Bija laiks, kad Līgas ikdiena pagāja nebeidzamās skumjās un bezjēdzībā. Pirmās depresijas pazīmes jaunajai sievietei parādījās apmēram pirms 10 gadiem. Tās izpaudās kā skumjš garastāvoklis un atkārtojās vairākas reizes nedēļā. Ar laiku skumjas uznāca arvien biežāk un ilgstoši nepārgāja, īpaši grūti bija pavasaros un rudeņos.

Līga stāsta: “Man gribējās bieži raudāt un daudz gulēt, lai nebūtu jādomā par to, cik slikti jūtos. No rītiem piecelties bija tik grūti, ka ar varu rāvu sevi laukā no gultas. Man likās, ka dzīve ir bezjēdzīga, tādēļ aizvien vajadzēja saņemties, lai sevi pierunātu nodzīvot kārtējo dienu. Pastāvīgās nomāktības rezultātā pasliktinājās arī mana fiziskā veselība – sākās biežas galvassāpes, smagums sirds apvidū un imunitāte kļuva vājāka. Neskatoties uz to, savu bēdīgo stāvokli centos no visiem slēpt, kaut arī nedomāju, ka man tas izdevās. Ik pa laikam es mēģināju kaut kā saviem spēkiem saņemties un ķepuroties, piemēram, kādu brīdi mēdzu taisīt sarakstu ar lietām, kuras darot justos priecīgāka, un šo plānu ievēroju. Attiecīgajos momentos šī metode man palīdzēja justies labāk, tomēr depresiju mazināt tā nespēja. Pēc tam izstudēju dažādas psiholoģijas grāmatas par pozitīvu domāšanu, tomēr arī tās nedeva ilgstošu labumu. Pienāca brīdis, kad mani kā magnēts sāka pievilkt dažādas negatīvas lietas. Tā nu sāku skatīties raidījumus ar ekstrasensiem, kaut arī šīs pārraides manī raisīja bailes. Tajā pašā laikā mani arvien stiprāk vajāja slikti sapņi, kuros vienmēr mani kāds mēģināja noķert un man bija jābēg. Reizēs, kad sapnis bija īpaši dzīvs, no rīta pamostoties, redzēju tādus kā pelēkus tēlus sēžam uz gultas malas. Kaut arī šīs būtnes jeb pelēkie vīri, kā tos dēvēju, ātri pagaisa, tie mani darīja īpaši nervozu. Tā visa rezultātā vēlējos sev padarīt galu.

Apmēram pēc četriem šādi nodzīvotiem gadiem es iedomājos par to, ka man varētu palīdzēt Dievs. Viņam ticēju kā kādam Augstākam Spēkam, kurš, ja to vēlēsies, var likt notikt brīnumam manā dzīvē. Tā nu sāku apmeklēt tuvāko baznīcu. Veselu gadu darīju to ļoti regulāri, divas reizes nedēļā. Kā par brīnumu vienmēr, dievkalpojuma laikā izraudoties, es jutos patiešām labāk. Tomēr, izejot laukā pa baznīcas durvīm, iepriekšējais stāvoklis atgriezās. Lai arī Bībeli visā šajā laikā pat neatvēru, es ticēju, ka mani varētu pasargāt krustiņš, ko nopirku un vienmēr nēsāju līdzi. Neskatoties uz visu minēto, ilgstošus uzlabojumus savam emocionālajam stāvoklim neguvu, tādēļ mēdzu lūgt Dievam, lai Viņš paņem mani pie Sevis. Kad tas nenotika, gandrīz sāku domāt, ka ar savu depresiju būs vien jāsamierinās, tomēr samierināties nespēju. Visbeidzot man radās doma, ka vajadzētu iegūt dvēseles dziedināšanu. Es internetā sāku meklēt informāciju, kas man varētu palīdzēt, un atradu ielūgumu uz draudzes “Kristus Pasaulei” rīkoto dziedināšanas dievkalpojumu, ko nolēmu apmeklēt. Dievkalpojumā visapkārt ievēroju ļoti daudz priecīgu cilvēku. Man tas likās ārkārtīgi neierasti, tādēļ jutos nedaudz neērti un nespēju atbrīvoties un baudīt atmosfēru. Tomēr, neskatoties uz visu, vēlējos atrasties šo priecīgo cilvēku sabiedrībā, tādēļ draudzes dievkalpojumus sāku apmeklēt regulāri. Pievienojos arī vienai no draudzes mājas grupām, kā arī iemācījos katru dienu lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Pēc dažiem šādi pavadītiem mēnešiem sāku ievērot, ka esmu izmainījusies – raudāšanas vietā smaidu, skumju vietā ir nākusi labsajūta un prieks, kā arī dzīves bezjēdzību ir nomainījušas cerības. Biežās galvassāpes, smagums sirds apvidū, miegainība un sliktie sapņi ar pelēkajiem vīriem arī vairs nav problēma, ar ko jāsaskaras. Turklāt es apzinos, ka, pateicoties šīm grūtībām, esmu ieguvusi vēl kaut ko daudz svarīgāku – attiecības ar Dievu un tādējādi arī pamatu zem kājām.”

Līga nobeidz: “Agrāk domāju, ka Dievs izvēlas, kā mēs dzīvosim, tomēr tagad zinu, ka tas tā nav. Izvēlies tu pats. Lūdzot, studējot Bībeli, esot draudzē un kalpojot Dievam, nav iespējams būt depresijā. Dieva plāns ir, lai katrs uz šīs planētas ir laimīgs un svētīts. Izvēle ir tavās rokās!”

Līgas Ķibildes liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa