Reti kurš cilvēks, kurš netic Dievam, atzīs, ka viņam būtu vajadzīga Dieva palīdzība.
Tomēr daudzi cilvēki, kuri iepazīst Dievu un sastopas ar Viņa mīlestību, saka, ka līdz tam ir dzīvojuši tukšu, bezmērķīgu dzīvi. Elīna bija viena no tiem, kas ticēja, ka, iespējams, eksistē kāds augstāks spēks, bet sarunai nonākot līdz Dievam un draudzei, bieži vien ar skepsi novērsās. Tajā pašā laikā jaunās meitenes dzīvei nebija konkrēta mērķa un ikdienā viņa daudzām lietām neredzēja jēgu. Iepazīstot Dievu, Elīna saprata šī tukšuma cēloni un spēja iegūt dzīvei jaunu jēgu un mērķus.

Elīna stāsta: ”Agrāk es ticēju kāda augstāka spēka eksistencei, bet nemēdzu pievērsties Viņam lūgšanā vai kā citādāk praktizēt savu ticību, jo man šķita, ka Viņš ir tur augšā, es te lejā, kāda Viņam varētu būt daļa gar mani? Es neticēju arī, ka lūgšana mani varētu kādā mērā ietekmēt. Ja kāds man ko stāstīja par Dievu un man bija labs garastāvoklis, es varēju arī ieklausīties, bet, ja nē, tad es vienkārši nomainīju sarunas tematu. Es uzskatīju, ka ar manu dzīvi viss ir kārtībā, taču tā vis nebija. Tajā valdīja milzīgs tukšums un dzīves bezjēdzība. Sirdī vienmēr ir bijusi apziņa, ka es gribu darīt kaut ko lielu, tajā pašā laikā es toreiz vēl neapzinājos, kas tas varētu būt. Teorētiski dzīvē man nekā netrūka – bija darbs, draugi, attiecības ar pretējo dzimumu, tomēr jutos tā, it kā kaut kas pietrūktu. Bija pārdomas par to, kāpēc es vispār kaut ko daru – kāpēc eju uz darbu, piemēram. Tikai lai paēstu? Tikpat labi es varētu dzīvot mežā un iztikt ar to, kas ir. Es neredzēju jēgu censties kaut ko sasniegt. Ļoti bieži pat uzsākt neko nevēlējos, jo jau pašā sākumā tam neredzēju jēgu. Kad bija jāsāk mācības, izvēlējos nozari, ko daudz maz varētu paciest, jo šķita – kāpēc vispār būtu jāizvēlas kaut kas īpašs? Tāpat arī attiecībās – bija jauks cilvēks, tajā pašā laikā domāju, kāpēc mēs apgrūtinām viens otru, jo mūžīgi jācenšas otra dēļ, jāpacieš kādas nepilnības otrā cilvēkā. Tas attiecās pilnīgi uz visu – hobijiem, nodarbēm, nekas nespēja dot tādu kā iekšēju prieku vai piepildījumu, viss šķita bezjēdzīgi. Īsti pat neaizdomājos, ko varētu mainīt, droši vien tāpēc, ka nezināju, kā to varētu izdarīt. Es biju viena no pelēkās masas, kas ikdienā plūst uz priekšu un sūdzas par to, cik viss ir slikti.

Reiz kādā dienā es uzzināju, ka manai māsai kāds uz ielas bija pastāstījis par Dievu un draudzi. Arī mani ieinteresēja, par ko tad māsa runāja ar šiem cilvēkiem. Mēs abas aizgājām vēlāk uz satikšanos ar šīm sievietēm, kuras apmeklēja draudzi „Kristus Pasaulei”. Man šīs kristietes patika, jo sarunas laikā ļoti draudzīgi un skaidri pastāstīja dažādas interesantas lietas par Dievu un draudzi. Es kā skeptiķis, protams, speciāli uzdevu dažādus indīgus jautājumus, domādama, ka sanāks kaut kā iegāzt viņas un pierādīt savu taisnību. Tomēr tā nebija – es ieguvu atbildes uz visiem saviem dzīves jautājumiem. Droši vien arī tāpēc izlēmu aiziet vēlāk uz dievkalpojumu, toreiz tēma bija „Tēvi un dēli”. Pirmo reizi dzīvē mani uzrunāja tēma, ko kāds sludina. Iepriekš, kad ķeksīša pēc aizgāju uz kādu Lieldienu vai Ziemassvētku dievkalpojumu baznīcā, es pat neatceros, ko tur īsti kāds runāja.

Šī tēma mani ļoti uzrunāja, jo man pašai dzīvē nav bijis tēva un vispār normālas ģimenes. Bērnībā mani mūžīgi mētāja no vienas mājas uz otru kā ping-pong bumbiņu, un tā es arī uzaugu, no vienas mājas mamma dzina prom, no otras vectēvs. Man bieži tika teikta frāze: „Šeit nav tavas mājas”. Tādēļ šajā dievkalpojumā ļoti ieklausījos, tas bija kā man domāts. Ja sākumā es biju sapīcis skeptiķis, tad tagad karsti tvēru katru vārdu, ko sludināja mācītājs. Kad bija aizlūgšanas, visu laiku noraudāju. Atceros mācītāja vārdus, kad viņš uzlika rokas un aizlūdza: „Dziedini, dziedini..” Man bija sajūta, ka aiziet kāds smagums, ka ienāk prieks un visu sāku redzēt košākās krāsās. Kopš tās dienas pamanīju, ka ir pārdabiski izzudusi tā bezjēdzības sajūta, man parādījās dzīvesprieks un vēlme dzīvot un darīt!

Man ļoti gribējās vēl atnākt uz dievkalpojumu, piedzīvot atkal to atmosfēru un prieku. Sarakstījos arī ar sievieti, kas mani atveda uz draudzi, vēlāk gāju uz mājas grupiņām un turpināju nākt uz dievkalpojumiem. Esot draudzē, es sapratu, ka Dievs ir, kā Viņš darbojas, cik lūgšanai ir liels spēks. Manī ienāca izpratne, kas izraisa šo tukšumu cilvēka dzīvē – tas ir Dieva mīlestības trūkums. Ja cilvēks nepavada laiku ar Dievu, ja viņš nav draudzē, tad ,šīs mīlestības vietā būs tikai tukšums, ko nevar aizpildīt. Devos arī uz draudzes lūgšanu semināru, kur vēl vairāk sapratu dažādu problēmu cēloņus, piemēram, to, kā manu dzīvi ietekmēja tēva un ģimenes mīlestības trūkums. Tas lielā mērā spēlēja lomu pie manas dzīves bezjēdzības sajūtas, kas bija pirms ienākšanas draudzē. Inkauntera laikā notika aizlūgšanas, pēc tām es sapratu ka esmu tikusi vaļā no visām pagātnes sāpēm, aizvainojumiem, un nepiedošanas.

Esmu saņēmusi reālu dziedināšanu no visām bērnībā piedzīvotajām lietam, kā arī piepildījusies ar Dieva Tēva mīlestību, kas visu šo laiku ir trūkusi! Arvien vairāk iepazīstot Dievu, man sāka parādīties jauni mērķi, jo iepriekš nebija pārliecības par dzīvi pēc nāves un garīgo pasauli. Tagad es apzinos arī, cik svarīgi ir palīdzēt citiem iepazīt Dievu, jo izmainīsies ne tikai viņu dzīves šeit virs zemes, bet arī vēlāk viņi nokļūs Debesīs nevis Ellē. Dievs mīl katru vienu no mums neatkarīgi no tā ko esi vai neesi darījis un, ja tu nāc , nožēlo savus grēkus, Dievs vienmēr Tevi pieņems un izmainīs tavu dzīvi! Man ir prieks redzēt, ka ar Dievu es mainos katru dienu ,gan mans raksturs gan personība – ja agrāk es dzīvoju pilnīgi bezjēdzīgu, dzīvi, tad tagad esmu kļuvusi mērķtiecīga, ne tikai uz sevi vērsta, bet arī citiem palīdzu un atbalstu, esmu atvērtāka, pozitīvāka un mīļāka pret cilvēkiem. Ja agrāk es vairāk runāju par sevi un savu dzīvi, tad tagad es vairāk klausos, esmu iejūtīgaka pret citiem, vairāk redzu pozitīvo citos, ne tikai negatīvo. Vairs neesmu ļaunatminīga un spēju piedot pāridarījumus. Tagad katru dienu lasu Bībeli un lūdzu. Tomēr pašu lielāko gandarījumu un piepildījumu man sniedz tas ja varu kalpot un palīdzēt cilvēkiem. Stāstīt viņiem par Dievu. Kalpot mājas grupiņā un kalpot draudzē.

Citiem ieteiktu nevainot savās neveiksmēs Dievu, bet gan atvērt savu sirdi un patiesi iepazīt Viņu, jo Jēzus mīl katru no mums, un ar Dievu dzīve ir daudz krāsaināka un jēgpilnāka!”

Elīnas Jermacānes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa