Mana tēma būs tāda, varbūt neierasta, ne tik populāra, runa būs par pazemību. Ja tu izietu ārā uz ielas un pajautātu parastam pasaulīgam cilvēkam – kas ir laime? – kas dzīvē kopumā dara viņus laimīgus, tad lielākā daļa atbildētu: pabeigt labi skolu, dabūt labu darbu, apprecēties, izaudzināt labus bērnus, nopelnīt daudz naudas, aiziet pensijā arī ar daudz naudas, vēlams – tā ir laime. Bet kā mācītājs, man šķiet, pagājušajā sestdienā teica, ka brauc daudzi ārzemju tūristi, ko mēs arī varam redzēt Rīgā, brauc un ceļo pa pasauli. Tas nav slikti, bet tas automātiski nenozīmē, ka viņi ir laimīgi cilvēki. Ja līdz pensijai tu nebiji laimīgs, tad pensijā, visticamāk, tu arī nebūsi laimīgs.

Nesen zem kāda raksta izlasīju komentāru, ko bija ierakstījusi kāda sieviete, kurai bija visas šīs lietas: viņa bija bērnus izaudzinājusi, labs darbs un karjera, un nauda, un viss pārējais. Viņai bija jautājums, kas lika man nedaudz pasmaidīt: “Es nevaru saprast, bet kur tad ir tā laime?” Visu dzīvi cilvēks ir nodzīvojis, visu pieredzējis, atskatās un nesaprot, nu kur tad ir tā laime? Kur tā ir bijusi – tā arī viņš nav atradis ne savu piepildījumu, ne arī paspējis justies laimīgs. Ja tu esi kristietis, tad visas šīs iepriekš minētās lietas, ko es iepriekš nosaucu, ir labas, svarīgas un vajadzīgas, bet tās nevar būt tavas dzīves pamats. Un tikai šīs lietas vien nevar mūs darīt laimīgus. Ja mēs piederam Kristum – tu un es –, mums ir cita vērtība dzīvei, mums ir citi mērķi un citas prioritātes.

Bībeles skatījumā laimīgi mēs kļūstam, dzīvojot saskaņā ar Dieva gribu. Es domāju, ka to mēs visi zinām. Ar Dieva principiem, kalpojot cilvēkiem un baudot dzīvi harmonijā. Tas var notikt caur labām attiecībām. Tā kā mēs visi cilvēki esam sociālas būtnes, tad attiecības nosaka mūsu dzīvi par vismaz 90% un pat vairāk. Lai būtu harmoniskas attiecības gan ar Dievu, gan ar līdzcilvēkiem, ir viena ļoti būtiska lieta – pazemība. Vārds, kas mūsu kultūrā nav populārs, tādēļ ka tas nepareizi asociējas ar vājumu, sevis noniecināšanu, bezierunu pakļaušanos, ka tu esi cilvēks bez sava viedokļa, un tā joprojām. Es arī pajautāju mākslīgajam intelektam, ko tas domā par pazemību. Tas domā ļoti labas lietas – ka pazemība ir īpašība, attieksme, kad cilvēks sevi neuzskata pārāku par citiem, bet ar pieticību un cieņu izturas gan pret sevi, gan pret saviem apkārtējiem cilvēkiem. Tā izpaužas vairākos veidos: pirmais – attieksme pret cilvēkiem. Tas nozīmē, ka tu uzklausi, cieni cilvēkus sev līdzās, sākot jau ar vadītājiem, ja mēs runājam draudzes kontekstā. Pēc tam ir spēja atzīt savas kļūdas, nevis vainot citus, meklēt kaut kādus attaisnojumus. Pateicībā izpaužas – tu redzi mazās lietās, ka tev ir Dieva svētība, veselība, ka tev ir labs darbs, ģimene. Panākumu brīžos ļoti labi var redzēt šo īpašību, ka tu paliec pieticīgs, bet es teiktu, ka tu paliec normāls arī tad, ja tev veicas un varbūt tu esi ļoti pacēlies. Nevis tā lepni uzskatīt, ka tu visu saviem spēkiem esi sasniedzis. Šī lieta ir tāda sensitīva, es teiktu, talantīgiem cilvēkiem. Palikt ar pareizu attieksmi, ja kaut kas padodas labāk nekā citiem cilvēkiem.

No kristīgā skatu punkta pazemība ir viens no lielākajiem un svarīgākajiem tikumiem. Tas nozīmē apzināties, ka cilvēks pats par sevi nav pilnīgs un ka visa dzīve, talanti, sasniegumi, – visas labās lietas tavā dzīvē nāk no Dieva, bet, protams, ar tevis paša līdzdalību. Ja tu sēdi dīvānā un tikai skaties seriālus, un ēd čipsus, tad lielas svētības arī nebūs tavā dzīvē. Tev pašam ir ļoti jāpiedalās tajā visā. Mēs zinām daudzas Rakstu vietas, kurās Bībelē runā par pazemību.

Toties Viņš dod lielāku žēlastību; tādēļ raksti saka: Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību. (Jēkaba vēstule 4:6)

Tāda stipra Rakstu vieta – Dievs stāv pretī lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.

Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. (Mateja evaņģēlijs 11:29)

Šeit Jēzus saka pats par Sevi, Viņš iedrošina mūs: “Mācieties no Manis! Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.” Īstenībā pazemība ir tāda iekšēja brīvība – ka tev nav jāizliekas par to, kas neesi, ka tev nav jāskrien pēc goda vai statusa, ka tu vari dzīvot patiesībā brīvu, tīru dzīvi Dieva priekšā. Pazemība nav vājums – īstenībā tas ir spēks.

Viens no biežākajiem iemesliem, kas nogalina mūsu prieku, ir konflikti. Es domāju, ka tu man piekritīsi. Kaut gan saka jau, ka strīdos dzimst patiesība – tur arī ir sava daļa taisnības. Es domāju, ka nevienam no mums nepatīk konflikti un nepatīk konfrontācijas. Es arī esmu cilvēks, kurš ļoti, ļoti cenšas izvairīties, pēc iespējas, man arī nepatīk konfrontēt citus. Cilvēks var būt veiksmīgs, viņam var būt daudz naudas, viņš var būt populārs, ļoti talantīgs cilvēks, bet, ja viņam ir pastāvīgi konflikti attiecībās ar cilvēkiem, viņa dzīve nebūs ne harmoniska, ne laimīga. Piemēram, kad tu esi priecīgs, esi labā noskaņojumā un tad tu sastrīdies ar kādu sev nozīmīgu cilvēku, nevis ar kādu no ielas, kad kāds tev kaut ko pateica – tu sastrīdies ar kādu sev tuvu cilvēku. Es domāju tā, ka tavs prieks vienkārši paceļas spārnos un izlido pa logu ārā. Tas vienkārši pazūd, tā vairs nav. Es vispār apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir tik stipri nervi, tik stipra nervu sistēma, ka viņi ir tik noturīgi, ka var dzīvot nemitīgā konfliktā ar sevi un ar apkārtējiem cilvēkiem. Kopumā es domāju, ka mēs visi gribētu šīs lietas samazināt savā dzīvē un iztikt bez konfliktiem. Atslēgas vārds šeit ir “pazemība”, jo lepnība un egoisms ir tas, kas visbiežāk šos konfliktus arī rada.

Lepno starpā arvien ir nesaskaņas, bet gudrība mīt tajos, kuri ļaujas sev dot kādu padomu. (Salamana pamācības 13:10)

Lepnība vienmēr ved uz strīdiem. (angļu tulk. Salamana pamācības 13:10)

Tātad, ja tu esi cilvēks, kurš neuzklausa padomu, kurš nepakļaujas noteikumiem, kuriem vispār pats arī labprātīgi ir piekritis, vai, iespējams, paklausās, pretī nerunā, bet pēc tam tāpat dara pa savam, tad Bībelē teikts, ka tu esi lepns cilvēks, diemžēl arī ne visai gudrs.

Pirms kāda nesena laika mācītājs man uzticēja uzraudzīt jeb “monitorēt” lūgšanas draudzes līderu grupās. Tagad nu jau būs pāris nedēļas, kopš es to daru. Pagājušajā nedēļā man bija rekords – es piedalījos desmit lūgšanu grupās. Es vispār arī strādāju – es visu kaut ko daru, ne tikai sēžu un gaidu, kad būs kāda lūgšanu grupa. Es to izcīnīju, un pa šo laiku man ir radušies savi novērojumi. Visi ir malači, mēs ejam uz konkrētību un konkrētiem soļiem. Vadītāji lūdz par to, ko viņi darīs un, es ticu, ka arī dara. Bet ir cilvēki, kuri paši vada grupas, un redzu, kā viņi izturas pret kopīgajām lūgšanām – ne tajā labākajā nozīmē, un arī pret savu vadītāju. Protams, ne visi, bet mani tas aizskar un sāpina. Bībelē teikts, ka mēs visi esam Kristus miesa un katrs atsevišķi esam tās locekļi. Un arī tavā miesā it tā, ka ja tu sasit vai sagriez pirkstu, tev sāp un tu to jūti. Un tā ir, ka ja kaut kas sāp vienai daļai, sāp visai miesai – un otrādi.

Atceros laiku savas ticības sākumā, kad svētdienās gāju uz luterāņu baznīcu, un man tur diezgan labi patika. Bet vienīgais personīgais moments baznīcā bija mācītāja rokasspiediens, kad pēc dievkalpojuma pie ārdurvīm viņš visiem, kas gāja ārā, sniedza roku sveicienam. Man tas bija īpaši – pašam mācītājam iedot roku. Redzēju viņu tikai kancelē, bet tajā brīdī viņš bija blakus. Tas bija super! Bet tās arī bija vienīgās attiecības ar mācītāju un draudzi kopumā. Bet šeit man ir daudz ar ko salīdzināt. Tev varbūt šī ir pirmā un vienīgā draudze, bet šeit par katru cilvēku rūpējas. Katram ir nodrošināta aprūpe, šeit ir draugi un tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem, ja tu pats to vēlies. Tas šķiet pašsaprotami: “Es te atnāku, par mani rūpējas, man ir vadītājs, grupa.” Bet patiesībā tā nav pašsaprotama lieta. Ir ļoti svarīgi novērtēt, ka mums tas ir. Ja nevērīgi izturies pret savu vadītāju, tu sarūgtini cilvēku, kurš tev ir iedots no Dieva par tevi aizlūgt, atbalstīt, iestāties par tevi, dot tev padomu, vadīt tevi un veltīt sev savu laiku. Tas ir daudz, un es nerunāju par gadījumiem, kad ir nopietns konflikts un  situācija ir jāiet risināt pie mācītāja, es runāju par normālu dzīvi.

Svarīgi atcerēties, ka draudze ir vieta katram – tev un man -, kas mūs satur kopā. Dievs mūs satur kopā caur draudzi. Tā ir Viņa iestādījums. Un varbūt tu domā, ka tev viss te apnicis, ka būs labi tikai ar savu grupiņu vai iesi citur, kur nav tādu noteikumu. Ja šķiet, ka citur būs tikpat labi draugi un tikpat laba dzīve, tā nebūs – tie ir maldi. Jo svētība, kas tev ir – labās lietas dzīvē, apsardzība, draugi, vadītājs –, tas ir tieši šajā formātā. Es to gribēju atgādināt tev un pati sev. Ja tev būs labas attiecības ar savu vadītāju un mācītāju, tu būsi laimīgs un svētīts cilvēks. Pāvils raksta filipiešiem, kāds ir sakars dzīvei pazemībā ar laimes sajūtu.

Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi. (Filipiešiem vēstule 2:1-2)

Pāvils saka, ka viņš būs iepriecināts, un mēs paši būsim priecīgi, ja mēs darīsim sekojošas lietas: Pirmais: turēsimies vienā prātā, kas nozīmē – sapratīsimies viens ar otru. Otrais: mīlēsim cits citu. Trešais: dvēselēs būsim vienoti. Ceturtais: ar vienu mērķi. Šīs četras lietas attiecas uz visām dzīves sfērām – darbavietu, ģimeni, visur, kur ir kolektīvs un cilvēki.

Runājot par draudzi, jāpatur prātā tās mērķi jeb kopīgais labums, ne tikai personīgais, kas arī ir svarīgs. Draudzes mērķis ir pāri visam, kāpēc dari to, ko dari, kāpēc kalpo ar saviem talantiem. Nevis lai izceltu sevi, bet lai celtu citus, palīdzētu citiem iet uz priekšu, nestu labumu draudzei, kā arī lai draudze nestu svētību Latvijai un cilvēkiem pasaulē, kas vēl nepazīst Dievu. Ir labi, ja esi kruts cilvēks. Bet, ja tas liek tev izturēties uzpūtīgi un ar pārākumu par citiem, tad pēc kāda laika tu vairs nebūsi kruts cilvēks. Tu kļūsi par nepatīkamu cilvēku, ar kuru neviens negribēs neko kopīgu. Šīs lietas, ko māca Pāvils, ir pretējas tam, ko uzspiež pasaule: “Domā tikai par sevi! Tu esi to pelnījis! Dari tā, kā tu labi jūties!” Iespējams, Pāvila teiktais Bībelē šķiet nepareizs, nedabisks, nav saskaņā ar dabisko cilvēku, kas ir egoistisks. Bet tas ir pareizi, jo Dievs saka: “Esi pazemīgs, saproties ar citiem, mīli cilvēkus, esi vienotībā un ar vienu mērķi kopā ar viņiem.” Ir vairākas lietas, ko Pāvils mums māca caur šo Rakstu vietu.

1. Nekad neļauj lepnumam vadīt tavu dzīvi.

Lepnums ir sakne ikvienam citam grēkam. Katrā konfliktā ir kāds gabaliņš no lepnuma. Filipiešiem vēstulē angļu tulkojumā teikts: “Nedariet neko no savtīgas tieksmes vai tukšas iedomības, bet pazemībā turiet citus augstākus par sevi.”

Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi. (Filipiešiem vēstule 2:3)

Savtīga tieksme nozīmē, ka viss ir par mani, manām vajadzībām, maniem panākumiem, manām sajūtām.

Jo kur skaudība un ķildas, tur nekārtība un viss ļaunums. (Jēkaba vēstule 3:16)

Savtīgums rada sajukumu un haosu jebkurās attiecībās vai kolektīvā. Tukša iedomība nozīmē – “man vienmēr ir taisnība”. Ir cilvēki, kuriem vienmēr ir taisnība. Angļu tulkojumā teikts: “Nedzīvo, lai atstātu labu iespaidu uz citiem”. Tam nav nekādas vērtības. Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, kad cilvēkiem ir divas dzīves – parastā un sociālajos tīklos, kur bieži redzam skaistās un perfektās bildes, bet īstenībā dzīve jau nav tik perfekta. Kāpēc slavenības tik bieži šķiras? Tāpēc ka daudzi sāk noticēt, ka ir kā dievi, jo visi viņus apbrīno, viņiem aplaudē un jūsmo par viņiem. Bet vienīgais cilvēks, kas tā nedomā, ir tas, kurš dzīvo viņiem blakus. Šis cilvēks redz un dzird, ka otrs naktī krāc, ka nepamostas skaists, jau sakrāsojies un ar frizūru. Tu esi bez dekoratīvās kosmētikas, tevi nevar pazīt no rīta. Mūsdienās izņem visu lieko, un tu esi cits cilvēks. Tev ir vesela kaudze ar kaitinošiem ieradumiem, un to šis cilvēks zina. Un tad, kad tevi visi apjūsmo, bet šis cilvēks nē, tad tu domā: kas ar to cilvēku nav kārtībā? Īstenībā ar tevi nav viss kārtībā, bet tu domā, ka ar otru ir problēmas. Un tad ir šķiršanās, jāmeklē nākamais, kas tevi apbrīnos un viss sākumā būs labi.

2. Ja tu neesi pazemīgs, tad cietīs attiecības.

Pazemība ir stabils pamats ikvienai veselīgai, labai ģimenei un draudzībai jebkurā formātā. Tā palīdz izturēties pret cilvēkiem ar cieņu, nevis domāt, ka mēs visu paši labāk zinām.

Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi. (Filipiešiem vēstule 2:3)

Pazemība, iespējams, ir vispārprastākais termins pasaulē. Tas nenozīmē dzīvot ar domu, ka es esmu nulle, es neesmu nekas, es nevaru neko labu izdarīt, es neesmu labs. Tas vienkārši ir tas, ka tu sevi pazemo. Pazemība nenozīmē domāt par sevi slikti, tas nozīmē domāt par sevi mazāk, bet vairāk domāt par citiem. Jo vairāk domāsi par citiem, jo pazemīgāks būsi. Pamēģini tādu eksperimentu, kas man ir palicis prātā un noderējis. Es lēni iejūtos svešā kolektīvā. Tad, kad tu ienāc kolektīvā vai telpā ar daudz nepazīstamiem cilvēkiem, nedomā: ko viņi par mani padomās, kā es izskatīšos? Es šodien, pirms nācu uz skatuves, arī padomāju, kā es izskatos? Tas dabiski, ka domājam par sevi. Pamēģini domāt savādāk: kā es varu būt noderīgs vai palīdzēt šiem cilvēkiem? Un tas aizmirsīsies. Vērs fokusu uz citiem, tev pašam būs vieglāk. Pazemība nav sevis pazemošana, bet citu paaugstināšana.

Lieli cilvēki liek citiem justies lieliem, un otrādi – mazi cilvēki liek justies maziem, ievaino, saka sliktas lietas, pazemo otru cilvēku, jo viņiem iekšā ir daudz sāpju.

Pazemība ir arī tad, kad tu nenoliec savas stiprās puses, sakot: es jau nekas neesmu. Man arī tāda slimība ir bijusi. Svarīgi ir atzīt savus trūkumus. Mēs katrs esam tāda liela buķete ar trūkumiem un stiprajām pusēm. Tev varbūt ir liels talants, kāda citiem nav, bet arī kāds liels trūkums. Esi godīgs pret abiem: esmu talantīgs tajā jomā un trūkumi ir ar to.

[..] Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību. (Jēkaba vēstule 4:6)

Dievam nepatīk lepnība, egoisms un savtīgums. Kad es rīkojos, izejot no šīm īpašībām, es nostājos pret Dievu, un Dievs ir pret mani. Pat tad, ja tas, ko es saku vai daru, ir pareizi, bet darīts uzpūtīgā veidā, Dievs saka, ka tas nav pareizi. Pozitīvā puse ir tā, ka Dievs dod žēlastību pazemīgajiem — visādos veidos. Viņš piedod pat tad, kad tu pats tā nejūties. Viņš dod spēku piedot cilvēkam, kas ļoti nodarījis pāri. Mēs redzējām spēcīgu piemēru ar Čārlija Kērka atraitni Ēriku Kērku. Vairāki simti tūkstošu cilvēku bija sapulcējušies arēnā, un viņa, caur grūtībām, bet spēja piedot vīra slepkavam, visrūgtākajam ienaidniekam. To redzēja visa pasaule — tā ir žēlastība, ka tu vispār spēj to izdarīt. Tā spēj atrisināt konfliktu, palīdz sadzīvot ar cilvēkiem un izveidot stipras attiecības. Bet arī no savas puses ir jāizdara solis.

3. Iemācies pievērst uzmanību cilvēkiem un ieraudzīt tos.

Mūsu digitālajā pasaulē tas ir izaicinājums. Mēs vairāk pievēršamies ekrāniem nekā cilvēkiem. Tramvajā, koplietošanas telpās — katrs sēž sevī, telefonā. Tā ir vieglāk: tev nav jārunā ar cilvēkiem, nav jāpievērš uzmanība.

Neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. (Filipiešiem vēstule 2:4)

Tu nofotografējies kopā ar cilvēkiem. Uz ko tu skaties pirmo, kad tev rāda bildi? Kad bilde ir izdevusies? Tad, kad tu pats esi izdevies, kad izskaties brīnišķīgi labi. Kad bilde nav izdevusies? Tad, kad tu sev nepatīc. Tas jau nekas, ka citi izskatās fantastiski — tu redzi tikai sevi. Es diemžēl esmu tāda: skatos uz sevi un tikai tad uz pārējiem. Tas pierāda, ka mēs paši sev esam vistuvākie un egoistiski. Ja es cilvēkiem dodu savu laiku – laiks simbolizē mūsu dzīvi –, tad es atdodu gabaliņu no savas dzīves. Draudzes kontekstā tas parādās tajā, ka mums ir lietas, ko labprātāk darām, un citas, ko mazāk. Ar vieniem cilvēkiem patīk komunicēt vairāk, ar citiem mazāk. Vieni draudzes pasākumi patīk labāk, citi mazāk. Bet, vai tas nozīmē, ka daru tikai to, kas man liek labi justies un sagādā labas sajūtas? Tā dara bērni. Bērni nespēj izšķirt svarīgo, uzņemties atbildību par savu rīcību un lēmumiem, viņiem ātri apnīk tas, kas neaizrauj, viņi nevalda pār savām emocijām. Ja pasākumi patīk vairāk nekā līdergrupiņas, vai tas nozīmēs, ka es apmeklēšu tikai neformālos pasākumus? Es tā vairāk nevaru darīt, tāpēc ka es esmu grupas vadītāja statusā un esmu labprātīgi piekritusi būt komandā. Nu, piemēram: “Piedod, mācītāj, es šovakar vakariņās nebūšu, jo man ir neformālais pasākums un citā laikā nevar, un jāiedzer kafija kopā ar draugiem, šodien tiešām nevaru, varbūt nākamreiz.” “Un varbūt es pat neko neteikšu un vispār nebūšu.” Tā bija ilustrācija.

Tas notika pirms sešpadsmit gadiem, kad es simtprocentīgi biju izlēmusi nenākt uz līdergrupu, un iemesls bija darbs. Tajā laikā mums katru pirmdienu notika līderu sapulces, kurās mācījāmies. Un es mācītājam jau pateicu, ka uz līderu sapulci nenākšu, un mācītājs bija nolēmis tādā gadījumā atcelt mani no grupas vadītāja statusa, attiecīgi arī no komandas. Un patiesībā ļoti godīgi. Un es uz līderu sapulci aizgāju, jo savādāk es jūsu priekšā šeit nebūtu. Un šis jautājums man bija skaidrs uz visiem laikiem. Es neesmu nekāds perfekts cilvēks, bet, esot draudzē, esmu mācījusies, kā ir jāizturas pret savu vadītāju, kā jāizturas pret citiem cilvēkiem, un es joprojām mācos. Jo tas, ko es runāju, tas attiecas arī uz mani, es negribu paaugstināties, ka šīs lietas man nepiemīt vairs. Un tas, kā es izturos pret cilvēkiem, norāda to, kā es izturos pret Dievu.

Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. (1. Jāņa vēstule 4:20)

Ja tu esi šeit, ja esi sapratis, ka tā ir tava draudze, tu labprāt esi izvēlējies, ka tas ir tavs mācītājs, tu esi šajā mājas grupiņā, tas ir tavs vadītājs, tajā pat laikā tu ignorē draudzes kārtību, savu vadītāju, par to Bībele saka – ka tu melo un esi melis. Tas ir rakstīts Bībelē.

4. Uzdod jautājumu, ko Jēzus būtu darījis.

Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 2:5)

Šis teiciens angliski skan: “What would Jesus do?” Jūsu attieksmei jābūt tādai, kāda bija Jēzum: savā situācijā, problēmā un konfliktā pajautā sev, ko Jēzus būtu darījis. Jēzus nepieprasīja to, kas pienācās Viņam, Viņš vispār atdeva Savu dzīvību, lai mēs varētu dzīvot, būtu brīvi no grēka un nokļūtu debesīs. Jēzus meklēja veidus, kā Viņš var kalpot, un mums ir Viņam jāseko, pretēji tam, kā pasaule uzskata: jo vairāk cilvēku tev kalpo, jo svarīgāks tu esi. Bet no kristieša perspektīvas ir tā – jo vairāk cilvēkiem tu kalpo, jo svarīgāks tu esi. Jo vairāk tu atdod savu laiku, savu dzīvi, jo vairāk Dievs tevi var apbalvot ar cieņu. Jo vairāk tu noliecies, jo augstāk Dievs tevi ceļ. Un ir katram sava vietiņa kalpošanā, bet ir cilvēki, kas nedara neko. Un Jēzus saka, ja tev paprasa ko vienu izdarīt, tad izdari to un plus papildus vēl izdari kaut ko citu. Jo, kā Jēzus saka, ja tev paprasa vienu jūdzi noiet, tad noej divas. Un es daru to arī tad, kad man tas nav izdevīgi. Tā kā Jēzus bija pazemības paraugs, Viņam bija augstākā pazemības pakāpe, atdodot Savu dzīvību pie krusta, Dievs parādīja Viņam vislielāko godu.

[..] Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. (Filipiešiem vēstule 2:8-11)

Četri galvenie punkti bija:

  1. Nekad neļauj lepnumam vadīt un valdīt pār tavu dzīvi.
  2. Ja neesi pazemīgs, noteikti cietīs tavas attiecības ar cilvēkiem un arī ar Dievu.
  3. Iemācies pievērst uzmanību cilvēkiem, vispār pamanīt, ka viņi tev ir blakus.
  4. Uzdod jautājumu, ko Jēzus būtu darījis tavā situācijā.

Ja mēs atcerētos, ka vienu dienu mēs stāvēsim Kristus priekšā tādi, kādi mēs esam, tikai ar saviem labajiem darbiem, ar savu attieksmi pret Dievu un pret cilvēkiem, ar glābtajām dvēselēm, ko mēs būsim paņēmuši līdzi uz debesīm, un mums tur nebūs ne titulu, ne amatu, ne statusu, ne bagātu un ietekmīgu draugu, mācītāja nebūs blakus, mēs būsim paši tādi, kādi esam, – tas noteikti palīdzētu mums atmest visu lepnumu, iedomību un būt pazemīgiem, mīlošiem, tādiem, kā Dievs grib mūs katru redzēt. Un es ticu, ka mums tas viss izdosies!

Luīzes Zvejas sprediķi “Pazemība – spēks, nevis vājums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija