Visus skolas gadus Loretas dzīvi raksturoja uztraukumi, stresi, emocionāls diskomforts un paralēli tam meitene saskārās ar nopietnu problēmu, proti, regulāri nonāca bezsamaņas stāvoklī. Daudzi vienaudži, to ievērojot, domāja, ka ģībšana ir spaisa lietošanas rezultātā un Loretu aprunāja. Apmēram gadu atpakaļ jaunietes dzīvē sākās kaut kas tāds, kas nozīmīgi izmainīja viņas dzīvi.

Loreta pati stāsta: “Mācoties skolā, ja uz mani kāds sakliedza vai pateica ko sliktu, ļoti uztraucos un pēc tam bieži kļuva slikti, pēkšņi palika auksts un karsts, sāka kratīt drebuļi un reizēm tas beidzās ar īslaicīgu bezsamaņas stāvokli. Kad sūdzējos par slikto pašsajūtu, mamma bieži tam neticēja. Reiz, dziedot korī, koncerta laikā noģību un nokritu no augšējā pakāpiena. Kopš tās reizes skolotāja lika stāvēt pirmajās rindās starp mazajām meitenēm. Reiz šī nelabuma lēkme sākās autobusa pieturā un meitenes, kas to redzēja, izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Izmeklējot nekāds nopietns iemesls šādai ģībšanai netika konstatēts un mani palaida mājās. Griežoties pie ģimenes ārsta, nododot analīzes, pārbaudot sirdi un veicot citus izmeklējumus, problēmas sakne tā arī netika atrasta, it kā viss bija kārtībā. Ārsts tikai piedāvāja atbrīvojumu no sporta nodarbībām, kuru neņēmu, jo nodarbībās slodze nebija liela. Visbiežāk lēkmes bija saistītas ar uztraukumu un stresu, un šādā stāvoklī atrados bieži, uztraucos par visādiem sīkumiem. Reiz, kad gāju uz manikīru, nedaudz kavēju, jo nevarēju attaisīt durvis, un pēc tam meistare ar mani runāja ļoti nelaipni, pārdzīvoju to un rezultātā pēc neilga laika sākās kārtējā lēkme.

Pagājušā gada augustā skolas biedrene uzaicināja mani uz kādu draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņas rīkotu pasākumu. Man tur patika un sāku nākt uz grupiņu regulāri. Klausoties un piedaloties diskusijās par dažādām tēmām, pamazām radās interese arī par dievkalpojumiem un oktobrī beidzot ierados arī draudzē. Man tur ļoti patika, tomēr slinkoju, pati Dievu nelūdzu, personīgas attiecības ar Viņu neizveidoju. Pagāja kāds pus gads, pienāca pavasaris, sākās eksāmena laiks un pārstāju iet uz draudzi, atrodot ieganstu, ka nepieciešams vairāk laika veltīt mācībām, taču patiesais iemesls bija tas, ka regulāri nelūdzu Dievu un nelasīju Bībeli, man nebija sava stingra lēmuma un nostājas. Līdz ar to piepildījumu sāku meklēt  tusiņos, attiecībās ar puišiem, bet tur to neatradu. Jūlijā sapratu, ka man nepatīk šāda sabiedrība, ka vēlos atgriezties draudzē un būt kopā ar kristiešiem. Atsākot apmeklēt grupiņu un dievkalpojumus, sāku arī pati lūgt Dievu un izveidoju personīgas attiecības ar Viņu. Iepazinu Jēzu kā savu Glābēju un kā To, kurš dod stipru pamatu zem kājām. Lasot Bībeli un ievērojot tur rakstītos principus, mana dzīve mainījās, kļuvu daudz mierīgāka. Stresa situācijas ir arī tagad, bet uztveru tās mierīgāk, vairs neuztraucos, esmu kļuvusi emocionāli stabila un mani vairs nevar izsist no līdzsvara ikdienā sastopamās lielākas vai mazākas problēmas. Rudenī sāku mācīties citā skolā un sporta nodarbību slodze tur bija trīs reizes lielāka. Apsvēru domu izmantot ārsta piedāvāto atbrīvojumu, bet tad sapratu, ka pagājis ilgs laiks, kopš neesmu ģībusi, ka Dievs šo problēmu ir paņēmis prom kopā ar pārmērīgo uztraukšanos par sīkumiem, ka varu dzīvot daudz mierīgāk un man vairs nav nepieciešams ārsta atbrīvojums no sporta.”

Loreta tic, ka kopā ar Jēzu var atrisināt jebkuru problēmu un Viņš palīdz iegūt mieru. Tādēļ ikviens aicināts uzticēt savas grūtības Dievam un iegūt iekšējo emocionālu stabilitāti, spēku uzvarēt problēmas bez lieka stresa, esot attiecībās ar Jēzu Kristu.

Loretas Laines Vanagas liecību pierakstīja Dace Daubere