Svētrunas tēma – „Pazemība un lepnība”. Šodien mēs mācīsimies, būs daudz informācijas, Rakstu vietas. Es lūdzu, lai Svētais Gars runā uz mums, runā uz katru individuāli. Mums ir viegli redzēt to citos, bet ir grūti pieņemt, ka Dieva Gars norāda uz sevi pašu. Es sludināšu Dieva vārdu, un tu pats izmeklē savu sirdi.

„Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.” (Salamana pamācības 29:23)

Cilvēka lepnība viņu gāzīs. Tas notiek tad, kad mēs neizmeklējam sevi un neiznīcinām dažādus lepnības iedīgļus, lepnības paradumus. Lepnība tevi gāzīs, ja tu šodien neizdarīsi pareizus secinājumus un savā dzīvē neizmainīsi konkrētas lietas. Ja tu būsi pazemīgs, tad tu iemantosi godu. Lepnības pretstats ir pazemība. Pazemības pretstats ir lepnība.

„Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas.” (Salamana pamācības 16:18 )

Kad tu redzi lepnu cilvēku, tad zini, ka viņš kritīs, jo pirms bojāejas nāk lepnība. No kurienes ir lepnība? Vai ne jau no Ēdenes dārza? Varbūt tā ir meklējama vēl pirms tam pie eņģeļa vārdā Lucifers, kurš kļuva lepns un gribēja ieņemt Dieva vietu. Viņš pats gribēja noteikt, kas labs un kas ļauns, un piedāvāja to cilvēkiem. Pirmie cilvēki – Ādams un Ieva – pieņēma sātana koncepciju. Sātana piedāvājums cilvēkiem bija un ir šāds – tu pats zināsi, kas ir labs un ļauns; tu pats zināsi, kas ir pareizi un nepareizi. Sātans saka: tev nevajag jautāt Dievam, tev nevajag konsultēties ar Dievu, jo tu pats būsi kā dievs. Cilvēks to pieņēma, kļuva lepns un krita, – viņš zaudēja savu stāvokli debesīs. Cilvēks pazaudēja savu valdnieka stāvokli un atdeva savu varu velnam.

„Jo Dievs Tas Kungs ir zvērējis un apstiprinājis pats pie Sevis, tā saka Tas Kungs, Dievs Cebaots: “Man riebjas Jēkaba augstprātība, un Es ienīstu viņa lepnās pilis, un Es nodošu pilsētu ienaidnieku rokās ar visu, kas tajā.” (Amosa 6:8 )

Dievs saka, ka Viņam riebjas lepnība. Jēzus nesaka uz konkrētu cilvēku, ka Viņam viņš riebjas, bet reizēm Viņam riebjas, ko šis cilvēks dara. Viņam riebjas kaut kādas lietas, ko mēs darām. DIEVS MĪL TEVI, BET VIŅŠ IENĪST GRĒKU. Riebums neparādās tikai tad, ka tu pieņem lēmumu, ka tev kaut kas riebsies. Riebums ir iekšējas emocijas. Kad tev kaut kas riebjas, tu jūties slikti, negatīvi. Kad tu redzi kādas konkrētas darbības kādos cilvēkos, tev tas riebjas, nepatīk. Dievam riebjas augstprātība, lepnība un iedomība, un Dievs brīdina par sekām, jo pirms krišanas nāk iedomība un lepnība. Savukārt lepnums var būt pozitīvā nozīmē, tas nenozīmē kaut ko ļaunu un negatīvu.

„Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums un ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels.” (2.Korintiešiem 7:4)

Tā nav pasaulīga lepnība, tā nav lepnība, kas nāk pirms krišanas. Tas ir kaut kas pozitīvs un labs, kad cilvēki jūtas labi un priecājas par saviem bērniem, par savu draudzi, par savu mājas grupiņu, par cilvēkiem apkārt, par savu sievu, vīru, draugiem, par savu valsti. Piemēram, es esmu lepns par savu draudzi, un es esmu savas draudzes patriots! Tā nav pasaulīga lepnība, bet lepnums, lepošanās  normālas, pozitīvas sajūtas un stāja.

„Viņš mums izraudzījis mantojamo zemi, Jēkaba, Sava iemīļotā, lepnumu.” (Psalms 47:5)

Jēkaba lepnums ir apsolītā zeme, Dieva apsolījumi mums. Tātad tu vari būt pazemīgs un lepns pozitīvā ziņā.

No skaidrojošās vārdnīcas vārds ‘pazemīgs’ nozīmē – tāds, kas izrāda padevību, paklausību, pakļāvību, bijību pret kādu. ‘Augstprātīgs’ – tāds, kas uzsvērti izrāda, ka ir pārāks par kādu. Lepns – tāds, kura izturēšanās, rīcība, runa ir pašapzinīga. Arī šobrīd es zinu, ko es runāju, un es runāju pašapzinīgi, bet tā nav lepnība. Pozitīvi lepnam cilvēkam ir dziļas pašcieņas jūtas, viņš ir tāds, kurš ir pārāks par citiem ar kaut ko, taču veselīgi pārāks. Var būt veselīgs sports, kad cilvēki veselīgi sacenšas savā starpā. Arī draudzē starp līderiem var būt veselīga sacensība, nenoniecinot vienam otru. Starp valstīm var būt veselīga sacensība ekonomikā, kultūrā vai politikā. Veselīga sacensība ir tad, kad viens no otra mācās. Lepns var būt arī tāds, kurš ir grezni ģērbies, ar labām manierēm un ievērojams sabiedrībā. Būt ievērojamam sabiedrībā nav lepnība. Labi un grezni ģērbties arī nav lepnība. Taču visās šajās lietās ir kaut kāda robeža, kuru pārkāpjot, lepnums kļūst par lepnību jeb iedomību. Ne vienmēr tas, ka kāds labi dzīvo, brauc ar labām automašīnām, nozīmē, ka viņš ir lepns. Tas var nozīmēt arī lepnību, bet ne vienmēr. Lepns var būt arī tāds, kuram ir raksturīga bagātība un labklājība. Ja cilvēka dzīvē parādās bagātība un labklājība, tas nenozīmē, ka viņš ir lepns negatīvā nozīmē. Cilvēks var būt bagāts un baudīt labklājību un tajā pašā laikā nebūt iedomīgs. Mēs varam būt lepni ar dārgām lietām, greznību, skaistiem priekšmetiem, celtnēm, telpām, staltu stāju, izskatu vai spēku. Visas šīs lietas, ko es tikko minēju, var būt veselīgas un neveselīgas.

Lepnību var arī dēvēt par iedomību. Iedomīgs cilvēks ir tāds, kas jūtas pārāks par citiem un to izrāda. Tu jebkur vari būt pārāks, tas ir normāli un pozitīvi, bet brīdī, kad tu sāc izrādīt savu pārākumu, tas pārvēršas lepnībā. Piemēram, boksā ir dažādi sportisti, un visbiežāk jau pirms cīņas var redzēt, vai viņš ciena savu pretinieku, vai neciena. Kā viņš izsakās presē, kā izturas, vai viņš jūtas pārāks par otru, vai arī viņš ir veselīgā sacensībā un ciena pretinieku. Savukārt augstprātīgs cilvēks ir tāds, kurš uzsver savu pārākumu, ir nicīgi iedomīgs. Tam pretējs ir cilvēks, kura uzsvars ir uz paklausību, padevību, pakļāvību un bijību. Mēs tikām galā ar vārda ‘lepns’ nozīmi – tas var būt pozitīvs lepnums un negatīva lepnība. Var būt pozitīvs pārākums un negatīvs pārākums. Pirms krišanas nāk negatīvs pārākums.

Ir trīs veidu lepnība:

1. Vispārīga lepnība. Tā ir lepnība, kas vispārēji izpaužas cilvēkos, kuri noraida Jēzu Kristu. Tie ir cilvēki, kas saceļas pret Dievu, kas vispār noraida ticību Dievam. „Es ticu pats sev,”  lūk, tā ir vispārīga lepnība. Vispārīga cilvēces lepnība uzskata, ka mēs varam iztikt bez Dieva, un pat pieņem tādu pazemojumu, ka esam cēlušies no mērkaķa, nevis no Dieva. Vispārīgi lepns cilvēks labāk ir mērkaķa pēctecis, nekā atzīst to, ka Dievs ir Radītājs.

2. Kristiešu lepnība – nepaklausība. Pazemība ir tā, kas uzsver padevību un paklausību kādam. Paklausīgs cilvēks ir pazemīgs autoritātes priekšā. Pirmā Autoritāte virs zemes un debesīs ir Dievs. Cilvēki, kuri ir iepazinuši Dievu un nepaklausa Dieva gribai, ir lepni. Viņi uzskata, ka paši zina, kā ir labāk, kā ir pareizi. Jā, tu esi glābts, jā, tu esi ar Dievu, bet varbūt ir kādas lietas, kurās tu negribi pakļauties un izdomā pats savas teorijas jeb attaisnojumus? Arī tā ir lepnība. Ja šīs lietas neizmaina, tad Bībele skaidri saka, ka lepnība nāk pirms bojāejas.

3. “Īpašie cilvēki”. Tie ir cilvēki, kuri jūtas īpašāki par citiem, tāpēc pret cilvēkiem izturas nicīgi. “Īpašs” var būt cilvēks, draudze, organizācija vai pat dzimums. Tu vari būt īpašāks un tu esi īpašs, bet, ja tu otru noniecini, tad tā ir ļoti neveselīga lepnība un iedomība.

„Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā ne par vienu; visas viņa domas ir: Dieva nav!” (Psalms 10:4)

Lūk, vispārēja cilvēces lepnība, kas garantē krišanu, katastrofas, karus un postu. Nepārtraukti pasaulē notiek kari, ir slimības un posts. Tas ir cilvēces lepnības dēļ. Kad es dzīvoju bez Dieva un lietoju narkotikas un alkoholu, es gāju pa ielu uz mājām un dzērumā saucu: „Dievs, Tevis nav!” Es runāju ar To, kura nav. Ja godīgi, es pat nezinu, kāpēc es tā teicu, jo sirdī zināju, ka Dievs ir. Es iekšēji patiešām zināju, ka Dievs ir, es to vienmēr esmu zinājis. Katrs viens to zina. Ateisti melo, jo katrs cilvēks zina, ka Dievs ir. Šādi saucot, ka Dieva nav, pēc neilga laika es nokļuvu cietumā, un uz manu kameru nāca ticīgie un stāstīja, ka Dievs ir. Pirms krišanas nāk sacelšanās pret Dievu. Pirms bojāejas nāk lepnība. Pirms pasaules bojā ejas nāk liela cilvēces lepnība. Cilvēki apvienojas dažādās savienībās, kas ir vērstas pret Dievu, un ceļ savu Bābeles torni.

„Jā, Es piemeklēšu pasaules ļaunumu un bezdievju noziegumu; Es iznīcināšu lepno augstprātību un pazemošu varmāku lielību.” (Jesajas 13:11)

Cilvēces lepnība nepaliks bez sekām! Dievs iznīcinās lepno augstprātību. Šonedēļ lasīju kādu Dāga Hevarda Milla grāmatu, kas tieši bija par lepnību. Es no tās arī iedvesmojos. Viņš savā grāmatā stāsta par kādu gadījumu. Kādā draudzē notika konference, uz kuru sabrauca daudz cilvēku, un autostāvvietās nepietika vietu, un cilvēki lika mašīnas visā ielas garumā. Uz šīs ielas dzīvoja kāds bagāts cilvēks ar savrupmāju, un tas bija ļoti prestižā savrupmāju rajonā. Kāds brālis, kas apmeklēja konferenci, nolika savu mašīnu pie bagātā cilvēka vārtiem. Bagātais un lepnais cilvēks iznāca ārā un sāka lamāties, lādēt šo cilvēku, visus kristiešus un beigās arī mācītāju. Tā rezultātā šis brālis nolika mašīnu citā vietā, bet bagātais cilvēks nepaspēja aiziet līdz saviem mājas vārtiņiem, kad jau bija miris. Viņš nepaspēja pat ieiet caur vārtiņiem savā lepnajā mājā. Dieva vārds skaidri saka, ka iznīcinās lepno augstprātību un pazemos varmāku lielību. Gadās arī tā, ka Dievs to izdara tieši, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Kristiešu nepaklausība jeb kristiešu lepnība. Lepnība ir nepaklausība. Tajās sfērās, kurās tu esi nepaklausīgs, kurās tu esi “baigi gudrs”, tajās sfērās Dievs tev stājas pretī.

„Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.” (1.Pētera 5:5)

Dievs stājas pretī lepnajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību. Svētība vai lāsts ir mūsu pašu rokās, tas ir atkarīgs no tā, kā mēs izturamies. Vai tu apmeklē sporta zāli? Esi redzējis, kā kāds 150 kilogramus smags spēka vīrs cilā liela svara stieņus? Stienis pat no sakrautajām ripām ielokās. Varbūt tu skaties uz viņu un salīdzini ar sevi, jo tu esi uzlicis tikai savus 5 kilogramus, bet viņš 205 kilogramus, un tevī rodas vēlme uzlikt vairāk. Lielākā iesācēju kļūda ir tā, ka viņi tā arī dara, jo negrib slikti izskatīties citu acīs. Kā tas parasti beidzas? Ar traumām, kad cilvēks ilgu laiku vai vispār vairs nevar nodarboties ar šādu sporta veidu. Man arī gribējās likt uz stieņa vairāk kilogramu. Pagājušajā reizē, kad biju sporta zālē, viens salika uz stieņa daudzu kilogramu ripas, ieoda amonjaku un cēla. Es biju kādus desmit, divdesmit kilogramus uzlicis un manī radās tāda vēlme, ka vajag kaut ko vairāk, bet iekšējā balss brīdināja, ka dabūšu traumas. Tā būtu parasta lepnība, kurai būtu sekas. Citi to sauc par Dieva sodu, taču es nedomāju, ka Dievs īpaši soda, bet ir iedibināta tāda kārtība, ka Dievs stāv pretī lepnajiem, bet pazemīgos svētī. Pazemīgais ņem savus piecus kilogramus, pēc tam desmit, divdesmit, piecdesmit, un tā lieta aiziet. Lepnais uzreiz krauj lielu svaru, un dzīslas plīst. Vai tu savā dzīvē jūti, ka kādās sfērās ir pretestība? Ja tu redzi, ka tavā dzīvē ir kādas sfēras – ģimene, kalpošana, evaņģelizācija, personīgās lietas, raksturs – kurās tu vēlies doties uz priekšu un jūti ļoti stipru pretestību, iespējams, ka tā ir tava paša lepnība, jo Dievs lepniem pretī stājas. Un tu domā, ka tas ir velns, bet patiesībā Dievs stāv tev pretī.

„Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.” (1.Pētera 5:5)

Šajā pantā ir skaidri rakstīts, ka pazemība ir paklausība saviem vadītājiem, autoritātēm, kuras iecēlis Dievs. Lūk, kristiešu grēks – autoritāšu nerespektēšana. Kā tas izpaužas? Piemēram, tev zvana vadītājs, bet tu necel. Tā ir lepnība. Un atceries, ka Dievs lepnajiem pretī stājas. Kad tavs līderis vai mācītājs tev atsūta īsziņu, vai tu uzreiz atbildi? Vai arī zinādams, ka ziņa ir atnākusi, atbildi vēlāk? Tā ir lepnība. Tu atbildi uz e-pastiem vai ignorē tos? Ja neatbildi un speciāli vilcinies, tad mācītājs vai līderis nav tava autoritāte.

„Bet, kad viņš bija kļuvis varens, tad viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs, lai tiktu iznīcināts, jo viņš sacēlās pret To Kungu, savu Dievu, ar to, ka viņš iegāja Tā Kunga namā, lai uz kvēpināmo upuru altāra nestu kvēpināmo upuri.” (2.Laiku 26:16)

Amati, dažādas veiksmes var darīt cilvēku augstprātīgu. Upuri Dieva namā drīkstēja pienest tikai levīti, pat ķēniņš ne, un šajā Rakstu vietā Usija pārkāpj Dieva gribu, domājot, ka ir gudrāks. Viņš sponsorēja tempļa būvniecību, pavalstnieki viņu klausīja un viņam bija uzvaras, tāpēc ķēniņš izdomāja, ka pats var ieiet templī un upurēt, kaut gan tas bija aizliegts. To sauc par pašizdomātu kalpošanu. Ļoti daudz cilvēku draudzēs ir ar pašizdomātām kalpošanām. Cilvēks kalpo, bet augļus neredz, ir tikai bardaks un haoss. Paskaidrošu smalkāk – man ir sava komanda, kurā cilvēki ir jau desmit gadus. Šis sastāvs laika gaitā ir mazliet mainījies – daži ir pienākuši klāt, citi aizgājuši prom. Galvenokārt izmaiņas notika pirmos divus gadus, bet lielākoties visi, kas bija sākumā, kalpo arī tagad. Būt mācītāja komandā ir sava veida amats – tev ir jādara tas, ko liek, bet ir bijuši divi trīs cilvēki, kuri vienkārši to nav darījuši. Tam var būt dažādi iemesli, bet šī tēma nav par to. Vienu, divus gadus es gaidīju, bet cilvēks joprojām nedarīja to, kas jādara. Primārā lieta, kas ir jādara, esot manā komandā, ir grupiņu celšana, izaugsme. Cilvēks to nedarīja, un man nekas cits neatlika, kā pārcelt šo cilvēku uz atvērto grupu vai pie kāda cita līdera. Pēc tam varēja redzēt, kāpēc cilvēks bija manā komandā. Ja viņš turpināja kalpot un būt grupiņā, tas norādīja, ka viņam ar lepnību nav problēmu, bet, ja pacēla cepuri un aizgāja, tas pierādīja, ka cilvēks ir vienkārši gribējis būt kaut kur „augšā”. Redzi, jo te ir privilēģijas  tiek dota autoritāte, vari spīdēt, tevi apsveic uz skatuves, bieži nosauc tavu vārdu, tev ir vara draudzē. Ja kāds grib būt mācītāja komandā, lai paspīdētu, viņš ir lepns. Vienīgais iemesls, kāpēc būt šajā komandā – lai celtu Dieva valstību. Būt līderu komandā vai kādā augstā kalpošanā tikai tādēļ, lai tevi pamanītu, ir lepnība, Un tu vari teikt, ko gribi, bet, ja tava kalpošana un mājas grupiņa neaug, tevi interesē izrādīšanās un tu esi lepns. Kāds motīvs ir tavai kalpošanai? Kāpēc tu to dari? Skaties, kā mums valstī notiek. Tuvojas vēlēšanas, atkal viss tiks ļoti skaisti parādīts, būs ļoti daudz solījumu – gandrīz paradīze zemes virsū. Bet tad, kad vēlēšanas paiet un cilvēki ieņem savus amatus, parasti solījumi tiek aizmirsti. Vai esi to pamanījis? Viņi ir lepni. Iespējams, viņi tādi nebija pirms tam, bet brīdī, kad sajuta, cik daudz iespēju ir pavērušās, tādi kļuva. Tā ir lepnība. Mums visiem ir jādomā par savu valsti, par savu tautu, nevis par amatiem. Kalpošana nav pašizdomāta tad, ja tā ietilpst draudzes struktūrā, ja līderu komanda to ir akceptējusi.

„Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam.” (Romiešiem 12:16)

Svētais Gars, es lūdzu, lai Tu parādi mums lietas būtību no visiem aspektiem, parādi, kā mums izturēties. Piemēram, tādi teksti kā „viņam nav ģimenes, tāpēc viņš tik labi var celt mājas grupiņu, man ir ģimene, un tāpēc nav tik daudz cilvēku” parāda to, ka esi lepns, vai arī otrādi  „viņam ir ģimene, bērni paaugušies, var palīdzēt, man nav tā visa, es nevaru”. Draugs, nesalīdzini sevi ar citiem, salīdzini sevi ar Dievu.

„Tiešām, Tas Kungs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo un pazīst lepno jau no tālienes.” (Psalms 138:6)

Pie manis nāk daudz cilvēku ar idejām, piedāvājumiem, raksta kaut ko, jautā, un arī es esmu lepns un neatbildu uz daudziem e-pastiem. Esmu kopā ar Jēzu jau 18 gadus, 16 no tiem kalpoju kā mācītājs, man ir regulāras attiecības ar Dievu un šo īpašību – pazīt lepno no tālienes – Dievs dod arī tiem, kas Viņam kalpo. Arī es sāku pazīt, kuriem cilvēkiem ir jāatbild, un kuriem labāk ne. Tu domā, ka lepno nevar pazīt jau no tālienes? Mēs visi esam mājas grupiņās, un mēs zinām, ka bieži vien gadās, ka uz grupiņu atnāk cilvēks, kurš ļoti daudz runā, par visu viņam ir savs viedoklis (citādāks nekā pārējai grupiņai) un tas noteikti ir jāpasaka skaļi. Tie ir negatīvi, lepni cilvēki, kuri nespēj pieņemt citu domas, kas nespēj pieņemt Dieva gribu un prātu. Bieži vien viņi runā tik daudz, ka aizņem arī citu laiku, tādējādi citi cilvēki nepaspēj pateikt, ko vēlējās. Arī cilvēki, kas regulāri kavē kalpošanu, ir lepni. Kāpēc? Jo viņiem nav svarīgs Dievs, draudze un cilvēki, kas konkrēto pienākumu uzticēja. Piemēram, slavētājs ir atnācis uz mēģinājumu nesagatavojies, ar vēlmi, lai viņu pamāca. Bet jāmācās ir mājās, mēģinājums ir domāts, lai kopā „samēģinātu”. Tā ir lepnība, kuru neizmainot, nav iespējams izaugt. Dievs stāsies tev pretī un mācītājs arī.

Par ko liecina neregulāra dievkalpojumu, grupiņas un citu draudzes pasākumu apmeklēšana? Pie mazākajām grūtībām (viegla saaukstēšanās, gurķi jāmarinē) cilvēks domā, ka var iztikt pats, bez Dieva, un nevar ierasties. Ja kājas vēl nes, bet cilvēks izdomā nenākt, viņš ir lepns. Tieši tāpat kā Ādams un Ieva. Lepni cilvēki paši grib noteikt, kas ir labs un ļauns. Ir lietas, ko mēs varam, un ir lietas, kuras nevaram izdarīt, un atbraukt uz dievkalpojumu ar temperatūru mēs varam. „Ai, es nebraukšu, jo varu aplipināt citus!” Tā ir tāda pazemīga lepnība. Vispār, ir dažādi lepnības veidi. Pazemīgi cilvēki nav tādi kā japāņi, kuri klanās viens otram visu laiku. Kādā filmā bija tāds moments – diktators ļoti “pazemīgi” runājās ar saviem raķešu izgudrotājiem un zinātniekiem, viņi apskāvās, un diktators aiz muguras rādīja, ka šie ir „jānovāc”. Diktators paiet nost, un sargi jau aizved to cilvēku. No priekšas viņš vienmēr bija jauks un mīlīgs, bet pēc brītiņa otra cilvēka vairs nav. Pazemība nav glaimi un labi vārdi, arī nabadzīga dzīve nav pazemība. Pazemība ir tavs dzīvesveids, tas, kā tu izturies pret citiem cilvēkiem. Tavs sirds stāvoklis. Paklausība.

Par ko liecina tas, ka cilvēks neizmanto visas draudzes piedāvātās iespējas, piemēram, inkaunteru, jo domā, ka pats tiks ar visu galā? Pēc tam, kad es cietuma kamerā pieņēmu Jēzu, pagāja pāris nedēļas, es ierados Jēkabpils cietumā, un tur notika pionieru nometne. Satiku kādu cilvēku un uzreiz viņam liecināju, kā Jēzu pieņēmu, kā Dievu esmu piedzīvojis, un es skaidri zināju, ka esmu pieņēmis Dievu. Viņš teica, ka man noteikti jāaiziet uz kapelu un jāpieņem Jēzus. Es teicu, ka man nevajag, esmu to jau izdarījis, bet viņš teica, ka noteikti jāaiziet uz to kapelu. Nu labi, es aizgāju, noskaitīju lūgšanu pilnīgi bez emocijām, jo nesapratu, kāpēc man tas vēlreiz jādara. Kad tu esi pieņēmis Jēzu, tu zini, ka esi to izdarījis. Vēlāk es uzzināju, ka viņš to darīja ordeņa dēļ jeb gribēja izrādīties, ka ir mani atvedis. Viņš mani neatveda. Es pats būtu atradis to kapelu arī bez viņa un ordenīti arī piespraustu. Tāda vienkārša cilvēciska lepnība.

„Dāvida svētceļnieku dziesma. Mana sirds, Kungs, nav lepna, un manas acis nav augstprātīgas. Es netīkoju pēc lielām lietām, kas man būtu par augstām.” (Psalms 131:1)

Skaļi lozungi bez seguma ir lepnība. Es pirms nedēļas jautāju par Skonto halli un lielo lūgšanu pasākumu, un jūs visi teicāt: “Jā, darām!” Un pēc tam, kad jautāju, kurš būtu gatavs pārdot savu automašīnu, ja rastos tāda vajadzība, zālē bija klusums. Kas tas ir? Lepnība. Es vienmēr esmu bijis gatavs pārdot savu mašīnu, tikai vēl ne reizi nav bijusi tāda vajadzība. Tad, kad tu pasauli lieto, nelieto to kā savu. Jā, Dievs ir devis, bet Dievs var arī paņemt. Neskaties uz to, ka cilvēks skaļi un pārliecinoši runā, jo to, vai kāds ir lepns, var redzēt pēc viņa darbiem. Ja tev kāds kaut ko sliktu pasaka, tas uzreiz nenozīmē, ka tā ir lepnība, viss ir jāskatās kontekstā.

„Lepno starpā arvien ir nesaskaņas, bet gudrība mīt tajos, kuri ļaujas sev dot kādu padomu.” (Salamana pamācības 13:10)

Kāpēc laulātie strīdas savā starpā? Kāpēc cilvēki apprecas un strīdas? Citi jau pirms kāzām strīdas, citi tikai pēc tam, kad sajūt savu varu, kad viss ir nostiprināts, svētīts, jo tagad otrs nevar šķirties, par ģimeni ir jāgādā. Strīdi ģimenē ir lepnības dēļ. Tu taču zināji, ar ko tu precies. Ja tas ir kalpotājs, tu zināji, ka viņš visu laiku būs kalpošanā. Ko tu vari pieprasīt no viņa? Ja tu zināji, ka precies ar lēno divplāksni, tad viņš arī būs lēnais divplāksnis, un viss ir kārtībā. Ja tu prasi no viņa ātrumu, kaut gan zināji, ka viņš ir lēns, tad tu esi lepns. Vispār sievām ir jāklausa saviem vīriem. Tādiem vīriem, ka no sirds var just, ka tas ir īsts vīrietis. Ja jūti, ka nav īsts, tad vismaz uzmundrini viņu kļūt par tādu vai parādi piemēru. Vai kārtības kalpotāji draudzē ir saskārušies ar vecākiem un viņu bērniem? Kāds bērns bļauj, nav iegājis bērnistabā un brēc, kalpotājs normāli pieiet klāt, pajautā, aizrāda, un viņi nobubina un aiziet prom. Tā ir bijis daudzas reizes. Cilvēks atnāk uz publisku pasākumu, un vēl viņa bērnu ierobežo! Tā ir lepnība. Vecāki sēž dievkalpojumā, bērns bļaustās, vecāki lielākoties klausās tikai viņu un mazliet sprediķi, bet pārējie vispār neko nedzird. Manuprāt, tā ir šausmīga lepnība un man riebjas. Piemēram, vecāki aiziet uz frizētavu un palaiž bērnu, tas nekas, ka sveša vieta, un lai citi audzina.

“Lepno starpā arvien ir nesaskaņas,” saka Dievs. Protams, cilvēks atnāk ar tādu bērnu, un uzreiz parādās nesaskaņas ar cilvēkiem. Kāpēc? Ne jau bērns ir vainīgs. Paši vecāki ir lepni cilvēki, kuri pārkāpj citu tiesības savu egoistisko mērķu un komforta labā.

“Kas savu tuvāko slepeni aprunā, to es piespiedīšu klusēt un izdeldēšu; kam lepnas acis un uzpūtīga sirds, to es necietīšu.” (Psalms 101:5)

Šeit vienā pantā ir minēta aprunāšana un uzpūtīga, lepna sirds. Aprunātājs ir lepns cilvēks. Un pirms krišanas nāk lepnība. Viņam šķiet, ka viņš var celt neslavu otram. Viņam šķiet, ka viņš ir labāks un pārāks par otru, tāpēc viņš aprunā. Viņš nav apmierināts ar to, kā otrs dzīvo vai runā, vai izskatās, vai rīkojas. Lepnība sākas tad, kad cilvēks domā, ka zina, kā ir pareizāk un labāk. Tāda arī ir velna doma: jūs paši zināsiet, kas labs un kas ļauns. Aprunātājs ir lepns cilvēks, un Dievam tas riebjas.

“Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?”” (Mateja 18:1)

Bija kāda māte ar saviem diviem dēliem pie rokas, kura nāca pie Jēzus sagādāt viņiem vietu Debesu valstībā. Jēzus atbildēja, ka nevar piešķirt nekādus amatus Sev pa labo vai kreiso roku, bet tikai tiem, kam Tēvs to ir devis. Draudzē amats ir tikai tāds, kādu draudzes vadība ir apstiprinājusi. Svarīgi ir tas, ka Dievs dod, nevis mēs paši izdomājam savus amatus. Kas gan ir lielākais? Kurš ir līderis? Kurš ir tuvāk mācītājam? Tas, kuram Dievs to ir devis! Nevis tas, kurš kaut kādā veidā iedraudzējas vai veido pazīšanās. Tātad spriešana par to, kurš lielāks vai mazāks, dažāda ietekmes dalīšana draudzē vai ģimenē vai kaut kur citur, ir lepnība. Pilnvaras piešķir Dievs, un tas netiek apspriests. Draudzē ir sava kārtība, un neformālajiem līderiem draudzē nav vietas. Jebkurš neformāls līderis ir lepns cilvēks. Piemēram, mājas grupiņa beidzas, un vadītājs pieļauj savu liktenīgo kļūdu un atstāj savu mājas grupiņu pirmais, aiziet uz mājām vai uz Makdonaldu paēst ar kādu kopā, un pārējos cilvēkus atstāj, un tur jau sākas neformālais pasākums bez līdera. Vai arī, piemēram, ja grupiņa notiek pie kāda cita cilvēka mājās, un saimnieks iedomājas, ka var citus grupiņas cilvēkus aicināt pie sevis uz mājām. Bet vai tā ir viņa grupiņa? Tā ir draudzes daļa. Un draudzē ir sava kārtība, savi līderi. Varbūt tu domā, ka pats zini, kas labs un kas ļauns un ko šiem cilvēkiem vajag, tu viņus mīli, un jums ir sava draudzība. Pirms tādām lietām nāk lepnība un pēc tam  krišana. Labākajā gadījumā tā būs vienkārši kaut kāda berzēšanās, sliktākajā – krišana. Ir tāda kārtība, kādu Dievs ir iedibinājis, un Dievam ir Savas metodes.

Izlasīju labu rakstiņu par Mairi Briedi, viņš jau trenējas un gatavojas nākamajai cīņai. Viņam pat pastāv iespēja cīnīties finālā, bet tikai tad, ja Usiks vai Gasījevs, abi čempioni, gūs traumas. Iedomājies? Vēl joprojām pastāv iespēja viņam būt pirmajam. Bet mēs nenovēlam kādam gūt traumas. Mairis Briedis augstākajā līmenī gatavojas cīnīties vēl trīs gadus un cer, ka šajā laikā atradīsies kāds latvietis, kurš viņu varēs nomainīt uz pasaules boksa skatuves. “Pagaidām nav neviena, kas varētu mani nomainīt, bet kad būs, tad es varēšu iet prom, atstājot aiz sevis spēcīgus sportistus. Ceru, ka jaunieši drīz izaugs un rādīs pasaules līmeņa boksu,” saka Mairis Briedis. Par ko viņš domā? Tikai par savu uzvaru? Viņš domā par Latviju, par tautu, par mums. Lai ko arī teiktu citi, viņam ir pareiza nostāja. Mums nav jādala nekādi amati, sasniegumi, mums visiem ir viens mērķis. Viens Dievs, viena ticība, viena kristība, viena valsts, viena valsts valoda, viena tauta. Tā ir tauta, kas būs pēc mums, kas būs pēc tevis. Tev nevajag amatu, bet gan būt šeit. “Kas gan ir lielākais debesu valstībā?’’ Jēzus pasauca bērnu un teica: “Es jums saku, ja kas neatgriežas un netop kā bērns, tas nenāks Dieva valstībā; kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.” Kas pats pazemojas, tas ir lielākais Debesu valstībā. Kas veicina lepnību?

Mēs tikko izskatījām trīs punktus:

1. Vispārīga lepnība.

2. Kristiešu lepnība jeb nepaklausība.

3. Pārāk īpašie cilvēki.

Un kas veicina lepnību:

“Kas ir bagāti, šajā pasaules laimetā, pielūkojiet, ka viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību.” (1.Timotejam 6:17)

Bagātība un panākumi veicina lepnību. Panākumi ir labi, bet dažs labs, kas nebūs nostiprināts, var to neizturēt un kļūt lepns. Pirms krišanas nāk augstprātība.

“Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds: “Cilvēka bērns, saki Tiras valdniekam: tā saka Dievs Tas Kungs: tāpēc ka tava sirds kļuva lepna un ka tu pat esi teicis: es esmu dievs, es sēžu dieva krēslā jūras vidū, – kaut tu savā sirdī tikai iedomājies, ka tu esot Dievs, pie tam tu esot gudrāks par Daniēlu, nekāds noslēpums tev neesot svešs; ar savu gudrību un saprātu tu taču esi ieguvis varu un sakrājis zeltu un sudrabu savā dārgumu krātuvē; ar savu lielo gudrību tu tirgodamies esi vairojis savu bagātību, un tava sirds lepojās tavas bagātības dēļ, un tādēļ saka Dievs Tas Kungs: tāpēc ka tava sirds savā pašpaļāvībā iedomājusies, it kā tu būtu pats Dievs, Es raidīšu pret tevi svešiniekus, visvarmācīgākos tautu starpā, tie uzbruks ar zobenu tavai jaukajai gudrībai un aptumšos tavas slavas spožumu. Tie iegrūdīs tevi bedrē, un tu mirsi jūras vidū, kā mirst nosistie. Vai tad tu savu slepkavu priekšā arī vēl teiksi: es esmu dievs, – bet tu esi tikai cilvēks un ne Dievs un esi to rokās, kas tevi nogalinās? Tu mirsi neapgraizīto nāvē no svešinieku rokas, jo Es to esmu tā noteicis,” saka Dievs Tas Kungs.” (Ecehiēla 28:1-10)

Lielas zināšanas un augstskolas var būt par iemeslu lepnībai. Daudz cilvēku man jautā, kādas skolas es esmu pabeidzis. Kāda starpība? Kāda nozīme ir skolai, ja tās augļi ir velnišķīgi? Kāda nozīme ir tam, kur tu esi mācijies? Es neesmu mācījies kristīgā augstskolā, kas ir Latvijā, un nekad nemācīšos tādā, kāda tā ir šodien. Goda vārds, es neesmu redzējis nevienu no šādām skolām nākušo, kas reāli glābtu cilvēkus un vairotu draudzi! Tikai filozofus, kuri gudri spriež par garīgām lietām. Ko dod simts teoloģiskās izglītības? Ko ar to visu darīt? Tas viss rosina augstprātību. Vecāki saviem bērniem galvenokārt grib sagādāt izglītība, bet labāk ir padomāt par pašu bērnu. Izglītību nevajag sava prestiža dēļ. Kas tālāk būs ar šādu izglītību? Tas būs sētnieks ar augstāko izglītību. Izglītība ir laba, bet tā var būt par iemeslu lepnībai.

Kādreiz Limbažos man kaimiņos dzīvoja vīrs ar sievu un bērniem. Sieva ļoti cītīgi nāca pie mums uz draudzi, un vīrs viņu terorizēja, un vienu dienu viņš paņēma viņu aiz rīkles, piespieda pie sienas un pateica: “Es esmu tavs dievs!” Lūk, Tiras valdnieks, Lucifers. Cilvēki iedomājas, ka viņi ir dievs. Ģimenē, attiecībās ar cilvēkiem – lūk, es esmu tavs dievs. Ir tikai viens Dievs  debesīs! Un, ko Viņš grib, to Viņš dara. Ir Dievs debesīs, un Viņš smej par tām skudrām, kas tik lepni uzvedas. Viņš smejas par šiem lepnajiem kukaiņiem. Tavs vīrs vai sieva negrib, lai tu ej uz draudzi? Tev galva vispār ir uz pleciem? Tu vispār saproti, ka tu esi Dieva bērns un dzīvo demokrātiskā valstī, nevis kā musulmaņi ar desmit sievām? Tu esi brīvs! Tev nav cita dieva! Ne vīrs, ne sieva, ne radinieks, ne kāds cits cilvēks nav dievs, tikai Jēzus Kristus!

“Tu, pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu.” (Ecehiēla 28:12)

Šeit ir runa par Luciferu. Skaistums var būt par iemeslu lepnībai. Arī kāds nesmukums var būt par iemeslu lepnībai. Jebkas var būt par iemeslu lepnībai. Augsts amats, talants, tirdzniecības sakari, perfekcionisms var būt par iemeslu lepnībai.

Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada tevī noziegumu. Tavas plašās tirdzniecības dēļ tava sirds pildījās ar netaisnību. Un, kad tu apgrēkojies, Es padzinu tevi no Dieva kalna, un izraidīju tevi, ķerubu, kas sargā, no degošo akmeņu vidus. Tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu savu gudrību pazaudēji aiz ārējā spožuma. Tādēļ Es nogāzu tevi pie zemes ķēniņu acu priekšā, lai tie priecājas par to, kā tev klājies.” (Ecehiēla 28:15-17)

Tu esi redzējis ideālu cilvēku? Ideāli, perfekti cilvēki, kuriem visur visam jābūt savās vietās un neviens nedrīkst kļūdīties. Perfekcionisms var būt par iemeslu lepnībai. Reliģija var būt par iemeslu lepnībai.

“Nevienam nav tiesības atņemt jums jūsu balvu, kaut arī tas atrod patiku pazemīgā kalpošanā eņģeļiem un kaut arī tas lepojas ar parādībām, ko viņš redzējis. Tāds bez pamata kļūst iedomīgs savā miesas prātā un neturas pie galvas, no kuras ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un aug Dieva augumā. Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.” (Kolosiešiem 2:18-23)

Atklāsmes, sapņi un pravietojumi, kas ir augstāk par Dieva vārdu, augstāk par to, ko vadītājs saka, ka tas nav interesanti, ir lepnība, bet tas taču ir svarīgi, tas ir visai Latvijai, Amerikai un pasaulei, un kā to var nesaprast?! Vai cilvēki, kuri saka, ka ir izlasījuši Bībeli trīs reizes. Neesi sastapies ar tādiem cilvēkiem? Viņš Bībeli ir izlasījis, viņš Bībelē visu zina – tā ir lepnība. Tu nekad nevari visu zināt. Un Bībele nav vienkārši jāizlasa trīs reizes, Bībele ir jālasa katru dienu! Un ir jārunā ar Dievu. Reliģiska domāšana ir sakne lepnībai. Olas mūsu draudzē nekrāso – reliģisks cilvēks te nenāks. Lieldienu zaķis te nelēkās  reliģiozais te nenāks, jo viņam ir sava sapratne par to, kāds ir Dievs, un ne jau Bībelē pamatota sapratne. Galvenais ir būt kristītam un ar augstāko izglītību, un ko tu man te vispār stāsti, jo es taču esmu svētīts, kristīts un laulāts baznīcā! Reliģija ir lepnība. Tu zini, kas Jēzu piesita krustā? Tieši viņi – tā laika reliģiozie cilvēki, kuriem izpratne par Dievu bija pašiem sava. Pārmērīga pašpārliecinātība par saviem spēkiem arī var būt lepnība.

“Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu, jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist, kur jums būtu jāsaka: ja Tas Kungs tā gribēs, mēs dzīvosim un darīsim to un to.” (Jēkaba 4:13)

Te nav runa par to, ka tev nevajadzētu teikt, ko tu darīsi un to skaļi apliecināt, bet par to, kas ir visu tavu svētību avots. Neaizmirsti, ka tā ir žēlastība no Dieva, ka tu vispār kaut ko vari darīt un dot pateicību Viņam. Cilvēki, kuri nedod desmito tiesu, arī ir lepni cilvēki. Viņi neatzīst to, ka no Dieva nāk viņu finanses un svētība vispār pelnīt. Ja draudzē to māca, bet cilvēks tik un tā nedara, viņš ir lepns. Tas pats attiecas arī uz ziedojumiem, jo, kur ir tava manta, tur ir tava sirds.

Lūk, kāds patiess stāsts par stipras gribas cilvēku un pārlieku lielu pašpārliecinātību. Kādā zemestrīcē sabruka kāds nams. Trīs dienas kāds vīrietis bija izdzīvojis zem drupām, un viņu atrada sveiku un veselu. Žurnālists sāka izmeklēt, kā viņš palicis dzīvs. Intervijas laikā šis cilvēks teica: “Es vienkārši esmu ļoti stipras gribas cilvēks, es esmu ļoti mērķtiecīgs cilvēks, un tāpēc es arī izdzīvoju.” Žurnālists gāja pie viņa sievas un jautāja: “Kā jūs domājat, kā jūsu vīram izdevās izdzīvot?” Un sieva atbildēja: “Esmu laulībā ar savu vīru jau 27 gadus un zinu, ka to, ko viņš apņemas, viņš vienmēr izdara. Viņš ir ļoti stipras gribas cilvēks, ļoti mērķtiecīgs, un tāpēc, es domāju, viņš arī izdzīvoja.” Žurnālists gāja arī pie viņa ģimenes ārsta, un viņš teica: “Nu, šis cilvēks ir ļoti ciets rieksts. Viņš ir ļoti mērķtiecīgs, un tāpēc, es domāju, viņš arī izdzīvoja.” Pēc nedēļas šis izdzīvojušais nomira ar sirdstrieku. Kur nu palika viņa stiprā griba un mērķtiecīgums? Tu nezini to, kas būs rīt. Mums ir jāapliecina, ka esam stipri un visu spējam Tā spēkā, kas dara mūs stiprus, viss ir pareizi, bet pārāk liela pašpārliecinātība un pārāk liela paļaušanās uz saviem spēkiem ir lepnība: es, es, es esmu baigais līderis, es visu saprotu un visu varu. Ir Dievs, un vienmēr par visu pateicies Viņam!

“Bet Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts, jo viņa sirdsprāts kļuva augstprātīgs; tādēļ arī nāca bargas dusmas gan pār viņu, gan pār Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem. Bet vēl Hiskija pazemojās savā garā – viņš un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tāpēc pār viņiem nenāca Tā Kunga bardzība, kamēr Hiskija dzīvoja.” (2.Laiku 32:25-26)

Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam labi darīts. Slavēšana un pielūgsme! Personīgas attiecības ar Dievu! Cilvēki, kuri regulāri nepavada laiku ar Dievu, ir lepni cilvēki, kuri uzskata, ka paši var ar visu tikt galā, viņiem nevajag Dieva padomu. Viņiem nevajag būt Dieva klātbūtnē, viņiem nevajag slavēt, viņiem nevajag pielūgt. Tā ir lepnība. Mēs nevaram bez Dieva vadības. Slavēšana un pielūgsme un personīgas attiecības ar Dievu veicina pazemību un paklausību Dievam. Un tas atver durvis Dieva svētībām.

“Pasargi arī Savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem, ka tie nevalda pār mani! Tad es būšu bez vainas un tīrs, bez lieliem pārkāpumiem. Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak, Kungs, mans patvērums un mans pestītājs!” (Psalms 19:14-15)

“Kas gan apzinās savu nomaldīšanos? Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām!” (Psalms 19:13)

Mums katram vienam par to ir jāpiedomā savā lūgšanu kambarī, katrā dievkalpojumā, katru reizi, kad atkārtoti skaties sprediķi, arī ikdienā, savās lūgšanās: “Šķīstī mani, Dievs, no maniem neapzinātajiem grēkiem, no manas lepnības,” jo grēks pamatā ir saistīts ar lepnību. “Šķīsti mani, palīdzi man saprast, kur es nepareizi rīkojos, palīdzi man mainīties, Dievs. Tikai no Tavas žēlastības esmu tas, kas es esmu, ne pats, ne kā citādi, bet no Tavas žēlastības. Es negribu tikai uz saviem spēkiem paļauties, Dievs, bet gan uz Tavu spēku, viss, kas es esmu, ir pateicoties Tev, Dievs! Tagad esmu stiprs un labs, bet pateicoties Tev, Dievs.”

“Es salauzīšu jūsu spēka lepnumu un darīšu debesis pār jums kā dzelzi un zemi kā varu. Un jūs velti šķiedīsit savu spēku, jo zeme neizdos savu ražu, nedz arī tanī zemē koki nesīs savus augļus.” (3.Mozus 26:19)

Bez Dieva svētības tu cīnies, strādā, bet debesis ir kā varš un zeme ir cieta, un augļu nav, jo tu dari to savā spēkā. Bet, draugs, ir pienācis laiks beidzot to darīt Dieva spēkā! Un neviens, kam nav regulāras personīgās attiecības ar Dievu, nevar neko darīt Dieva spēkā! Tas ir paštaisnums – mēģināt iztikt bez Dieva. “Es pats zinu, kā ir pareizi, man nevajag Tavu palīdzību. Man pietiek ar to, ko līderis pasaka.” Nepietiek, draugs, tev pašam jāpazīst Dievs personīgi. Un Dievs saka: “Es salauzīšu šādu lepnību, Es iebāzīšu tavu purnu mēslos un parādīšu tev, kurš ir Boss, kurš ir Kungs, kurš ir radījis debesis un zemi. El Šadai, visspēcīgais, visvarenais Dievs. Alfa un Omega, debesu un zemes radītājs, Elohim!” Jēzus ir Viņa Vārds.

“Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.” (Mateja 11:29)

Gribi līdzināties Dievam? Līdzinies Jēzum, lasi Dieva vārdā, kāds Viņš ir, kā Viņš rīkojas, dari tāpat – tā ir pazemība. Jēzus ne vienmēr bija pazemīgs. Viņš ņēma pātagas un izdzina no tempļa tirgotājus. Kur te pazemība? Esi kā Jēzus, sirdī pazemīgs un lēnprātīgs. Ja vajag pātagu, tad paņem pātagu. Tas nenozīmē, ka esi lepns.

“Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.” (Filipiešiem 2:3-11)

Pazemībā citam citu uzskatīt augstāku par sevi. Es nevaru skatīties uz cilvēku draudzē kā uz mazāku un sevi  lielāku. Kad es runāju ar cilvēku, tad es runāju kā ar līdzvērtīgu. Jēzus pazemojās līdz pat Savai nāvei, Viņš atnāca un kā cilvēks dzīvoja virs zemes, Viņš pazemojās mūsu dēļ. Viņš pazemojās līdz krusta nāvei, un tāpēc Dievs viņu paaugstināja. Ja tu gribi svētību un lai Dievs tevi beidzot paceļ, lai Dievs tevi paaugstina, tad pazemojies kā Kristus pazemojās. Uzskati citus cilvēkus kā sev līdzīgus, sevi kā zemāku un citus augstākus, bet tas nenozīmē, ka tev ir jābūt zemākam ar viltus pazemības palīdzību, bet ar veselīgu pazemību, un Dievs tevi savā laikā paaugstinās. Dievs, svētī Latviju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pazemība un lepnība” pierakstīja “Kristus Pasaulei” redakcija