svarīga, lai mēs varētu normāli dzīvot. Laba atmiņa ir pateicīgas sirds sastāvdaļa. Ir tādi svešvalodu apguvēji, kas nekādi nevar atcerēties jaunos vārdus, kaut ir mācījušies. Ja tu nevari atcerēties svešvalodas vārdus, tu nekad nerunāsi šajā valodā. Ja tu nevari atcerēties ķīmijas formulas vai ģeogrāfijas nosaukumus, tu šajos mācību priekšmetos nevarēsi nolikt eksāmenu. Ja tu neatceries to, kas ir rakstīts Bībelē, tu nevarēsi dzīvot ticības pilnu dzīvi. Kad nāks sarežģītas situācijas, tu sarausies kā ezis jeb reaģēsi dabiski, nevis pēc Dieva vārda. Ja tu darbā vai kalpošanā aizmirsti izpildīt pienākumus, tu vari arī to pazaudēt. Ja tu esi uzņēmējs, un tavs darbinieks regulāti aizmirst kaut ko izildīt, un tev tas ir jādara viņa vietā, cik ilgi tu viņu cietīsi? Varbūt tu viņu mazliet pamācīsi, bet, nesagaidot rezultātus, laidīsi vaļā un ņemsi tādu cilvēku, kuram ir laba atmiņa, kurš izdara to, kas viņam ir pateikts. Aizmiršana un nepateicība ved pie KURNĒŠANAS jeb neapmierinātības. Nepateicīgs cilvēks uz dzīvi skatās ar negatīvu skatienu.

Ko ir svarīgi atcerēties?

1. Tavs pirmsākums ar Dievu.

Mācītājs bieži savās lūgšanās atceras, ka Jēzus Kristus viņu ir izglābis, un pasakās par to. Es arī to mēdzu darīt, un es nevaru teikt, ka es visu saprotu, kā Jēzus 2018 gadus atpakaļ gāja pie krusta un nomira, bet Bībelē tā ir teikts, tāpēc es tam ticu. Kristus mani izglāba no absolūta egoisma, no pilnīgi bezmērķīgas un tukšas dzīves, no velna, lāstiem un pazušanas ellē.

2. Kāds tu biji, pirms nokļuvi šajā draudzē.

Jo ilgāk tu esi kristietis, jo ilgāk tu esi konkrētā vidē un pieņem par normu dzīvot tā, kā tu dzīvo šodien. Arvien grūtāk kļūst atcerēties, kāds tu biji. Bet es atceros par sevi. Ja jūs mani būtu satikuši pirms desmit gadiem, parunājuši ar mani un pavērojuši manu dzīvi, jūs redzētu, ka es biju pilnīgi cits cilvēks, un ne visi gribētu ar mani draudzēties. Es biju pesimiste un nebiju cīnītāja, man nebija konkrētu mērķu un es vainoju citus par savu dzīvi. Es biju “ņaudētāja”, kam bieži viss ir slikti. Es joprojām atceros kādu senu sarunu ar paziņu, kas atbrauca no ārzemēm, un mēs sēdējām kafejnīcā, un viņa man prasa: “Nu, kā tad tev iet? Atkal slikti?” Man bija ļoti mazvērtīgs skatījums uz dzīvi, biju nepārliecināta par sevi. Vispār “ņaudētāji” un negatīvi cilvēki nevienam nepatīk, vai ne? Cilvēki grib būt kopā ar pozitīviem cilvēkiem. Man mājās ir kaķis, kas bieži ņaud bez iemesla, arī manu privātstundu laikā. Es varu salīdzināt to ar cilvēkiem, un tas ir ļoti nepatīkami un kaitinoši. Man ir sava metode ar ūdeni, un es ātri tieku galā ar kaķi. Ja tev blakus ir cilvēks, kas visu laiku “ņaud”, es nezinu, cik ilgi tu būsi ar viņu kopā. Agrāk man apkārt bija tādi paši cilvēki kā es, man nebija nevienas konkrētas draudzes un padomdevēja, un es plūdu pa dzīvi bez jebkāda virziena un satura. Man nebija ne konkrētu mērķu, ne kalpošanas. Bet šodien mans raksturs, ieradumi, uzvedība, garīgās vērtības un domāšana ir mainījusies. Nav arī tā, ka vairāk nav nekādu problēmu, iespējams, ka to ir desmit reizes vairāk nekā agrāk, jo ir lielāka atbildība un plašāka kalpošana. Mana attieksme ir mainījusies, un es esmu tik laimīga par to. Paldies Dievam! Kāds tam ir iemesls?

“Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs, bet, kas ir draugos ar neprašām, tas piedzīvos nelaimi.” (Salamana pamācības 13:20)

Angļu tulkojums: “Tas, kas ir kopā ar gudriem cilvēkiem, pats kļūst gudrs, bet, kas ir draugos ar muļķiem, tiks iznīcināts.” Latviski ir maigāk – “piedzīvos nelaimi”, tas vēl tā, bet “tiks iznīcināts” jau ir nopietni, tas nozīmē pazušanu. Ir tāds pētījums, ka tu esi vidējais aritmētiskais no tiem pieciem cilvēkiem, ar kuriem tu pavadi kopā visvairāk laiku. Padomā, ar kādiem cilvēkiem tu visvairāk laiku pavadi kopā, jo tāds tu kļūsi. Es neizmainījos pati no sevis, tas nav kā pārgriezt radiostaciju uz citu vilni, bet tagad es esmu citā vidē kopā ar citiem cilvēkiem. Draudzē ir citi standarti un citas normas. Šeit nav pieņemts gausties par dzīvi un būt nelaimīgam, nenotiek nekādas aprunāšana, šķelšana vai šaubu sēšana. Šajā draudzē dievkalpojumus nekavē. Citur tu varbūt vari aiziet vai neaiziet, nav liela starpība, bet šeit nav pieņemts kavēt dievkalpojumus, un šeit nav pieņemts kavēt mājas grupiņas. Ja tu esi šādā vidē, tu arī tāds kļūsti.

Mēs zinām, ka sievietēm ļoti patīk runāt. Es dzirdēju kādu amerikāņu mācītāju, kurš savā sprediķi minēja, ka sievietes tik daudz runā, jo skaļi domā; vīrieši arī domā, tikai klusi. Tad, kad sievietes runā, viņām nemaz nevajag dot daudz padomu, bet gan uzklausīt. Man arī patīk runāt, bet reizēm varu aizrunāties galīgi šķērsām, bet es zinu, kā ir šeit, un tas mani veido. Es nevaru atļauties runāt visu, kas man ienāk prātā, un tas ir ļoti labi. Būšana starp šiem cilvēkiem veido mani par labāku cilvēku, pozitīvu un mērķtiecīgu. Es varētu uzrakstīt sarakstu ar lietām, kas ir mainījušās, kopš es esmu šeit, piemēram, līderības principi. Es nekad nedomāju, ka es varētu kaut ko vadīt. Es skolā vienmēr biju visiem aizmugurē. Regulāri lūgt Dievu, veidot pareizas attiecības ar cilvēkiem – tas viss ir no draudzes, no Dieva caur mācītāju. Labi ģērbties, pareizi ēst, sportot, kalpot – tas nav pats nokritis no debesīm, bet tāpēc, ka esmu kopā ar pareiziem cilvēkiem.

Pateikties par to, kas man ir, es arī esmu mācījusies, tas nenotika dabiski. Piemēram, apsveikt mācītāju dzimšanas dienā. Es nemaz nevēlos stāstīt, kā bija sākumā, bet es mācījos un šodien ļoti vērtēju savu mācītāju un ļoti domāju par to, kā viņu apsveikt, ko teikt. Un tu jau zini – ko sēsi, to pļausi, un tad, kad man ir dzimšanas diena, es arī saņemu ļoti īpašus apsveikumus. Kad es pati iemācījos pateikties, es to pašu saņēmu pretī. Ja es pastāvīgi atceros savas izmaiņas, tad es vienmēr būšu pateicīga Dievam.

3. Neidealizē pagātni.

Ir cilvēki, kas jūt ļoti lielu nostaļģiju pret padomju laikiem. Daudzi no viņiem aizmirst to slikto un atcerās tikai labo. Viņi aizmirst to, ka veikalā nebija ko pirkt, bija jāstāv garās rindās, nebija daudz supermārketu, bet tikai viens maizes veikals, viens piena veikals, viens gaļas veikals, un visur rindas. Medicīna nosacīti bija par velti, transports bija gandrīz par velti (biļete maksāja 3-5 kapeikas). Benzīns un skola bija par velti. Problēma bija tāda, ka cilvēki dzīvoja vienā lielā cietumā, kurā viss bija par velti. Ja tev bija daudz naudas, tu varēji to sakrāt un tad skatīties uz to. Viss tika kontrolēts. Lai nopirktu jaunu mašīnu, bija jāgaida rindā. Šodien mēs dzīvojam pilnīgi citā pasaulē. Rindās mums nav jāstāv, bet mums ir pavisam citas problēmas. Daudzi cilvēki aizmirst to, cik slikti bija toreiz, un sūdzās par šodienu.

Izraēlam bija līdzīga situācija. Izejot no Ēģiptes zemes, viņi vismazākajās grūtībās sāka žēloties par to, kā viņiem nav un ko viņi vēlas. Šī tauta sāka prātot par to, kāpēc viņi vispār izgāja no Ēģiptes. Viņiem bija ļoti muļķīgs iemesls. Viņi teica tā: “Ēģiptē bija ēdamais. Tur bija gan gaļa, gan sīpoli, gan vēl daudz kas cits, taču tagad mums nav nekā, bet esam brīvībā.” Iedomājies situāciju, kad tu cietumniekam teiktu tā: “Tagad tu tiksi brīvībā, bet nekad dzīvē vairs nevarēsi ēst gaļu.” Kā tu domā, ko cietumnieks atbildētu? Vai viņš labprātāk izvēlēsies palikt cietumā? Kurš loģisks cilvēks atteiktos no šīs iespējas izkļūt brīvībā? Lielākoties visi būtu ar mieru dzīvot pusbadā, ja vien tas viņiem garantētu brīvību.

Ko es ar to vēlos tev pateikt? Esi pateicīgs Dievam par to, ka Viņš tevi ir izvedis no Ēģiptes! Tad, kad Izraēls gāja uz apsolīto zemi, viņiem nebija viegli, jo vajadzēja karot un cīnīties. Šai tautai viss netika nolikts uz paplātes. Tā nekad dzīvē arī nebūs. Priecājies par to, ka Dievs tevi ir izvedis no bezmērķīgas un pilnīgi bezjēdzīgas dzīves. Tā dzīve, kas tev ir tagad, brīvībā no grēkiem, bet, iespējams, ar kādām grūtībām, ir daudz labāka, nekā tad, kad tu gāji uz ballēm un dzīvoji nepareizās attiecībās ar katru puisi vai meiteni pēc kārtas, vispār neredzot jēgu dzīvei. Tagad tava dzīve ir daudz labāka. Novērtē to!

4. Nekad neko neuzskati pašu par sevi saprotamu.

Mūsu dzīves ritms ir ļoti straujš. Ikdienā paliek maz laika, lai apstātos un pārdomātu vai izvērtētu kādas situācijas. Daudz lietu mūsu dzīvē kļūst par rutīnu un pašu par sevi saprotamu. Tas ir ļoti bīstami tāpēc, ka mēs pārstājam šīs lietas novērtēt. Kā ir tad, kad cilvēki ir tikko apprecējušies? Es pati neesmu precējusies, bet daudzi mūsu draudzē ir precēti, tāpēc ir viegli izdarīt secinājumus. Nav vērts jautāt par to, kā viņi jūtas, jo viņi ir laimīgi un priecīgi. Viņi ļoti vērtē to otru cilvēku, tāpēc izturās uzmanīgi un labi. Šie cilvēki viens otru mīl un ik brīdi cenšas arvien vairāk viens otru izzināt. Tas būtu ļoti labi, ja tas tā turpinātos līdz pat dzīves pēdējai dienai. Tas būtu ideāli, un tāds ir Dieva plāns, taču, diemžēl, tas notiek ļoti reti, jo parasti mēs pierodam pie otra cilvēka un šķiet pašsaprotami tas, ka viņš ir blakus. Paiet laiks, un mēs sākam slikti izturēties pret otru cilvēku. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka tu esi aizmirsis laiku, kad biji viens pats, un cik ļoti gribēji apprecēties. Tu aizmirsti to, cik liels Dieva brīnums ir tas, ka esi atradis un apprecējis īsto cilvēku. Kāpēc tu to aizmirsti? Tāpēc, ka ir sākušās citas grūtības un problēmas. Ja tu neatceries laiku, kā bija pirms tam, kad tikko apprecēji otru cilvēku, tad vienīgais, kas tevi sagaida, ir neapmierinātība, vilšanās, sarūgtinājums un viss pārējais, kas nāk ar to. Nekas manā un tavā dzīvē nav pats par sevi saprotams.

Mēs esam ļoti atkarīgi no Dieva, taču bieži vien mēs par to pat nepiedomājam. Katrs sirdspuksts, skatiens, kustība, skaņa un viss cits ir atkarīgs no Dieva, un mums tas ir jāvērtē. Lielākais ļaunums nāk no sagaidīšanas, ka tev kaut kas pienākas. Uzskats, ka tu esi šajā pasaulē un tāpēc tev pienākas ideāls darbs, laba attieksme, mīlestība, superīgi draugi, ideāls vīrs vai sieva, daudz naudas un cits, ir gaužām nepareizs. Tad, kad tu uz šīm lietām par daudz sāc cerēt, bet nesaņem, tad nāk vilšanās. Ja kāds tev dzimšanas dienā uzdāvina vien pustorti, tad prieks noteikti nebūs, un tas ir normāli. Es domāju, ka neviens par to nepriecātos. Tāpat tas nenozīmē to, ka tev visu dzīvi ir jāsamierinās un jādzīvo ar to, ko esi sasniedzis līdz šodienai. Tev vienmēr jāiet uz priekšu un jāaug ikvienā dzīves sfērā! Šodien ir svarīga tava attiekssme. Svarīgi ir tas, vai tu šobrīd priecājies par to, kas tev ir, vai bēdājies par to, kā vēl nav.

Ik pa laikam Dievs man dod ekskluzīvu iespēju doties kopā ar mācītāju ceļojumā. Kad saņemu no mācītāja uzaicinājumu doties, esmu ļoti laimīga, jo pati ceļojumos nedodos. Ja šāda iespēja rodas, es par to priecājos. Ja uz kādu ceļojumu mācītājs mani neaicinātu līdzi, tad es varētu pie sevis domāt: “Kāpēc tā? Kāpēc šogad es netieku aicināta, ja visus iepriekšējos gadus tiku?” Es varētu uzskatīt, ka man pienākas šis uzaicinājums un īpaša attieksme no mācītāja, taču tas nav pareizi. Ja es sevi noskaņoju uz to, ka man šis uzaicinājums nepienākas, un tomēr to saņemu, tad rodas patiess prieks. Ja tu kādas patīkamas lietas negaidītu un pēkšņi saņemtu, tu būtu ļoti priecīgs un lēkātu līdz septītajām debesīm. Šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi regulēt savu domāšanu.

Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēkaba 1:17)

Vienkāršiem vārdiem tas nozīmē, ka katra laba lieta tavā dzīvē nāk no Dieva. Tas ir Viņa lēmums un Viņa griba, ka tu šīs labās lietas saņem. Es internetā lasīju kādas sievietes liecību, kas mani ļoti uzrunāja. Šī sieviete stāstīja, ka ļoti bieži esot nogurusi. Kādu vakaru viņa iekrita gultā bez spēka un izlēja savas bēdas Dieva priekšā. Viņa Dievam stāstīja, ka bērni neklausa, vīram viss vienalga, mašīna saplīsusi utt. Tad sieviete pēkšņi dzirdēja Dieva balsi, kas lūdza izvēlēties to, no kuras nosauktās lietas viņa vēlas atbrīvoties. Šī sieviete saprata, ka patiesībā visas nosauktās lietas viņai ir dārgas, tāpēc ne no vienas nevēlas atbrīvoties. No tā brīža sieviete sāka pateikties Dievam par visu to, kas viņai ir. Esmu pārliecināta, ka viņas situācija ļoti izmainījās, jo citāda kļuva arī viņas attieksme. Tad, kad arī tu jūties izsmelts un pārguris, padomā par to, kāda būtu tava dzīve bez lietām vai cilvēkiem, kuri šobrīd ir tavā dzīvē. Vai tu vēlētos, lai kāda no tām lietām tiktu paņemta prom no tavas dzīves?

5. Esi pateicīgs par iespējām tam, kas tev tās ir devis.

Pat tad, ja tu esi talantīgs, izskatīgs, ar lielisku raksturu un Dieva acīs ideāls, vienalga tev ir vajadzīgs kāds, kurš tev dod iespēju. Piemēram, pasaulē ir daudz muzikāli apdāvinātu cilvēku, arī Latvijā, kuri labi prot dziedāt. Liela daļa šo cilvēku noteikti vēlētos dziedāt Ņujorkas operā, kas ir augsta pilotāža. Pat tad, ja tev tam ir visi nepieciešamie talanti, vienalga ir vajadzīgs kāds, kurš dod šo iespēju dziedāt tieši operā, piemēram, tās direktors. Ja tev šāda iespēja netiek dota, tad labākajā gadījumā tu varēsi dziedāt šīs operas parkā, un arī tikai tādā gadījumā, ja saņemsi atļauju no pašvaldības. Tieši tāpat ir ar Dieva lietām. Ja tu vēlies kalpot draudzē un mājas grupiņā, tad ir vajadzīgs kāds cilvēks, kurš šo iespēju tev dod. Novērtē iespēju kalpot Dievam! Manuprāt, tā ir labākā iespēja, ko cilvēks savā dzīvē var saņemt un izmantot.

Es esmu ļoti pateicīga par tām iespējām, kas man tiek dotas draudzē. Pirms kāda laika mācītājs man piedāvāja iespēju uzņemties kādu atbildīgu pienākumu. Bija nepieciešams noorganizēt rudens evaņģelizācijas tūri. Pienākumos ietilpa telpu atrašana dievkalpojumiem, reklāmu nosūtīšana uz katru pastkastīti, kā arī ziņas publicēšana avīzē, un tas viss 24 pilsētās. Daudz nedomājot, es pieņēmu šo iespēju. Sirdī jutos ļoti pārliecināta par to, ka šī iespēja tika uzticēta tieši man, lai gan agrāk tik apjomīgu darbu nebiju darījusi. Pirms mēs uzņemamies kādu lielu un atbildīgu pienākumu, visbiežāk neapzināmies to, cik daudz laika un enerģijas tas prasīs un to, kāds būs gala iznākums. Es par to nedomāju, tāpēc piekritu. Drīz vien secināju, ka tas tiešām nav viegli. Tās bija īpaši karstās vasaras dienas, kad temperatūras stabiņš sniedzās līdz pat +30 grādiem. Es pavadīju vairāk nekā nedēļu, strādājot pie datora un ventilātora. Pie sevis brīžiem domāju par to, kā citi brauc sauļoties un peldēties, bet es sēžu karstā istabā. Pāri visām šīm domām es apzinājos to, ka šī ir mana iespēja. Lai arī brīžiem viss šķita par daudz, jo darbiem neredzēju galu un jutos kā citā dimensijā, es apzinājos to, ka pati labprātīgi esmu šo pienākumu apņēmusies izdarīt. Tas nozīmē, ka neviens nav vainīgs pie tā, kā šobrīd jūtos. Tāpat apzinājos arī to, ka daru to Dievam. Būtiski ir arī tas, ka mēs nekad nevaram zināt, pie kādiem panākumiem vedīs viena izmantota iespēja. Ja tu izmanto kādu iespēju, tad aiz tās, ļoti iespējams, sekos vēl citas. Tu nekad nevari paredzēt gala rezultātu. Šī apziņa man ļoti palīdzēja. Viss sastājās savās vietās, manī radās miers un pārliecība par to, ka viss ir kārtībā. Es priecājos, ka varu kalpot Dievam.

Tieši pateicīga sirds ir tā, kas mums dzīvē dod daudz lietu. Es pieminēšu tikai dažas no tām.

1. Tā rada labu attieksmi un izturēšanos no citu puses.

Vai tev patīk cilvēki, kuri izrāda pateicību? Es domāju, ka visiem tādi patīk. Piemēram, es jau ilgu laiku apmeklēju kādu konkrētu zobārstu, kuram uzticos. Šis zobārsts strādā Āgenskalnā, taču es dzīvoju Teikā. Jābrauc gandrīz cauri visai Rīgai, lai pie viņa nonāktu, taču vienmēr, kad jādodas pie zobārsta, es izvēlos braukt tieši pie viņas, attālums manu izvēli nemaina. Šī zobārste rūpīgi un kvalitatīvi prot darīt savu darbu. Braucot pie zobārstes, es ik pa laikam kaut ko pa ceļam nopērku tieši viņai. Parasti tas ir kāds gardums vai ziedi. Tas ir apbrīnojami, cik ļoti viņa prot priecāties un pateikties! Vienmēr man ir tāda sajūta, it kā es būtu viņai uzdāvinājusi ko izcilu. Kad uzdāvinu ziedus, viņa pati sameklē vāzi, noliek tos redzamā vietā un priecājas par tiem kopā ar māsiņu. Tas ir tik patīkami, kad redzi, cik ļoti cilvēks priecājas par mazām lietām! Tu redzi, ka esi novērtēts, un ka tas, ko tu ieguldi, bija tā vērts. Tāpēc rodas vēlme arī nākamreiz kaut ko šim cilvēkam uzdāvināt, jo viņam tas sagādā pozitīvas emocijas, un pat iespējams, ka tu saņemsi pretī īpaši kvalitatīvu darbu. Ir svarīgi saņemt pozitīvu attieksmi no cilvēkiem. Tad, kad šo pozitīvo attieksmi radām arī mēs, tas cilvēkiem pret tevi veido dabisku patiku. Tas gan nenozīmē, ka tev jākoncentrējas uz to, kā izpatikt citiem, taču ir ļoti laba sajūta, kad esi patīkams citiem.

2. Pateicīga sirds rada tādas rakstura īpašības kā līdzjūtība un iejūtība.

Es ļoti labi atceros to, kā es gadiem ilgi katru svētdienu gāju uz luterāņu baznīcu. Es regulāri apmeklēju dievkalpojumus, bet nevienu cilvēku tā arī neiepazinu, tikai beigās viens uzradās. Tur viss bija tik auksts un bezpersonisks. Zini, kādas sekas tam bija? Es nevarēju iepazīt Dievu, jo Viņš 99% atklājas caur cilvēkiem. Paraugs tam, ko tu sapratīsi par Dievu, būs no cilvēku klātbūtnes tavā dzīvē. Kad es ienācu šajā draudzē (toreiz gan bija daudz mazāk cilvēku), viss bija citādāk. Šie cilvēki izrādīja ļoti personīgu interesi par mani, rūpējās par mani un mācīja mani. Es to vienmēr atceros un pasakos par to. Šajā draudzē palikt viens (kad neviens ar tevi negrib draudzēties un rūpēties par tevi) tu vari tikai pateicoties sev, savam raksturam un nostājai. Taču 99,9% gadījumu šeit tā nenotiek – vienmēr būs kāds, kas par tevi lūgs un rūpēsies. Tāpēc arī es šeit neesmu, lai sprediķotu, bet lai palīdzētu cilvēkiem ienākt un iesakņoties draudzē, atrast ģimeni. Tas bija tas, kas man bija pietrūcis tur un ko es saņēmu šeit.

3. Pateicīga sirds paātrina rezultātu.

„Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6)

No cilvēciskā viedokļa tas šķiet nesaprotami. Ja man ir problēma, tad sanāk, ka man vajadzētu par šo problēmas risinājumu teikt paldies? Šķiet neloģiski, bet, ziniet, tas darbojas. Es atceros, kāds bija tūlītējs rezultāts lūgšanai ar pateicību. Toreiz es strādāju kristīgajā radio. Ziemassvētki un Lieldienas radio ir traks laiks, jo tie ir kristiešu svētki un uz radio plūda ļoti daudz apsveikumu, uz kuriem arī bija jāatbild. Mēs toreiz strādājām gandrīz līdz naktij. Kopā bijām vairāki kolēģi, risinājām daudzus jautājumus, kad attapāmies divatā vienas pašas. Visi bija prom, bet darba bija pāri galvai. Protams, bija liela vilšanās, kad visi tevi atstāj. Taču man galvā ienāca doma, ka mums tagad jālūdz Dievs un jāpateicas Viņam. Šī lūgšana bija apmēram tāda: „Paldies Tev, Dievs, ka Tu redzi šo situāciju un zini, kā to vislabāk atrisināt. Es tev uzticos un atdodu šo problēmu.” Tā nebija sirds lūgšana, bet lēmums. Un, tiešām, pēc īsa laiciņa piezvanīja vadītājs un viss nokārtojās. Kādi domā, ka tā bija sakritība, taču es neticu nejaušībām, īpaši, ja es esmu lūgusi par to Dievu. Es zinu, ka Dievs to izdarīja. Kā? Man grūti to izskaidrot. Bet tas vienmēr darbojas. Tātad vēlreiz Rakstu vieta – „Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6)

Dievam ir ļoti svarīgi, ka mēs dzīvojam pateicībā Viņam par labajām lietām, ko Viņš mums dod. Kad Jēzus izdziedināja visus 10 spitālīgos, pateikties atnāca tikai viens. Jēzus viņam prasīja: „Kur ir pārējie deviņi?” Viņi vienkārši aizmirsa pateikties, domājot, ka dziedināšana ir kaut kas pats par sevi saprotams.

„Kad nu tu ēdīsi un būsi paēdis, tad teic To Kungu, savu Dievu, par to labo zemi, ko Viņš tev ir devis. Sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu. Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi,
kad tavi vērši un tavi sīklopi būs savairojušies un tavs sudrabs un tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies, lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama, kas tevi ir vadījis plašā un briesmīgā tuksnesī, kur bija dzēlīgas čūskas un skorpioni un izkaltušas vietas bez ūdens, kurās mocīja slāpes, kas tad priekš tevis lika izplūst ūdenim no cietās klints, kas ēdināja tevi tuksnesī ar mannu, ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai Viņš tevi pazemotu un tevi pārbaudītu, lai tev tavās tālākās dienās darītu labu. Tad nesaki vis savā sirdī: mans spēks un manu roku stiprums ir man šo bagātību devis! Bet piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku iemantot bagātību, lai apstiprinātu Savu derību, ko Viņš ar zvērestu bija apsolījis taviem tēviem, kā tas šodien ir.” (5. Mozus 8:10-18 )

Zini, kas tev palīdzēs neaizmirst tās labās lietas, ko tev ir devis Dievs un cilvēki? PATEICĪBAS SARAKSTS. Vajadzību saraksts mums ir gandrīz visiem, bet kuram no mums ir pateicību saraksts? Mēs nevaram visu informāciju iegaumēt, taču, ja tev ir uzrakstīts uz lapas svarīgākais par lietām un cilvēkiem, tas tev palīdz atcerēties. Es arī lūdzu par cilvēkiem, kuri mani atveda pie Dieva. Viņi jau sen ir citā draudzē un varbūt dzīvo ne tā, kā es uzskatu par pareizu, taču bez viņiem es šeit priekšā nestāvētu. Es lūdzu, lai Dieva prāts notiek viņu dzīvēs. Un būtu labi arī pašiem cilvēkiem personīgi pateikt paldies, viņu sasniedzamības robežās. Tas nesīs augļus gan tavā dzīvē, gan viņu dzīvēs. Mēs visi zinām šo Rakstu vietu:

„Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.” (Mateja evaņģēlijs 25:29)

Ja tu žēlojies un sūdzies, tev atņems arī to, kas tev ir, jo tu taču neesi apmierināts pat ar to, kas tev ir. Bet, ja būsi pateicīgs par to, kas tev ir šobrīd, tev iedos vēl.

ASV ir tāda svētku diena – Pateicības diena, kuru amerikāņi svin novembra pēdējā ceturtdienā. Es par šiem svētkiem neko daudz nezināju, bet man ļoti patika šis nosaukums. Iedomājies, ja Latvijā arī tāda diena būtu! Šos svētkus iedibināja pirmie ieceļotāji, kas atbrauca uz Ameriku no Eiropas. Toreiz bija bargas ziemas un daudzi neizdzīvoja. Taču kad tie, kas izdzīvoja, baudīja pirmo ražu, viņi iedibināja Pateicības dienu, kurā viņi pasakās Dievam par ražu, par to, ka ir, kur dzīvot. Šodien Amerikā šī diena ir parasta brīvdiena bez sākotnējās nozīmes. Cilvēki pavada laiku kopā, arī ēdot tītaru. Šo Pateicības dienu iedibināja Amerikas 16. prezidents Ābrahāms Linkolns, kuru uzskata par visievērojamāko Amerikas prezidentu visā tās pastāvēšanas vēsturē. Arī mācītājs ir stāstījis par Linkolnu. Līdz prezidenta nākšanai pie varas štati visā Amerikā šos svētkus svinēja katrs savā laikā. Taču Linkolns noteica šo svētku datumu un patieso svinēšanas iemeslu – pateicība Dievam. Prezidents bija ļoti īpašs, dievbijīgs un drosmīgs cilvēks. Tas bija 19. gs. sākums. Viņš panāca verdzības atcelšanu, vadīja Ameriku pilsoņu karā 4 gadus, kur dienvidu puse gribēja vergus, bet ziemeļu – nē.

Prezidenta biogrāfija īsumā ir šāda. Kad viņam bija 7 gadi, viņa ģimeni izmeta no mājām (no ļoti nabadzīgas koka ēkas mežā). Mazais Ābrahāms sāka strādāt pilna laika darbu. Abi viņa vecāki bija gandrīz analfabēti, kuri knapi prata parakstīties. 9 gadu vecumā viņam nomira mamma. Tēvs nebija ļoti mīlošs, bet bija bargs un stingrs cilvēks, no kura Ābrahāms cieta. Skolā viņš gāja laiku pa laikam, kopumā tikai vienu gadu, taču viņš bija ļoti pašmotivēts un pats visu, ko vēlējās, iemācījās no grāmatām, kuras aizņēmās no draugiem un kaimiņiem. Vēlāk Linkolns gribēja mācīties jurisprudenci, taču viņam nebija attiecīgās izglītības, lai iestātos skolā. 23 gadu vecumā viņš uzsāka kopbiznesu nelielā veikalā, kuram bija parāds. Pēc 3 gadiem nomira viņa biznesa partneris un Linkolnam nācās daudzus gadus maksāt šo parādu. Arī ar meitenēm viņam neveicās. 28 gadu vecumā viņš bildināja meiteni, ar kuru viņš draudzējās 4 gadus, taču viņa pateica „nē”. Nezinu, varbūt pats bija pie tā vainīgs. Kad viņš tomēr aprecējās ar citu, sieva padarīja mājas dzīvi par elli. Linkolns zaudēja divus dēlus – vienu 4 un vienu 11 gadu vecu. Divus dēlus viņš uzaudzināja. 45 gadu vecumā Linkolns kandidēja uz Senātu, taču netika tur ievēlēts. 47 gadu vecumā viņš zaudēja viceprezidenta vēlēšanās. Taču 51 gadu vecumā viņš beidzot tika ievēlēts par prezidentu. Varētu domāt, ka Linkolnam bija tiesības apvainoties uz visu pasauli, jo viņam bija tik daudz bēdu un grūtu situāciju. Taču viņš bija iemācījies pateikties Dievam arī tad, kad bija ļoti smagi. Deklarācijā, kas pasludināja 4. novembri par Pateicības dienu, bija rakstīts: „Es, Ābrahāms Linkolns, Savienoto valstu prezidents ar šo pasludinu novembra pēdējo ceturtdienu kā dienu, kad visi Ameriks iedzīvotāji, lai kur viņi atrastos, atzīmētu Pateicības un slavas dienu visvarenajam Dievam, labajam Radītājam un visuma Valdniekam.” Šajā deklarācijā vārds ‘Dievs’ bija minēts vismaz 10 reizes. Tik pozitīvs un mīlošs viņš palika līdz sava mūža pēdējai dienai – atentātam, kur viņu nošāva drīz pēc verdzības atcelšanas. Šeit iederas izlasīt rindas no Vēstules tesaloniķiešiem.

„Esiet priecīgi vienumēr, lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” ( 1. Tesaloniķiešiem 5:16-18 )

Šajā Rakstu vietā izteikto Dieva gribu es novēlu gan sev, gan arī tev. Īstenosim to savās dzīvēs! Tad arī mēs kopā ar Jēzu būsim vislaimīgākie cilvēki uz pasaules! Āmen.

Luīzes Zvejas svētrunu “Pateicīga sirds” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija