Visu mūžu Ritu pavadīja ļoti liela nedrošība gan par sevi, gan par saviem tuviniekiem. Lai mazinātu trauksmi un depresiju, viņa devās pie ekstrasensiem, kā arī daudzus gadus lietoja nervus nomierinošas zāles. Tomēr nekas nelīdzēja. Tikai tad, kad Rita iepazina Jēzu Kristu, un pirms dažiem gadiem pievienojās draudzei “Kristus Pasaulei” Saldū, viņa kļuva pilnībā brīva no depresijas un nemiera. Šobrīd savos nepilnos 70 gados viņa ir aktīva, spēka un enerģijas pilna, joprojām strādā algotu darbu un kalpo draudzē, vadot mājas grupu un aprūpējot cilvēkus.

Par to, kā tas notika, Rita stāsta: “Pavisam agrā bērnībā, pēckara gados, kad padomju okupācijas vara cīnījās pret latviešu patriotiem mežos, man nošāva tēvu, bet māti smagi ievainoja. Šī epizode uz mūžu palika manā atmiņā un radīja ļoti lielu nedrošību visā turpmākajā dzīvē. Ja vakarā es paliku mājās viena un mamma bija kaut kur izgājusi, es ļoti raudāju un baidījos, ka tik viņai nenotiek kas ļauns un mēs ar māsu nepaliekam vienas. Visu laiku bija neizskaidrojamas bailes, ka ar maniem tuvākajiem cilvēkiem varētu kaut kas slikts atgadīties.

Kad precējos, domāju, ka man būs ideāls vīrs, ideāla ģimene un tas mani atbrīvos no trauksmes un depresijas.. Tomēr tā neiznāca. Arī pati nebiju nekāds “eņģelis”, jo allaž “zāģēju” savu vīru. Reiz viņš, lasot interesantu grāmatu, aizmirsa par bērnu, ko bija atstājis aukstumā nepieskatītu. Rezultātā mazais dēliņš saslima, bet es kopš tās reizes vairs nespēju uzticēt savam vīram bērnu un turpmāk darīju visu pati. Savukārt viņš, juzdamies atstumts un nevajadzīgs, sāka dzert. Pieaugošo strīdi ģimenē, neizskaidrojamas bailes par tuviniekiem un vīra alkoholisms dzina mani izmisumā, trauksmē un depresijā. Likās, ka visi cilvēki ir slikti un man grib tikai ļaunu. Kaut arī strādāju labā darbā, naudas knapi pietika no algas līdz algai. Allaž saspringtā materiālā situācija manu stresu un bažas par rītdienu tikai vairoja. Vēlējos atrisinājumu savai ģimenes krīzei, kā arī tikt vaļā no mūžīgajām bailēm un nemiera.

Sāku apmeklēt tautas dziedniekus un vārdotājus, jo pazīstami cilvēki man ieteica, ka tā es atgūšot mieru. Vairākus gadus pie viņiem braucu vismaz reizi divos mēnešos. Burvji man deva apvārdotu ūdeni, cepumus un sāli. Uz brīdi tiešām viss bija labi, taču jau nākamajā dienā nemiers atkal atgriezās. Tā es apmeklēju daudzus dziedniekus un ekstrasensus Latvijā, bet trauksme manī ar laiku kļuva vēl lielāka. Beigās ģimenes ārsts man izrakstīja antidepresantus, kurus lietoju turpmākos desmit gadus. Dažkārt no rīta, ejot uz darbu, ja biju aizmirsusi iedzert rīta devu, mani jau pa ceļam pārņēma panikas lēkmes un nedrošība.

Kad bija apmeklēti vai visi Latvijas ekstrasensi, izdzerts lērums zāļu, bet labuma nekāda, es nolēmu meklēt palīdzību pie Dieva. Atradu domubiedrus un vairākus gadus mēs bijām maza ticīgo grupiņa, kas turējāmies kopā, taču vienas stabilas draudzes mums nebija. Šis laiks bija grūts, manā dzīvē bija vairāki smagi pārbaudījumi un dažkārt depresija atgriezās. Ārstu kļūmes dēļ zaudēju savu vīru. Arī mans dēls, kurš strādā par helikoptera bortmehāniķi, tika nolaupīts Sudānā ar visu ekipāžu. Tomēr no Dieva es nenovērsos un allaž savās grūtībās redzēju gaismu tuneļa galā, taču pēc kopīgām lūgšanām viņš tika atbrīvots.

Apmēram pirms četriem pieciem gadiem uzzināju, ka Saldū savu darbību uzsāk jauna draudze “Kristus Pasaulei”. Nolēmu vispirms doties uz dievkalpojumi Rīgā, kur iepazinos ar cilvēkiem no Saldus draudzes un kopš tās reizes sāku ik svētdienas apmeklēt dievkalpojumus. Ļoti palīdzēja Bībeles skola, kurā mācītājs vienkārši un saprotami izskaidroja daudzas lietas, kas man līdz tam nebija pilnīgi skaidras, kaut arī esmu kristiete jau ilgus gadus. Brīnišķīgi, ka man ir mācītājs, draudze un komanda, kas man paskaidro grūtāk saprotamas lietas, iedrošina un stiprina. Man vairs nav jācīnās vienai pašai, kā agrāk! Draudzes seminārā inkaunterā ieraudzīju savu kā kristieša dzīves uzdevumu – meklēt un glābt pazudušos, kā arī veidot un audzināt viņus par uzticamiem Kristus mācekļiem.

Tikai pēdējo četru gadu laikā manī ir ienācis pilnīgs miers. Dieva vārds ir stiprs pamats manā dzīvē. Vairs neesmu atkarīga no emocijām. Zinu, ka Dievs mani mīl un ir ar mani, vienalga, vai es ko jūtu vai nejūtu. Man vairs nav ne panikas, ne baiļu, ne trauksmes. Es vairs neapmeklēju ekstrasensus, jo tagad man ir paļāvība uz Dievu jebkurā situācijā, lai kādi arī būtu apstākļi apkārt. Viņam vienmēr ir atrisinājums ikvienai manai problēmai. Kalpoju draudzē Saldū, vadu mājas grupiņu un mīlu Dievu un cilvēkus. Esmu atradusi savas dzīves jēgu kalpot cilvēkiem, vest viņus pie Dieva un palīdzēt kļūt par Kristus sekotājiem. Ik rītus es nāku pie Viņa lūgšanā un saņemu atbildes no Dieva, lasot Bībeli.

Esmu brīva no pagātnes rēgiem un mani vairs nemoka bailes, ka ar tuviniekiem pēkšņi varētu notikt kas ļauns. Nelietoju ne antidepresantus, ne arī kādas citas zāles vispār. Kalpošana cilvēkiem un draudzē dod gan pašai lielu prieku, gan arī palīdz uzturēt sevi labā fiziskā formā. Paldies Dievam, ka savos gados varu iet un skriet kā jauna meitene. Nemaz nejūtu, ka man drīz jau būs 70 gadu. Joprojām strādāju un veicu arī visus mājas darbus. Esmu finansiāli svētīta. Kamēr daudzi pensionāri dzīvo uz iztikas robežas, es varu atļauties katru gadu braukt atpūsties uz ārzemēm un dzīvoklī veikt kapitālo remontu. Vairs neuztraucos, ka man varētu pietrūkt līdzekļi, jo apzinos, ka Dievs rūpējas un gādā par mani!

Cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Dievu, dzīvo nemierā un trauksmē, es novēlu meklēt savu problēmu atrisinājumu tikai Jēzū, mūsu Kungā! Svarīgi ir būt draudzē, kur ieliek stipru ticības pamatu, balstītu Bībelē un kur māca par personīgām attiecībām ar Dievu caur Jēzu Kristu.  Tikai Viņš ir nomiris par tavām problēmām, atkarībām un grēkiem, un augšāmcēlies! Viņš pārvērtīs un atjaunos tavu dzīvi!”

Ritas Reihleres liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums