26. novembra dievkalpojumā sludinātais vārds bija no divām daļām. Vispirms sludināja Ganna.
Nosaukums viņas tēmai: „Pazaudēt ir viegli, bet atgūt ir ļoti, ļoti grūti”.

Tu noteikti zini, ka savā dzīvē savas muļķības un savas neuzmanības pēc daudzas lietas esi pazaudējis. Pēc tam tās atgūt ir daudz grūtāk. Ir kaut kādas lietas, jeb cilvēki tavā dzīvē, ar kuriem nekad nebūs tādas attiecības kā agrāk. Jo varbūt vienkārši viņu vairs nav. Ir kaut kādas lietas vai situācijas tavā dzīvē, kur tu neatgūsi pazaudēto nekad. Vakardienas vairs nebūs. Tā bija vakardiena, šodien ir jauna diena. Tu vakardienu vairs nepiedzīvosi nekad. Tā kā tu šorīt pamodies un atvēri savas acis, tieši tā tu to piedzīvoji tikai vienreiz dzīvē un tas tavā dzīvē tieši tādā veidā vairs nekad nebūs. Mums jābūt uzmanīgiem un jāskatās līdzi, kā mēs nodzīvojam katru dienu un kā mēs tuvojamies Dievam, jo katrs mirklis un katrs brīdis ir svarīgs tev un man.

Pavisam vienkāršs piemērs. Kā tas ir, ka pazaudēt ir viegli, bet atgūt ir ļoti grūti?

Mēs bijām Zviedrijā. Man ir mīļi auskari, un staigājot pa Stokholmu es vienā brīdī konstatēju, ka man nav vairs viens auskars. Tātad pazaudēt man bija viņu ļoti viegli. Es pat nejutu, ka viņa vairs nav. Parasti ir maz ticams, ka varēšu atgūt, ko uz ielas esmu pazaudējusi. Sapratu, ka to atrast būs  ļoti grūti, gandrīz vai neiespējami. Sapratu, ka jāiedarbina sava ticība un jāsaka tas savam Dievam: „Tie auskari man tik mīļi, palīdzi man viņus atgūt!” Šie ir gan tikai auskari. Bet cik daudz dzīvē ir situācijas, kad cilvēki gribētu atgūt, ko viņi kaut kādas muļķības dēļ ir pazaudējuši. Ir lietas, kuras mēs neatgūsim, un ir lietas, kuras mēs varam atgūt atpakaļ, to, ko mēs esam atdevuši velnam. Tās ir teritorijas savā dzīvē, kuras cilvēki pat labprātīgi daudzkārt atdod. Savu dziedināšanu, savas attiecības ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, savas attiecības ar Dievu. Mēs varam ņemt autoritāti savās rokās un darīt visu, lai atgūtu to atpakaļ. Un Dievs man palīdzēja un es atradu šo auskaru! Es biju tik priecīga. Bet daudzreiz varbūt  tev pašam ir gadījies, ka tu esi kaut ko pazaudējis un nevari atrast. Varbūt maku uz ielas pazaudēji un viss, un „ar galiem”. Ir tāds teiciens – izlietu ūdeni nesasmelsi. Vari meklēt cik gribi, bet tā arī maku neatradīsi. Tāpat arī dzīvē ir situācijas jeb lietas, arī cilvēki, kuri nekad vairs nebūs tavā dzīvē tajā vietā, kur viņi ir bijuši. Tās attiecības var būt vienkārši sabojātas un tās vairs nekad nebūs kā agrāk. Tāpēc es gribu vērst šodien tavu uzmanību uz to. Sargā to kas tev ir, glabā to kas tev ir,  paturi to  kas tev ir. Neatdod to tik vieglprātīgi. Neatdod savas attiecības ar Dievu. Tu šodien esi iepazinis Jēzu. Ir tik daudz cilvēku, kuri tā vienkārši atdod  savas attiecības ar Dievu, neuztur tās. Cilvēkiem ir viegli aiziet projām no draudzes. Lūk, man kaut ko pateica ne tā. Es uzmetīšu lūpu un aiziešu prom no šejienes, jo redz man Indriņa kaut ko pateica. Vai Sandija ne tā paskatījās. Man saka, ka jānāk uz grupiņu. Vai, kā tur tagad mani kontrolē!

Neviens jau tevi nekontrolē. Un tu vari darīt, kā vien vēlies.

Piemērs. Es aizskrienu prom no draudzes un tajā brīdī emocijas pārņem virsroku. Savās dusmās es to izdaru un pēc tam, kurš tad cietīs? Es pats. Kurš tad vēl, ja ne es? Savas muļķības un savas pārgalvības dēļ, savu dusmu dēļ es aizskriešu. Un kas no tā? Es pats dabūšu ciest. Un zini, cik grūti pēc tam atnākt atpakaļ? Daudz vieglāk ir aizskriet no draudzes, nekā atnākt atpakaļ. It īpaši, ja tas cilvēks ir sācis kaut ko sliktu runāt par cilvēkiem, kuri viņam darījuši tikai labu. Viņam ir grūti nākt atpakaļ, atvainoties un izlīgt. Un varbūt tās attiecības arī nekad vairs nebūs tādas, kādas tās bija iepriekš, jo viss ir sabojāts. Paies atkal ilgs laiks, kamēr es iegūšu atkal uzticēšanos cilvēkiem no jauna. Kamēr es sākšu atkal izjust to, ka Dievs mani tiešām mīl, un ka Viņš man ir piedevis. Tas ir ļoti grūti. Daudz vieglāk ir pamest visam ar roku. Ka nav, tad nav. Un nevajag. Bet grūti pēc tam to visu labot.

Piemēram, kad tu sasit kādu trauku un tas nokrīt zemē. Viņa vairs nav. Bet tik grūti viņu nesasist. Tik grūti panākt ir to, lai tas nenokristu zemē. Kāds dusmās var parādīt savai sievai, mammai vai bērniem – re, kā es varu, servīzi pret sienu. Bet pēc tam trauku vairāk nav. Gan jau kādam no mums tā ir gadījies.

Cilvēks apvainojas uz savu darbu devēju un aizskrien prom no darba. Līdz ar to viņš paliek bez darba. Tāpat cilvēki domā – aizskriešu uz citu draudzi un tad tur sākšu visu no gala. Es vienmēr saku: „Ja cilvēks, nepareizas motivācijas vadīts, aiziet prom no draudzes, viņš sāks patiešām visu no gala un ar visām tām pašām problēmām. Jo tās problēmas jau ir mūsos pašos. Ja es aizeju prom no draudzes tikai tāpēc, ka man kāds kaut ko ne tā pateica, jeb mājas grupas vadītājs mani aizvainoja, vai arī nesajutu mīlestību, tad tas ir nepareizs motīvs. Pieņemsim, esmu sastrīdējies un nevaru piedot. Es aizskrienu citur un kas notiek tālāk? No sirds pilnības mute runā. Un tad mēs staigājam apkārt un runājam sliktu. Un kad dzīve sāk iet galīgi „šķērsām”, tad cilvēki saprot, ka nu ir „ziepes”. Bet tad ir tik grūti nākt atpakaļ pie Dieva. Tik grūti nākt atpakaļ tajā vietā, kuru Dievs ir paredzējis tieši tev! Dievam ir konkrēta vieta, kuru Viņš ir paredzējis tieši tev un tieši man. Mums katram ir jāieņem tā vieta, kuru Dievs ir paredzējis. Ja visi kristieši Latvijā, kādi vien ir bijuši un kādi ir šodien, būtu ieņēmuši savas vietas un būtu paklausīgi Dievam, tad Latvijā jau sen būtu atmoda. Ja mēs nebūtu sacēlušies, atkrituši un aizskrējuši, ja mēs nebūtu salūzuši un grēkā iekrituši, tad mūsu valstī labie laiki būtu sākušies. Dievs būtu mūsu vidū. Viņš būtu Valdnieks arī šeit. Bet tikai tāpēc, ka cilvēkiem ir tendence nepaklausīt, Dievs bieži vien nevar mūs lietot, un mēs visu pazaudējam un tad mums jāsāk viss no gala. Ir jau labi, ja mēs sākam no gala. Bet ir daudz cilvēku, kuri nekad, nekad vairs neatgriežas atpakaļ pie Dieva.

Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas, un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki, un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamā laika spēkus, un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit krustā un liek smieklā. Ebrejiem 6:4-6

Šajā Rakstu vietā sacīts skaidri, ka tas nav pat iespējams. Bet mēs zinām, ka no Bībeles konteksta katram ir dota vēl iespēja. Bet var būt arī tā, ka iespējas vairs nav. Pienāk brīdis, ka Dievs vairs tev šādu iespēju atgriezties vairs nedod. Bet tev šodien vēl ir iespēja. Tu vari ieņemt to vietu, kādu Dievs tev ir paredzējis.

Tātad, visu var pazaudēt vienā mirklī. Mazs dusmu mirklis – un visu var pazaudēt. Un tad tas ir pazudis. Bet, lai to visu atgūtu, reizēm ir vajadzīga visa dzīve.

Piemēram, lai uzceltu māju, ir vajadzīgs ļoti daudz laika un ļoti daudz naudas. Visam tur ir jābūt precīzi. Lai uzceltu, ir vajadzīgs daudz laika, bet, lai nojauktu, vajadzīgs salīdzinoši ļoti maz laika. Var pielaist uguni un mājas vairs nav.

Tātad ir daudz vienkāršāk pazaudēt, nekā atgūt. Atgūt to kas tev ir, jeb arī paturēt to, kas tev ir.

Esteres grāmatas 1. nodaļā ir patiess notikums par ķēniņieni Vašti. Ahasvers bija ķēniņš no Indijas līdz Etiopijai pār simts divdesmit septiņām zemēm. Viņam bija liela vara, un Viņš sarīkoja milzīgas dzīres, lai parādītu visiem, cik viņš ir varens.

Arī ķēniņiene Vašti sarīkoja ķēniņa Ahasvera pils iekšējās telpās īpašas dzīres sievietēm. Septītajā dienā, kad ķēniņa sirds vīna ierosā bija jautri pacilāta, viņš pavēlēja Mehumanam, Bizetam, Harbonam, Bigtam, kā arī Abagtam, Šetaram un Karkasam, septiņiem galminiekiem, kas apkalpoja pašu ķēniņu, atvest ķēniņieni Vašti ar ķēniņienes kroni galvā ķēniņa priekšā, lai parādītu ļaudīm un dižciltīgajiem viņas daiļumu, jo viņa pēc izskata bija skaista. Bet ķēniņiene Vašti atteicās ierasties pēc ķēniņa pavēles, kas viņai bija septiņu galminieku paziņota. Tad ķēniņš ļoti noskaitās, un viņā kvēloja jo spēcīgas dusmas. /Esteres grāmata 1: 9-12

Ķēniņš bija dusmīgs. Viņš pārsprieda savas sievas rīcību ar saviem padomniekiem, saviem tuvākajiem cilvēkiem.

Tad Memuhans sacīja ķēniņa un lielkungu priekšā: “Ne tikai pret ķēniņu vien ķēniņiene Vašti ir noziegusies, bet arī pret visiem lielkungiem un pret visiem ļaudīm, kas mīt visās ķēniņa Ahasvera zemēs. Ziņa par ķēniņienes izturēšanos taču izplatīsies starp visām sievām, tā ka viņas nicinās savus vīrus, jo viņas droši sacīs: ķēniņš Ahasvers pavēlēja atvest ķēniņieni sava vaiga priekšā, bet viņa nenāca. Un šodien pat Persijas un Mēdijas kundzes, kas būs dzirdējušas par ķēniņienes izturēšanos, stāstīs par to saviem vīriem, visiem ķēniņa lielkungiem, un nicināšanas un dusmu būs gana.  Ja tas ķēniņam šķiet labi, lai iznāk paša ķēniņa pavēle un lai tā top ierakstīta Persijas un Mēdijas likumos, tā ka to nevar atsaukt, proti, ka Vašti vairs nebūs ierasties pie ķēniņa Ahasvera. Un ķēniņš lai piešķir viņas ķēniņienes godu kādai citai, kas ir labāka par viņu /Esteres grāmata 1:16-19

Un mēs zinām, ka pēc tam viņas vietā nāca Estere.

Ir tādas situācijas, ka mums liekas – es to un to daru priekš Dieva. Dievs jau katram mums ir paredzējis vietu, kur mēs varam kalpot Viņam. Tad citreiz cilvēkam liekas, ka bez manis jau nevar iztikt, un tāpēc es varu atļauties nepaklausīt, varu atļauties sacelties. Un kas notika ar ķēniņieni Vašti? Ja viņa būtu zinājusi, ka viņu atcels un ka viņa pazaudēs pilnīgi visu, viņa būtu atskrējusi pie ķēniņa uzreiz. Bet viņai likās – gan jau tā nebūs, ko tad ķēniņš darīs bez manis? Arī mums reizēm liekas, ka Dievs bez mums nevar iztikt vispār, un ka tajā kalpošanā, kurā es esmu, es varu spļaut citiem virsū, un man par to nekas nebūs.

Bet cik es kalpoju Dievam, esmu pamanījusi, ka Dievs vienmēr atrod kādu citu. Ja es neizdarīšu to kas man ir jādara, tad Viņš atradīs kādu citu, kas darīs. Viņam ir daudz variantu un daudz uzticamu cilvēku. Bet cilvēkam liekas, ka viņš ir tik varens. Un viņš domā, ka var atļauties nepaklausīt. Kad es sākumā lasīju šo nodaļu, man likās, ka ķēniņš padzen savu sievu tikai par to, ka viņa neatnāk. Vēlāk es domāju, pētīju dziļāk un sapratu, ka nebija tā, ka viņa vienkārši neatnāca. Tas nebija parasts strīds starp vīru un sievu. Tā bija atklāta sacelšanās. Tas bija dumpis. Ar savu rīcību viņa gribēja parādīt, ka viņa ir ķēniņiene un var darīt, kā grib. Tātad es esmu augstāk par ķēniņu, jo viņš jau man neko nevarēs izdarīt, ko tad viņš bez manis iesāks. Un tā viņa atklāti sacēlās pret savu vīru, pret savu ķēniņu. Un ja ķēniņš nebūtu laicīgi reaģējis, tad tā sērga būtu pārcēlusies visur. Ģimenēs būtu kauns un negods un nekārtība. Bet ķēniņš izdarīja pareizi, viņš rīkojās tā, kā ir jādara. Varbūt viņam sākumā arī nāca virsū doma – ko tad es bez viņas iesākšu? Kur tad es dabūšu jaunu ķēniņieni? Varbūt viņam bija žēl ķēniņienes Vašti. Viņa ir tik skaista! Ja jau reiz viņš lika viņu pasaukt, lika kroni viņai galvā, ja jau viņš pagodināja viņu ar savu klātbūtni, tad jau viņš bija sajūsmināts par viņu. Tad jau viņam patika viņa!

Reizēm ir tāda problēma arī grupās. Piemēram, tu uztici konkrētam cilvēkam atnest maizītes. Viņam tu visu esi pateicis, kādus produktus nopirkt, ko uzlikt uz galda. Viņam ir jābūt ātrāk, lai laicīgi uzklātu galdu. Kādu laiku viņš turas. Kādas četras reizes viss ir kārtībā! Pienāk piektā reize un viņš atnāk desmit minūtes vēlāk. Pienāk septītā reize un viņš jau ierodas pusstundu vēlāk. Astotā reizē atkal nav laicīgi. Un vienmēr kaut kas atgadās, kaut kādas ķibeles. Dievs runā, ka jāsāk apmācīt kāds cits nest tās maizītes. Bet tā ir ņemšanās, kamēr viņam visu ieskaidros, kas un par cik jāpērk un cikos jābūt. Atkal paies laiks, kamēr tas jaunais cilvēks visu sapratīs. Un tu domā: Nu, labi viņš nokavēja kādas reizes, bet gan ja nākamreiz nenokavēs. Ko es viņam tagad teikšu? Pateikšu stingrāk, nenesīs vairs maizītes!

Un ķēniņam varbūt arī bija žēlums, bet bija jārīkojas tā, kā grib Dievs. Un Dievs sagatavo citu cilvēku. Ja kāds cilvēks nav gatavs kalpot, tad ir cits, kas to izdarīs. Atcerēsimies arī to, ka ķēniņienei vēl bija kronis galvā, kad ķēniņš jau bija pieņēmis lēmumu viņu atcelt. Kronis viņai vēl bija, bet viņa nesaprata, kad jau ir baigās nepatikšanas”. Būtu bijis ātri jāskrien pie vīra un jālūdz piedošana. Bet viņa neskrien lūgties, jo viņa jūtas varena. Viņai vīrs ir ķēniņš. Līdz ar to viņa parāda piemēru citām sievām: „Redz, kā es varu. Esmu varenāka par ķēniņu. Redz, kā man sanāk!” Arī grupiņā notiek līdzīgi. Redz, kā es varu atnākt pusstundu vēlāk ar maizītēm un jūs mani gaidīsiet, jo neviens to cits neprot tā, kā es! Un neviens cits neatradīsies, jo kurš gan gribēs pusstundu atnākt ātrāk ar maizītēm un bulciņām?

Tas kronis jau viņai fiziski vēl bija, bet patiesībā tas jau viņai vairs nebija. Kronis viņai bija paņemts nost un sagatavots nākamajai ķēniņienei.

Reizēm ir tā, ka kristieši kalpotāji sen jau iekrituši grēkā un neviens to neredz. Mācītājs jau neredz, ka staigāju pa citām draudzēm un aprunāju šo draudzi. Mācītājs ir muļķis un viņš neredz. Viņš joprojām saka, ka viņš mani mīl. Viņš nezina, ko es patiesībā daru. Bet Dievs redz visu, un tas kronis tur sen vairs nav. Un paiet tikai neilgs laika posms, ka viss būs pazaudēts un cilvēks būs pie sasistas siles. Un būs jau cits, kas kalpos viņa vietā. Un būs ļoti grūti atgūt to atpakaļ, tāpēc es tev silti iesaku – paturi to, kas tev ir. Un ja ir kādas lietas pazaudētas tad atgūsti viņas atkal. Ja tev ir sabojātas attiecības ar cilvēkiem, tad iekaro viņu sirdis no jauna un Dievs tev palīdzēs. Bet atgādinu, ka ir reizes, kad ir par vēlu. Uz daudzām lietām Dievs skatās citādi, nekā mēs dažkārt. Dievs tev dod nemitīgi visādas iespējas, ka kalpot viņam, kā dzīvot uzvaras pilnu dzīvi, kā paturēt to, kas tev šodien ir, un kā iegūt jaunas lietas. Kā iet uz priekšu. Vieglāk ir pazaudēt, atdot, ka nav tad nav.

Šodien mēs bijām benzīntankā. Pirkām šo to un bija jāsteidzas. Iedodu pārdevējai naudu un viņa kaut kā nepareizi saskaitīja. Tad viņa skaita atkal pa jaunu, bet man tā sirdī viss kāpj augšā, jo man ir jāsteidzas! Un tai brīdī es pieņemu lēmumu. Es viņai uzsmaidīšu, pateikšu paldies un nedusmošos. Es taču varēju „uzrūkt” viņai. Bet tiklīdz es pieņēmu lēmumu, tā pārdevēja ir smaidīga. Arī man pašai prieks un viss ir kārtībā. Prieks, ka es varēju pateikt kaut ko labu otram. Nesasit tās lietas, nepazaudē, bet paturi tās! Atgūsti atpakaļ visu, ko tu vari vien atgūt.

Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. Filipiešiem 4:13

Man šī Rakstu vieta ļoti patīk, jo tur ir apsolīts, ka es varu visu! Tu vari uzturēt savas attiecības ar cilvēkiem tā, kā Dievs grib. Tas ir grūti, bet tu to vari. Tu vari izvēlēties grūtāko ceļu, nevis vieglāko. Tu vari atgūt visu to, ko ir iespējams atgūt un vēl iekarot jaunas virsotnes. Tu vari nepazaudēt to, kas tev šodien ir. Tu vari iegūt vēl un vēl svētības no Dieva un ieiet tajā apsolījumā, ko Dievs tev ir paredzējis. Sargā savas attiecības ar cilvēkiem. Sargā to vietu, kurā Dievs tevi ir ielicis. Un esi pateicīgs Viņam par visu. Paturi tās lietas, ko Dievs tev ir devis. Paturi savu dziedināšanu, neatdod to velnam. Dievs tev noteikti palīdzēs. Viņš tev noteikti palīdzēs iet un darīt tā, kā Viņš grib. Neļauj tam ūdenim izlīt un pēc tam raudāt, ka es nevaru vairs to sasmelt. Nepieļauj to ka viņš izlīst. Dari visu, lai tās attiecības tev saglabātos, pareizas attiecības. Dari visu, lai tavas attiecības ar Dievu kļūtu aizvien labākas un labākas. Dari visu, lai tu būtu uzticams par tām mazajām lietām, jeb lielām lietām, ko Dievs tev šodien ir uzticējis. Reizēm mums liekas, ka tas ir sīkums, bet Dieva acīs tas nav sīkums. Ja mēs neesam gatavi to sīkumu izdarīt, tad mēs nevarēsim arī neko citu izdarīt. Pats kronis ir pazaudēts un ķēniņiene Vašti, tā arī nekad nevarēja ieņemt savu vietu, jo pēc laika viņas vietā jau bija Estere.

Lai Dievs tev palīdz turēt to, kas tev šodien ir, un iekarot jaunas virsotnes!

Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Andris Meiers.