Šī nedēļa ir laiks, kad mēs daudzi atzīmējam Latvijas dibināšanu un pieminam savas tautas varoņus,
kuri pirms 95 gadiem Daugavas krastos nosargāja jaunās valsts brīvību, patriecot Bermonta iebrucējus un ar zelta burtiem ierakstot slavas pilnu lappusi tautas vēsturē.

Latvija ir neparasta zeme ar neparastu likteni. Tauta starp naidīgām pasaules lielvarām, kurai jau sen būtu jābūt samaltai un iznīcinātai. Tomēr mēs pastāvam, un tam nav racionāla skaidrojuma. Kā pagājušajā dievkalpojumā savā svētrunā teica draudzes „Kristus Pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis, Latvijas dzimšana ir saistīta ar cilvēku brīvību, kas ir iespējama tikai un vienīgi caur Dievu, Jēzu Kristu. Kad misionāri no Hernhūtes pirms trīssimt gadiem dibināja pirmās brāļu draudzes Vidzemē, tika ielikts pamats tautas atmodai un vēlāk arī Latvijas valstij.

Šodien daudzi cenšas pārrakstīt mūsu tautas vēsturi. Gan austrumos, gan rietumos, gan arī mūsu pašu pagānisma piekritēji nevēlas atzīt, ka tikai ticība patiesam evaņģēlijam bija tā, kas pacēla latviešus no vergu stāvokļa, radīja pirmo inteliģenci un pēc tam arī savu valsti. Daudzi ir vīlušies mūsdienu Latvijā, dodas uz ārzemēm, lai nekad vairs neatgrieztos mājās. Daļa, bēgdami no uzbāzīgās homoseksuālisma un izvirtības propagandas, ko atbalsta Eiropa, vērš savus skatus austrumu virzienā un meklē garīgumu tur, aizmirstot, ka tieši šī ideoloģija vēl pavisam nesen paverdzināja mūsu tautu uz 50 gadiem. Šobrīd liekas, krīze Ukrainā ir saliedējusi arī latviešu tautu un vērojams patriotisks noskaņojums. Taču, cik daudzi no mums būtu gatavi atkal aizstāvēt ar ieročiem rokās savu zemi, ja rastos tāda nepieciešamība?

Pat daudzi kristieši, lūgdami un ticēdami par Latvijas atmodu, dīvainā kārtā uzskata, ka patiess patriotisms un valsts svētku svinēšana ir gandrīz vai grēks. Taču savas valsts un savas zemes vērtības apzināšanās, jā, pat veselīgs nacionālisms, aizstāvot savas intereses un tajā pašā laikā neaizskarot citu tautu jūtas, ir pilnīgi atbilstošs Bībeles mācībai un ir savienojams ar mūsu ticību Kristum. Ja mēs neticam savas zemes nākotnei, tad zūd jēga mūsu vīzijai par to, ka Latvija Jēzus asinīs reiz būs šķīstīta baltāka par sniegu. Ja mēs ticam garīgai atmodai mūsu tautā, tad mēs saistām savas jūtas, plānus un nākotni ar šo zemi.

Ar šādu pārliecību 11. novembra vakarā daudzi „Kristus Pasaulei” dalībnieki pulcējās pie Zinātņu akadēmijas nama, lai dotos uz Daugavas krastmalu un būtu kopā ar savu tautu. Gājiens izvērtās emocionāls un piesātināts. Daudziem bija piespraustas lentītes Latvijas karoga krāsās. Cilvēki devās gar Daugavas malu, kur pirms 95 gadiem atradās frontes līnija. Visur, kur vien sniedzās skats un bija kaut cik brīvas vietas, zemi klāja svecīšu un ziedu jūra. Daudzi savā starpā pārrunāja to, ko zināja par pirmās Latvijas brīvvalsts brīvības cīņām, ko bija lasījuši grāmatās, skatījušies filmās vai dzirdējuši no saviem vectēviem.

Draudzes „Kristus Pasaulei” gājiens Daugavmalā ilga apmēram divas stundas. Daudziem tā bija priecīga atkal kopā būšana un iespēja šo vakaru pavadīt patriotiskās noskaņās un  kristīgā sabiedrībā. Daudziem tā bija iespēja izvērtēt un pārdomāt savu attieksmi un nostāju ne tikai pret Dievu, bet arī pret savu tēvzemi Latviju. Kad gājiena dalībnieki pamazām izklīda, viņu acīs bija lasāms prieks ne tikai par jauki kopā pavadīto laiku, bet arī jauna ticība Dieva darbam mūsu zemē Latvijā.

Dievs vēl dod žēlastības laiku, Viņam ir plāns mūsu zemei!

„Un Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi.” (2. Laiku 7:14)

Tas Kungs stiprina mūsu valsts aizsardzību un Viņš pasargā mūs no agresīvām lielvarām, impērijām gan austrumos, gan rietumos, kuras vēlētos atkal mūs redzēt paverdzinātus un nospiestus savā paspārnē.

Tāpēc strādāsim, mīlēsim savus līdzcilvēkus, sludinot viņiem Dieva vārdu un ticēsim arī savai zemei Latvijai!

Artūrs Danenbaums