Būs ļoti interesanta svētrunas tēma, būs daudz vēstures,
daudz Bībeles, ne Rakstu vietas, bet interesants stāsts. Tiem, kuriem patīk vēsture, tas būs saldais ēdiens, kuriem patīk Bībele, arī būs saldais ēdiens. Lietas nebūs absolūti vienkāršas, tomēr pietiekami saprotamas un noderīgas. Šīs svētrunas mērķis ir iedrošināt. Svētrunas tēma ir „Pūrīm svētki un iedrošinājums apspiestajiem”. Cilvēkus var apspiest divos veidos. Pirmais ir garīga apspiešana. Pie tā, protams, ir vainojams arī pats cilvēks, viņa attiecības ar cilvēkiem un ar Dievu, arī apstākļi, bet pamatā tā ir garīga problēma. Piemēram, depresija rodas garu pasaulē; ir velns un viņa eņģeli, kas var radīt nomāktību un spiedienu. Ja es runāju par kalpotājiem un pats par sevi, tad nedēļā ir dažādas dienas, gadā ir dažādas dienas, un pirms kādiem nopietniem notikumiem var būt garīgs spiediens. Tev kādu dienu vienkārši var negribēties neko darīt, īsāk sakot, ir dažādi veidi, kā tu vari izjust garīgu spiedienu, kas rada emocionālu diskomfortu, tas var pat radīt depresiju, un tā ir problēma, tā ir apspiešana, velns apspiež, ļauni gari apspiež, arī caur dažādām atkarībām. Otrs apspiešanas veids ir tad, kad cilvēki apspiež cilvēkus. To var redzēt šodien, kad stiprākie apspiež vājākos, un tas ir nepareizi un Dievam nepatīkami. Starp citu, viena daļa no Dieva baušļiem ir par attiecībām ar Dievu, un otra, lielākā daļa no baušļiem, ir par attiecībām ar cilvēkiem. Dievam ir nepatīkama sociāla netaisnība, kad cilvēks apspiež cilvēku. Piemēram, ko nozīmē bauslis: tev nebūs zagt? Šis bauslis sargā tavu brīvību, tavu īpašumu. Tas attiecas ne tikai uz mantisku īpašumu, bet uz jebko, piemēram, pārvietošanās brīvība, jo arī to var nozagt, vārda brīvība, pulcēšanās brīvība. Ja runa ir par šodienu, tad mēs redzam, ka vīrusa apkarošana ir kļuvusi par cilvēku apkarošanu. Pasaule ir ļoti nopietni pārvērsta, protams, kā kurā valstī. Mums tepat blakus kaimiņvalstī Igaunijā ir daudz labāka situācija nekā pie mums, kaut gan pavasarī viss bija otrādi. Tā arī ir apspiešana, un to dara konkrēti cilvēki, kuri ieņem konkrētus amatus, iedarbina valsts mehānismus, struktūras, cilvēki tiek apzagti, viņiem neļauj strādāt, neļauj pelnīt, neļauj iziet no mājas, un to arī var saukt par apzagšanu. Tātad, ir garīga apspiešana un ir tīri cilvēciska apspiešana. Ja tu esi kristietis, tad  vairāk vai mazāk tu šodien esi brīvs, tomēr arī tu esi apspiests, jo nevari darīt to, ko tu vēlies un ko Dievs ir paredzējis.

Draudzē ir vairāki skaistumkopšanas salonu īpašnieki, un viņiem ir liegts strādāt. Arī jaunie noteikumi praktiski liedz strādāt pilnā apmērā. Vēl ir arī jautājums, kas notiks pēc pāris nedēļām, kad ļaus visu iegādāties, iztērēt pēdējos ietaupījumus, lai pielāgotos noteikumiem, un pēc tam atkal visu aizvērs ciet, tādā veidā pilnībā iznīcinot mazos uzņēmējus. Cilvēki šodien cieš. Pirms gada viss bija labāk, šodien viss nav tik labi, bet Dievam ir atbilde. Ja apspiešana notiek garīgi un no cilvēkiem, tad arī atbilde ir precīzi tāda pati, – kad mēs lūdzam Dievu, tad mēs saņemam garīgu atbildi, bet Dievs atbild un izmaina kārtību šeit virs zemes caur konkrētiem cilvēkiem. Viņš Savas atbildes sūta caur konkrētiem cilvēkiem. Man ir iedrošinājums. Lai tu saprastu, ko Dievs grib teikt, tad vispirms mēs iepazīsimies ar Pūrīm svētkiem. Es domāju, ka ir maz cilvēku, kuri zina šo svētku nozīmi. Par šiem svētkiem, kāpēc tie ir iedibināti, var lasīt Esteres grāmatā. Esteres grāmata ir lieliska, ļoti interesanta grāmata, gandrīz kā piedzīvojumu romāns, kā pasaka, kaut gan to nevar saukt par pasaku, tā ir Bībeles kanonā, un arī vēsturiski fakti apliecina grāmatā minētos notikumus. Tāpēc mēs apskatīsim Esteres grāmatu un noslēgumā īpašā veidā lūgsim Dievu, pēc Pūrīm svētku tradīcijas.

Es gribu ticēt, ka tas, kā mēs lūgsim, tiešām nesīs rezultātus, mums būs atbilde. Dievs paņems nost tos, kas mūs apspiež, un viņu vietā ieliks tos, kas rūpējas par cilvēkiem. Tieši tāpat ar slimībām, nabadzību, depresiju, garīgām un emocionālām problēmām, – es ticu, ka ar lūgšanas palīdzību un ar pareizām attiecībām ar Dievu un cilvēkiem mēs tās varam šodien atrisināt. Mēs šodien apliecināsim dažāda veida apspiedēju aiziešanu un neesamību. Es runāju gan par konkrētiem cilvēkiem, gan par garīgām problēmām, – lai aiziet depresija, atkarības, sāpes un vientulība un lai nāk Dieva miers, prieks un brīvība.

Kas studē un pārzina vēsturi, tas pārzina nākotni. Bībele ir ne tikai garīga grāmata, bet arī vēsturiska grāmata. Esteres grāmatu es papildināšu ar konkrētiem vēstures faktiem. Pats vārds ‘Pūrīm’ nozīmē ‘mesli’. Ja tu esi spēlējis Riču raču vai Cirku, tad zini, ka tur ir metamais kauliņš ar skaitļiem no 1 līdz 6, – tie ir kā mesli, tie ir kauliņi, ar kuriem met un šajā gadījumā zīlē jeb plāno nākotni. Pūrīm bija mesli, kurus meta Senās Persijas impērijas premjerministrs, ķēniņa favorīts. Viņš meta meslus konkrēti mēneša pirmajā dienā, jo tā bija diena, kurā vajadzēja zīlēt. Par ko viņš meta meslus? Kurā dienā nogalināt visus impērijas ebrejus jeb sarīkot holokaustu. Ar astroloģijas palīdzību viņš zīlēja, kurā dienā to vislabāk izdarīt. Kā viss beidzās, to mēs uzzināsim. Kā mēs zinām, vēsturē nav tāda fakta, ka Senās Persijas impērijā būtu iznīcināti visi ebreji, tāpēc mēs varam saprast, kāpēc ir šie svētki, – jo tas neizdevās. Cilvēks, kurš meta šos meslus, nezināja, ka viņš met meslus par savu nāvi. To pat pateica viņa sieva: „Ja tas ir jūds, ko tu gribi pakārt, pret viņu tu neko neiesāksi.” Pirms tu kādam roc bedri, tev ir jāsaprot, kas ir šis cilvēks. Ja tu roc bedri Dieva cilvēkam, tad tu roc bedri pats sev. „Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Es sūtīšu Savus eņģeļus tev pa priekšu pasargāt tevi visos tavos ceļos, viņi tevi uz rokām nesīs, ka tava kāja nepiedursies pie akmens,” saka Dieva vārds.

Pūrīm svētki un Esteres grāmata. Es nedaudz pastāstīšu par laiku, kurā dzīvoja Estere. Esterei bija audžutēvs Mordohajs, kas viņu uzaudzināja, jo viņa bija bārene. Mordohajs bija Senās Persijas impērijas valdības ierēdnis un, visticamāk, viņš bija arī jūdu kopienas vadītājs. Katrā ziņā pietiekami apķērīgs, darbīgs un arī ievērojams cilvēks. Estere bija viņa pieņemtā meita. Kas tie bija par jūdiem, kas dzīvoja Senās Persijas impērijā? No vēstures mēs zinām, ka izraēlieši nepārtraukti atkārtoja ciklu, kad viņi grēko, pielūdz citus dievus, tiek nodoti kādas citas valsts pārziņā, viņus okupē, izsūta, izved, un tad viņi lūdz Dievu, atgriežas pie Bībeles kārtības, Dievs viņus svētī un pasargā. Tā notika arī tad, kad Bābeles ķēniņš Nebukadnecars iekaroja Izraēlu un izveda izraēliešus uz Bābeli, atstājot tikai niecīgu skaitu cilvēku. Mordohajs un Estere bija vieni no tiem, kas dzīvoja izsūtījumā, bet Jeremija pravietoja, ka pēc septiņdesmit gadiem izraēlieši tiks atlaisti brīvībā un varēs atjaunot templi, jo templis bija nopostīts, nodedzināts, tās faktiski bija Izraēla beigas. Izraēls šodien simbolizē kristīgo draudzi, vienmēr paturi to prātā. No tā, kādas attiecības Izraēlam bija ar Dievu, mēs varam mācīties. Kas notiek, kad mēs atveram durvis ienaidniekam, garīgiem spēkiem? Pagāja septiņdesmit gadi un nomainījās vara. Draugi, varas mainās. Arī tie, kas šodien ir pie varas, nomainīsies. Kārtība mainīsies, sistēma mainīsies, daudz kas mainīsies. Padomju Savienība kādu laiku pastāvēja, un tad tā pārstāja eksistēt, un tas notika ļoti strauji. Tā pēkšņi pārstāja būt. Arī Latvija tāpēc ieguva neatkarību, ka tā pārstāja būt. PSRS sabruka no iekšienes, faktiski tie nebija nekādi ārēji spēki, tā sapuva, un tāda bija arī Bābele. Kad Bābeles ķēniņa Nebukadnecara mantinieks Belsacars tik tālu sacēlās pret Dievu, ka viņš zaimoja Viņu savās dzīrēs, orģijās uzdzīvojot ar sievietēm, paņemot no Jeruzālemes izvestos Dieva traukus un dzerot no tiem vīnu, tajā diena uz pils sienas parādījās uzraksts: Mene, mene, tekel, upharsin. Daniels to iztulkoja: Tu esi mērīts, svērts un atzīts par vieglu. Nākamajā naktī notika sazvērestība, un Persijas impērija pārņēma varu, un Belsacars tika nogalināts. Pēc šīs zaimošanas nāca tūlītējs Dieva sods.

Senās Persijas jeb Persijas-Mēdijas impērijai sekoja Bābeles impērija. Viena impērija nomainīja otru. Kad sākās Persijas impērija, tad Persijas ķēniņš Kīrs atlaida jūdus uz dzimteni, un ne tikai atlaida, viņš bija Dieva ielikts cilvēks. Arī politikā tā var būt, ka cilvēki nav kristieši, bet ir Dieva ielikti cilvēki. Es domāju, tāds bija ASV prezidents Donalds Tramps, es domāju, ka Latvijā tāda bija Pirmā partija, – Dieva ielikti cilvēki. Kīrs no valsts kases piešķīra līdzekļus, lai jūdi atjauno savu templi Jeruzālemē. Tas būtu līdzīgi, ja PSRS vadītājs piešķirtu līdzekļus, lai mēs celtu namus un atjaunotu visas baznīcas, kur pulcēties. Tas ir kaut kas neiedomājams, bet tā notika. Taču Kīru nomainīja viņa pēctecis vārdā Kserkss I jeb Ahasvers. Tas bija 5. gs. p.m.ē., aptuveni 486. gadā p.m.ē. Kserkss kļuva par ķēniņu. Šis ķēniņš bija citāds, viņam bija sieva vārdā Vašti, ķēniņiene, Nebukadnecara mazmeita, radiniece tiem cilvēkiem, kuri ar Dieva nama traukiem rīkoja orģijas, un viņai bija nepatīkami jūdi, nepatīkama draudze. Pašam Kserksam bija pilnīgi vienalga, ko dara jūdi, viņu reliģija viņam bija vienaldzīga. Bet, kā mēs zinām, precēti cilvēki ir viena miesa, un viņiem vienam uz otru bija ietekme. Viņa ietekmēja savu vīru un panāca, ka apturēja tempļa celtniecību. Lielākā daļa jūdu jau bija atgriezušies savā zemē, bet bija arī tādi, kas jau bija iedzīvojušies un palika tur. Estere un Mordohajs nebija tas labākais piemērs jūdiem, viņi nebija tie labākie kristieši, viņi nebija tie patriotiskākie, jo, kamēr visi atjaunoja templi, viņi palika Persijā, un Mordohajs bija labā valsts amatā, viņam bija laba alga, viņš gādāja par Esteri. Estere palika Persijā, jo Mordohajs tā nolēma.

Persija šodien ir mūsdienu Irānas teritorija. Irāna šodien ir ietekmīga valsts ar kodolieročiem. Tas, kāda tā ir šodien, gan ir absolūti nekas salīdzinot ar to, kas bija toreiz. Senās Persijas impērijas laikā ķēniņš Kserkss bija slavas zenītā, tā ir rakstīts Bībelē, Esteres grāmatā. Viņš uzskatīja sevi par dievu, un, starp citu, tas ir tas pats Kserkss, kurš gāja pret 300 spartiešiem un četras dienas netika uz priekšu. Viņa varenība sāka zust tajā dienā, kad 300 spartieši aizturēja viņa līdz pat miljonam lielo armiju. Viņa vara pie Grieķijas apstājās, un impērija pārtrauca izplesties un ar laiku zaudēja savu nozīmi. Pēc Persijas impērijas nāca Aleksandra Lielā impērija, un pēc tās nāca Romas impērija, kas joprojām turpinās, šodien atdzimstot dažādos pasaules stūros. Persijas ķēniņa Kserksa laikā impērijā bija 50 miljoni cilvēku, varbūt šodien tas nav īpaši daudz, bet tajā laikā tie bija 50% no visiem zemes iedzīvotājiem. Viens cilvēks pārvaldīja pusi pasaules. Lūk, kādas valstis ietilpa Persijas impērijā (šodienas valstis, tajā laikā tās tā nesauca), Bībelē minētas 127, un katrā no tām bija sava valoda un reliģija, un pastāvēja reliģijas brīvība: Jordānija, Pakistāna, Turcija, Armēnija, Tadžikija, Turkmēnija, Uzbekija, Irāna, Afganistāna, Irāka, Ēģipte, Sīrija, Izraēla. Visas šīs valstis ietilpa Persijas teritorijā. Pie Frīģijas tā apstājās, jo spartieši viņiem parādīja viņu vietu.

Ķēniņiene Vašti bija cilvēka numur viens sieva, Dieva un Dieva tautas pretiniece. Šādi cilvēki ir lepni un izdara daudz kļūdu. Tāpat kā tas cilvēks, kurš meta meslus par jūdiem, nezināja, ka met meslus par savu nāvi. Tieši tāpat Vašti nezināja, ka viņas darbības radīs pretēju rezultātu. Ķēniņš sarīkoja dzīres saviem pavalstniekiem, ministriem un dažāda līmeņa vadītājiem 180 dienu garumā. Pēdējās septiņas dienas viņš ar dzīru mielastu cienāja arī visus pils kalpotājus, tās bija dzīres visiem. Sievietēm dzīres notika atsevišķi, līdzīgi kā mums kādreiz bija sieviešu grupiņas un vīriešu grupiņas. Tad, kad mācītājs redzēja, ka tā turpinot drīz draudzē paliks tikai sievietes, tad uztaisījām jauktās grupiņas, un tagad, protams, ir problēmas, bet ir arī labas lietas. Cilvēki var normāli apprecēties un veidot ģimenes. Ir arī tāda problēma, ka pa kaktiem notiek nepareizas lietas, bet es jau neesmu Dievs, ka visu varu izdarīt ideāli. Tagad ir tādi laiki, ka arī atsevišķās sieviešu un vīriešu grupās var sākties visādi joki, īpaši ja uz tām nāk cilvēki no humanitārām skolām, piesūcināti ar visādām modernām zinātnēm un liberālismu. Tā kā mūsu draudzē viss ir kārtībā. Ķēniņiene Vašti rīkoja savas dzīres kopā ar sievietēm. Kad visi bija iesiluši, ķēniņš Kserkss gribēja nodemonstrēt savas sievas skaistumu un pēc reglamenta sūtīja pie viņas septiņus galminiekus ar uzaicinājumu. Vašti tika parādīts gods un tika dots laiks trīs dienas, lai sagatavotos, veiktu visādas skaistuma procedūras. Ko pateica Vašti? “Es šodien esmu apvainojusies un nenākšu.” Viņa bija kļuvusi pārāk lepna un atteica cilvēkam numur viens pasaulē, domādama: “Viņš taču ir mans vīrs, es jau viņam tāpat patīku.” Bet vairs nepatika tik ļoti, lai atstātu bez sekām šādu nodarījumu. Faktiski viņa publiski sacēlās pret ķēniņu. Ne visi to iztulkoja labi. Padomnieki ieteica to neatstāt bez ievērības, jo tad visās valstīs sievas sāks sacelties pret vīriem un padotie pret valdības vīriem, daba devējiem. Šo sievieti nācās sodīt. Kā viņu sodīja? Ļoti maigi, bet tajā pašā laikā pietiekami efektīvi. Viņa nekad vairs nedrīkstēja redzēt ķēniņa vaigu. Vašti tika atcelta no ķēniņienes goda. Viņa varēja dzīvot harēmā, kuru apsargāja einuhi. Tā beidzās Dieva pretinieces Vašti labākie gadi.

Apmēram gadu pēc Vašti atcelšanas ķēniņš sāka meklēt kādu citu sievieti, kuru iecelt ķēniņienes godā. No dažādām pasaules valstīm saaicināja gudrākās un skaistākās sievietes, un viena no tām bija Estere. Estere tulkojumā nozīmē ‘rīta zvaigzne’. Viņa bija skaista, pievilcīga un labi audzināta. Visiem, kas Esteri redzēja, viņa patika. Galminieks Hegajs atbildēja par nākamās ķēniņienes iecelšanu, par visu meiteņu gatavošanās procedūru un arī par harēmu. Estere iepatikās arī viņam, un vēlāk arī ķēniņam. Kā tu domā, vai cilvēki piedzimst pievilcīgi vai viņus izaudzina pievilcīgus? Es domāju gan tā, gan tā, tomēr pamatā ir audzināšana. Ir temperaments un citi faktori, tomēr labi audzināts cilvēks tev patiks, kad tu ar viņu runāsi. Ja cilvēks ir slikti audzināts, pilns ar mēsliem, tad ar viņu ir nepatīkami pavadīt kopā laiku, nav patīkami runāt un gribas iet ar līkumu. Par cilvēkiem var būt atšķirīgs pirmais iespaids, un ir tādi, ar kuriem vienkārši ir patīkami satikties un parunāties. Estere tika izvēlēta, un, tā kā viņa patika galminiekam, kurš bija atbildīgs par visu šo procedūru, viņai deva labākos skaistumkopšanas līdzekļus, labākās kalpones un telpas. Meitenes gatavoja aptuveni gadu, kopa viņu skaistumu, mācīja visādas lietas, un tad viņas pēc kārtas gāja pie ķēniņa. Kad pienāca Esteres kārta doties pie ķēniņa, viņš viņu ieraudzīja un iemīlēja. Estere tika iecelta ķēniņienes godā. Mordohajs, kurš bija viņai tēva vietā, teica: “Nesaki, ka tu esi jūdiete.” Estere paklausīja un nestāstīja par savu izcelsmi. Interesanti, ka Kserkss nemaz neinteresējās, kas viņa bija pēc tautības. Viņam vienkārši patika Estere, laikam viņam bija rozā brilles. No kurienes nāca tik laba meitene, kura visiem patīk? Bībelē ir rakstīts:

Estere vēl joprojām nebija neko stāstījusi par savu jūdisko izcelsmi un saviem tuviniekiem, kā Mordohajs bija viņai pavēlējis, jo viņa darīja, kā Mordohajs teica, tāpat kā tad, kad viņa bija audzināšanā pie viņa. (Esteres 2:20)

Viņa paklausīja Mordohajam. Es kā vadītājs, kā līderis esmu pārliecināts, ka viena no pašām svarīgākajām panākumu atslēgām ir paklausība vadītājam. Viņa paklausīja Hegajam un Mordohajam, viņa paklausīja tam, kas ir pareizi, pareiziem padomdevējiem. Ja tu vienmēr visu gribi izdomāt pats un neklausies, ko mācītājs sludina un kādus padomus dod, tu nevari tālu tikt ticības lietās un visās dzīves sfērās. Ir vajadzīgs respekts un paklausība. Piemēram, tev ir pieci dēli un piecas meitas, un tu brauc ceļojumā. Kuru no viņiem tu atstāsi kā atbildīgo par visu mājās notiekošo? Vai ne to, kurš izpilda visu, ko tu saki? Bībele saka, ka no nama pārvaldniekiem galvenokārt tiek prasīts, lai viņi ir uzticami. Tas pats tiek prasīts no mums, Dieva bērniem, līderiem. Manā grupiņā ir kāds cilvēks, kurš ir man pilnīgi uzticīgs. Tikai vienā lietā viņš mani neklausa. Es viņam saku, lai uzceļ daudz grupiņu, bet viņš neceļ. Visā pārējā viņš momentā aizskries un izdarīs visu, ko prasu. Divas grupiņas viņš tomēr ceļ. Ja es viņam teikšu, lai mācās par politiķi, viņš to darīs, ja teikšu, lai mācās par juristu, viņš darīs arī to. Ja man vajadzēs kaut kur aizbraukt un kādu atstāt savā vietā, es mierīgi varu viņu atstāt, jo viņš visu izdarīs. Es, protams, skatīšos arī uz viņa prāta spējām, bet pār kādu jomu es viņu noteikti atstāšu. Kāpēc? Es zinu, ka viņš izdarīs, jo paklausa. Viņu gaida panākumi. Mums bieži liekas, ka paklausība ir slikti, ka mums pašiem ir sava galva. Tava galva ir labi, bet, kad palīgā nāk vēl citas galvas, īpaši tādas galvas, kam ir labākas zināšanas nekā tev pašam, tas ir vēl labāk. Kāpēc tev pašam iet cauri kādām lietām, ja vari vienkārši paklausīt? Estere bija paklausīga. Viena no mūsu panākumu atslēgām ir paklausība pareiziem, no Dieva ieliktiem cilvēkiem. Apspiedēji var būt gan garīgi, gan no cilvēku puses. Tāpat risinājums nāk gan garīgi, gan no cilvēku puses. Tāpēc arī ir cilvēks – vadītājs, kuram ir labi paklausīt.

Estere bija tikusi ķēniņienes godā. Tajā laikā pie varas bija nācis cilvēks vārdā Hamans. Viņš bija ķēniņa favorīts un saņēma tik lielas pilnvaras, ka visiem cilvēkiem, kuri redzēja Hamanu, bija jāzemojas viņa priekšā, jākrīt zemē. Tas bija liels gods. Tomēr kāds nezemojās viņa priekšā, un tas bija Mordohajs, Esteres audzinātājs. Kāpēc Mordohajs nezemojās viņa priekšā? Vai tiešām mēs, kristieši, nevaram godāt valdības un varas? Mēs varam. Šeit nav runa par to, ka nevajag paklausīt ķēniņam, bet gan par to, ka Hamans bija amaleķieties. Amaleķieši jeb agagieši bija tauta, kuru Dievs sensenos laikos bija nolēmis pilnīgai iznīcībai. Šo uzdevumu caur pravieti Samuēlu Dievs uzticēja pirmajam Izraēla ķēniņam Saulam, kurš nepaklausīja un atstāja dzīvu ķēniņu Agagu un lopus. Beigās Sauls pats atkāpās no Dieva, pazaudēja troni un dzīvību. Mordohajs bija Saula pēctecis, no Benjamīna cilts, bet, atšķirībā no Saula, viņš neliecās kaut kāda Hamana priekšā. Mordohajs to negribēja darīt nevis ķēniņa priekšā, bet tieši amaleķieša priekšā, tās tautas pārstāvja priekšā, kas bija niknākie jūdu ienaidnieki. Hamans zināja, ka tas ir jūds. Vienmēr tam, kas notiek, ir kaut kādas saknes vēsturē.

Es maz zinu par saviem senčiem, bet līdz tam laikam, kad es iepazinu Dievu, manas dzīves negatīvie pavērsieni notika tieši 8. decembrī. Šajā datumā mani ielika cietumā, iesauca padomju armijā. Es līdz šai dienai nezinu, kāpēc tieši 8. decembris, bet es zinu to, ka 8. decembrī Pierīgas mežos nogalināja ebrejus, un to darīja latvieši. Vai tam ir kāda saistība? Es nezinu. Bet es zinu to, ka, ja mūsu senči ir tajā piedalījušies, tā tikuši audzināti, ar to nodarbojušies, zīlējuši, grēkojuši, pielūguši citus dievus, tas viss pēc tam parādās mūsu dzīvēs. Tikai Jēzus asinis spēj atbrīvot no šī lāsta. Pretējā gadījumā gan pasaules mērogā, gan valsts līmenī, gan individuāli lāsts turpinās. Lūk, kāpēc ir tik daudz ciešanu. Nepārtraukti nekas nemainās, kaut kad kļūst mazliet labāk, kaut kad sliktāk, bet kopumā lāsts lāsta galā. Ir rakstīts, ka nolādēts ir ikviens, kas karājas pie koka, šajā gadījumā pie krusta. Jēzus uzņēmās visus lāstus uz Sevi, un, pateicoties Viņa upurim, mēs esam brīvi no lāsta. Es esmu brīvs, un 8. decembrī man viss ir labi. Man labs ir decembris, labs ir februāris, labs ir marts un aprīlis, man pilnīgi vienalga, kāda ir dienas.

Tad, kad Hamans pamanīja, ka jūds Mordohajs nezemojas, viņš nodomāja, ka iznīcināt tikai vienu Mordohaju ir par maz, ir jāķeras pie visas jūdu tautas. Viņš ķēniņam Kserksam apsolīja samaksāt milzīgu, neiedomājamu summu, lai viņš izdod likumu, ka vienā konkrētā dienā var iznīcināt visus ebrejus. Faktiski viņš rīkoja holokaustu pret ebrejiem. Fašistu laikā nebija pirmā reize, tādas ir bijušas vairākkārt. Šī bija īpaša reize, kuru pieminot ebreji svin Pūrīm svētkus. Tajā dienā, kad Mordohajs uzzināja, ka šis likums ir pieņemts, viņš kaisīja sev pelnus uz galvas un saplēsa savas drēbes. Viņš nevarēja tā vienkārši ieiet pilī pie Esteres un pateikt: “Tu esi ķēniņiene, dari kaut ko!” Pagāja laiks, kamēr viņam izdevās caur citiem cilvēkiem sazināties ar Esteri un pateikt par problēmu. Pastāvēja tāds likums, ka bez uzaicinājuma pie ķēniņa nedrīkst iet, citādi ir sods. Šajā gadījumā viss bija steidzami, bet Esterei draudēja nāvessods, ja viņa ietu bez uzaicinājuma. Tomēr, ja ķēniņam labpatika, viņš izstiepa savu scepteri pret cilvēku, kurš ienāca, un tas nozīmēja, ka ienākušais ir apžēlots. Estere labi saprata, ka iešana pie ķēniņa var nozīmēt nāvi, tomēr bija cerība, ka ķēniņš viņu mīl un apžēlos. Mordohajs sūtīja viņu runāt ar ķēniņu, lai maina likumu, ko Hamans ieviesis. Hamans meta meslus par dienu, kurā to darīt, bet šī diena izvērtās viņam pašam par tādu, kādu viņš to bija plānojis ebrejiem. Mordohajs teica Esterei:

Tad Mordohajs sacīja, lai atbild Esterei: “Neiedomājies sevī, ka tu ķēniņa pilī izglābsies drošāk nekā visi pārējie jūdi! Jo, ja tu tiešām cietīsi klusu šajā laikā, tad atbrīvošana un glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses, bet tu un tava dzimta aizies bojā. Un, kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?” (Esteres 4:13-14)

Bībelē rakstīts, ka Estere paklausīja Mordohajam, kā vienmēr bija paklausījusi. Estere teica:

“Ej, sapulcini visus jūdus, kas atrodas Sūsās, un gavējiet manis dēļ: neēdiet un nedzeriet trīs dienas un naktis; arī es ar savām kalponēm tāpat gavēšu. Un pēc tam es iešu pie ķēniņa, kas gan nav pēc likuma, un, ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!” (Esteres 4:16)

Mūsu draudzē katru nedēļu ir vienas dienas gavēnis. Ikviens, kurš uzskata sevi par draudzes patriotu, gavē. Tas sākas sestdien no plkst. 14.00  līdz 18.00 un beidzas svētdien tajā pašā laikā. Gada laikā tie ir gandrīz divi mēneši, tas ir ļoti normāli, un mums ir tiesības kaut ko prasīt no Dieva. Mordohajs gavēja, jūdi visā impērijā gavēja un lūdza Dievu. Pēc gavēņa Estere devās pie ķēniņa. Viņa saģērbās, sapucējās, iegāja, ķēniņš viņu ieraudzīja un nespēja neko ļaunu darīt, viņš izstiepa scepteri un teica: “Ko tu vēlies? Kaut pusi no savas karaļvalsts es došu.” Estere prasīja kaut ko daudz pieticīgāku: “Es gribu, ka tu rīt kopā ar Hamanu piedalies manās dzīrēs.” Ķēniņš piekrita. Hamans, uzzinot, ka uzaicināts pie Esteres, gāja mājās un savai sievai un visiem radiem un padotajiem stāstīja: “Klausieties, es esmu tik kruts cilvēks, tūlīt aiz ķēniņa, ka pat ķēniņiene Estere mani aicina uz dzīrēm kopā ar ķēniņu.” Viņš ieradās dzīrēs, bet pirmajā dienā Estere neatklāja, ko vēlās. Kserkss jautāja: “Ko tu gribēji?” Viņa atbildēja: “Es gribu, ka tu nākamajā dienā atkal atnāc uz dzīrēm.” Estere laikam zondēja, kā labāk piebraukt ķēniņam, kā labāk visu nokārtot. Hamans juta, ka vēl vienu dienu būs dzīres. Viņš gāja mājās, priecīgs kā traks, un redzēja, ka Mordohajs atkal neklanās viņa priekšā. Citi zemojās, bet viņš nē. Un viss garastāvoklis viņam bija sabojāts, šim nepiebeigtajam amaleķietim, kuru nepiebeidza Sauls. Viņa dienas bija skaitītas. Viņš gāja mājās un sūdzējās sievai, ka viss prieks pazudis, viņš nevar izturēt. Tad viņa tuvinieki deva padomu uzcelt piecdesmit olektis garas karātavas, lai pakārtu Mordohaju. Viņš apstiprināja, ka tā ir ļoti laba ideja un deva pavēli celt karātavas. Tad viņam bija saruna ar sievu. Un sieva prasīja, vai Mordohajs ir jūds. Un viņš apstiprināja, ka viņš ir jūds, un viņa pateica, ka tad Hamanam ir beigas. “Ja viņš ir ebrejs, tad tev nav nekādu izredžu viņu pieveikt.” Viņa bija dzirdējusi par to, kā Dievs iestājas par jūdiem. Bet viņš cēla karātavas un gāja uz Esteres otrās dienas dzīrēm.

Dzīrēs notika izšķiroši notikumi. Kad ķēniņš jautāja Esterei, kāpēc viņa viņu aicināja, viņa teica, ka viņu un visu viņas tautu grib iznīcināt, un ķēniņš jautāja, kurš tas ir. Tad Estere atbildēja, ka nelietīgais Hamans. Ķēniņš kļuva dusmīgs, piecēlās un izgāja dārzā. No šī var mācīties pusstundas likumu, – ja tev ir dusmas, nesaki neko nevienam, aizej uz pusstundu, nomierinies un tad ar normālu, skaidru galvu pasaki visu. Viņš izgāja āra, visu pārdomāja un nāca atpakaļ, un redzēja, ka Hamans ir nokritis pie Esteres kājām un lūdz žēlastību. Bet bija likums, ka neviens nedrīkstēja tuvoties ķēniņa sievai tuvāk par septiņiem metriem. Un, kad ķēniņš Kserkss to redzēja, viņam sāka pulsēt deniņos. Viņš pat nepateica, kas jādara, viņi tūlīt uzmauca Hamanam galvā maisu, tūlīt atradās kāds ministrs, kurš teica, ka Hamans tikko ir uzcēlis karātavas un ir lieliska iespēja tās iesvētīt. Un tūlīt viņu pakāra, un tāpat arī viņa desmit dēlus. Hamans meta meslus pats par savām karātavām. Draugi, kas tev bedri rok, tas pats tajā iekritīs. Un, kas mūsu draudzei bedri rok, pats tajā iekritīs. Un tie, kas šodien ceļ karātavas mūsu tautai, paši tajās var nonākt! Jo ir Dievs!

Mordohajs izdeva pavēli svinēt Pūrīm svētkus divas dienas. Šajā nedēļā, 25. un 26. februārī, ebreji svinēja Pūrīm svētkus. Pagājušajā gadā tas bija 9. un 10. marts, līdzīgi kā kalendārā mainās Lieldienu datumi. Kas tās ir par divām dienām? Ķēniņa pavēle bija neatceļama. Ja viņš bija izdevis pavēli jūdus iznīcināt, tur neko nevarēja darīt. Bet Mordohaju iecēla Hamana vietā par premjerministru, un Mordohajs ar ķēniņa svētību izdeva jaunu likumu, ka ikviens jūds visā impērijā var pretoties jeb aizstāvēties. Pašvaldībām bija jāsniedz palīdzība pretošanās kustībai. Protams, tā bija pavēle, un neviens negribēja jūdus iznīcināt, un jūdi sāka slepkavot savus pretiniekus. Sūsas bija viena no Persijas impērijas galvaspilsēta, tādas kopā bija četras – Babilonija, Ekbatana, Sūsas un Persepole. Ir teikts, ka jūdi Sūsās nogalināja 500 ministrus, policijas priekšniekus, dažādus cilvēkus, – tos, kas bija gatavojušies iznīcināt viņus. Visus represīvo orgānu vadītājus nogalināja divās dienās. Un interesanti, ka ķēniņiene Estere nāca pie ķēniņa vēlreiz un lūdza vēl vienu dienu pa virsu, un tajā nogalināja vēl 300 apspiedējus. Plānotais holohausts pret ebrejiem izvērtās par holokaustu pret viņu pretiniekiem, antisemītiem. Ar ebrejiem joki mazi, un vispār joki mazi ir arī ar Dieva cilvēkiem. Mums nebūtu jādala, ebreji vai kādi citi, bet Dieva cilvēki. Tautībai nav liela nozīme, bet gan piederība Dievam!

Starp citu, Esteres grāmata ir vienīgā grāmata, kurā nevienu reizi nav pieminēts Dievs. Kāpēc? Acīmredzot, tas ir kā šodien, kad skolās nevar teikt vārdu ‘Dievs’! Nu, ‘Jēzus’ noteikti nevar. Neko vispār vairs nevar, drīz visi pliki sāks skraidīt. Esteres grāmatu sarakstīja Mordohajs, un tā bija lasāma un pieejama visā impērijā, tāpēc tur nevarēja būt Jēzus vai Jahve, jūdu Dievs. Tāpat ikvienam bija skaidrs, kādam Dievam viņi kalpo. Tā tika iedibināti Pūrīm svētki. Un kā šos svētkus svinēja? Jūdi sūtīja cits citam dāvanas, saldumus, ēdienus. Viņi dāvināja saldumus arī trūcīgiem cilvēkiem. Sinagogā svinēja ģimenes svētkus, visiem priekšā lasīja Esteres grāmatu. Tāpat arī viņi uzveda dažādus teātra uzvedumus pēc Esteres grāmatas scenārija. Šie svētki ir attīstījušies un gājuši uz priekšu. Viena no tradīcijām, kuru ne visi rakstu mācītāji atbalsta un tomēr piekopj, ir tāda: tajā brīdī, kad lasa Esteres grāmatu un mācītājs nonāk līdz vietai, kur tiek pieminēts Hamans, visi sāk sist ar kājām pret zemi un svilpt. Viņi izsvilpj viņu. Un Bībele saka tāpat. Runa ir par Ābrahāmu.

Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušo dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. (Romiešiem 4:17)

Tas ir lūgšanas veids, apliecinājums, kā Jēzus apklusināja vētru.

Bet Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” (Lūkas 8:25)

Ko Viņš sagaidīja no mācekļiem? Ka vētra pati apstāsies? Vai mācekļi apliecinās, ka vētra ir mierā? Viens no lūgšanas veidiem ir apliecinājums. Mēs varam lūgt, lai Dievs dod, lai Dievs svētī, bet ir arī apliecinājuma lūgšana. Kad mēs Jēzus Vārdā kopīgi nevēlamajam pavēlam iet prom, tas tiek izdzēsts. Jūdiem vēl ir tāds rituāls, ka uz diviem akmeņiem ir rakstīts Hamana vārds. Un viņi sit šos akmeņus un berzē vienu pret otru, kamēr Hamana vārds tiek izdzēsts. Izdzēsīsim slimības no savas dzīves! Nabadzību, neizdošanos un depresiju. Dažāda veida neauglību kalpošanā izdzēsīsim no savas dzīves! Mēs apliecinām, ka tās aiziet gan no mūsu dzīvēm, gan no mūsu līdzcilvēku dzīvēm. Āmen! No Latvijas aiziet depresijas, slimības un nabadzība! Viss labākais tev vēl ir priekšā, draugs. Kserkss, Mordohajs, Estere, Hamans, Vašti – atceries šos vārdus, un 300 spartiešus, pie kuriem aplauzās persiešu armija. Es domāju, ka apspiedēji aplauzīsies pie mums. Āmen! Aplauzīsies pie cilvēkiem, kuri pārstāv kristīgas vērtības, ģimenes vērtības un veselo saprātu. Viss mainās un mainīsies!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pūrīm svētki un iedrošinājums apspiestajiem” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija