Bērnībā Pēteris ļoti reti saņēma viņam veltītus atzinīgus vārdus un mīlestības apliecinājumus.
Savas alkas pēc mīlestības un atzinības viņš centās piepildīt ar vēlmi vienmēr un visur būt pirmais. Uzmanības deficītu ģimenē viņš aizstāja ar vēlmi izcelties skolā. Lai tiktu ievērots, Pēteris audzēja garus matus un ģērbās citādi, nekā pārējie, taču gaidītās atzinības vietā izpelnījās tikai nosodījumu un nievas. Skolā klases biedri viņu apcēla un saukāja par meiteni. Jauno puisi pārņēma mazvērtības apziņa un pienāca pat brīdis, kad viņš sāka apšaubīt savu seksuālo identitāti.

Kad Pēteris no sirds uzticēja savu dzīvi Jēzum, sāka kalpot Viņam un ienāca draudzē ”Kristus Pasaulei”, izmainījās ne tikai viņa domas pašam par sevi, bet arī āriene. Šobrīd Pēteris top par īstu vīru un par izmaiņām stāsta viņš pats:

„Kaut arī uzaugu kārtīgā ģimenē, kur tētis un mamma mani mīlēja, viņi man to teica reti, jo pie mums nebija pieņemts atklāti paust savas jūtas. Tēti interesēja braucieni ar laivām un tūrisma pārgājieni, bet mani šādas lietas nesaistīja, tādēļ mums neveidojās labas attiecības. Tēvs vairāk laika veltīja māsai, bet es sāku darīt visu, lai pievērstu sev uzmanību, gūstot atzinību caur dažādiem sasniegumiem. Piedaloties aktivitātēs skolā, vienmēr vēlējos būt pirmais. Patiesībā tikai centos iegūt to mīlestību, kuru nespēju gūt ģimenē.

Kaut arī sākumā skolā piedalījos visās sporta aktivitātēs un atsevišķās disciplīnās biju pat labākais klasē, sev biju iestāstījis, ka esmu vājāks par citiem. Tētis bērnībā daudzreiz bija teicis, ka būšu vārgulis, jo nevēlējos doties viņam līdzi pārgājienos, un pat māsa esot stiprāka par mani. Vidusskolā starp zēniem biju augumā mazākais un bija jomas, kur es tiešām atpaliku no saviem vienaudžiem. Mani kompleksi un pārāk augstās prasības pret sevi nomāca jebkādu motivāciju nodarboties ar sportu. Ja es kādā disciplīnā nevarēju būt labākais, tad es nepiedalījos vispār, lai tikai neizgāztos. Izmantoju jebkuru ieganstu, lai nebūtu jāapmeklē sporta stundas skolā. Laikam ejot, tiešām kļuvu fiziski vājš. To apzinājos gan es, gan klasesbiedri, tāpēc man vienmēr bija kauns piedalīties fiziskās aktivitātēs, jo nespēju to, ko citi.

Lai tiktu ievērots un atzīts, mainīju savu tēlu un ģērbos ekstravaganti. Audzēju garus matus, jo kādā jauniešu nometnē man teica, ka tas esot skaisti. Arī manam tētim ir gari mati, un, iespējams, tā vēlējos līdzināties viņam. Valkāju drēbes, kas nosedza manu fizisko vājumu, tomēr nepazīstami cilvēki bieži mani sajauca ar meiteni. Vienaudžu nicinājums un tas, ka viņi saukāja mani par geju, radīja šaubas par manu seksuālo identitāti. Bērnībā biju audzināts kristīgā garā un zināju, ka Dievam dzimuma maiņa nav pieņemama. Centos nedomāt šādas domas, tomēr jutos šausmīgi.

Jau no mazotnes vecāki mani ņēma līdzi uz dievkalpojumiem un vakaros kopā ar viņiem es lasīju Bībeli, tomēr tā nozīmi un būtību es īsti neizpratu. Kaut arī uzskatīju sevi par kristieti no bērnības, pats vēl nebiju piedzīvojis Dievu savā dzīvē. Kad pirms vairākiem gadiem vecāki mani uzaicināja uz dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”, man tur ļoti patika, tomēr veltīt savu dzīvi Dievam līdz galam es nevēlējos. Tikai pēc tam, kad mani vecāki bija piedzīvojuši pārmaiņas draudzes rīkotajā lūgšanu nometnē jeb inkaunterā, arī es nolēmu tur piedalīties, lai iepazītu tuvāk Jēzu.

Sākumā domāju, ka ar mani viss ir kārtībā, jo uzskatīju sevi par kristieti kopš bērnības, tomēr tieši šajā lūgšanu nometnē Dievs mani aizskāra pa īstam. Šeit es sapratu, ko nozīmē „piedzimt no augšienes”, kad es zinu – man ir Tētis debesīs, un Jēzus ir miris un augšāmcēlies tieši par mani! Pēc inkauntera nolēmu regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupu, un tieši caur to es piedzīvoju radikālas pārmaiņas savā dzīvē.”

Pēteris uzsver, ka nebija konkrēts brīdis, kurā viņa dzīve izmainījās un pārvērtās, tas bija process caur personīgām attiecībām ar Dievu, caur dievkalpojumos dzirdētā pielietošanu dzīvē un sadraudzību mājas grupiņā. Viņš stāsta, kā laika gaitā notika pārmaiņas:

„Ja kādreiz es lasīju Bībeli un lūdzu Dievu tāpēc, ka man to lika darīt vecāki, tad tagad es to daru, jo gribu iepazīt Viņu arvien vairāk un vēlos uzzināt Viņa gribu savai dzīvei. Kopš inkauntera es vairs neizlaidu nevienu dievkalpojumu, mājas grupas sapulci un draudzes pasākumu, un Dievs sāka mainīt manu dzīvi. Caur ikdienas notikumiem un maziem sīkumiem ieraudzīju, cik ļoti Tēvs mani mīl. Pazuda mūžīgā neapmierinātība pašam ar sevi un nepiepildāmā vēlme būt ievērotam. Esmu ļoti dārgs Viņam, un tāpēc man vairs nav jādzenas pēc atzinības no cilvēkiem.

Mums draudzē māca ikvienam ieņemt savu vietu sabiedrībā un ģimenē, būt par īstiem vīriem un sniedz ne tikai garīgus, bet arī praktiskus padomus. Mācītāja un grupiņas vadītāja mudināts, nolēmu nodarboties ar sportu arī ārpus skolas. Tagad esmu kļuvis daudz vīrišķīgāks, nēsāju īsus matus, jau ik pa laikam apmeklēju sporta zāli un regulāri, 3 – 4 reizes nedēļā skrienu vai vingroju. Mazvērtība un kompleksi ir aizgājuši, varu iet peldēties kopā ar citiem un valkāt kreklu ar īsām rokām, nekaunoties par savu izskatu. Apmeklēju vīru mājas grupu un šeit es varu runāt par lietām, kas aktuālas tieši vīriešiem. Mani vairs nevar sajaukt ar meiteni, jo man nav garu matu un nenēsāju dīvainu apģērbu. Ir izmainījies mans raksturs un izturēšanās, jo savā dzīvē cenšos pielietot lietas, kuras māca draudzē, tādēļ veidojos par īstu un stipru vīrieti ne vien ārēji, bet arī raksturā, attieksmē, atbildībā pret Dievu un apkārtējiem cilvēkiem.

Katram, kuram ir līdzīgas problēmas, gribu ieteikt apzināties, ka tevi Dievs ir radījis brīnišķīgu, tāpēc  nemeklē cilvēku atzinību, bet centies patikt Dievam! Ja dzīvē ir kāda problēma vai neskaidrība, novēlu apmeklēt dzīvu draudzi un mājas grupu, lasīt Bībeli un lūgt Dievu, risinājums noteikti būs!”

Pētera Plakana liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums