Smēķēšana ir nopietna atkarība, no kuras cilvēks ļoti bieži pats nespēj atbrīvoties, pat, ja viņš to vēlas.  Kāds nociešas bez cigaretes dienu, vairākas, pat nedēļu un mēnesi, taču beigās tomēr padodas vecajam kārdinājumam.

Dana ir jauna divu bērnu māmiņa, kura saviem spēkiem mēģināja atmest smēķēšanu sešas reizes, tomēr vēlme pēc nikotīna arvien bija stiprāka par viņas apņemšanos. Taču, kad Dana sāka regulāri apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”, pēc dalības triju dienu seminārā inkaunterā, viņa konstatēja, ka nepārvaramā tieksme pēc cigaretēm ir pazudusi.

Jau ilgāku laiku Dana nesmēķē, jūtas lieliski un saka, ka viņai vairs nav ne mazākās vēlmes to atsākt darīt. Par savu ceļu uz brīvību viņa stāsta: “Kad man bija četrpadsmit gadi, draugu kompānijā sāku smēķēt. No sākuma tikai pamēģināju, tomēr drīz vien pīpēju veselu paciņu cigarešu dienā un pat vairāk. Smēķēšana man sagādāja baudu, un, pat apprecoties un gaidot bērniņu, kādu laiku atturējos, tomēr nepārtraukti domāju, kad atkal varēšu uzpīpēt ar pilnu krūti.

Pēc vairāku gadu smēķētājas stāža es sāku sajust elpas trūkumu, īpaši fiziskas slodzes laikā. Prātā nāca arī doma, ka jaunai meitenei smēķēt nav labi, un tāpēc es vairākas reizes mēģināju atmest to pati saviem spēkiem, tomēr spēju noturēties maksimums piecas dienas. Grūtniecības laikā sava bērna veselības labad es biju spiesta atturēties, tomēr pilnīgi atmest šo ieradumu man nebija īstas motivācijas. Arī cilvēki man apkārt, darbā un ģimenē, visi smēķēja un līdz ar to bija grūti pavisam atteikties no cigaretēm. Kad nedabūju uzvilkt dūmu ilgāk par dažām dienām, kļuvu dusmīga un īgna.

Kad sākās problēmas ģimenē, biju nomākta un vēlējos kaut ko mainīt savā dzīvē. Bērnībā bija gājusi tradicionālā baznīcā, kur mācītājs kaut ko stāstīja par grēkiem un baidīja ar sodu pēc nāves, tomēr jēgu tam visam es neizpratu. Kāds no maniem darba biedriem apmeklēja draudzi “Kristus Pasaulei”. Viņš man bieži stāstīja par to, ko Dievs darījis viņa dzīvē. Drīz vien sapratu, ka pati Dievu nemaz nepazīstu, kaut arī esmu likusi sveces pie svētbildēm un piedalījusies dažādās ceremonijās.

Kādu reizi kolēģis mani uzaicināja uz draudzi. Tas bija grūts laiks, gāja šķiršanās process, un es nolēmu atnākt uz dievkalpojumu. Pirmais, kas man šeit likās neparasti, – ka visi smaida, ir tik dzīvespriecīgi un laimīgi! Arī es tāda gribēju būt! Pamazām sāku nākt uz dievkalpojumiem un vēlāk arī uz mājas grupiņu. Man ļoti iepatikās atvērtie un draudzīgie cilvēki, kuriem nebija vienaldzīga mana dzīve, un tā es arī šeit paliku. Sākumā es vēl smēķēju diezgan intensīvi, tomēr pamazām manī brieda doma, ka vēlos atmest un pavisam tikt vaļā no atkarības.

Atsaucos Dieva aicinājumam un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Šī gada janvārī biju inkaunterā, kur kalpotāji lūdza par manu atbrīvošanu no nikotīna atkarības. Pēc aizlūgšanas mani pārņēma neparasta viegluma sajūta, šķita, no mana kakla ir nokritis smags jūgs.

Mājās pārbraucot, pēc veca ieraduma vēl mēģināju pāris reizes uzpīpēt, taču uzreiz bija skaidrs, ka šī lieta man vairs nesniedz nekādu baudu, kā tas bija agrāk. Tad es apliecināju, ka Jēzus spēkā esmu brīva no šī netikuma. Savādi, bet šoreiz nebija nekādas cīņas, ka nevaru vairs darīt to, ko ļoti gribas. Ja nu vienīgi pirmo dienu vēl bija jūtama tieksme pēc nikotīna, pēc tam kāre pēc cigaretēm pavisam pazuda un manī ienāca skaidra apziņa, ka esmu brīva. Agrāk atturēšanās nozīmēja mokošu cīņu, bet tagad man vairs nebija jānoturas ne divas, ne trīs, ne piecas dienas. Vēlme pēc cigaretēm bija pilnīgi pazudusi. Biju priecīga un laimīga! Tagad jau ilgāku laiku man nav ne mazākā kārdinājuma uzsmēķēt un kļūst pat pretīgi, jūtot cigarešu smaku. Elpas trūkums un aizdusa, kas mani mocīja pēdējos pāris gadus, ir pārgājuši, varu mierīgi kāpt pa trepēm uz piekto stāvu un nest uz rokām bērnu, kas nav nemaz tik viegli!

Tiem, kas vēl smēķē un mēģina no šī ieraduma tikt vaļā pašu spēkiem, es novēlu nākt pie Dieva, jo tikai Viņš var patiesi atbrīvot no vēlmes un nepieciešamības smēķēt. Tikai Jēzus Kristus spēj darīt mūs patiesi brīvus!”

Danas Mazurinas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums