Mārtiņš draudzi “Kristus Pasaulei” apmeklē jau trīs gadus.
Ienākot draudzē, viņam bija alkohola problēmas un līdz ar to arī nebija kārtīgs darbs un normāli ienākumi. Šobrīd situācija mainījusies – jaunais vīrietis ir iepazinis Dievu, vairs nedzer un ir spējīgs labi strādāt, apgādāt ģimeni un tiek finansiāli svētīts.
Mārtiņš pats stāsta: “Dažus gadus atpakaļ dzīvoju ar “lūzera” domāšanas veidu. Tādēļ spēju atrast un strādāt tikai sezonas darbus, kur alga bija pielīdzināma sviestmaizei bez desas. Desai naudas nepietika, jo svarīgāka man bija “šķidrā maize” jeb alkohols, kuru lietoju kā šķīdinātāju sevis un ģimenes iznīcināšanai. Un to darīju diezgan augstā profesionālā līmenī, nodzēru visu, kas nekustas. Darbā noturējos tikai kādus trīs četrus mēnešus gadā, jo nespēju “noparkoties” nekur ilgāk. Līdz ar to ģimenē bieži pietrūka finanses un pamatā mūs uzturēja sieva. Es biju tāds kā liekēdis, – kas tālāk par savu snīpi neredz, kur nu vēl uzņemties atbildību par ģimenes pabarošanu. Biju sliktāks par lupatu, jo, iemetot stūrī, tā tur paliek, kamēr to nepārvieto, bet es mētājos apkārt. Tad pirms 2,5 gadiem sievasmāte stāstīja par dziedināšanas dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei”, un viņa, stumjot, grūžot, aizvilka mani uz šo pasākumu, jo ticēja ka no manis var sanākt kārtīgs vecis. Biju skeptisks, neticēju, ka dzīve var mainīties, negāju uz aizlūgšanām un negribēju, ka draudzē kāds nāk klāt un runā ar mani jeb “uzbāžas”. Tomēr uzradās kāds līderis, kurš paspēja uzaicināt uz peintbolu, un tā nākamajā nedēļā devos uz draudzes vīru organizēto pasākumu. Pēc tam pa retam aizgāju uz kādu dievkalpojumu un mājas grupas sapulci. Laikam ejot, sāku ticēt, ka varu dzīvot savādāk, nekā līdz šim, jo redzēju, kā mainās apkārtējo draudzes cilvēku dzīves. Sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņu. Tā kā mani nomāca finansiālās problēmas, lūdzu Dievam darbu un drīz vien saņēmu piedāvājumu jumtu likšanā. Biju priecīgs, jo beidzot katru mēnesi bija regulāra alga. Taču gāja laiks un sapratu – vienalga, cik daudz stundu strādāju, alga paliek viena un tā pati. Tas nešķita godīgi. Vēl pēc kāda laika jutu, ka priekšnieks grib kontrolēt manu dzīvi – spieda strādāt tad, kad jāiet uz draudzi vai grupiņu, taču tam nepadevos, pateicu, ka strādāšu tikai piecas darba dienas. Turpināju lūgt Dievu, lasīt Bībeli un tas pamazām mainīja manu domāšanu. Sāku apzināties, ka esmu radīts tāds, kas var dzīvē daudz ko sasniegt!
Mārtiņš bija sapratis to, ka jāpaklausa Dievam un jāsāk dot desmitā tiesa un ziedojumi. Kopš Mārtiņš sāka to darīt, viņš ievēroja, ka Dieva vārdā apsolītais piepildās – trūkums no ģimenes pamazām pazūd, visām vajadzībām pietiek un vēl pat pāri paliek. Tomēr jaunais vīrietis saprata, ka Dievs ir sagatavojis kaut ko vēl vairāk.
Viņš turpina: “Apmeklējot dievkalpojumus, dzirdēju daudz liecību, sprediķu par to, ka labāk ir uzsākt savu biznesu un beidzot pelnīt pašam, nevis rauties ar melnu muti, lai kāds cits apmierinātu savas kārības. Mācītājs bieži runāja par to, ka mums ir jābūt galvai nevis astei. Un tas dod iespēju labāk pelnīt, nebūt atkarīgam no darba devēja un plānot savu laiku. Strādājot savā darbavietā, iemācījos jumiķa profesiju, tomēr gribasspēka uzsākt savu biznesu tik un tā nebija. Atradu daudz dažādus attaisnojumus, – man nav tiesību, mašīnas un instrumentu. Man liekas, ka vairāk tās bija bailes no kaut kā jauna un no tā, ka, strādājot sev, var gadīties, ka pat sviestmaizei nesanāk. Tomēr doma par savu “biznesiņu” nepameta. Lūdzu Dievu un sapratu, ka ar Viņa palīdzību varu uzsākt savu nodarbošanos, un turklāt arī sieva pamudināja ar vārdiem, – tu vari, tev izdosies! Tā dienu no dienas turpināju ticēt, līdz uzradās viens draugs, kurš arī gribēja sākt savu nodarbi. Šim cilvēkam bija mašīna un labas rakstura īpašības un, pats galvenais, ka viņš pēc naudas saņemšanas nesāk zīlēt laimi burvju dzirās un nezelē tabaku. Sākām plānot, ka kopā vieglāk būtu sākt patstāvīgu strādāšanu. Nu vairs neatlika nekādu atrunu. Pirms aiziet no sava līdzšinējā darba, nolēmām izpētīt tirgus pieprasījumu pēc mūsu izvēlētā pakalpojuma, lai pārbaudītu, vai vispār varam dabūt klientus. Ielikām sludinājumu portālā ss.lv. Kaut arī šādu pakalpojumu piedāvājumu ir ļoti daudz, telefons sāka zvanīt bez mitas un klienti izvēlējās tieši mūs. Nedēļas laikā bijām saņēmuši pasūtījumus jau diviem mēnešiem uz priekšu. Nācās teikt darba devējam, ka viņam būs par vienu vergu mazāk, ko izkalpināt. Protams, ka laist vaļā negribēja, bet, ievelkot dziļu elpu, nonācām pie vienošanās, ka atstrādāšu tikai nedēļu un atlikušo mēnesi nākšu, kad varēšu, pie tam – par manis noteikto samaksu. Pasūtījumi turpināja nākt cits par citu izdevīgāki, pat bijušais darba devējs piedāvāja objektus, kur strādāt.
Tagad, kad esmu sev priekšnieks, man ir pilnīgi cits finansiālais līmenis, un arī savu laiku brīvi plānoju. Piecās darba dienās, strādājot pa 4-5 stundām, nopelnu tik, cik iepriekš vienā mēnesī, un tā ir reāla Dieva svētība. Bez Viņa es tik tālu nebūtu ticis.”
Divarpus gadu laikā, Mārtiņš ticot, lūdzot un kalpojot Dievam, ir izmainījis domāšanu un raksturu. Līdz ar to viņš ar Dieva palīdzību spējis no gadījuma darbu strādnieka, kas nopelna tikai sviestmaizei, kļūt par pašnodarbinātu personu ar labiem ienākumiem. Dievs gādā par savu kalpu labklājību, un Mārtiņš tam ir dzīvs piemērs.
Mārtiņa Arbidāna liecību pierakstīja Dace Daubere
