Tu zini, un mēs visi zinām pareizo laiku un vietu svētdienā – tā ir draudze „Kristus Pasaulei” un, protams, arī citas draudzes, bet mūsu draudze ir draudze „Kristus Pasaulei”. Es vakar izlasīju divpadsmit nodaļas no Salamana mācītāja. Tā ir diezgan depresīva grāmata, bet arī cilvēkiem ir dažādi periodi, kad jūtas labāk, kad jūtas sliktāk. Kā pašam iet ar darbiem, kā pats var saņemties izdarīt konkrētas lietas. Dažādi notikumi apkārt, kad liekas, ka viss ir slikti. Salamana mācītāja grāmatas pašās beigās ir rakstīts, ka tomēr viss ir slikti un nekam nav jēgas, bet labākais tomēr ir bīties To Kungu, turēt Viņa baušļus un darīt Viņa gribu. Arī šīs grāmatas nodaļās šur tur kāda cerība parādās, viss ir slikti, nekam nav nekādas jēgas, bet tomēr gudrībai arī nekādas jēgas nav un daudzai grāmatu lasīšanai nav nekādas jēgas. Šajā grāmatā viss ir slikti, bet ik pēc kādiem attālumiem nodaļās tomēr rakstīts – gudrība ir labāka par muļķību –, tomēr var atrast pozitīvas tendences šajā grāmatā. Salamans mācītājs ir laba grāmata. Jo ir ziema un vasara, ir pavasaris un rudens, tas ir neizbēgami, un tas ir visiem cilvēkiem, sievietēm vairāk, vīriešiem savādāk. Sievietēm vairāk, jo viņas domā, ka viss ir slikti, patiesībā viss ir normāli, viņas tikai tā jūtas, viņas nesaprot, kāpēc tā jūtas. Vīrietis nedaudz vairāk var izturēt spiedienu. Pulksteņiem mēra, cik var izturēt spiedienu zem ūdens. Cilvēkam ir jābūt spiediena izturīgam. Nav svarīgi, kā tu jūties, ir svarīgs tavs lēmums. Kāds varētu iebilst, īpaši kādi psihologi, ka depresija ir slimība. Es domāju, ka tīri tā nebūs visa patiesība, tas ir daļēji. Tā tas var būt, tāds smags cilvēka stāvoklis, bet tas ir lēmums. Šeit ir tas spiediena noturīgums. Slikti jūties, bet kāds ir tavs lēmums?
Pilns internets, ka “Zaļo un Zemnieku savienība” ir nodevēji, sašutums. Man nemaz nav sašutuma, jo nekādas jēgas tam visam nav. Kāpēc nav sašutuma? Tāpēc, ka es to visu jau sen zināju, sapratu, ka nekāds pārsteigums tas nav, redzot tendences un kādi lēmumi tiek pieņemti. Tu sēdi un redzi, ka tiek pieņemts kārtējais lēmums, ka atkal viss būs tikai sliktāk. Bet labā ziņa ir tā, ka šodien ir brīnišķīga diena, tu esi brīnišķīgā vietā. Ja tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, tad tevi tas neskars. Nav tā, ka tas tevi absolūti neietekmē, tas ietekmē, tomēr tu esi pasargāts. Draudze ir brīnišķīgs instruments. Kristus ir galva, mēs esam Viņa miesa. Tas ir brīnumains instruments. Tāpēc bieži vien draudzes dibinātāji draudzes nosauc tādos vārdos, kā dzīvības avots, glābšanas klints un tamlīdzīgi. Mums ir tā netipiski, mums ir „Kristus Pasaulei”, mēs ejam tālāk, ne tikai paši izglābti uz klints, bet gribam arī citus izglābt un nolikt uz klints.
Ir dažādi dvēseles stāvokļi, dažādas izjūtas, bet pašā pamatā ir tas, kādus lēmumus tu pieņem un tas, kā tu rīkojies. Ļoti svarīga lieta, ko es tev šodien vēlos atgādināt, varbūt kāds tajā visā ko jaunu ieraudzīs. Protams, ka tas nebūs nekas jauns, tomēr nedaudz gribu tev acis pavērt par darbu. Cilvēkam var būt dažādas izjūtas, dzirdot vārdu darbs. Tas ir atkarīgs no tā, ko vispār nozīmē darbs. Tāpēc nosaukums sprediķim nav vienkārši darbs, bet „Radošs, kolektīvi plānots darbs”. Tā ir dārgumu raktuve. Šis viens teikums ir dārgumu raktuve. No šī viena teikuma var izrakt tik daudz priekš savas dzīves. Tas faktiski viss arī ir, kas tev ir vajadzīgs. radošs, kolektīvi plānots darbs. Kāpēc kolektīvi plānots? Kāpēc radošs? Pirmkārt, radošs tāpēc, ka tas, ko tu domā, kas ir darbs, tas var nebūt radošs. Es nerunāju par māksliniekiem, kas rada gleznas. Parasti uz kultūras darbiniekiem mēdz šādus vārdus attiecināt – radošums. Nē, tas nav tikai uz kultūras cilvēkiem, tas nav uz režisoriem, rakstniekiem, māksliniekiem. Radošs darbs ir obligāts nosacījums, ja tu patiešām gribi rezultātu. Ja tu negribi tikai sev atrast attaisnojumu, arī priekš citiem, ja arī tu dari darbu, patiesībā ne visi darbi ir normāli darbi. Ir tas, kas tevi ved tajā virzienā, kur tev būtu jānonāk, bet šis radošais darbs arī nav izpildāms bez kolektīvi plānota darba. Es saprotu, ka visi tāpat nesapratīs. Diemžēl tā tas ir, es runāju pēc faktiem, tie, kas sapratīs, arī nedarīs, bet dažiem varbūt aizķersies. Ja tas tev aizķersies, ja tu sāksi to praktizēt, tad tas patiešām tev atnesīs tālejošas, pozitīvas izmaiņas, ne tikai tavā dzīvē, bet arī daudzu cilvēku dzīvēs tev apkārt.
Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. (1. Mozus grāmata 2:2)
Kāds bija Dieva darbs? Radošs darbs. Viņš kaut ko aiz sevis atstāja, tam ir rezultāts. Dievs negāja strādāt Makdonaldā par grīdu mazgātāju. Tas nav radošs darbs, varbūt tu saprati domu, ka tas nav radošs darbs. Tu ej pie darba devēja, izpildi kaut ko, kas tev nepatīk un nekad nepatiks. Pareizi būtu teikt tā, nevis jābūt trakam, par grīdu mazgāšanu, ka tas patīk, bet ka tev mūžīgi tas patīk. Desmit, divdesmit, trīsdesmit gadi un tu joprojām kaifo ar slotu. Radošā slota. Es arī pirms vairāk nekā divdesmit gadiem strādāju par sētnieku, es strādāju par radošo sētnieku. Tā māja, kura man bija jātīra, tur bija vairākas ieejas, tur cilvēki bija uzdzīvojuši, pievēmuši un man tas viss bija jāsakopj. Sakrita sniegs, man tas viss bija jānotīra. Kāpēc es to darīju? Tāpēc, ka bija vajadzīgi iztikas līdzekļi un man bija pilnīgi vienalga ko darīt. Ko darīšu, tas patiks, ja nepatiks, tad vienkārši darīšu, un tas nav radošs darbs. Bet paralēli tam darbam man bija sapnis, es kalpoju, es strādāju priekš tā, lai uzceltu draudzi. Tas ir radošs darbs. Protams, ka katrs darbiņš ir labs. Nav īsti veselīgi, ka cilvēks ar gadiem, ka tu šeit draudzē ar gadiem dzirdi, ka tu vari, aleluja, tu esi lauva no Jūdas cilts, un tev vēl visas shēmas parāda priekšā, kā tu vari un kas ir jādara. Pirms gulētiešanas un pēc piecelšanās jāuzzīmē sava vīzija, ko vēlies sasniegt. Kurš no jums to vispār dara? Tie, kas to dara, tiem to var redzēt dzīvē. Bet ir tie, kas to nedara, es nerunāju tikai par vizionēšanu, es runāju vispār, ka cilvēks dzīvē dara radošu darbu, kurš atnes prieku tev pašam, atnes prieku arī cilvēkiem.
Sabiedrībā ir tā iekārtots, to Dievs ir iekārtojis, ka katram cilvēkam kaut kas ir jārada, kas citam cilvēkam ir derīgs un viņu iepriecina. Tu nevari no cilvēkiem prasīt. Tu nevari kaut ko ņemt, ja tu neesi devis, tā funkcionē sabiedrība, tā funkcionē pasaule. Tev kaut kas ir jādod. Katram cilvēkam jābūt derīgam ar kaut ko radošu.
Skaidrs, ka arī sētnieks, pārdevējs ir vajadzīgs. Var būt arī radošie sētnieki un radošie pārdevēji. Viss kaut kas var būt, bet svarīgi tas, ka darbam jābūt radošam. Radošs darbs ir tāds darbs, kurš patiešām nes labumu cilvēkiem. Tā nav īslaicīga haltūra. Viņš var būt sētnieks, bet viņam tas nav darbs, lai nopelnītu, tas nav tikai tāpēc, lai nopelnītu. Tas ir tāpēc, ka tev redzējums, vīzija, ka tu gribi, ar to, ko tu dari, kaut ko dot cilvēcei. Tas ir viens, bet otrs, radošs darbs ir tāds darbs, kurš rada rezultātu. Dievs sešas dienas strādāja, septītajā dienā atdusējās no visa darba, ko Viņš bija darījis. Iedomājies, Bībele sākas ar vārdiem – darbs un atdusa. Tas nozīmē cikls, ka savs laiks kaut ko darīt un savs laiks baudīt no augļiem. Lai kā Salamans saka, ka viss ir tukša vēja ķeršana, tomēr viņš saka, lai nēsā vienmēr baltas drēbes un no saviem darba augļiem baudi: brauc, izklaidējies un ja tu pats esi nopelnījis, tad vari vienkārši to izšķiest un baudīt, jo nav nekā arī labāka. Salamans to visvairāk arī saka, ka labāku virs zemes atrast nevar. Ja tu esi strādājis radošu darbu un par kuru tu patiešām esi saņēmis, ka tu no tā visa vari arī baudīt. Radošs darbs ir darbs, kurš nes rezultātu. Dievs strādā un atpūšas. Mēs esam pēc Viņa līdzības radīti. Dievs radīja cilvēku pēc Savas līdzības, Viņš radīja radošu cilvēku. Mēs nonāksim arī pie kolektīvi plānota darba, ko varbūt arī ir grūti saprast, bet tas patiesībā ir tik vienkārši. Es nevaru īsti saprast, kāpēc tā ir, ka cilvēkiem negribas neko. Depresija viņiem ir? Negribas.
Darbs ir atslēgas vārds visām lietām. Parasts darbs arī ir atslēgas vārds, arī ja tas nav radošs, kaut ko jau rada, kaut ko jau tu dod, tu saņem samaksu. Tu dari tikai to tāpēc, ka tev vajag nopelnīt un tas ir vienīgais motīvs, patīk vai nepatīk, tas vienalga, jo kaut kas ir jādara. Visiem kaut kas ir jādara jebkurā gadījumā.
Un Jēzus pats, kad Viņš Savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs. [..] (Lūkas evaņģēlijs 3:23)
Kad Jēzus sāka Savu darbu, Viņš bija trīsdesmit gadus vecs. Nevis, ka sāka kalpot vai ka sāka kaut ko priecīgu darīt, vai ar hobiju nodarboties, nē, sāka darbu. Tas, ko Jēzus darīja, atnākot virs zemes Dieva-cilvēka miesā, Bībelē ir apzīmēts par darbu. Kalpošana draudzē, grupu vadītāja kalpošana, katrai grupiņai ir uzdevums – iet un darīt par mācekļiem visas tautas. Tas nav kaut kas tāds kā, piemēram, vienkārši izprieca vai kas tāds, ko var darīt vai nedarīt, vadoties pēc sajūtām. Jēzus atnāca un sāka Savu darbu. Viņa darbs bija konkrēts – plānots, radošs un konkrētā laikposmā. Kāpēc Jēzus darbs bija radošs, kā to var izmērīt un kā pierādīt? Kā var pierādīt, ka tas bija Jēzus darbs? Īsi pirms nāves pie krusta un augšāmcelšanās Viņš lūgšanā teica: „Savu darbu virs zemes esmu pabeidzis.” Jēzus vēl nebija nomiris pie krusta, bet Viņš sacīja, ka ir pabeidzis darbu virs zemes. Kādu darbu un kā to var izmērīt? Jēzus aiz Sevis atstāja mācekļus – konkrētus cilvēkus, kuri turpināja Viņa iesākto darbu, kas patiešām padara šo pasauli labāku pēc Dieva prāta, lai Dievs varētu svētīt. Tas, ko Jēzus darīja, bija darbs. Ja domājam par kolektīvi plānotu darbu, tad Viņš nedarīja to viens, bet gan komandā. Līdz tam tūlīt vēl nonāksim, vispirms tiksim galā ar vārdiem „darbs” un „radošs darbs”. Bībelē ir rakstīts:
Kas kopj savu tīrumu, tam maizes pietiks, bet, kas nododas bezdarbībai, tam būs diezgan nabadzības. (Salamana pamācības 28:19)
Runa nav tikai par naudu, bet gan vispārīgi par jebko, ko vēlies sasniegt. Starp nabadzību un bagātību ir atslēgas vārds „darbs”.
Viss ir ļoti vienkārši, arī vakardienas tēmā līderu sapulcē tika apskatīti visi varianti no Salamana grāmatas un beigās tika saprasts, ka nav nekā labāka, kā bīties to Kungu. Ko tad tas nozīmē? Tas jau ir darbs. Piemēram, ja cilvēks grib mainīties. Ja cilvēks gaida, kad Dievs viņu mainīs – tad tas ir darbs? Nē, tā ir tumsonība, nevis darbs. Katram pašam ar sevi ir jāstrādā. Brīnumu kalpošanas un tā tālāk. Jēzus arī darīja brīnumus, bet tas nebija Viņa pamats, galvenais mērķis un galvenais darbs, ko Viņš darīja. Tam visam bija tālāks mērķis. Galu galā, pēc nostāstiem, ja cilvēks nāk uz draudzi, tad viņš nāk tad, kad ir nepieciešams brīnums. Kas tad tie ir par cilvēkiem, kuri meklē brīnumus? Tie ir loterijas spēlētāji, kuri paši nestrādā. Viņi nestrādā un negrib pakustināt pat mazo pirkstiņu, lai kaut ko mainītu dzīvē. Tādi cilvēki nāk pie Dieva un gaida, kad Dievs kaut ko darīs. Ja Dievs kaut ko arī darīs, tas būs tikai sākuma impulss. Ir jāpadomā pašam par sevi. Tas ir bijis tikai sākuma impulss, kad Dievs pieskārās vai cilvēks jaunpiedzima. Tas tikai rada vēlmi cilvēkā un var iedot arī kādu pārdabisku dziedināšanu vai kādu atbrīvošanu. Bet patiesībā Dievs nekad uzreiz un arī vispār neko daudz neizdara. Dievs iedod kādu impulsu. Cilvēks piedzīvo Dievu un tiek atbrīvots no kādas atkarības, tādējādi uzsākot vismaz sakarīgi domāt. Ir jāsāk domāt un strādāt ar sevi, jo ne Dievs, ne kāds cits to paša vietā neizdarīs. Ir lietas, kuras var izdarīt tikai katrs pats. Katram cilvēkam ir jābūt radošam darbam pie sevis. Darbs pie sevis var būt dažāds. Šodien tiks baudīts vakarēdiens, kas nozīmē arī to, ka cilvēks ir jauns radījums. Ne jau sliktāks, kā biji iepriekš, bet gan labāks. Ne jau nabagāks vai neveiksmīgāks, bet bagātāks un veiksmīgāks. Lūk, kāpēc bieži ir tā, ka cilvēki sanāk, bet viņi visi ir laimes meklētāji. Tā ir problēma, ar kuru nepieciešams tikt galā. Tā ir ļoti liela kļūda – meklēt brīnumus. Protams, kad ir ļoti slikti, slīcējs ķeras pie salmiņa un lūdz Jēzu, lai palīdz. Tādos gadījumos ir labi, ka ir brīnums. Bet tālākais ceļš ir noejams pašam.
Tātad starp panākumiem un neveiksmi ir vārds „darbs”. Ne vienkārši darbs, bet gan radošs darbs. Ir nepieciešams lasīt starp rindiņām. Cenšos pēc iespējas skaidrāk visu pateikt kā bērnudārzā, kas ir radošs darbs, bet pašam cilvēkam ir jāiztēlojas un jāsaprot. Nav tā, ka sētnieks nevar būt radošs. Sētnieki ir dažādi, piemēram, ir tādi, kuri, strādājot ar trubām, sešos no rīta traucē gulēt. Bet tādi cilvēki ir ļoti radoši, jo viņi nav parasti sētnieki, jo var ar tādām trubām izpūst lapas no simts ielām vienas stundas laikā. Šādu sētnieku dzīves misija ir no rītiem kā gaiļiem visus piecelt un iztīrīt visas ielas. Viņi ir radoši cilvēki, kuri pēc tam var pieņemt darbā vēl tādus trīs sev līdzīgos. Šeit sākās radošums. Ir pieņemami, ja students mācās kaut ko radošu, kas būs dzīves jēga vai misija. Bet viņš paralēli var strādāt Makdonaldā vai mazgāt grīdas. Šāds students var darīt jebko, kas viņam nemaz neinteresē. Ja ļoti vēlas, tur var atrast arī kādu interesi. Lai gan tas ir apšaubāmi, bet pastāv tāda iespēja. Dieva vārds saka:
Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! (Filipiešiem vēstule 4:4)
Radošs darbs ir darbs vērsts uz rezultātu, kas rada to. Tur jau ir tā patiesības stunda. Cilvēks var pārmest mācītājam, ka strādā un ļoti daudz dara. Cik lielu rezultātu radošais darbs ir atnesis? Vari uzrādīt? Nevari? Tātad patiesībā netiek pietiekoši strādāts. Tiek darīts kaut kāds darbs, bet ne radošs. Tādam darbam nav lielas vērtības, jo Dievs bija radošs – sešas dienas strādāja un pēc tam atpūtās.
Lūkojieties uz sevi, ka nepazaudējat to, ko mēs esam darbā panākuši, bet ka saņemat pilnu algu. (2. Jāņa vēstule 1:8)
Apustulis Jānis vairākām draudzēm rakstīja vēstules un sacīja, lai tās nepazaudē to, ko mācekļi ir panākuši ar savu darbu. Dieva vārdā ir sacīts:
Jūs paši zināt, brāļi, kāds bija mūsu darba sākums pie jums, ka tas nebija bez panākumiem. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 2:1)
Tātad radošam darbam pie cilvēkiem bija panākumi. Kā tos varēja izmērīt? Pēc cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanās, kā arī skaitliska izaugsme konkrētās draudzēs. Apustulis Jānis teica, ka tas nenotika pats no sevis, bet kopēja darba rezultātā. Bībelē sacīts:
Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem. Lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu. (Efeziešiem vēstule 4:11-12)
Visi šie amati un kalpošanas ir radošs darbs pie cilvēkiem. Zinu, ka cilvēkiem tas patiešām ir grūti pieņemams, bet vispār nav citu variantu. Protams, katram ir uz ko tiekties kalpošanās, grupās, izaugsmē, finansēs vai dzīves kvalitātē, bet praktiski lielākajai daļai vai gandrīz visiem šī kvalitāte ir uzlabojusies emocionāli, reāli fiziski un tā tālāk. Saprotu, ka cilvēki var domāt, ka paši to izdarīja. Skaidrs, ka cilvēks pats to ir izdarījis, un tomēr tā visa nav patiesība. Tas ir kalpotāju darbs. Pirmkārt, tas ir mācītāja darbs. Mācītājs ar saviem domubiedriem ir radījuši tādu „Kristus Pasaulei” – vidi, kurā notiek regulārs, radošs un kolektīvi plānots darbs. „Plānots” – arī ir atslēgas vārds. Bez variantiem, goda vārds, tā vienkārši ir, un, ja cilvēks to nesaprot, tas ir slikti. Tas ir citu cilvēku radošs darbs pie katra. Šajā gadījumā, pirmkārt, tas ir mācītāja darbs. Katrā grupiņā tas ir ne tikai mācītāja, bet arī jau konkrētā vadītāja darbs un pati vide. Tātad radošs, kolektīvi plānots darbs. Kā jau minēju, pie tā vēl nonāksim. Izmaiņas cilvēkos, draudzē un sabiedrībā notiek caur citu un ar citu cilvēku ieguldītu darbu. Dieva vārds saka:
Kausējamais katls sudrabam, kausējamā krāsns zeltam, bet vīrs tiek novērtēts pēc sava darba. (Salamana pamācības 27:21)
Kāds ir pareizs cilvēka vērtējums? Ne jau pēc tā, ka viņš strādā. Darbs ir? Ir. Kāds tu esi malacītis! Cilvēks strādā, bet cik radošs ir viņa darbs, un kāds tam visam ir rezultāts un labums? Ko tas atnes cilvēka dzīvē? Tas nav vienkārši darbs. Vērtēt pēc darba nozīmē – pēc radošuma un gala rezultāta. Cilvēks netiek vērtēts pēc tā, ka strādā, bet gan pēc strādāšanas radoši un rezultāta, kas patiešām nes labumu draudzei, sabiedrībai un pašam sev. Runa nav par kaut kādām kapeikām, bet par to, ka patiešām allaž var nēsāt baltas drēbes. Bībelē Salamans saka:
Nēsā allaž baltas drēbes, un lai tavai galvai netrūkst svaidāmās eļļas. (Salamans mācītājs 9:8)
Kā vienmēr var nēsāt baltas drēbes? Kā varēs normāli iepirkties? Nabadzība nav dāvana no Dieva, jo Bībele runā par lāstu. Tas nav nekas tāds, ar ko cilvēks piedzimst. Nabadzība ir cilvēka paša izvēle. Nesaku, ka visiem ir jābūt miljonāriem, bet visiem ir jābūt kaut cik pārtikušiem. Vakar līderu sapulcē uzdevu jautājumu, vai Latvijā būs vai nebūs karš? Tas ir muļķīgi mums kā kristiešiem ticēt, ka kara nebūs. Kaut kas ir jāizdara, lai tas nebūtu. V. Zeļenskis saka, ka 2028. gadā Baltijas valstīs, jābūt tam gatavam. Man tagad ir jautājums – cik gadus draudze ir, es vienmēr esmu mācījis, ka vajag būt kā minimums, pašnodarbinātam, ja tev ir alga, tad vajag būt iekrājumam. Tas nav labākais motīvs, kāpēc vispār turīgākam cilvēkam būt. Tas nav labākais motīvs – nebaltām dienām. Arī baltajām dienām ir vajadzīgs, lai kaut ko labi izmantotu. Pastāv šāda iespēja, ka karš būs. Es teikšu tā – karš būs 100%. Es negribu muldēt, būs karš. Bet ko tu darīsi tad, kad karš būs? Varbūt tas nebūs tavā dzīves laikā un manā dzīves laikā, viss kārtībā. Varbūt pat ātrāk nekā tu domā? Un ko tu darīsi? Kā tu dzīvosi? “Mēs taču uz Dievu paļāvāmies, Dievs mums nepalīdzēja.” Tur jau ir tā tumsonība. Dievs ir radošs, Viņš māca mums strādāt, radoši, uz rezultātu, visās lietās, gan kalpošanā, gan finansēs, it visur. Ja tu strādā pie kāda, arī tur ir jāprot un jāiemācās galvenie principi, kā apieties ar finansēm, lai tu nākotnē arī varētu būt turīgāks. Kāds piemērs mēs varam būt citiem, ja mēs nevaram normāli nopelnīt. Visiem jau uzlabojas kvalitāte, visiem kaut kas ir labāk jau, cilvēkam, kurš vispār nav strādājis, tas jau ir sasniegums, ka viņam ir darbs. Tās arī ir izmaiņas kvalitatīvas, ka cilvēks vispār sāk strādāt, ka sāk trenēties, ka vispār kas ir jādara kalpošanā, mājas grupiņās.
Vīrs tiek novērtēts pēc sava darba. Tava vērtība tiek mērīta pēc darba augļiem. Piemēram, meitenes, nu arī zēni, laikam abpusēji, kaut gan meitenēm vairāk, varbūt vairāk izvēlās savu dzīves partneri pēc simpātijas: “Man ir simpātija.” Pēc tā, ko acs redz, ārējais izskats. Tas liecina par kaut ko, bet ne jau par visu. Un tā ir kļūda, jo pareizāk būtu darīt tā, ka vīrietis jāizvēlas pēc sava darba, nevis pēc izskata. Tici man, tas visskaistākais, visskaistākā, kur jau pirms laulības tev nebūs pēc darbiem izmērāma normāla rezultāta viņam bijis, tas nebūs arī pēc laulības. Vīrs tiek vērtēts pēc sava darba, pēc radoša darba. Piemēram, atnāk uz laulību konsultāciju, ko mācītājs teiks – ir piemērots, nav piemērots? “Strādā?” “Strādā!” “Tātad piemērots?” Nē, tikai tāpēc, ka strādā, nav piemērots. Katrs kaut ko var darīt. Es kaut ko strādāju. Parādi normālu rezultātu tam, ko tu strādā. Vērtība mērās pēc darba augļiem. Jāaprecas un partneris jāizvēlas pēc vērtībām. Un šīs vērtības ir izmērāmas caur to, kādi ir konkrētā cilvēka kalpošanas, darba, dzīves augļi. Tas, ka skaisti cilvēks izskatās, tam nav lielas vērtības. Jēzus mums māca, lai neskatāmies, kas ir tur, ārā, no ārpuses cilvēkam, bet gan no iekšpuses. Jēzus saka, ka Viņš pats zina, kas ir iekšā cilvēkā. Bet tas nav kaut kas tāds, kas ir jāredz iekšā cilvēkā. Ejam uz pirmslaulību rentgenu, paskatāmies, kas ir iekšā. Nē, tev jājiet uz rentgenu, tu jau vari zināt pēc darba augļiem konkrētam cilvēkam, kā viņš draudzē uzvedās, kalpo, nekalpo, kā ar finansēm viņš rīkojas, mācās un nemācās un ko mācās. Izglītoties var, ir daudz izglītotu cilvēku, kuriem nav darba augļu. Kādam mērķim tu izglītojies? Priekš tā, lai tu pēc tam radoši strādātu. Tas var būt jebkāds darbs, pat jebkāda kalpošana, bet tāda, kas ir vērsta uz rezultātu. Tikai tāda sev var nest prieku. Cik ilgi cilvēks var novilkt? Viņš strādā un tam visam nav rezultāta? Un vai vispār tā ir dzīve? Vai tas ir normāli vispār?
Jēzus viņiem saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa evaņģēlijs 4:34)
Jēzus runāja ar samarieti šeit. Tas nozīmē, ka tas darbs, ko Viņš darīja, Viņš apzinājās jēgu, svarīgumu un uz rezultātu. Tu esi rezultāts tam, ko darīja Jēzus. Lūk, radošs darbs. Radošs darbs sniedz prieku un pilnvērtīgu dzīvi.
Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. (Efeziešiem vēstule 2:10)
Šeit es atkārtošos: Dievs nav paredzējis tev trauku mazgātāja vakanci visu mūžu. Tas var būt īslaicīgi, bet ne mūžīgi. Tas nav darbs no Dieva. “Vai, vai, vai, mācītāj, kā tu tā vari teikt, ka darbs nav no Dieva.” Darbiņš ir darbiņš, izdzīvosi, bet tu nevarēsi par sevi parūpēties. Dievs ir sagatavojis tev labu darbu, radošus darbus. Un tā ir Viņa griba, ka Viņš ir mūs radījis labiem darbiem.
Pāvils, Kristus Jēzus gūsteknis, un brālis Timotejs mīļajam Filemonam, mūsu darba biedram. (Filemonam vēstule 1:1)
Viņš sauc par darba biedriem tos cilvēkus, ar kuriem viņš komandā kalpo.
Marks, Aristarhs, Dēma, Lūka, mani darba biedri. (Filemonam vēstule 1:24)
Pāvilam bija darba biedri.
Sveicinait Prisku un Akvilu, mana darba biedrus Kristū Jēzū. (Romiešiem vēstule 16:3)
Sveicinait manu darbabiedru Kristū – Urbānu un manu mīļo Stahiju. (Romiešiem vēstule 16:9)
Sveicinait Trifainu un Trifozu, kas strādā Tā Kunga darbu. Sveicinait mīļoto Persidu, kas daudz pūlējusies Tā Kunga darbā. (Romiešiem vēstule 16:12)
Ja tu skaties uz Jēzu kā fenomenu, ja tu skaties uz Pāvelu kā fenomenālu cilvēku, kuram tu pat nevari līdzināties, bet atslēga, kāpēc Pāvils varēja, bija darba biedri – kolektīvi plānots darbs. Tas ir tas, ko cilvēki nesaprot un arī negrib saprast. Laikam jau velns ieliek šīs domas, ka viņš pats ir unikāls, īpašs. Tu esi unikāls, īpašs. Nē, atceries, ka nekad nevajag mēģināt izgudrot kaut ko jaunu, tā ir neveiksminieka pazīme. Veiksmīgs cilvēks neko jaunu neizgudro, viņš ņem un lieto, to kas ir. Šajos visos principos korekcijas kaut kādas var ieviest, bet kopumā visi tie paši principi. Nekā cita nav. Bez šī principa tā vispār neizbēgt, tikai kolektīvi, kaut ko taustāmu, radošu var izdarīt, ar konkrētu rezultātu – tikai ar komandas darbu. Saproti? Vēlreiz par Pāvilu, tas ir komandas fenomens.
Tur mēs sastapām brāļus, kas mūs lūdza septiņas dienas palikt pie viņiem. Tā beidzot mēs nonācām Romā. Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme. (Apustuļu darbi 28:14-15)
Pāvilam radās drosme darīt tālāk to, kas viņam bija ieplānots. Kad radās? Tad, kad viņš bija savā komandā. Tātad fakts ir tas, kāpēc tev ir pārmaiņas, tāpēc ka esi grupiņā. Te ir runa par lielām grupiņām, pamatā tā ir garīga izaugsme, attiecības ar Dievu. Mūsu draudze ir diezgan vispusīga draudze, šeit mēs mācām dažādus principus. Faktiski, esamība grupā, esamība dievkalpojumā, tas jau dod drosmi izdarīt darbu, impulsu izdarīt darbu. Diemžēl ir jāsaka tā, ka nevar cilvēks viens pats izdarīt radošu darbu ar vērā ņemamu rezultātu. Ne tāpēc, ka daudzi cilvēki kopā vairāk izdarīs, bet tāpēc, ka cilvēks iekšēji to nevarēs izdarīt. Vienkāršs piemērs, ja tu negribi ēst, ja tu negribi nosalt, tagad apkuri tikko sāka slēgt klāt, tu esi spiests kaut ko darīt, lai tev būtu siltums, tu būtu paēdis, un ja vēl ir bērni. Tu ej kaut kur, kur tev to darbu dod, tu izpildi visu, ko norāda, tu izpildi visu, ko priekšnieki prasa, jo tu gribi ēst. Ko tu dari tajā darbā? Kas tur tāds radošs? Vienkārši ej uz darbu, viss ir ieplānots, neaiziesi uz darbu, nebūs ēst, nebūs silti. Tev vienkārši jāiet uz darbu, jo tu gribi ēst. Tas arī pierāda to, ka bez priekšnieka, bez tā darba kolektīva tu nekur nekusties. Piemēram, mājas grupiņa, tā arī ir tā grupa, kas dod pašam līderim impulsu, tie cilvēki apkārt. Tu esi pateicis, mēs ceļam grupu, tas ir jāizdara kolektīvi ieplānotais darbs. Un ja nav kolektīvi ieplānotā darba, tas visticamāk netiks izdarīts. Lūk, kāpēc ir svarīgi, ka katrā mājas grupiņā, kalpošanā ir gada plāns, un katrs viens, tāds maziņš darbiņš, katras nedēļas darbiņš, un tikai šāds, kolektīvi plānots, liks tev izdarīt savu darbu.
Skaties, es katru ceturtdienu esmu Saeimā. Katru nedēļu es sagatavoju vienu uzrunu Saeimā. Tas arī prasa laiku, pētījumus, katru otrdienu es esmu Saeimā, katru trešdienu esmu divās komisijās, vienā frakcijas sēdē. Vai es ar prieku ceļos katru rītu: aleluja, skriešu uz Saeimu sēdēt, viss ir slikti? Nē, bet zini, man tur ir jābūt, tas ir kolektīvi ieplānots. No manis prasīs arī atbildību. Ko tu tur gāji tad vispār? Absolūti viss darbojas, radošais darbs tad, kad tas ir kolektīvi ieplānots. Ja nav kolektīvi, kaut kur klusībā ieplānots, tas netiks izdarīts normāli. Vai kāds šodien saprata, kas ir radošs darbs?
Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:20)
Šīs līdzejošās zīmes un brīnumi nav pats svarīgākais. Tas Kungs kam palīdzēja? Kas izgāja un mācīja, mēs runājam par kristīgo kalpošanu, tiem, kas izgāja un darīja. Ko viņi darīja? Viņi darīja tā, kā Jēzus viņus mācīja, un Jēzus mācīja veidot mācekļus, šeit, Bībelē, nav visu sīkumu un nianšu, kā to izdarīt. Tiem Viņš palīdzēja ar Dieva svētību. Un Viņa palīdzība nenotiek automātiski, tikai tāpēc, ka es kaut ko daru, jo mēs grupiņā kaut ko darām, piemēram, es finanšu sfērā kaut ko daru, tas ir tas pats, kā neko nedarīt, ja tas nav radošs darbs, uz rezultātu vērsts darbs, kolektīvi plānots darbs. Tev ir jābūt atskaites punktam citu cilvēku priekšā, tad, kad tu esi izteicies cilvēku priekšā, nevis vienkārši kaut kur nobļāvies, ka es darīšu to un šito, bet konkrēta atbildība cilvēka priekšā, tu esi pateicis, ka tu darīsi attiecīgu lietu. Tev būs grūti to nedarīt, jo sanāk tā, ka tiem, kam tu to pateici, viņi liks tev to darīt. Kolektīvi plānots darbs. Tātad šodienas tēma ir “Radošs, kolektīvi plānots darbs”.
Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi. (Salamana pamācības 12:24)
Tātad darbs abos gadījumos: čakla roka valdīs, bet nolaidīgā, gausā roka veiks piespiedu darbus, abos gadījumos ir vārds “darbs”, tikai pirmajā gadījumā cilvēks valdīs, otrajā gadījumā viņš vergos. Bomži dara radošu darbu, nu labi, ne radošu, bet viņi strādā, un kāpēc viņš ir bomzis? Jo viņš ir sliņķis, un viņam gribas ēst, meklē ēdienu miskastēs. Problēma jau ir viņam galvā, manuprāt, “strādāt par bomzi” ir visgrūtākais darbs, bet ēst gribas, tad jāstaigā pa miskastēm. Labāk taču ir pašam savākties un izdarīt darbu, un valdīt. Tāpēc es saku, ja tu esi spiests iet strādāt, lai tikai paēstu, tad tas īsti nav radošs darbs. Plānojam un skatāmies uz radošu darbu, kas ir uz rezultātu vērsts. Čakla roka valdīs, bet nolaidīgai, gausai rokai būs jāveic piespiedu darbi. Un vēl divas rakstvietas.
Labāks ir pazemīgais, kas pats veic savu darbu, nekā lielīgais, kam trūkst maizes. (Salamana pamācības 12:9)
“Es strādāju, es daru, alleluja!” Cik un kāds ir rezultāts? Nav, tātad tu nestrādā, jeb arī tu nestrādā radošu darbu, tam nav nekādas jēgas, ja tu kaut ko dari, pats varbūt tu sev iestāsti, ka kaut ko dari, bet realitātē tu neko nedari. Nemāni sevi – ja nav rezultāta, tad tas nav radošs, komandā plānots darbs. Un noslēgumā.
Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu. (2. Timotejam vēstule 2:15)
Pāvils raksta Timotejam: centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, centies. Tās ir tādas vienkāršas un pamata lietas, pats izdarīt nevar, ir jābūt komandā, tad varēs. Komandā var būt katrs, bet kaut ko izdarīt nevar katrs, tā cilvēks ir iekārtots. Tev vienmēr gribas iet uz darbu? Esmu pamanījis to, ka pēc inkauntera, kad intensīvi kalpo, tagad divas dienas, iepriekš bija trīs, notiek Dieva pielūgsme, daudz cilvēku piedalās. Tad pēc tam notiek dievkalpojums pēc šī inkautera, es pats neesmu bijis tanī inkaunterā, bet kaut kā viss ir tāds dzīvāks, es pats arī piepildos, interesanti, kāpēc? Tā ir kolektīvā plānošana, izdarīt mazu daļu, kas ir inkaunters, Bībeles skola, līderu skola, atnāc un izdari, nav tik svarīgi, vai tu piedalījies vai kalpoji, bet tu esi tajā vidē. Starp citu, tad, kad es sludinu, vakardien sludināju, es to arī sev runāju.
Viss ir ļoti labi, šodien ir brīnišķīga diena. Tātad radošs, kolektīvi plānots darbs – centies būt krietns darbinieks Dieva acīs, tad viss būs labi. Es jums saku, visiem viss būs ļoti labi, ja jūs šos principus kaut nedaudz centīsieties ievērot. Tie nav tādi principi, ka tu nedrīksti to un šito, tie ir baigi labie principi. Nu jā, tu nedrīksti palikt guļot, tev ir jāatvelkas līdz draudzei savā ērtajā krēslā, vienkārši jāatvelkas. Kad tu ej prom no dievkalpojuma, tad mūsu ārzemnieki brauks atpakaļ uz Liepāju un Ventspili, un mašīnā runās, cik viss bija forši, man viss ir labi un viss ir kārtībā, un būs vēl labāk. Tā ir arī man, manuprāt, tā ir visiem. Atceros, kad mani pirmo reizi uzaicināja Aleksejs Ļedjajevs uz konferenci, tas bija kādā 2004. gadā “Jaunās Paaudzes” konferencē, tolaik tās notika Sporta manēžā, tās bija lielas, jaudīgas, manuprāt, lielākais kristiešu notikums, iespējams, pat Eiropas mērogā, bet Baltijā noteikti bija lielākais. Aleksejs mani uzaicina kalpot, iedeva dažus vārdus pateikt, es tur nospridzināju. Viņš uznāk uz skatuves un saka: “Uzaicinu tevi uz konferenci!” Tur tādi krutie ir, Anselms Madabuko, Roberts Kajandža, visi pasaules nozīmīgie kalpotāji, un mani uzaicināja. Sākumā es nevarēju noticēt, domāju, ka viņš ir kaut ko sajaucis, aizgāju pajautāt viņa palīgam, vai mani tiešām uzaicināja kalpot konferencē. Aizgājām abi vēlreiz pārprasīt. Jā, mani uzaicināja. Tanī reizē es braucu mājās no Rīgas, un man bija jānogriežas Limbažu virzienā, uz Vidzemes šosejas ir jānogriežas pie Sēnītes, pabraucu garām un attapos Siguldā, saprotu, ka kaut kas nav riktīgi, griezos atpakaļ. Tas bija prieks, pārlaimīgs, bet no kurienes tas, kur es biju? Savā evaņģelizācijas tūres plānotajā laikā, plānotās lietas, kuras bija arī “Jaunajā Paaudzē”, izstāstīju par savu kalpošanu, kur arī tiku uzaicināts. Lūk, kā Pāvils saka, ka viņš ieraudzīja savus darba biedrus, un viņam radās jauna drosme. Padomā, kādā pasaulē mēs dzīvojam, bet nebēdājies, nevajag pārāk daudz domāt, kas tur notiek. Šeit, draudze, ir mūsu oāze, tas nav nekas mistisks, nevar salīdzināt ar nevienu meditāciju, bet skaidrs, ka Dieva tuvums, lūgšanas, klusais laiks ar Dievu, draudze ir papildu instruments, caur kuru tu vari izdarīt to, kas tev ir jāizdara, un arī ir kaut kādas sfēras, kur tev jāpievērš vairāk uzmanības, attiecīgi cilvēki, vide. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Radošs, kolektīvi plānots darbs” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
