Atvērt debesis. Ko nu katrs saprot ar šiem vārdiem. Ko nozīmē lūgt Dievam, lai Viņš atver debesis? Cik tālu tā ir mūsu atbildība un cik tālu tas ir Dieva darbs? Kur sākas Dieva darbs un kur sākas vai beidzas mūsu darbs un atbildība? Rakstu vieta, kad Jēzus atbildēja uz mācekļu lūgumu – vairo mūsu ticību. Tur Jēzus paskaidroja, kas ir ticība, ko nozīmē vairot ticību.
“Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lūkas evaņģēlijs 17:7-10)
“Kurš kalps sēdīsies pie galda, vai kuru kalpu kungs aicinās pie galda, kad viņš nāk no darba lauka, no tīruma, kurš kungs teiks kalpam, lai viņš sēžas pie galda? Vai viņš vispirms neteiks, lai uzklāj galdu kungam un pēc tam pats kalps varēs sēsties pie galda? Kad jūs būsiet izpildījuši visu to, kas ir jūsu pienākums, tad sakiet, ka mēs esam necienīgi kalpi, jo esam darījuši tikai to, kas ir mūsu pienākums,” tāda bija Jēzus atbilde uz to, kas ir ticība un kā vairojas ticība. Mācekļi lūdza skaidrojumu. Lūdza Jēzum, lai vairo viņiem ticību. Jēzus atbildēja. Tas ir līdzi, kad mēs lūdzam, lai atver debesis. Arī uz šo attiecas tas pats princips. Ir mūsu atbildība, kurā mēs uzklājam galdu un sakām, ka esam necienīgi kalpi, jo esam darījuši tikai to, kas ir bijis mūsu pienākums. Mūsu atbildība. Bet tas neizslēdz atbildētu lūgšanu – atvērt debesis. Pamatā, kad mēs lūdzam Dievu, lūgšana dara to, ka dara mūs spējīgus izdarīt konkrētas lietas – uzklāt galdu Dievam.
Pamatā lūgšanas mērķis ir nevis panākt Dieva darbību, bet panākt mūsu pašu darbību, tāds ir lūgšanas mērķis. Arī Dievs grib darboties, tāpēc pamatā ir mūsu lūgšana, lai ar lūgšanas palīdzību mēs spētu uzklāt Dievam galdu, jo tikai tad, kad šis galds būs uzklāts, tikai tad Dievs var atvērt debesis. Arī tur ne vienmēr būs redzama skaidri robeža, jo ir robeža, ko mēs esam paveikuši Viņa spēkā un kur sākas tiešām pārdabiska Dieva darbība, iejaukšanās. Atslēgas vārdi – regulāras, konstruktīvas darbības. Konstruktīvs nozīmē, ka tās ved uz pozitīvu rezultātu, tās ir darbības, principi, kurus mēs pielietojam, kuri ved uz pozitīvu rezultātu un atbilst Dieva prātam, Dieva gribai, baušļiem, tuvākā mīlestības principiem. Regulāras, konstruktīvas darbības.
Ja mēs kaut ko darām, bet neregulāri, arī konstruktīvas. Ir konstruktīvas un destruktīvas. Destruktīvas ir darbības, kuras ved uz negatīvu rezultātu, kas neatbilst Dieva vārda kontekstam, tuvāka mīlestības kontekstam. Tās ir nepareizas darbības, tas nav trāpīts mērķī. Tās ir darbības, kas ved uz negatīvu rezultātu gan pašam cilvēkam, gan tiem, kas viņam ir apkārt, jo cilvēkam ir lielāka atbildība, jo lielāka cilvēkam vara, jo vairāk cilvēkus viņš ietekmē vai nu negatīvi, vai pozitīvi, vai nu konstruktīvi, vai destruktīvi. Neregulāras darbības ne pie kā nopietna neved.
Pie nopietniem rezultātiem ved tikai regulāras darbības – regulāras un konstruktīvas darbības. Tas nozīmē arī atvērtas debesis, tās nāk caur mūsu pašu regulārām, konstruktīvām darbībām, mēs radām pamatu arī Dieva darbam. Ja godīgi, tad Dieva darbs nav pats svarīgākais, svarīgākais ir mūsu darbs, jo kad Dievs iejaucas kādos procesos pārdabiski, tā ir Viņa žēlastība. Mēs nevaram piespiest Dievam darīt kādus brīnumus. Te vairs nav runa par mūsu ticību. Mēs paši varam darīt brīnumus.
Jēzus mācekļiem laivā teica, kad viņi bija nobijušies, ka iet bojā, kur ir viņu ticība. Jēzus sagaida, kad mēs paši pārcelsim kalnus. Jēzus saka, kurš teiks šim kalnam celies un meties jūrā, tad viņam notiks, ko viņš saka. Te ir runa par mūsu pašu ticību, te nav runa par to, ka Jēzus to darīs. Tā nav Dieva iejaukšanās, tas ir tas, ko mēs redzam Dieva vārdā, ko mēs paši varam darīt.
Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. (Jāņa evaņģēlijs 14:12)
Jēzus saka, ka mēs varam darīt tos pašus darbus, ko darīja Viņš. Tas nozīmē, ka arī cilvēks var ieiet pārdabiskā sfērā un paveikt tādas neizskaidrojamas lietas. Kad notiek paša Dieva iejaukšanās, tad tas ir no Viņa žēlastības. Kāds ir trešais bauslis? Trešais bauslis – tev nebūs Dieva Vārdu nelietīgi valkāt. Ceturtais bauslis – tev būs sabata dienu turēt. Ko nozīmē bauslis, ka tev nebūs Dieva Vārdu nelietīgi valkāt? Šeit ir tas, ko es gribu tev paskaidrot. Dažādās konfesijās bauslība ir dažāda, bet būtība un principi ir tie paši. Tev nebūs Tā Kunga Vārdu nelietīgi valkāt – Mozus deva šo bausli, viņš to saņēma no Dieva un deva Izraēlam. Šis bauslis ir aktuāls arī šodien. Šeit nav runa, ka tu nevari pateikt; „Ak, Dievs!” Protams, ka nevajag aizrauties. Bet tā nav baušļa būtība. Es tev nemācu tagad, ka tev visur tagad jāsaka – ak, Dievs, oh my God! Šis bauslis nav par to, tev par to uzreiz nebūs beigas, tev vispār nekādas beigas nebūs. Tāpēc šis bauslis ir, ka apkārtējās kānaānieši pagānu tautas uzskatīja, ja tu zini Dieva Vārdu, tad tu viņu vari kontrolēt. Tev jāzina Dieva Vārds un kānaānieši neticēja tikai vienam dievam, tur bija dažādas dievības. Ja zina Dieva Vārdu, tad viņš var šo dievu kontrolēt. Kā tas attiecas vispārīgi uz ticīgā dzīvi? Tas nozīmē, ka es gribu, lai Dievs dara to, ko Viņš grib. Tu gribi, jo tu esi tik un tik lūdzis Dievu un tu gribi, lai Dievs dara to un to. Redzi, šodien ieviesīsim skaidrību, ka taisnība ir gan tiem vieniem, gan tiem otriem, bet tā realitāte ir kaut kur pa vidu, tāpēc ka to, ko es gribu, arī pārdabiskas lietas, pat ļoti neiespējamas, var ņemt lāstu un norakt, pat var panākt to, ka notiek neizskaidrojamas lietas. Pats cilvēks Dieva uzdevumā, lietojot Viņa principus, ar regulārām, konstruktīvām darbībām. Ja ir runa, ka es gribu, lai Dievs kaut ko dara, tad tas šajā gadījumā nav pareizi, jo to tu dari pats. Trešais bauslis mums faktiski neļauj kontrolēt Dievam darīt to, ko Viņš grib. Es varu kontrolēt to, ko es gribu darīt, bet to, ko Dievs darīs, to Viņš pats izlems, vai Viņš grib to darīt, vai Viņš negrib to darīt. Ja Viņš to arī darīs, tad tikai tur, kur ir uzklāts galds. Ko Dievs grib, to Viņš dara. Kā Psalmos ir rakstīts? Dievs debesīs skatās uz tām blusām un smej. Kāda psalmista vārdi: „Mans Dievs ir debesīs un ko Viņš grib, to Viņš dara, jo tu Viņu nevari kontrolēt.” Ja runa ir par pārdabisku Dieva iejaukšanos, tad tas nav mūsu kontroles ziņā. Ja mēs stipri lūdzam Dievu, konstruktīvi lūdzam Dievu, regulāri lūdzam un Dievs neko nedara, tad tu to Viņam nevari piespiest, jo, ja Viņš gribēs, tad Viņš darīs. Tad kāda jēga ir lūgt Dievu? Es teicu, ka pirmā daļa bija uzklāt galdu Dievam, tas nozīmē, kad tu galdu uzklāj, tu dod iespēju Dievam kaut ko darīt. Dievs saka, ka te viens cenšas, ka šeit varētu, ka magnētisms kaut kāds notiek, viņš jau ir pārlūdzies, labi darīs. Bet arī, ja kāds ir pārlūdzies, tad tā arī viņš aiziet mūžīgā dzīvībā un tā arī to viņš nedabūja, jo Dievs neiejaucās. Bet Dievs nešķiro pēc sejas vai tautības, kas Viņam nepatīk, bet pēc tā, kas ir tavā kompetencē, jo Dievs ir radījis cilvēku pēc Savas līdzības, tāpēc cilvēks spēj daudz. To, ko tu spēj, to tu pats vari. Lūk, tā ir tava kompetence. Lai patiešām kaut ko panāktu, nepietiek ar vienreizējām, divreizējām, trīsreizējām darbībām. Te jau ir tā disciplīna. Šodien es gribu izcelt vienu temperamentu – flegmatiķis. Neskan jau baigi forši, ka tu esi flegma. Bet ja flegmatiķi iemāca darīt kaut kādu vienu lietiņu, viņš visu mūžu to darīs. Ja šī darbība patiešām ir kopējā plānā labi ierakstāma, šī darbība, ko flegmatiķis dara, tā patiešām ir konstruktīva, tad tai būs rezultāti. Tieši flegmatiķiem tas ir vieglāk. Sangviniķiem tas ir ārkārtīgi grūti, tāpēc draudzējieties savā starpā, lai komandā ir dažādi tipi. Flegmatiķim labāk ir konstruktīvi darboties. Varbūt tendence viņam ir kā melanholiķim, darboties regulāri, bet arī destruktīvi. Ja sangviniķis var panākt domāt pozitīvi, tad tas var panākt, ka viņu komanda smuki darbosies. Tikai regulāra darbība patiešām atnes vērā ņemamu rezultātu. Šeit var minēt vēl vienu vārdu – disciplīna.
Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, virsnieks tā sauktajā itāļu rotā, ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu. (Apustuļu darbi 10:1-2)
Šajā gadījumā ir jāsaprot konteksts. Kas bija Kornēlijs? Kornēlijs, faktiski, bija pirmais pagāns, varbūt vēl kāds bija, bet Bībelē tas ir izcelts, kurš tika kristīts ar Svēto Garu. Pirmais pagāns, kurš pieņēma to pašu ticību, kristietību. Un tas bija kaut kas neiedomājams, jo pirmie kristieši, tie paši 120, kas bija augšistabā, ieskaitot apustuļus. Viņi pieturējās pie Izraēla robežām, viņi pieturējās daļēji pie jūdaisma. Lai izietu pie pagāniem un sludinātu arī viņiem, tas bija kaut kas ļoti neparasts un neiedomājams. Šeit gribu runāt par paša Dieva iejaukšanos. Jūs zināt, ka Jeruzālemē bija vajāšanas, tad viņi visi izklīda un sāka sludināt ārpus Jūdejas, Samarijā un tālāk, līdz daži aizgāja uz citām vietām, uz Antiohiju, kur pirmo reizi kristiešus sāka saukt par kristiešiem. Dievs bija ar viņiem, bet tas nenotika tikai un vienīgi cilvēka rezultātā. Mācekļi neplānoja vienkārši tūlīt doties pie pagānu tautām. Viņiem joprojām galvā bija Jēzus vārdi, ka Viņš tikai ir sūtīts pie Izraēla cilts avīm. Tā jau nekas, ka Jēzus teica, lai iet un dara par mācekļiem visas tautas, un tomēr tā valdošā tradīcija neļāva iet pie pagāniem. Valdošā jūdu reliģija arī neļāva to darīt, jo viņi ar grēciniekiem pie viena galda nesēdēja. Bet notika Dieva iejaukšanās caur Kornēliju. Viņš bija pagāns, kurš bija pieņēmis jūdu ticību. Viņš nebija pieņēmis kristietību tā tiešā veidā. Šeit ir rakstīts, ka “viņš deva ļaudīm daudz dāvanu”. Tātad viņš izpildīja dažādus priekšrakstus, kas ir jādara, lai arī viņš tiktu uzņemts visā šajā jūdu kopienā. Viņš pastāvīgi lūdza Dievu. Vārds “pastāvīgi” nozīmē disciplinēti. Viņš bija virsnieks, un karavīriem un tādiem, kas bija militāros formējumos, tā viņiem ir pašsaprotama lieta – pastāvīgi kaut ko darīt: tas ir sprints vai maratons, vai tā ir muskuļu audzēšana, vai bokss, vai motosports – jebkurā sporta veidā rezultāti summējās no ikdienas darbībām un treniņiem. Var būt pat vairāki treniņi dienā. Rezultāti summējas ar zinātnisku pieeju, psiholoģiskiem uzstādījumiem un ikdienas darbu. Tikai, kad cilvēks vai nu kāp ringā, vai ir sacīkšu dienā, skrienot sprintu, pastāv īss brīdis, kurā parādās visas cilvēka summētās darbības un rezultāts regulārām un konstruktīvām darbībām. Tie, kuri nodarbojas ar kultūrismu un muskuļu audzēšanu, veic regulāras, konstruktīvas un zinātniskas pieejas pareizas darbības, lai pieaudzētu muskuļu masu. Šie cilvēki cīnās par katru masas gramu. Nevis sacīkšu dienā, kad viņi kāp uz skatuves, bet gan katru dienu treniņos. Normāli panākumi ir iespējami tikai ar regulārām un konstruktīvām darbībām. Slava flegmatiķiem, tomēr viņiem ir citas problēmas, kas neļauj izdarīt pareizas lietas. Visiem ir kaut kādas problēmas, bet ir jākoncentrējas uz savām stiprajām pusēm.
Tātad šis virsnieks pastāvīgi lūdza Dievu. Visā šajā “pasākumā” ir vēl kāds personāžs vārdā Pēteris.
Nākamajā dienā, kad tie bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu. (Apustuļu darbi 10:9)
Tas viss kopā ir viens stāsts. Kornēlijs regulāri un pastāvīgi lūdza Dievu, savukārt, Pēteris sestajā stundā bija uzkāpis uz jumta lūgt Dievu, kas norāda uz regularitāti. Līdzīgi kā Tempļa lūgšanas un upurēšanās laiki, arī Pēterim bija konkrēti laiki, kuros viņš lūdza Dievu viens pats uz jumta. Tas nebija tāds jumts kā cilvēku mājām mūsdienās. Austrumu zemēs uz jumta arī notiek dzīve, piemēram, kāds var pat nelaiķa tuvinieku zārku tur uznest glabāšanai uz kādu laiku līdz apbedīšanai. Tas bija jumts, un Pēteris uz tā regulāri lūdza Dievu. Tātad, divi cilvēki regulāri lūdza Dievu. Tādēļ, ka viņi regulāri lūdza Dievu, viņu gars tika stiprināts. Tas viņiem pašiem palīdzēja būt disciplinētiem, izsauca dažādus iekšējos procesus un atraisīja sava gara spēku, ne Dieva Gara spēku, bet sava gara. Viņi spēja efektīvi darīt kādas lietas, kā arī panākt citiem neiedomājamas lietas. Bet gan Pēteris, gan Kornēlijs to darīja regulāri. Dievam bija problēma, viņi joprojām sēdēja Jūdejā un negāja sludināt pagāniem. Viņiem bija aizspriedumi, kuriem netika pāri. Acīmredzot, kā jau teicu, šādas lietas notiek aiz Dieva žēlastības. Tā ir Dieva paša griba un iniciatīva, kuru nevar kontrolēt. Tam visam pamatā ir pamats – regulāras un konstruktīvas darbības. Tās bija Kornēlija un Pētera regulāras lūgšanas un darbības. Kas notika? Kornēlijam parādījās Dieva sūtīts eņģelis, kurš teica, lai viņš iet uz konkrētu vietu, Jopi, pie Pētera, kurš pateiks, kas ir jādara. Kornēlijs ņēma savus kalpus un kādu karavīru un devās pie Pētera. Pēteris arī regulāri lūdza Dievu, un arī viņam atklājās Dieva griba. Tā nebija kaut kāda pašizdomāta, kā citreiz, kad lasām, paši izdomājam, ko Dievs saka. Tas ir normāli, kad lasām, tad redzam Dieva gribu Bībelē, bet ir reizes, kad Dievs pārdabiski var runāt. Tas pavisam nebūs bieži. Pēterim tā notika – parādījās eņģelis un nolaida vīzijā ietvaru, kur redzami dažādi zvēri, kas ir jūdiem nešķīsti zvēri. Eņģelis saka, lai Pēteris ēd šos zvērus. Bet Pēteris atbildēja, ka nemūžam neēdis ko nešķīstu. Tas parādīja to, ka Pēteris nebija gatavs iet pie nešķīstiem pagāniem. “Es nemūžam neēdīšu to, kas nešķīsts!” Bet Dievs pavēlēja ēst. Faktiski pēc brīža, pēc šīs vīzijas, pie durvīm klauvēja un jau meklēja Pēteri. Cilvēki, par kuriem eņģelis teica arī Pēterim, aicināja, lai viņš ceļas, kāp lejā un iet līdzi. Tie bija konkrēti un pārdabiski norādījumi no augšas. Tos Dievs suverēni noorganizēja, uzrunājot konkrēti divus cilvēkus – Kornēliju un Pēteri. Kā rezultātā, Pēteris devās līdzi šiem cilvēkiem. Kornēlijs saaicināja visu savu namu, tas nozīmē, karavīrus, rotu un tā tālāk. Sanāca īsts dievkalpojums, kurā Pēteris sludināja. Šie cilvēki atzina Jēzu Kristu par savu glābēju, un Svētais Gars nāca pār pagāniem, šiem romiešiem, viņu draugiem un ģimenēm. Svētais Gars nāca tādā pašā veidā, kā Viņš nāca Vasarsvētku dienā pār apustuļiem – ar runāšanu mēlēs, zīmēm un tā tālāk. Tas bija brīnumains notikums, par kuru ir arī rakstīts Apustuļu darbu 2. nodaļā:
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā. Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:1-4)
Notika fenomens. Pāreja no jūdu uz pagānu pasauli notika caur pārdabisku iejaukšanos. Savukārt, pārdabiska Dieva iejaukšanās notiek caur cilvēkiem, kuri regulāri un konstruktīvi lūdz Dievu un dara dažādas darbības. Kornēlijs un arī Pēteris deva dāvanas un tā tālāk. Izrādās, ka Dievs arī dara brīnumus, bet tos dara Viņš pats. Nevajag jaukt to, ko mēs darām un ko Dievs dara, kā arī nevajag mēģināt Viņu kontrolēt. Tāpēc jau arī reizēm mums, kristiešiem, rodas tāda kā nesaprašana – ja jau Dievs varbūt to negrib darīt, tad kāda jēga lūgt? Tad arī cilvēks lūdz, bet Dievs to neizdara. Tātad Dievs ir vainīgs? Tad tiek izdomātas dažādas teorijas, kāpēc Dievs nedarīja. Tāpēc, ka kādam vēl bija palicis tāds grēks vai tāpēc, ka kāds vakar nebija dievkalpojumā. Tas vispār būtu labs iemesls, bet tas ir mūsu pašu skaidrojums. Realitātē, nevis Dievs vienkārši to neizdarīja, bet gan pats cilvēks neizdarīja. Ir jāsaprot, ka cilvēka paša spēkos ir ļoti daudz, un cits ir tas, ko dara Dievs. Šajā gadījumā caur to, ko darīja Pēteris un Kornēlijs, pats Dievs iejaucās. Tas bija fenomens.
Tālāk Daniēla grāmatas 6. nodaļa. Bija Persijas ķēniņš, kurš iecēla simt divdesmit pārvaldniekus pār dažādiem reģioniem. Pār šiem visiem viņš iecēla mazāku skaitu pārvaldniekus. Savukārt, Daniēlu, jūdu jaunekli, kurš no Bābeles bija nokļuvis pie Persijas ķēniņa, viņš gribēja iecelt par pārvaldnieku pār visiem pārvaldniekiem. Tas nozīmē, premjerministrs – ministrs pār visiem ministriem. Viņam bija skauģi, kuri centās panākt, lai Daniēls būtu malā. Viņi meklēja kādu jautājumu, kurā varētu Daniēlam atrast kādu kompromātu. Tāds netika atrasts, jo viņš bija pilnīgi tīrs. Tad viņi nodomāja, ka vienīgais kompromāts varētu būt Daniēla Dieva godināšanas jautājumā. Kas tad bija šis Dieva godināšanas jautājums?
[..] viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. (Daniēla grāmata 6:10)
Daniēls katru dienu lūdza Dievu trīs reizes un darīja to atklāti. Viņš katru dienu trīs reizes atvēra logus uz Jeruzālemes pusi, metās ceļos un pielūdza Dievu. To zinot, viņa konkurenti – augstas kārtas cilvēki, politiķi –, sarīkoja intrigu, gāja pie ķēniņa un teica, lai izdodot pavēli. Šie cilvēki tādējādi arī nospēlēja uz ķēniņa kaut kādu augstprātību. Ķēniņš nebija lietas kursā par viņu intrigām un izdeva pavēli, ka trīsdesmit dienu laikā neviens nedrīkst lūgt citu Dievu kā tikai ķēniņu. Ķēniņam labi iepatikās būt par Dievu, un viņš šo pavēli izdeva. Beigu beigās izrādījās, ka Daniēls nepaklausīja ķēniņa pavēlei, un, kā parasti, gāja un lūdza Dievu trīs reizes dienā. Politiķi nāca pie ķēniņa un teica, ka Daniēls neklausot viņa pavēlei. Ķēniņš ļoti noskuma, jo viņš ļoti cienīja un respektēja Daniēlu. Viņš domāja dažādus variantus, kā varētu atbrīvot Daniēlu, bet atkal nāca politiķi ar savām partijām un trumpjiem, teikdami, ka vispār likumos ir rakstīts, ka ķēniņa pavēle nav atceļama. Viņš grib atcelt, bet nevar, jo tā likumi saka. Tāpat kā mūsu valdība, kurā visur sēž ierēdņi. Reāli nav neviena, kuru varētu nosaukt par līderi. Valdībā sēž ierēdņi, kuri visu mūži ir strādājuši ierēdniecībā un kuri nu ir nonākuši ministrijās un tamlīdzīgi. Viņi neko citu nemāk, kā rēķināt likumus tikai likumu robežās. Kad viņiem tiek pateikts, ka tas viss ir vienkārši izdarāms un ka vienkārši ir jāpieņem jauns likums, viņi negribot jaunus likumus. Viņi centīsies palikt esošajās robežās. Lielākā daļa no viņiem, kuri sēž valdībā, ir destruktīvi. Kāpēc? Ierēdņu domāšana. Persijas ķēniņam nepietika galvas ātri izveidot jaunu likumu. Viņam vajadzēja būt gudrākam kā līderim. Daniēls nonāca lauvu bedrē, jo tāds bija sods par to, ka viņš nepaklausīja ķēniņa pavēlei. Ķēniņš visu nakti gavēja un nevarēja gulēt. Pirms Daniēlu iemeta lauvu bedrē, ķēniņš teica, lai Daniēla Dievs, kuram viņš nemitīgi kalpo dienām un naktīm, izglābj viņu. No rīta ķēniņš pacēla lauvu bedres vāku, saukdams pēc Daniēla. Daniēls atsaucās, kas priekš ķēniņa bija brīnums. Tas arī bija brīnums, jo lauvas nebija aiztikušas Daniēlu. Pēc šī brīnuma Daniēls tika atbrīvots. Tie cilvēki, kuri savērpa šīs intrigas, tika sodīti. Kādā veidā? Viņi ar savām ģimenēm tika iemesti tajā pašā bedrē, kur pirmīt tika iemests Daniēls. Varbūt tas ir pārspīlēti, bet Bībele saka, ka viņi neesot pat nokrituši līdz bedres dibenam, kad lauvas jau viņu kaulus sadrupināja. Pēc tam ķēniņš izsludināja rīkojumu visā savā impērijā, ka visiem būs drebēt un respektēt Daniēla Dievu. Tas ir Dievs, kurš ir radījis debesis un zemi. Lūk, kā beidzās šis stāsts. Bet šeit ir daži atslēgas vārdi. Dieva vārdā ir rakstīts:
Daniēls bija pārāks par citiem priekšniekiem un par visiem pārvaldniekiem, tāpēc ka viņā mājoja spēcīgs gars; un ķēniņš bija nodomājis uzticēt viņam pārvaldīt visu valsti. (Daniēla grāmata 6:3)
Vārds „gars” šajā rakstvietā ir rakstīts ar mazo burtu. Tas nav Dieva Gars, tas ir Daniēla gars, sirds, iekšējais cilvēks un spēcīgi ieradumi zemapziņā. Viņā mājoja spēcīgs gars, kā arī Daniēla ieradumi bija saskaņā ar Dieva vārdu un principiem. Ķēniņš bija nodomājis uzticēt viņam pārvaldīt visu valsti.
Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. (Daniēla grāmata 6:10)
Daniēls nepielūdza Dievu tikai tāpēc, ka viņam tagad ir problēma. Viņš jau pirms tam visu laiku kārtīgi to bija darījis. Lūk, kur bija Dieva brīnums. Daniēls mierīgi varēja aiziet bojā lauvu bedrē, tomēr tas nenotika, jo domāju, ka tā iespējams bija tieša Dieva iejaukšanās. Domāju, ka arī cilvēks var panākt kaut ko līdzīgu. Bet šeit nevar to robežu izšķirt. Ļoti iespējams, tas bija pats Dievs. Ja godīgi, Bībele saka, ka Dievs sūtīja eņģeli. Tas nozīmē, ka to izdarīja Dievs. Tā bija pārdabiska Dieva iejaukšanās. Uz kāda pamata tas notika? Uz tāda, ka Daniēls kārtīgi bija lūdzis Dievu. Viņš bija disciplinēts cilvēks, un tas attiecās ne tikai uz lūgšanām. Lūgšana ir pamatu pamats. Pirmkārt, regulārai un konstruktīvai lūgšanai ir jābūt, ja vēlamais, lai kādreiz Dievs kaut ko izdara dzīvē. Galvenais jau nav vēlēties, lai Dievs kaut ko izdara. Galvenais ir to, ko Jēzus teica – izdariet to, kas no jums ir atkarīgs. Regulāri dariet vienas un tās pašas darbības. Regulāri un konstruktīvi lūdziet Dievu, tas nozīmē, aplieciniet, vizualizējiet un tā tālāk. Regulāri dariet to, kas ir svarīgs, visās savās dzīves sfērās, kur jūs gribat kaut ko sasniegt. Regularitāte, cilvēks caur regulārām darbībām spēj kaut ko izdarīt, var kaut ko vērā ņemamu sasniegt.
Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: “Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!” (Daniēla grāmata 6:16)
Bez mitēšanās – regulāras darbības. Skaidrs, kad var būt mazāk vai vairāk, bet ir jābūt regularitātei. Nesen izlasīju kādā grāmatā, kur cilvēks stāsta par sevi, kā viņš ir nokļuvis augstās pozīcijās gan finansiāli, gan arī sociāli sabiedrībā, visā pasaulē pazīstams cilvēks. Viņš stāsta par to, ka viņš pusaudžu gados gāja no durvīm pie durvīm un klauvēja, viņš pārdeva košļenītes. Citi atteicās no košļenēm, citi nevēra vaļā durvis, taču citi atvēra šīs durvis, tas, ka atver durvis arī neko nenozīmē, taču kāds arī nopērk. Tā ir viņa panākumu atslēga, tā ir īstenībā katra cilvēka panākumu atslēga. Tas ir Daniēla princips, tas ir Pētera, Kornēlija princips. Viņš ar laiku bija sācis saprast, ka viņam dienā vajag apklauvēt konkrētu skaitu durvju un nevajag ņemt vērā atteikumu. Katrs atteikums ir daļa, bez šiem atteikumiem nav iespējams vajadzīgo skaitu izdarīt, lai viens cilvēks piekristu nopirkt košļenes. Tas bija pusaudžu gados, vēlāk, kad viņš strādāja kādā labā, populārā apdrošināšanas kompānijā, viņš pelnīja augstu atalgojumu. Viņa princips bija tāds, ka viņš pie sava stacionārā telefona, ar kuru viņš sazvanījās ar saviem klientiem, vizuāli, lai redzētu, pielika astoņus dolārus. Astoņi dolāri, neskatoties uz to, vai cilvēks atteica vai cilvēks apsolīja atnākt, bet neatnāca, vai vienmēr kādam kaut kas notiek, jūs taču zināt, ka vienmēr kādam kaut kas notiks, ar to ir jārēķinās. Arī tas, kas atnāk uz tikšanos ar viņu, tas nenozīmē, ka viņš noslēgs darījumu. Un konkrēts skaits, cik šo darījumu noslēdz. Kopumā iznāk aprēķinot, nav svarīgi kurš noslēdza līgumu un kurš nē, katrs zvans ir astoņi dolāri. Pilnīgi vienalga, vai klients tika iegūts ar šo zvanu vai nē, katrs zvans ir astoņi dolāri, nevis tas viens veiksmīgais darījums ar vienu klientu, kopā caur šo vienu vai pieciem, vai desmit klientiem, ar kuriem tu slēdz darījumu, beigās sanāk uz katru zvanu astoņi dolāri. Tu paskaties internetā, kas kaut ko publicē vai kas man palīdz uzturēt normālu vidi, vai kādu komentāru izsaka pie maniem publicētajiem ierakstiem, tu redzi ka kāds vienmēr negatīvi komentē, katrs negatīvs komentārs – astoņi dolāri. Ja viņi zinātu, kā viņi tiek izmantoti, kā viņi vairo mūsu popularitāti, ja viņi zinātu, kā mēs domājam, ka mēs skatāmies uz šo vienu cilvēku, kas ieraksta negatīvu komentāru – astoņi dolāri, astoņi popularitātes punkti. Par šo cilvēku, ko es runāju, viņš raksta grāmatas, viena no grāmatām, kas ieguva lielu popularitāti, tika izdoti miljoniem eksemplāru, tur bija tādas antifeministiskas idejas grāmatā. Viņš zināja, ja viņš liks reklāmā tās idejas, kuras viņš grib pasniegt, tas izraisīs sašutuma vētru no feministēm un visu šo ideoloģiju aizstāvēm, viņš, to apzinoties, lika šīs idejas speciāli. Tiešām bija sašutuma vētra, bet viņš jau bija aprēķinājis uz priekšu, ka tas palīdzēs grāmatai iegūt popularitāti. Astoņu dolāru princips. Regulāras, konstruktīvas darbības un astoņu dolāru princips. Katrai šai darbībai ir vērtība, tev nebūtu jāuztraucas, ko par tevi domā cilvēki. Man vienalga, ko cilvēki par mani domā, ja tu domāsi, ko par tevi domā citi cilvēki, kur tad paliks astoņu dolāru princips? Tu jau pārstāsi kaut ko darīt konstruktīvi, jo tev ir svarīgi, ko cilvēki domā. Ja pateiks kritiku, ka tu šāds un tāds, un kas tālāk? Bet, ja tu pareizi domā, tad tev ir astoņi dolāri. Mūsu gadījumā astoņi eiro. Katram savi rēķini.
Paldies visiem, kas atnāca vakar protesta akcijā, viss ir kārtībā. Kas nav redzējis video, noskatieties, padalieties, izsakiet savas domas, lai popularizētu šo video. Paldies visiem kalpotājiem, kas piedalījās, filmētājiem, kas uztaisīja klipiņu arī. Es pieminēju ziloņus. Viena no ilustrācijām bija it kā visiem zināma, bet nesaprotama – kā var apēst ziloni? Ziloni var apēst pa gabaliņam, protesta akcija, tas ir viens gabaliņš, ja tu zini galamērķi, vīziju par Dieva svētītu Latviju, ja tu zini arī kā to sasniegt, vienīgais reālais un legālais veids, kā savu programmu konstruktīvi realizēt, ir programma pret programmu. Mēs zinām, ka “Vienotībai” ir destruktīva programma, bet mūsu partijai ir konstruktīva programma, lai šo programmu realizētu, mums ir jānonāk varas pozīcijās. Tikai programma spēj mainīt programmu, tikai ieradumi spēj aizstāt negatīvus ieradumus, jauni pozitīvi ieradumi, tāpat arī ceļš uz panākumiem, konkrētiem mērķiem ir tikai – apēst ziloni pa gabaliņam. Katrs gabaliņš ir vērtīgs, jo pirms protesta akcijas Ainārs uzzvanīja, painteresējās par dažām lietām, nedaudz parunājām, es saku Aināram: “Kāda starpība, cik cilvēku atnāks?” viņš arī ir cilvēks, kas šo principu saprot, kāda nozīme, cik atnāks cilvēku? Astoņi dolāri. Pilnīgi vienalga, cik atnāks cilvēku, atnāca jau normāli, ļoti normāli viss bija, kārtējais gabaliņš noēsts. Par ieradumiem es runāju savā uzrunā, noskaties un padalies ar to.
Tu zini, ka Rīgas cirkā agrāk varēja nākt skatīties un baudīt, cik dzīvnieki ir gudri, bet tagad vairs neuzskata, ka dzīvnieki ir gudri. Nedrīkst izmantot. Agrāk Rīgas cirkā bija ziloņi, tagad dresēti cilvēki. Rīgas cirkā uzstājas tikai cilvēki, jo dzīvnieki ir labāki nekā cilvēki. Varbūt kāds pamanīja, ka lielu, pieaugušu ziloni notur savā vietā maza ķēdīte pie maza mietiņa, kā tas var būt? Izrādās dresētāji, kamēr ziloņi ir vēl mazi, pieķēdē ķēdi pie kājas, pie kārtīga betona bluķa, tādu, ko tas nevar pārraut. Sākotnēji zilonis cenšas, netiek ārā no tās ķēdes un tad pārstāj cīnīties, un, kad zilonis izaug liels, tam pietiek ar simbolisku ķēdīti pie kājas, un šī ķēdīte viņu tur. Patiesībā šī ķēdīte to netur, bet ziloņa ieradums, psiholoģiskais uzstādījums, instinkti, tas viņā ir ieaudzināts. Tāpat arī padomju laikos cilvēkiem arī ieaudzināja, latvieši simtu gadu griezumā ir bijuši zem vagaru pātagas, viņiem nav bijusi pašnoteikšanās, tā ir tāda mentalitāte, sociālais mantojums, ieradumi latviešu tautai, viņiem ir grūti saprast, ka no viņiem ir kaut kas atkarīgs. Vakar, ejot no protesta akcijas, mums visiem bija t-krekli un džemperi ar uzrakstu “Atlaist Saeimu!”, un nāk cilvēks un nodomā: “Wow, atlaist Saeimu!” viņš nesaprot, kas tad nāks vietā. Šis jautājums – kas nāks vietā? – jau norāda uz cilvēka domāšanu, ka viņam ir bezcerīga domāšana, ka nevar neko mainīt, tas jau ir labi, ka viņš vispār domā, ka vajag atlaist Saeimu. Protams, ja mēs domājam tādā lauciņā, ka vajag tikai vienkārši atlaist Saeimu, tad nav pats svarīgākais atlaist Saeimu. Svarīgākais ir pats galamērķis, kur mēs nonāksim ar saukli “Atlaist Saeimu!” – astoņu dolāru princips. Viena protesta akcija – astoņi dolāri, viens sauklis “Atlaist Saeimu!” – astoņi dolāri. Mēs nezinām, kas notiks šajā laikā, kamēr skraidīsim ar saukli “Atlaist Saeimu!”, galvenais, lai ir kāda bāze, un galu galā Dievs ir pirmajā vietā. Ja Latvija ir pirmajā vietā, tad partija “Latvija pirmajā vietā” būs pirmajā vietā. Ne jau, ka mēs varam pateikt: “Dievs, tagad obligāti iejaucies!” Mēs to varam lūgt, bet Dievs pats skatās, vai darīt kaut ko īpašu vai nedarīt, mēs nezinām to, bet mēs zinām to, ko mēs varam izdarīt. Tautas lūgšanu sapulce, piemēram, par afišu stabiem mums ir konkrēta vienošanās, par pieturu stabiem, kā vides reklāmas uz stabiem, no pirmās savāktās naudas mēs viņiem veiksim iemaksas. Ir tāds teiciens: “Ja tu kapeiku pie kapeikas neliksi, tad pie turības tu nenonāksi.” Tā ir patiesība.
Jūs jau zināt, ka es ar sapņiem neaizraujos, bet šis bija tāds interesants. Šo sapni arī var daļēji izskaidrot, bet tas bija interesanti, ka sapnī galvenie cilvēki bijām mēs ar Pēteri, un to arī var saprast, kāpēc. Tāpēc, ka viņš man visu laiku ir blakus. Šonakt sapnis bija kārtīgs sapnis, pēc kura uzreiz gribēju filmēt video. Nav jau nekāds trakais sapnis, bet laba pamācība tanī visā ir. Es jums pastāstīšu, kāds tad bija tas sapnis, lai jūs saprastu, ka sapņi nav ideāli, tik skaisti viss, visu skaidri sapnī parāda – nekā tamlīdzīga. Ēģiptes faraonam sapnī parādījās kaut kādas sakaltušas vārpas, izģindušas govis, sviests kaut kāds. Šeit arī bija “sviests”, bet tāds diezgan destruktīvs sviests, bet man ir jāizdomā pašam, ko ar to darīt, un kam to teikt, bet jums es pateikšu. Mēs ar Pēteri laižam uz Vāciju, tā doma, braucot uz Vācija, ir tāda, ka Vācija ir augsti ekonomiski attīstīta, sociāla valsts, tur viss ir labāk. Un mēs braucam, ir arī apziņa, ka esmu latvietis, politiķis, tieši tāds, kāds esmu šodien, arī Pēteris sapnī man ir palīgs, daudz kas tur figurē, bet uzsvars nebija likts uz to. Mēs ar Pēteri dodamies uz Vāciju, un esam atbraukuši, izkāpjam kaut kāda pieturā vai stacijā, un kur mēs dodamies? Tas līdz galam nebija skaidrs kurp, mēs skatāmies kur doties. Tagad mēs esam svešā pilsētā un skatāmies uz cilvēkiem, kuri visi dodas vienā virzienā. Un mēs zinām, kā tas ir, kad esi viens svešā pilsētā, tu meklē kādus tūrisma objektus, tos nav grūti atrast, dodies turpat, kur visa lielā masa, tu nekļūdīsies. Un mēs ejam līdzi tiem cilvēkiem, un es sāku just, ka tie ir latvieši, kas tur iet, un mēs ejam, pēkšņi šis ceļš pārvēršas par grants ceļu, jo man pirmā doma bija – Vācijā un grants ceļš, tādā krutā valstī grants ceļš? Un mēs dodamies, un, jā, sadzirdu latviešu valodu, tie ir latvieši. Un mēs nonākam galamērķī, viesnīcā. Uz diviem cilvēkiem viesnīca izmaksā 35 eiro, vienam cilvēkam sanāk 17 ar pusi eiro, tas ir lēti priekš viesnīcas, turklāt tur ir jāmaksā kaut kāds nodoklis par to, ka tu uzturies šajā valstī, katru dienu 20 eiro, viesnīcas īpašnieks it kā varētu sarunāt lētāk, piemēram, uz nedēļu 20 eiro. Tev ir nodoklis jāmaksā par to, ka uzturies šajā valstī un lētā viesnīcā. Kāda bija šī viesnīca? Es sapnī ļoti labi izbaudīju un izjutu kāda tā bija no ārpuses un no iekšpuses. Viesnīcas īpašnieka sieva bija turciete, un viņš pats bija dzīvojis Rīgā, viņš man jautāja, kur precīzi es dzīvoju, nosaucu precīzi savu adresi, un viņš zināja, bija lietas kursā. Tā precīzi nevarēja saprast, latvietis vai sveštautietis, bet ar Latviju bija ļoti labi pazīstams, un šajā viesnīcā viņš uzņem latviešus. Bet tas pats svarīgākais, varbūt ne svarīgākais, bet bēdīgākais ir tas, ka tā viesnīca bija sliktāka nekā padomju laika kūts, un tā bija pilna ar cilvēkiem – latviešiem. Sliktāka nekā padomju laiku kūts: visi sanitārie mezgli bija ļoti sliktā stāvoklī, pagalms dubļains, pilns ar grabažām, istabiņas, ļoti atgādina līdzību par pazudušo dēlu. Un caur šo sapni es domāju, ka katrs, kas klausījās var saprast, par ko ir runa, kāds īpašs skaidrojums nav vajadzīgs. Tā tāda brīvprātīga verdzība, kurā dodas Latvijas tauta, brīvprātīgā verdzībā ceļā uz sapņu zemi, kur ar lāpstu var grābt naudu, bet par to ir jāmaksā un jādzīvo sliktāk nekā dzīvniekiem kūtī. Bet viņiem šķiet, ka viss ir kartībā, viss ir ļoti labi, labāk nekā šeit, Latvijā. Tagad nav vairs tādas ilūzijas, kādas bija pašā sākumā, kad pirmie izbrauca uz ārzemēm, tad bija tāds: wow, ārzemēs strādā, tagad tev ir lielais piķis. Zināji, ka Otrā pasaules kara laikā, vācu okupācijas laikā, cilvēki paši brauca uz Vāciju strādāt, tu zināji to? Viņi paši brauca uz Vāciju strādāt, tā bija propaganda. Tu zināji to, ka gan padomju, gan vācu armijā latvieši sākotnēji brīvprātīgi iestājās? Tāpat kā sākotnēji brīvprātīgi brauca strādāt uz Vāciju, tad vēlāk trūka kadru un nepietika tikai ar propagandas ieroci, tad tas tika izdarīts dažādākos veidos, lai būtu pietiekoši strādnieku Vācijā, kā arī pietiekoši daudz karotāju abās pusēs, vienkārši iesauca. Un tas ir tas, kas notiek ar mūsu valsti. Vakardien protesta akcijā skanēja, cik viss ir ļoti slikti, un patiešām, ir viss slikti, bet ko es vakardien pateicu? Negribēju runāt par to, ka viss ir slikti, tapāt visi zina, ka viss ir slikti, bet no tā visa sliktā ir izeja. Regulāras, konstruktīvas darbības, nevis braukt prom un dzīvot cūku kūtī, nevis bēgšana no realitātes, mēs no realitātes neaizbēgsim. Regulāras darbības. Es domāju, ka šis sapnis bija par to, ka sen vairs nav tautas vara, ne tikai uzurpantu vai kolaborantu rokās, kam ir vara Latvijā, bet arī šie cilvēki ir tikai kolaboranti, patiesībā viņus rausta aiz aukliņām, tas nav nekas tāds, ko mēs nezinām, vadība ir pavisam citur. Notiek tāds kā karš, cilvēkam tiek iestāstīts, ka viņš ir brīvs, ka viņam ir iespēja, par visu ir jāmaksā, bet šis cilvēks dzīvo kā cūka kūtī, vēl sliktāk nekā kūtī, aiz tādiem skaistiem lozungiem – dzīvnieku aizstāvji, klimata pārmaiņas, cilvēka tiesības un tā var turpināt -, un cilvēki tic, ka viņi dzīvo cūku kūtī šo te vērtību vārdā. Un runa ir par mūsu pilsoņiem, Latviju, nekādai Eiropai nerūp, kā mēs dzīvosim, tieši otrādi, notiek karš, šobrīd Ukrainā tiek lietoti ieroči, bet šeit tiek lietoti savādāki ieroči. Ziloni var apēst tikai pa mazam gabaliņam.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Regulāras un konstruktīvas darbības” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
