Mīli Dievu un cilvēkus. Tas ir pats galvenais. Mēdz būt, ka cilvēki pieviļas citos cilvēkos, pārstāj uzticēties konkrētai cilvēku grupai. Piemēram, cilvēks neprecas, attiecības nenokārto likumīgi, jo kādreiz bija apprecējies un pievīlies savā dzīvesbiedrā. Tā bija pievilšanās vienā cilvēkā, bet tas nenozīmē, ka pašas precības ir sliktas. Tāpat ir ar cilvēkiem dažādās jomās. Atsevišķas sievietes mēdz ienīst vīriešus, kādi vīrieši ienīst sievietes un nespēj viņām uzticēties. Bet tie ir atsevišķi cilvēki, kuri viņus pievīla. Varbūt ģimenē bijis slikts piemērs, māte vai tēvs, un bērns izaudzis netic vai nu vīriešiem, vai sievietēm. Tas pats var attiekties uz reliģiju, uz noteiktas ādas krāsas cilvēkiem, citas rases pārstāvjiem un daudzu citu grupu pārstāvjiem. Tomēr tas ir bijis tikai viens cilvēks, kas ir izraisījis nepatiku vai noliegumu pret visiem līdzīgiem, bet cilvēks pārstāj mīlēt. Pat ja arī daudzkārtīgi notiktu tā, ka tevi atraida un neizdodas, pāri visam tomēr ir Dieva vārds un mīlestība. Tēvs mums liek piedot un mīlēt. Šodien no rīta pārdomāju tēvreizes nozīmi. Tā ir lūgšanas paraugs, kurā ir ietvertas visas galvenās tēmas jeb pieturpunkti, par ko mums ikdienā būtu jādomā, jārunā, pie kā jāpieturas. Jēzus saka:
Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos. (Mateja evaņģēlijs 6:15)
Cik svarīga ir dzīve piedošanā! Nepiedošana vienkārši saēd. Tev nav jābūt izcilam mācītājam jeb Rakstu pazinējam, lai to saprastu. Labs psihologs vai normāli domājošs cilvēks tev to paskaidros un pateiks, ka nepiedošanai ir daudz nepatīkamas psiholoģiskas, mentālas un pat fiziskas sekas un problēmas. Tas var izraisīt arī atkarības. Varu minēt sevi kā piemēru. Man bija nepiedošana pret vienu vecāku, un es kā bērns nespēju izvēlēties un nesapratu, cik bīstami ir dzīvot nepiedošanā. Tomēr nezināšana, sapratnes trūkums, tas, ka esi bijis bērns, neatbrīvo no atbildības un nemazina sekas. Šis princips darbojas. Nepiedošanas dēļ manī ienāca ļaunums, atstumtība, kam sekoja atkarības, finansiālas problēmas un antisabiedrisks dzīvesveids. Es pievilku tādus pašus cilvēkus, kāds biju pats. Analizējot savu dzīvi, sapratu, ka mani tuvākie draugi, kas bija gan pagalmā, gan skolā, ar kuriem kopā turējos, visiem, izņemot vienu, bija problēmas ar alkoholu. Tas viens dzēra tikai kompānijas pēc, neskatoties uz to, ka viņam nepatika dzert. Kopīgs mums visiem bija tas, ka nācām no nepilnām ģimenēm. Vienam bija tikai māte, otram bija māte, kuru viņš ienīda. Bieži redzēju kā viņš viņu pazemo. Tas pat mūs izbrīnīja, ka, ciemojoties pie viņa mājās, dzirdējām, kā viņš izturējās pret mammu. Citam draugam no blakus kāpņu telpas bija pamāte, kuru viņš ienīda, bet es ienīdu savu patēvu. Mūsu dzīvēs parādījās daudz dažādu negatīvu lietu – alkohols, zagšana un citas. Saknē visām negācijām bija nepiedošana, kas kropļo cilvēku. Ja tu nepiedod, Dievs tev nepiedod. To nav jāsaprot tā, ka Dievs vēro, kuram šodien nepiedot. Dievs nav šķirams no Sava vārda un Viņš nevar runāt, rīkoties pret to. Dievs ir izveidojis šo pasauli, arī cilvēka būtību – gan fizisko, gan arī mentālo un garīgo, ko neviens psihoterapeits un zinātnieks nekad pilnībā nespēs izpētīt. Vienmēr noslēpumā paliks daļa no tā, kā darbojas cilvēka smadzenes, zemapziņa. Būs jauni atklājumi un atkal jauni jautājumi. Tas ir apbrīnojami! Zināmas pamatlietas mēs saprotam, un viena no tām ir – kāds cilvēks ir savā būtībā, savā sirdī, tādus cilvēkus viņš pievelk. Šis princips darbojas tāpat kā gravitācijas spēks. Ņūtons skatījās un redzēja, ka auglis no koka nokrīt tieši taisni. Viņš skatījās, vēroja, kāpēc nekrīt slīpi vai lokveidā, bet tieši taisni. Tā viņš atklāja gravitācijas spēku. Tas vienkārši tā ir un nav izmaināms. Dievs nemaina to, kā ir iekārtojis pasauli. Viņš ir devis mums smadzenes un Bībeli, lai varam izlasīt un saprast Viņa universālos principus. Pat, ja nesaprotam, labāk ir paklausīt veselīgam Dieva vārda kontekstam. Tas darbojas pavisam vienkārši. Ja tu nepiedod, tu pievelc tādus pašus cilvēkus, kuri nespēj piedot, un tava dzīve veidojas negatīvu cilvēku lokā. Ne velti saka: “Parādi man savus draugus, es pateikšu, kāds tu esi pats.” Un tā vairs nav Bībele, bet gan tautas sakāmvārds. Atceros, ka autoskolā mans skolotājs to teica. Tas, kas tu esi, to tu pievelc. Tavā dzīvē nenotiks tas, kam nebūsi gatavs. Tu vari būt gatavs pozitīvām vai arī negatīvām lietām. Šīs lietas agri vai vēlu pievelkas un notiek. Kalpošana ir viens no instrumentiem, ko Dievs lieto, lai mainītu cilvēkus. Tas ir princips, kas mūs tur pie Viņa. Kalpošanā tu esi mijiedarbībā ar cilvēkiem un šis mehānisms liek tev mainīties. Varbūt tu sēdi citā sabiedrībā, piemēram, TikTokā? Ja bieži skaties, tad algoritms piedāvā skatīties tieši tādus video. Mēs pievelkam to, kas paši esam. Ja mūsos ir nepiedošana vai rūgtums, mēs piesaistām to pašu. Taču kalpošana, Bībele, draudze un lūgšana ir mehānisms, caur kuru mēs varam mainīties. Ir garīgs princips — garīgās lietas vispirms. Un viena no tām ir: tu nedzīvo tikai sev, bet dod arī citiem.
Svarīgi ir būt motivējošā vidē, īpaši garīgajā kontekstā — draudzē, kur tiek stiprināts gars. Bībelē teikts: “Vīrs trin vīru” — tas nozīmē, mēs viens otru bagātinām. Draudze ir šis mehānisms. Jēzus Kristus atnāca uz zemes, mira pie krusta un augšāmcēlās, bet pirms visa tā Viņš sagatavoja draudzi. Viņa mērķis bija draudze — cilvēki, kas Viņu pārstāvēs virs zemes. Tas ir garīguma pamats. Garīgumam ir jābūt katra cilvēka dzīves centrā, jo tas palīdz turēties pie garīgiem principiem, piemēram, piedošanas. Jēzus mums piedeva — arī mums ir jāpiedod. Bet – no kā sākas atstumtība, ļaunums, nepiedošana? No tā, ka kādu neesam pieņēmuši. Seko mūsu subjektīvs vērtējums, attieksme, un pēc tam — nepiedošana. Tas izaug par ļaunumu sirdī. Un tad mēs pievelkam līdzīgus cilvēkus. Bet, ja esi vidē, kas ir pozitīva, garīga un motivējoša, tad ir iespējamas pārmaiņas. Zināšanas un vide — tie ir vienīgie instrumenti, kas palīdz mainīties. Nevar vienkārši pateikt: “Es šodien mainos.” Piedošana arī nav mehāniska — nevar vienkārši teikt: “es piedodu” un sagaidīt, ka viss mainīsies. Psihoterapeits var teikt — uzzīmē, palaid vaļā, bet tas nenozīmē, ka iekšēji viss notiks, ir vajadzīgas iekšējas pārmaiņas. Mēs pievelkam attiecīgus notikumus un cilvēkus. Tā ir mūsu dzīves būtība. Nav citas iespējas mainīties, kā nomainīt vidi, kurā tu atrodies, nomainīt draugus arī, mainīt savu domāšanu. Es zinu, ka mani ir mainījis Dieva vārds. Un par to vidi ir tā, ka par garīgiem jautājumiem viss kārtībā, bet ko tālāk dzīvē pasākt, man nebija tādas iespējas. Bet man bija daudz grāmatu, kur es komunicēju ar šiem cilvēkiem. Veiksmīgu mācītāju un veiksmīgu cilvēku grāmatas, un es vēl joprojām to daru, lasu daudz grāmatas. Un tad, lasot šīs grāmatas, sākot praktizēt, apkārt man ir kādi konkrēti cilvēku grupiņa veidojas un līdz ar grāmatām sāku augt, un apkārt sāka parādīties līdzvērtīgi cilvēki kā es. Tu pievelc tikai to, un tev notiks tikai tas, kas tu pats esi. Arī valsts piesaista to, kas ir pati šī valsts.
Bija tāda konference “Mozus kalns”. Tas nav slikts nosaukums. Redzi, Jēzus kāpa kalnā, pavadīju laiku vienatnē ar Dievu, apskaidrošanas kalnā Viņš ņēma līdzi mācekļus. Un ko nozīmē kāpt kalnā? Tas ir tas laiks, kad tu piesātinies ar Dieva vārdu, kad runā ar Dievu. Un ko nozīmē – ņemt līdzi mācekļus? Tas nozīmē, ka tu gribi, lai arī viņi to pašu dara un lai viņi piesātinās ar dzīvības vārdu, kas vienīgais dod dzīvību. Viss, ko mēs no Dieva varam saņemt, ir Viņa domas. Un mēs saprotam, vārdos izsakām Dieva idejas. Vienīgais, kas mums ir, un tā ir unikāla grāmata – Bībele.
Es sākšu trīsdesmit dienu gavēni, nebūs tā, ka es neēdīšu, es iešu Dieva vārdā, es nākamā mēneša laikā ļoti mainīšos. Es ļoti daudz pavadīšu laiku ar Dievu, iedziļināšos Dieva vārdā. Es ne tikai daudz iedziļināšos, bet to izrunāšu skaļi. Kā Jēzus ņēma apskaidrošanās kalnā mācekļus, tā es ņemšu savus mācekļus. Šo personīgo transformāciju, kas notiks tevī, tu sāksi pievilkt arvien vairāk dievišķo. Ar tevi nevar notikt nelaimes gadījums, tāpēc ka tu esi drošībā. Tu esi veiksmīgs cilvēks. Es esmu veiksmīgs cilvēks, pateicoties Dieva vārdam. Garīgais un morālais pamats, personīgas attiecības ar Dievu ir iespējamas tikai caur Dieva vārdu.
Pāvils raksta vēstulē korintiešiem – jūs te lepojaties ar saviem eņģeļiem, sapņiem un vīzijām. Mīļie draugi, es teikšu godīgi — tas viss ir “sviests”. Visi šie sapņi ir tikai tava personīgā notikumu projekcija, vai, vienkārši sakot, esi saēdies speķi pirms miega. Es nesaku, ka sapņiem vispār nav jāpievērš uzmanība — tie bieži atspoguļo tavu iekšējo saturu. Bet visas tās pasakas, ko cilvēki stāsta par to, ko redzējuši pēc nāves un augšāmcēlušies, — tās ir viņu pašu personīgās fantāzijas. To vajadzētu saprast. Tas viss nav uztverams nopietni. Es nesaku, ka nevajadzētu analizēt un paņemt kaut ko noderīgu sev — arī no cita cilvēka vīzijām mēs varam iedvesmoties. Bet Pāvils cīnījās ar to visu pie korintiešiem. Viņš saka: “Domā, ka es nevaru lepoties? Es arī tiku aizrauts līdz trešajām debesīm, miesā vai ārpus tās — nezinu. Bet es saņēmu tādus vārdus, ko vispār ir aizliegts izteikt.” Viņš ar to nedalās, jo tas ir tas ir veids, kā viņš visu redz. Akls cilvēks vispār neko neredz un neko neiztēlojas, jo nekad neko nav redzējis. Cilvēks var redzēt un sapņot tikai to, ko viņš ir redzējis. Tas, ko tu skaties TikTok, arī parādās tavos sapņos. Tāpēc ir svarīgi, kas ir pats cilvēks, jo viss pāries, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. Cilvēkiem problēmas sākās brīdī, kad viņi novirzās no garīguma, no pamatu pamata — no Dieva vārda. Tur dzimst dažādas kroplības, kas tālāk pievelk vēl citas nelaimes, – it kā milzu lavīna, kas veļas pāri pasaulei. Šodien visa tā liberālā kustība, feminisms un tamlīdzīgi turpina rullēt un veļas pāri, jo viss sākās ar to, ka pat labi cilvēki, labu gribēdami, pazaudēja garīgo pamatu.
Par to Jēzus saka tā: divi cilvēki cēla savus namus — viens uz klints, otrs uz smiltīm. Kad nāca vētras, pūta vēji un bija plūdi, viss, kas bija uz smiltīm, nepastāvēja, to noskaloja, un posts bija liels. Taču nams, kas bija celts uz klints, pastāvēja, jo tas bija celts uz Dieva vārda pamata, un ne tikai galvā, bet arī, izmantojot zināšanas un attiecīgu vidi.
[..] Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. (Mateja evaņģēlijs 7:24-25)
Dieva vārds, kas ir kļuvis par daļu no tevis, atrodas vissvētākajā vietā — tavā Svētā Gara templī. Tev nepalīdzēs vasarsvētku dievkalpojums, kur kāds uzliek rokas, tu nokrīti zemē, patirini kājas, pasmejies vai jūties labi, un domā, ka esi pilns ar Svēto Garu. Nekas jau nav mainījies, vienkārši tu sajuti kaut kādu pieskārienu. Es nezinu, kā šis mehānisms strādā — tu sajuti Dieva klātbūtni, bet tas tiešā veidā nemaina tevi vai tavu iekšējo būtību. Tomēr tas palīdz, tāpat kā psihologa vai hipnoterapijas seanss, kas kādam kaut ko devis. Ir daudz dažādu metožu, un kādam kāds sapnis ir palīdzējis — tās ir tikai mazas detaļas, jo pamatu pamats ir Dieva vārds.
Nākamais mēnesis būs piesātināts ar Dieva vārdu, un man personīgi tā ir privilēģija. Interesanti, kāpēc es to daru? Tāpēc ka tāds esmu no iekšienes — nevaru nemācīt un nestudēt. Kāpēc vakar tāda konference bija vajadzīga? Es nevaru necelt, es nevaru neorganizēt. Kāpēc vajadzēja politiku? Nevaru citādāk — visu laiku gribas iet uz priekšu un pēc iespējas vairāk cilvēkiem parādīt un pienest, ka ir kaut kas augstāks, vairāk un svarīgāks nekā viss šis — tas ir mūsu garīgais pamats. Atceries, ka piektais evaņģēlijs ir mūsu dzīve; piektais evaņģēlijs ir mūsu dzīve. Tu pievelc to, kas esi iekšēji, un pats nosaki, kas tu būsi iekšēji. Ja tavs virziens ir mūžīgā dzīve, ja tas ir Kristus un garīgais pamats, tad vari kopā ar mani kāpt Mozus kalnā. Jau šo sestdien sāku kāpt kalnā un dalos pieredzē.
Šodien telefona atgādinājumos parādīja interesantu bildi no 2009. gada — tur sēž kāds no mūsējiem, kas spēlē sintezatoru. Nākamajā bildē ir kāds cits no mūsējiem, kuram ir maza pultiņa, ko viņš pats nopirka. Mēs tur bijām ap 20–30 cilvēkiem. Vēlāk redzu, kā kāds mācas skaņot pulti, arī dažus citus no mūsējiem. Vienā bildē kāds lūdz Dievu uz ceļiem. Tas ir no Zinātņu akadēmijas mazās zāles — tur bija līderu skola. Tie bija cilvēki, kas atvēra savas mājas grupiņas, kas katru otrdienu sanāca kopā un mācījās. Mēs mācījāmies, es studēju, lūdzu, gavēju. Paskatījos, ko tajā laikā vispār runāju — tur ir šausmas: trīs dienu, septiņu, četrdesmit dienu gavēņi, katras otrdienas apmācības. Kas tik tur nav! Ir samaksāta milzīga cena, bet tā cenas nasta ir bijusi viegla, kā Jēzus saka:
“Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:30)
Tu dari to, kas ir tavs — pašu svarīgāko: koncentrējies uz garīgo centru, Dieva vārdu, nāc katru svētdienu un piesūcinies ar to. Ir svarīgi būt dievkalpojumā un saņemt Dieva vārdu, kā arī ikdienā pavadīt laiku ar Viņu. Un cik svarīgi ir nefantazēt par saviem sapņiem un vīzijām. Lūk, vienīgā vīzija — mācekļiem viss notika ļoti ātri. Kāpēc? Kāpjot kalnā, viņi sajuta Dieva klātbūtni, būdami kopā ar Jēzu — tas nozīmē, Dieva vārdu un lūgšanas. Pietika vien tur sajust Dieva klātbūtni, lai viņi tūlīt teiktu: “Paliksim šeit un celsim teltis — vienu Mozum, otru Elijam.” Viņi jau vairs neko nesaprata. Jēzus viņus mācīja, un galu galā viņi visu saprata.
Mums, starp citu, ir laba ziņa. Jaunais Romas pāvests ir paziņojis, ka ģimene ir vīrietis un sieviete. Pasaulē viss mainās, un pāvests uzsvēra, ka arī nedzimušos bērnus ir jārespektē. Tas ir svarīgi, jo iepriekš valdīja spēcīgas liberālas idejas, kas radīja neskaidrības. Cerams, ka turpmāk būs tāpat, jo izskatās, ka pāvests stingri atbalsta baznīcas pamatmācību. Mūs gaida vēl lielākas pārmaiņas, jo katoļu baznīca ir milzīga un ietekmīga — valsts ņem vērā pāvesta viedokli. Tas ietekmēs arī mūsu katoļu kopienu, kurai ir grūti, kad augstākajā līmenī tiek popularizētas liberālas vērtības, un pēc tam ir jāskaidro, kas īsti notiek.
Dieva vārds — pielūgsim dievišķo, iesim dievišķajā, kāpsim kalnā.
Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pievilkšanās likums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
