Šodien būs ļoti vērtīga informācija, kas patiešām var izmainīt tavu dzīvi – mainīt dzīvi pozitīvā virzienā. Šodienas svētrunas tēma ir „Rūpes par savas sirds stāvokli”. Kāpēc tieši rūpes par savas sirds stāvokli? Kāpēc ne par prāta stāvokli? Prāta stāvoklis un sirds stāvoklis ir ļoti saistīti jēdzieni, tās ir ļoti saistītas parādības. Sirds stāvoklis un prāta stāvoklis – tāda ir secība, kādā veidojas mūsu sirds stāvoklis. Vispirms ir doma, pēc tam mēs ar savu gribu, spēju analizēt, mēs šo domu vai nu noraidām, vai pieņemam. Tad, kad šī doma ir pieņemta, ja es ar šo domu dzīvoju, to apliecinu, praktizēju, tad tā kļūst par daļu no manas sirds. Tev vairs ikdienā, konkrētā situācijā, nav jāpiedomā, nav jāapsēžas un jādomā, kā rīkoties, jo tu to dari automātiski, veidojas ieradums, veidojas iekšēja pārliecība, veidojas tas, ko tu pat nevari izskaidrot, kāpēc tā rīkojies. Tu rīkojies tiešā tā, kādā stāvoklī ir tava sirds.

Secība ir sekojoša – doma, pēc tam ir izjūtas. Kāpēc izjūtas? Tāpēc, ka attiecīgs sirds stāvoklis izsauc attiecīgas sirds izjūtas. Tas ir tāds kā spiediens, kuram visbiežāk cilvēki arī pakļaujas, faktiski visos jautājumos. Viņam var pat pateikt, ka pareizi ir tā, bet viņš nespēs rīkoties citādi, kā dzīs viņu šī iekšējā uguns, šis iekšējais dzinulis. Prāta stāvoklis rada sirds stāvokli, sirds stāvoklis rada darbības un darbība rada rezultātu. Tavs prāta stāvoklis, tavs domāšanas veids rada sirds stāvokli, un tieši sirds stāvoklis tevi dzen darīt kādas lietas, nevis prāta stāvoklis. Sirds stāvoklis rada darbības, un šīs darbības rada rezultātu.

Ja sirds ir iestatīta nepareizi, piemēram, ja tev ir kondicionieris automašīnā, vai mājās, vai tajā iestādē, kurā tu strādā, lai telpā būtu tāda temperatūra, kādu tu vēlies, tā ir jāieprogrammē, ir jāmaina kondicioniera iestatījumi. Ar dažiem pogas spiedieniem tu uzgriez temperatūru, kādu tu vēlies, ja viss ir kārtībā ar kondicionieri, tad telpā būs attiecīgā temperatūra. Tu nevari citādāk to mainīt, kā mainīt pašu programmu, mainot iestatījumus programmā.

Tieši tāpat arī ir mūsu cilvēka sirds. Sirds, tas nav tikai orgāns, tas ir arī ļoti garīgi. Kā arī ir kaut kādas lietas, kas ir izskaidrojamas gan zinātniski, gan fiziski, bet līdz galam neviens cilvēka sirdi nevar izdibināt, nevar līdz galam izpētīt, kā vien Dievs mūs pārzina. Tas, kā mūsu sirds ir uzbūvēta, to neviens cilvēks līdz galam neizpratīs. Bet ir kaut kādas pamata nostādnes, kas atklātas Dieva vārdā Bībelē, kā mēs pēc savas pieredzes varam saprast, kā tad sirds ir uzbūvēta. Sirds ir mīksta, tas nozīmē, ka tas, kā mēs domājam, tas, kā mēs paši uzstādām šos iestatījumus savai sirdij, un šie iestatījumi radīs konkrēto temperatūru tavai dzīvei. Konkrēto temperatūru, tieši tādu, kādu tu būsi to iestatījis un nekā savādāk.

Tieši sirds ir tā, kas dzen tevi rīkoties. Lai tu varētu labāk saprast, tad pastāstīšu tev dažus piemērus. Tu kā cilvēks nezini šobrīd, kāpēc tu dari šādi vai tādi. Ir lietas, kur tu zini, kāpēc tu rīkojies tā, bet ir lietas, kuras tu nemaz nesaproti. Tu nesaproti, kāpēc tu tā dari, jo tas nav saistīts ar tavu prātu. Iespējams, tas kādreiz ir bijis saistīts ar tavu prātu. Kā cilvēks uztver informāciju? Īpaši bērnībā to, ko viņš dzird, redz un pats no savas pieredzes iegūst. Tā veidojas viņa domāšanas, un tā veido arī viņa sirds stāvokli. Tieši sirds stāvoklis nosaka virzienu. Tie, kas ir izgājuši inkaunteru, zina, ka mēs tur aizpildām anketas, lai varētu uzzināt, kāpēc tu šodien rīkojies tā, kā tu rīkojies. Tam visam saknes ir meklējamas pamatā bērnībā. Kāpēc tieši bērnībā? Tāpēc ka pieaudzis cilvēks spēj kontrolēt savu prātu, bet bērns, nē, tāpēc bērns paņem absolūti visu, viņš nefiltrē, viņš ir nenobriedis, viņš visu vēl nesaprot. Tāpēc bērnībā, apmēram līdz trīs gadu vecumam, varbūt arī vairāk, līdz tam vecumam, kad viņš pats sāk “filtrēt”, ja vispār sāk to darīt, jo ja viņam nav vecāku, kas iemāca, ka prāts ir jākontrolē, tad viņš to nekontrolēs arī izaugot liels. Tā būs viņa vērtība, jo tas būs arī viņa sirds stāvoklis. Tāpēc ļoti svarīgi ir, kā mēs audzinām savus bērnus. Ļoti svarīgi, ja tu esi kristietis un tici Dievam, un tu vēlies, lai bērns kalpo Dievam, tad tev attiecīgi ir jārada viņa domāšanā vide, kas rada viņa domāšanu, nevis jāizņem ārā no draudzes un jāsūta kādos pasaulīgos virzienos, jo tur, kur tu ieliksi bērnu, tas viņš arī būs. Bērns pats nav spējīgs veidot savu domāšanu, jo tu veido viņa domāšanu.

Ar pieaugušu cilvēku ir citādi, bet ne visos gadījumos, vairumā gadījumu cilvēks pats nedomā ar savu prātu, bet ir retums, kas to iemācās, ka tomēr prāts ir jāfiltrē un jākontrolē, tikai tajā brīdī viņi var sākt savu izaugsmi. Bet nevis sākot no tā, kas ir viņa talants vai kas viņam patīk, bet sākot no tā, kas ir pareizs, mainot savu sirdi. Nevis tikai domāšanu, bet vispirms maini domāšanu, sāc filtrēt, vai šī doma tev der, tu to pieņem, apliecini to un centies to realizēt, centies to dabūt sirdī. Ja tā doma tev neder, tad atmet to. Cilvēks var būt jebkādā sabiedrībā. Tu vari būt pat uz vientuļas salas, viens pats kopā ar pareizām vērtībām, pareizu sirds uzstādījumu un visiem pārējiem viss ir nepareizi. Mierīgi arī šādā vidē cilvēks var saglabāt savu sirds stāvokli pareizā virzienā. Ko tas pierāda? Tas pierāda, ka viņš pats var kontrolēt domas, to, ko viņš redz, dzird, izjūt, var kontrolēt to, ko viņš ielaiž sirdī un ko, nē. Kam viņš atver savu sirdi, kam neatver.

Tāpat ir arī draudzē, tu vari sēdēt šajā draudzē un nomirt šajā draudzē, jo tev nekas nemainīsies tikai no tā, ka tu šeit sēdi. Tas jau ir kaut kas nedaudz interesantāks. Tu esi draudzē, tas ir pareizi, ka tu te esi, priekšā ir cilvēki, kam var līdzināties, bet tu jau pats izsver, kādas domas pieņemt un kādas nepieņemt. Ja tu tās pats nepieņem, ja tu neļauj mainīties savai sirdij, tad tu sēdi šeit un nekas nemainās, jo mainīsies tikai tad, kad mainīsies tava sirds. Kas ir sirds? Zemapziņa. Bībelē sirds arī ir minēta, bet vispār sirdij nav nekāda sakara ar zemapziņu. Sirds ir muskulis. Tāpēc ar sirdi domājam arī dvēseli, zemapziņu, iekšējo cilvēka pasauli, kas ir ļoti smalki būvēta. Dievs ir tā iekārtojis un radījis, jo ar sirds ticību ir panākama taisnība. Nevis ar prāta ticību, bet ar sirds ticību. Kas ir prāta ticība? Mācītājs pateica vai grupiņā nolēma, ka ir jānoorganizē kāds pasākums, tad būs kāds rezultāts. Atnāks cilvēki pie Kristus, tad būs rezultāts. Bet, redzi, nebūs nekāda tev rezultāta, tev tā nebūs. Kāpēc? Tāpēc, ka tu būsi paklausījis, kas nav nepareizi, tas ir labi paklausīt, izveidot kopēju pasākumu, bet, ja tas, ko tu dari nav sirds līmenī, tad tas nedarbosies.

Piemēram, ja ir runa par darbu, tad, ja cilvēks ir tendēts uz rezultātu, viņš grib saņemt samaksu par rezultātu, tāda ir viņa būtība, tāda ir viņa sirds. Tā viņš ir iemācījies bērnībā, jeb arī viņš pats sevi ir pārprogrammējis. Viņš to ir tik ilgi apliecinājis, ilgi to ir darījis, ka tas ir kļuvis par daļu no viņa sirds, un citādi nevar rīkoties. Ir dažādi motīvi, kāpēc tu cilvēkam kaut ko gribi dot, un viņš atsaka, ka neko no tevis nevēlas. Tie var būt arī nepareizi motīvi, var būt arī pareizi. Viņš nav radis, ka viņam kaut ko dāvina, viņš visu grib pats sasniegt, viņš grib rezultātu un par rezultātu viņš grib algu. Neveiksminieks grib, lai viņam maksā par stundām. Ir ļoti liela atšķirība, vai tev maksā par stundām darbā, vai tev maksā par rezultātu. Tā ir ļoti liela atšķirība, ja par rezultātu maksā, tad tu gribi par rezultātu. Ja par stundām, tad diemžēl šis cilvēks nav veiksmīgs cilvēks. Es tev paskaidrošu.

Nesen lasīju kādu labu piemēru. Pāris apprecas, un vīrs pamana, ka sieva, cepot gaļu, nogriež stūrus – cep steiku, bet apgriež stūrus. Kādā dienā vīrs sievai prasa: kāpēc viņa gaļai apgriež stūrus? Viņai mamma tā darīja. Kāpēc mamma tā darīja? Viņa nezinot. Viņa zvanīja mammai un jautāja, kāpēc viņa bērnībā, cepot gaļu, vienmēr apgrieza stūrus? Jo viņas mamma tā ir darījusi. Pēc tam zvanīja vecmammai un jautāja, kāpēc gaļai apgrieza stūrus. Viņa apgrieza, tāpēc ka viņai panna bija par mazu. Un tas var norādīt uz nabadzību. Tu pat nezini, ka nabadzības domāšana ir tavā dzīvē. Tu nezini, kāpēc nogriez gaļai galus, kas ir saistīts ar to, ka nav normālas pannas, tāpēc apgriež galus, ko nav nepieciešams darīt. Cilvēks nezina, kāpēc viņš to dara.

Tāpat arī mums šodien, mēs nezinām, kāpēc mēs darām daudzas lietas, kāpēc mēs jūtamies tā, kā mēs jūtamies, reaģējot uz kādiem pasaules izaicinājumiem vai cilvēkiem. Kāpēc viens raud un cits smejas par vienu un to pašu lietu. Kāpēc viens kļūst depresīvs, otrs par to pašu lietu kļūst priecīgs. Tu nezini, kāpēc tas tā ir. Tu to nevari izskaidrot. Zini, kāpēc? Jo tas ir tavā sirdī un to tā vienkārši nevar izmainīt. Tas ir laika jautājums un darbs ar sevi. Lūk, kāpēc es vienmēr uzsvaru, ka personiskas attiecības ar Dievu ir ārkārtīgi svarīgas, ka tu vari sevi salīdzināt, pieskaņot, pārdomāt, apliecināt. Došanas vārdā mēs dzirdējām rakstvietu, kur ir rakstīts – kur būs tava manta, tur būs tava sirds. Realitātē būtu pareizi teikt, ka tur, kur būs tava sirds, tur būs tava manta, un arī otrādi. Tur, kur tu pilnībā apzinies, ka tas ir tavs, tad tev jau nav grūti ziedot, jo tas jau ir tavs, tie jau ir tavi mērķi. Ir ļoti liela atšķirība, vai mērķi, vīzija ir kādam citam, vai tas ir tev. Neviena mājas grupiņa nevar augt, ja arī tā izaugs, tā atkal samazināsies, ja vadītājam vīzijas nav sirdī, ja tā nav viņa vīzija, ja viņš to nav dabūjis sirdī kā Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs, Mozus, Jozua, Dāvids.

Kāda bija atšķirība starp Saulu un Dāvidu? Starp viņiem bija būtiska atšķirība. Viens caur grūtībām guva panākumus, otrs, nē. Viens bija paklausīgs Dievam, otrs, nē. Kāda bija reakcija Saulam, kad Goliāts staigāja un iebiedēja izraēliešu karavīrus, un kāda bija Dāvida reakcija? Kāds bija sirds stāvoklis Dāvidam? Dāvids teica: „Kas tas tāds te staigā un izaicina mūsu Dievu, mūsu karaspēku?” Bet Saulam bija mazvērtīga cilvēka domāšana. Saulam bija amats, bet nebija sirds izmaiņu. Viņš nespēja rīkoties citādi. Dāvida uzvaras atslēgas bija viņa sirds stāvoklī. Viņi redzēja vienu un to pašu, bet viņiem bija dažādas reakcijas. Kāpēc tā? Tāpēc, ka ir cita programmatūra, citi sirds iestatījumi.

Diemžēl cilvēks pamatā dara to, ko viņš iekšēji jūt. Tu viņam vari teikt, ko tu gribi, viņš tik un tā izdarīs pa savam jeb tā, kā viņa sirds dzen, kas ir viņa sirdī. Kad zemapziņai ir jāizvēlas starp loģiku un dziļi iesakņojušies aizspriedumiem jeb pārliecību, kas ir iekšēji, tad parasti uzvar pēdējais. Tas attiecas pilnīgi uz visu un tieši sirds stāvoklis nosaka tavu darbību un tavas darbības nosaka tavu nākotni. Tikai tā un nekā savādāk. Mūsu atbildība nav vienkārši paklausīt, pirmkārt, mūsu atbildība ir paklausīt, lai mainītu mūsu sirdi, jo, nemainot savu sirdi, tev nebūs arī pareizas darbības. Tas viss būs īslaicīgi. Jāmaina sava sirds. Savu sirdi var mainīt, apzinoties, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, apzinoties, kāpēc es tā jūtos, kāpēc es esmu tāds vai šāds, kāpēc tā rīkojos. Atmet veco domāšanas veidu. Bībele saka, ka mums ir jānovelk vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais cilvēks. Kamēr jaunais cilvēks nav uzvilkts, nebūs nekāda progresa. Vari paklausīt vadītājam vai kam citam, bet tas nedarbosies pilnā mērā, jo tas sāks darboties tikai tad, kad tev būs sirds ticība, tad, kad tas būs tavā sirdī.

Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: “Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai.” (Apustuļu darbi 23:1)

Pāvils saka, ka viņa dzenulis ir sirdsapziņa, nevis prāts, bet sirds. Es tev atklāju kaut ko jaunu. Būs vēl daudz labas lietas. Kas tad ir svarīgāk – prāts vai sirds? Sirds. Sirds ir svarīgāka, bet no otras puses, sirdij bez prāta kontroles būs tas, kas nāk no viena cilvēka, no otra cilvēka, no viena piedzīvojuma, no otra piedzīvojuma, tas viss tev sakrāsies, ja tu nekontrolēsi savu prātu. Vispār svarīgāks ir prāts, bet dzenulis ir no sirds, tāpēc abi šie faktori ir svarīgi, bet tomēr sirds ir svarīgāka, jo ar sirds ticību ir panākama taisnība. Ja mēs runājam par ticību, tad viens ir vienkārši paklausīt, kas ir normāli un pareizi. Ar šādām darbībām, vienkārši paklausot, veidojam arī savu sirds ticību, bet tas nenesīs tādus lielākus panākumus. Reālus rezultātus nesīs tikai sirds ticība.

Un Tas Kungs sūtīja viņu vidū praviešus, lai viņus atkal atgrieztu pie Tā Kunga, un tie griezās pie viņu sirdsapziņas, bet viņi neklausījās. (2. Laiku grāmata 24:19)

Pravietis vēršas pie sirdsapziņas, cilvēkam pie sirds. Cilvēka sirdij ir izšķiroša nozīme – tas, kāda tā ir. Tas, kāda sirds būs, atkarīgs, kā cilvēks par to ir rūpējies. Tās ir rūpes par savas sirds stāvokli. Neveiksmīga programmatūra un iestatījumi tiek uzreiz atpazīti. Piemēram, Mozus droši varēja zināt, ka ar izraēliešiem nekas nesanāks, un nekas arī nesanāca. Nevar pilnībā tā apgalvot, jo vienmēr bija tādi kā Jozua un Dāvids, kuri iznesa cauri gadu simtiem šo sirds ticību līdz pat šai dienai. Bībelē ir teikts:

Jūs esat bijuši kurnētāji pret To Kungu, sākot no tās dienas, kopš es jūs pazīstu. (5. Mozus grāmata 9:24)

Tā ir otrreizējā bauslība, kad Mozus atkārto visu to, kas jau pirms tam ir teikts, un ko viņi nav pieņēmuši kā savas sirds ticību. Mozus atzīst, ka Izraēls vienmēr ir bijusi kurnētāju tauta, jau sākot no pirmās dienas, kopš Mozus aizgāja pie viņiem, satikās un piedāvāja izvest no Ēģiptes zemes. Kas viņiem neizmainījās? Sirds attieksme. Ar to nepietiek – teikt Mozum, ka tikai pamēģinās. Ir vajadzīga sirds ticība un sirds izmaiņas. Tās panākt var tikai pats cilvēks, neviens cits nepalīdzēs. Var sēdēt draudzē gadiem, kamēr labākajā gadījumā cilvēks aizies uz debesīm. Sliktākajā gadījumā, sēžot draudzē, arī var nokļūt tur, kur negrib nokļūt. Šeit tiek dzirdēta informācija, un šeit ir cilvēki, kuri atbalstīs, lai varētu mainīt sirds stāvokli. Dievs pats no Sevis nemaina sirdi. Pirmo soli Viņš jau ir spēris – šķīstījis sirdsapziņu ar Savu upuri, kurš tiek pieņemts. Ir nepieciešams ticēt, ka sirdsapziņa un domāšana ir tāda, kādu to redz un kāda tā ir Jēzum Kristum. Ir nepieciešams novilkt veco domāšanu un nevar turpināt dzīvot pēc tās. Ir jāuzvelk jaunā domāšana, un bez mācītāja un draudzes tas diemžēl nav iespējams. Dieva vārds saka:

Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru. (Salamana pamācības 27:17)

Tikai tādā veidā. Ne es kā mācītājs varu panākt tās izmaiņas, tikai pats cilvēks. Ja cilvēks ir stiprs, viņš var neatdzist remdenā vidē. Galu galā, Jēzus atnāca tumšā pasaulē un saglabāja Savu ticību, būdams vienlaicīgi gan Dievs, gan cilvēks, jo Viņam bija augstāks mērķis. Reiz pie Jēzus nāca cilvēki un prasīja, lai tiktu izšķirta viņa un brāļa mantojuma lieta.

Bet Viņš tam atbildēja: „Cilvēk, kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” (Lūkas evaņģēlijs 12:14)

Bet Viņš atbildēja un sacīja: „Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Jēzus pateica, ka Viņam ir augstāks mērķis, nekā būt par mantas dalītāju. Veiksmīgs cilvēks ir izveidojis plašu un globālu domāšanu. Neveiksmīgs cilvēks nāk pie mācītāja, lūdzot palīdzību kaut kādā niekā. Jēzum neinteresēja tādas lietas un sīkumi, jo Viņš zināja, kāpēc ir nācis – lai sagatavotu 12 mācekļus, mirtu krusta nāvē un augšāmceltos, kas ir varens progress. Jēzum neinteresēja kaut kāda mantas dalīšana, jo tas nebija būtiski. Veiksmīgs cilvēks domā plašāk un tālāk, viņam ir augstāki mērķi. Bērnībā vecāki vai skolā, kurā cilvēks mācījies, nav ielikuši, ka ir jābūt augstākiem mērķiem un nevar būt sīkumains. Cilvēks pat nezina, kāpēc ir tāds sīkumains. Tāpēc, ka tas ir sirdī caur to, kas ir redzēts pie vecākiem. Ja grib to mainīt, tas ir jāizdabū ārā no sirds. Braucot uz inkaunteru, kur viss it kā tiks izdzīts ārā, nevar izdzīt cilvēka domāšanas veidu. Ja godīgi, neviens ar velnu, kurš ir cilvēka dzīvē, nevar tikt galā, kā tikai cilvēks pats. Ko saka Jēzus? Kas notika ar cilvēku, no kura tika izdzīts ļaunais gars?

„Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu.” (Lūkas evaņģēlijs 11:24-25)

Cilvēks aizbrauc uz inkaunteru, kur tiek izdzīti ļaunie gari, un ir tukšs. Bet kāds ļaunajiem gariem, kuri kaut kur ir, kaut kur nav, ir sakars ar galvu un sirdi? Tos vienkārši izdzina, un kas ir tālāk? Tīrs, laimīgs, uzrakstījis mīlestības vēstuli saviem tuviniekiem. Kāpēc mīlestības vēstule ir jāraksta uzreiz un jāatdod trīs dienu laikā? Jo pēc trīs dienām var notikt sekojošais – ļaunais gars nāks atpakaļ un redzēs, cik skaisti viss sakārtots – puķes saliktas traukos, viss saklāts, uzposts un tīrs. Bībelē raksta:

„Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” (Lūkas evaņģēlijs 11:26)

Cilvēks aizbrauc uz inkaunteru, viņam kalpoja kalpotāji un izdzina ļaunos garus, bet nekas nemainījās. Patiesībā nekāda jauna dzīve nesāksies, kamēr netiks izmainīta domāšana. Ne tikai domāšana, bet arī kamēr šī domāšana neizmainīs sirdi. Tāda ir secība – domas, sirds. Pēc tam no sirds atkal nāk ārā domas. Tāpēc nav tā, ka domāšana visu nosaka. Sirds nosaka visu, bet sirdī ir tas, ko filtrē ar domāšanu. Ikvienā notikumā, kas notiek, intuitīvi tiek sajustas kaut kādas lietas, kaut kas tiek darīts automātiski, pat nezinot, kāpēc. Tas ir sirdī un nav redzams ar acīm. Jēzus teiktā stāsta morāle ir – nepieciešamība piepildīties ar Svēto Garu.

Tagad varētu domāt, ka ir jātop piepildītam ar Svēto Garu un ir jārunā mēlēs. Tam diemžēl nav liela sakara ar sirds stāvokli. Tas ir pirmais solis – impulss. Starp citu, šādam piedzīvojumam vai runāšanai mēlēs lielākoties nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tikai tam, kad nevis vienkārši tiek ticēts piepildīšanai ar Svēto Garu un visa izmaiņām, bet gan ilgstošai staigāšanai ar Svēto Garu. Tas ir, ilgstoša domāšana un domāšanas veida maiņa, caur to arī sirdī Svētais Gars var mājot un vadīt cilvēku. Iedomājies, ka cilvēks ir Svētā Gara piepildīts, runā mēlēs vai ko tamlīdzīgi, un vēl Dieva vadīts. Viņš kaut ko izjūt? Nevar izjust neko citu kā vien to, kas ir ielikts cilvēkā. Mēs pilnīgi visi šeit, virs Zemes, darām to, kas mūsos ir ielikts, ieprogrammēts. Cilvēks nav robots, bet gan dzīvs cilvēks. Salamana pamācībās rakstīts, ka cilvēka sirds ir ļauna un elastīga. Tāpēc ir arī prāts. Bet sirds ir spēcīga. Ilgstoša staigāšana ar Kristu un ilgstoša Bībeles studēšana. Kāpēc Mozus tik skaidri zināja, ka no pirmās pazīšanas dienas Izraēla tauta ir bijuši kurnētāji. Viņi bija un palika kurnētāji, neizmainot ne domāšanu, ne sirds stāvokli. Tādēļ arī Izraēlam bija visas šīs nelaimes. Šad tad, kad tika piedraudēts ar elli un uguni, tad viņi bija gatavi iet. Tie bija virspusēji rezultāti uz kādu laiku, un pēc tam viss atkal turpinājās. Kamēr nav izmaiņu sirdī, tikmēr arī fiziskajā plāksnē tos nav, tikai ļoti minimālas. Izraēls ir bijuši kurnētāji kopš paša sākuma, 40 gadi bija pagājuši un nekas nemainījās, paliekot tādiem pašiem. Vienmēr tā ir bijis. Tāpēc Jēzus teica, ka nevajag aizmirst Dievu labklājībā, kad tiks iemantota apsolītā zeme.

Kāpēc mācītājs droši zina, ka neregulāra Bībeles lasīšana noved pie īslaicīgas staigāšanas ar Svēto Garu? Netiek darīts viss, lai mainītu domāšanu un lai sirds mainītos. Dieva vārds maina, bet nevis kaut kā īpaši, pats par sevi, Viņš maina caur prātu, lasot un pārdomājot Bībeli. Piemēram, tiek lasīta rakstvieta, ka Jēzu vajāja un Kristus sekotājus arī vajās. Piemēram, Jānim Kristītājam nocirta galvu. Ir rakstvieta par to, kad cilvēks tiks arestēts un vests ķēniņu priekšā, tad nevajagot rūpēties par ko runāt, jo Svētais Gars pateiks, ko runāt. Un gribas domāt, ka lasot Bībeli, Svētais Gars norāda uz tām rakstvietām, par kurām ir jādomā. Cilvēkiem gribas domāt par negatīvām lietām. Bībele ir pilna ar negatīvām lietām, bet nav no Bībeles jāņem tikai negatīvais. Jēzus ir nāvi uzvarējis un miris pie krusta, lai cilvēks varētu dzīvot labklājībā un pilnvērtībā, nevis lai tiktu vests ķēniņu priekšā un lai ietu mirt pie krusta. Dievs katram ir devis spējas iet politikā un izmainīt kārtību valstī tā, ka neviens kristietis šeit netiktu vajāts. Šādas negatīvas rakstvietas nav jāņem fundamentāli, bet gan informatīvi – ir iespējamas kristiešu vajāšanas un grūtības. Grūtībām ir jābūt jebkurā gadījumā, bet vajāšanām – nav. Attiecīgi, pēc tā laika konteksta, vajāšanas, par kurām Jēzus runāja, bija prognozējamas. Dotajā brīdī šeit, Latvijā, nav prognozējamas nekādas vajāšanas. Bet, ja tā turpināsies, kā šobrīd, ar laiku tas var notikt, ja paši gulēsim un ja draudze aprobežosies tikai ar to, ka palūgs Dievu par jauno prezidentu, lai viņš mainās kaut kur. Pirmkārt, nav jālūdz, lai viņš mainās. Prezidents ir jāmet ārā. Gaidi ar maisu, kamēr kāds mainīsies. Skaidrs ir, ka ir jālūdz gan par prezidentu, gan valdību, bet nav jāpaļaujas, ka kaut kas mainīsies. Esošie valsts pārstāvji ir jānomaina ar tādiem cilvēkiem, kuriem vērtības ir svarīgas. Cilvēks pats ir savas laimes kalējs, arī veiksmīgs cilvēks tā saka. Savukārt, neveiksmīgs – no manis viss neesot atkarīgs, vai ka no viņa nekas neesot atkarīgs. Ir gan atkarīgs no paša cilvēka. Ir jārūpējas par savas sirds stāvokli.

Notikums ar Jēzu, Martu un Mariju. Marta apkalpoja. Ko viņa darīja nepareizi? Viņa darīja visu ļoti pareizi, jo viss darītais nāca no viņas sirds. Bet pastāv varianti. Martas kalpošana nāca no sirds, jo viņa bērnībā tika ieaudzināta, ka ir jākalpo vīriešiem un līderiem. Varbūt Marta pat nezināja, kāpēc to dara. Otrs variants – viņa mīlēja Jēzu kā garīgo līderi un tādēļ arī kalpoja Viņam. Tajā pašā laikā Marijai vai nu dažādi tēvi bija, vai nu dažādas mātes, bet tomēr nedaudz citādāka domāšana. Viņa “uzspļāva” un nenāca palīgā. Tomēr Marija sēdēja pie Jēzus kājām, skatījās sajūsmināta ar lielām acīm, apbrīnoja un klausījās Viņa vārdos. Marta tikmēr apkalpoja, viņa bija tik nekaunīga, un viņai šķita tik svarīgi tas, ko viņa darīja. Tas jau nav izmaināms – tas ir sirdī. Ja cilvēks sirdī ir „bubinātājs”, viņš vienmēr tāds arī būs. Tas vienmēr nāks ārā. Jēzus, pirmkārt, skatās sirdī, kas tur ir iekšā, nevis tikai uz prātu. Marta bija tik nekaunīga un nevarēja tikt pāri iekšējai sajūtai, ka tas viss ir nepareizi. Viņa teica Jēzum, lai Viņš pasakot Marijai, ka jānāk palīgā.

Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas evaņģēlijs 10:41-42)

Tas, kas ir cilvēka sirdī, vairs netiks atņemts. Kas ir virspusēji tikai galvā, var tikt atņemts. Par to liecina līdzība par sējēju – uz akmenāja sētā sēkla neielaida dziļas saknes, jo nebija dziļas zemes vai valguma. Pēc tam uznāca karstums un sēkla novīta. Tā ir virspusēja ticība. Sirds ticība, kas ir sirdī, to nevar atņemt. Kas ir sirds ticība? Tā ir tāda kā Pēterim – viņš ir gatavs aiziet kaut nāvē Jēzus dēļ. Vēlāk viņš arī aiziet pat, iespējams, nevajadzīgā nāvē. Pēteris nevarēja citādāk rīkoties. Lūk, kas ir sirds ticība. Tas vairs nav atkarīgs no prāta, bet gan no iekšējā dzinuļa, kuram Pēteris nevarēja pārkāpt pāri. Tāpēc kaut kādas rakstvietas, kur Svētais Gars teica, kā vajagot runāt, ka vedīšot ķēniņa priekšā un ka Jānim Kristītājam nocirta galvu, nav nepieciešams apliecināt katru rītu. Piemēram, pielikt pie sienas rakstvietu, kur sacīts, ka Jānim Kristītājam nocirta galvu un domāt, ka arī pašam nocirtīs galvu. Pēc tam tas būs arī sirdī. Vai esi dzirdējis frāzi „atlieciet naudu melnai dienai”? Nevajag atlikt vai krāt naudu melnai dienai, jo tad arī tāda diena pienāks. Sirds procesi ir ārkārtīgi spēcīgi, kā arī pastāv garīgā pasaule – Dievs, sātans un arī cilvēciskie spēki. Tas viss mijiedarbojas savā starpā. Vai vispār nekrāt naudu? Var krāt naudu kaut kam labam un pozitīvam, piemēram, lai vecumdienās varētu iesēsties kruīza kuģī, kurš klejo kādus 5 gadus pa pasauli. Vai arī krāj naudu labām iespējām. Kad parādīsies laba iespēja – varēsi to izmantot. Ja naudas vai iekrājumu nav, tad var būt iespēja, bet nebūs līdzekļu, kā to paņemt un izmantot. Veiksmīgs cilvēks spēj izmantot likteņa dāvanas, bet neveiksmīgs nemāk un nav arī par ko. Bet ne vienmēr tas ir mērāms naudā, cilvēks vienkārši nemāk izmantot, jo viņš Bībelē redz tikai sliktas lietas. Man ļoti nepatīk lasīt par Jāni Kristītāju un par cilvēkiem, kurus ved ķēniņu priekšā. Kāpēc? Jo tas ir mans sirds stāvoklis un mans Bībeles konteksts, kuru lasu jau 23 gadus. Nelasu vienu rakstvietu, bet gan Bībeli kontekstā. Redzu, ka Dieva vārdā ir rakstīts, ka Jēzus mira pie krusta, uzņemoties visu cilvēku vājības un sērgas, lai mēs varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, iziet un uzvarēt jebkurā situācijā. Nevis kaut kur kāds vedīs. Neviens mani un tevi nekur nevedīs. Drīzāk tu vedīsi. Ticu tādām rakstvietām, kā, piemēram:

“Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis.” (Jozuas grāmata 1:3)

Pat, nepareizi lasot Bībeli, var izveidoties nepareizs sirds stāvoklis. Lasot Bībeli, viss ir jāredz veselīgas mācības un pozitīvā gaismā. Zini, no kurienes mans sirds stāvoklis? Ir lietas, kuras vispār nevaru pārvarēt. Kad Līgatnē mums bija tie “kosmosa” tarifi – pēkšņi vienā mēnesī 150 euro jāmaksā par vienu karstā ūdens kubikmetru. Mums bija mājas sapulce, tāpēc jau es esmu deputāts, es jau nemaz nevaru nepalīdzēt. Es no savas puses izdarīšu to, ko es varu. Ko tad es varu izdarīt? Pēteris dabūja trūkties. Kāpēc? Tāpēc ka mums vajag savākt visādu informāciju, to visu vajag atrast. Vēstules tiesībsargam, vēstules sazin kādiem regulatoriem, visur vēstules, visi sociālie tīkli pilni. Visu, ko mēs gribam, mēs izdarām un izdarīsim, nebūs tā, kā tie bezdievji vēlas. Kāpēc tā notiek? Man taču it kā sākas atvaļinājums, ne no draudzes. Šobrīd nav plenārsēžu. Es taču atradu nodarbošanos, aizstāvēt mājas iedzīvotājus. Pilna galva, un divas dienas es neko citu nemaz nevaru padomāt, kamēr šis jautājums nav sakārtots un kamēr mājas iedzīvotājiem neesmu atskaitījies, ielicis un visu sakārtojis, lūk, kas ir izdarīts un pēc tam vēl būs nākamie soļi. Kamēr es to neesmu izdarījis, man reāli nav miera. Slikti? Nē, draugi, tā ir mana sirds, no kurienes man tāda ir? Tāpēc ka 23 gadus, un īpaši pašā sākumā, savās personīgajās attiecībās ar Dievu es ņēmu rakstvietas, kuras bija būtiski svarīgas, un viena no tām bija:

Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna. (Mateja evaņģēlijs 5:37)

Šo Rakstu vietu es ņēmu ļoti nopietni un to apliecināju, praktizēju. Pirms es iepazinu Kristu, es nebiju tas cilvēks, kura jā, ir jā, mans jā galīgi nebija mans jā. Es vispār arī meloju, un tas tā nenotika. Lūk, šīs te pārmaiņas notika, ņemot Rakstu vietas, Bībeles mācību, to apliecinot, praktizējot, dzirdot, klausoties, filtrējot un ielaižot savā sirdī. Tā tik dziļi ir nokļuvusi manā sirdī, ka arī pēc pieredzes es redzu, lai kādas grāmatas lasītu un ar kādiem veiksmīgiem cilvēkiem es satiktos, šis princips viņiem visiem piemīt. Apsolīji un izdarīji. Ja viņš apsola un to neizdara, tad ar šādu cilvēku neko kopīgi nav ko sākt darīt, bizness vai kas cits, ar meli nekur tālu tu neaizbrauksi. Man šī īpašība ir kā likums, tā man vairs nav izmaināma, iedzīvotājiem apsolīji, tagad izdari visu. Es negribu vienkārši izdarīt, man vajag rezultātu. Es gribu rezultātu. Redziet, es uzrakstīju vēstules tam un tam, kā jau es teicu, pārējais ir Dieva ziņā. Nē, man šajā ziņā nebūs miera, kamēr nebūs izdarīts maksimums. Es gribu rezultātu!

Veiksmīgs cilvēks gūst rezultātu. Neveiksmīgs cilvēks grib rezultātu. Neveiksminieks tikai grib rezultātu, bet cilvēks ar pareizu sirds stāvokli gūst rezultātus.

Lūk, atšķirība grupās, tavā dzīvē, naudas jautājumos, kalpošanās, ģimenē – visur. Cilvēks ar pareizu sirds stāvokli neprecēs cilvēku, ar kuru viņš nevarēs sadzīvot. Viņš nevarēs tādu apprecēt. Viņš ieraudzīs tikai vienu lietu viņa dzīvē, kā saka Mozus: “Jūs jau no paša sākuma bijāt kurnētāji, un nekas nav mainījies.” Visām lietām viss uzreiz ir redzams. Automašīnai ir nodilusi starta poga, nepērc tādu automašīnu. Tu jau vari arī pirkt, bet būs problēma, tev ir jārēķinās, ka būs vēl vairāki tūkstoši jāiegulda tikai tāpēc, ka starta poga ir nodilusi, bet pārdevējs uzrāda 100 000 km nobraukumu. Tur ir daudz, daudz lielāks nobraukums, ja ir nodilusi starta poga. Ja samelo mazu lietu, netici, tā mašīna visticamāk ir grausts. Tikai nedaudz kaut ko sameloja, tu salonā redzi kaut kādu nekārtību, tāpat nav kopta visa mašīna. Šī mašīna ir nobraukta. Tas arī viss attiecas uz cilvēkiem. Mozus saka: “Jūs bijāt kurnētāji no pašas pirmās reizes, kad es jūs redzēju. Es uzreiz redzēju, ka ir nodilusi jūsu starta poga. Es centos, lai jūs mainītu savas sirdis, bet jūs to neizdarījāt”. Tikai daži. Jozua, bet Jozuā bija kopā ar Mozu, viņš bija ļoti tuvu Mozum. Nebija tikai Mozus, Jozua un Kālebs, bija arī tie, kas sekoja Mozum, Kālebam un Jozua, tās ciltis, kas bija aiz viņiem, tie jau nebija tikai divi cilvēki. Kas tagad notiek? Šajā brīdī notiek tavas sirds pārprogrammēšana, ja tu pats to ļauj. Programmē Dievs? Nē, tu šodien iesi mājās un šos vārdus atcerēsies, pierakstīsi, apliecināsi, pielietosi tā, ka tie nonāk tavā sirdī, tā lai tu no neveiksminieka kļūtu par veiksmīgu cilvēku. Lai no veiksmīga cilvēka tu kļūsti par ļoti veiksmīgu cilvēku un lai nauda pie tevis nāk.

Tu zini, kāpēc es braucu ar BMW? Tāpēc, ka sen senos laikos manai māsai bija čalis, tas bija ļoti sen, apmēram pirms gadiem 30. Sanāca tā, ka mēs kopā ar to čali viņa mašīnā devāmies slimnīcā apciemot manas māsas vienu no dvīņiem un braucām no Limbažiem uz Ainažiem. Zini, tas bija BMW. Tas bija ne tas BMW, ko krievu filmā “Bumeris” rāda, ne tas, bet modelis pirms tam. Vispār tādu uz ielām vairs nav, tie ir tikai muzejos, tādu var ļoti reti redzēt. Mašīnai, man liekas, bija 12 cilindri, lielais benzīna motors. Mēs iekāpām šajā mašīnā, un ceļā no Limbažiem uz Ainažiem sodīja par ātruma pārsniegšanu divas reizes. Viņš brauca ļoti ātri. Es vienkārši iesēdos BMW mašīnā, es esmu sēdies arī citās mašīnās, bet BMW es jūtos vienkārši ideāli. Pēc tam jau visu šo notikumu vari aizmirst, bet šādus notikumus parasti tā neaizmirsti, bet ir lietas, kuras tu aizmirsti un vienkārši vairs neatceries, kas un kāpēc. Tas nenozīmē, ka BMW ir labāks par kādu citu mašīnu, es jau domāju ka ir, bet tas ir priekš manis. Lai kur kādās citās automašīnās es iesēstos, piemēram, kāda mācītāja Bentley, tas skaitās augstākas klases auto nekā BMW. Braucot bentlijā vai kādā citā automašīnā, es nejūtos tā, kā savā BMW. Es nezinu, kā tas sirdī viss tā ir izveidojies, bet tur es neko negribu mainīt, jo tas ir sirdī. Kad senāk braucām cauri Vācijai, obligāti bija jāapmeklē BMW muzejs. Es gribēju vairāk uzzināt par BMW. Es nopirku BMW dvieli. Kopš mēs tur bijām, ir pagājuši kādi 10 gadi, šo dvieli es vēl joprojām ņemu līdz uz pludmali, guļu uz tā vai lieku kā spilvenu apakšā zem galvas. Tas nenozīmē, ka es nevaru ņemt citu mašīnu. Man ir pilnīgi vienalga, es varu braukt ar žiguli, iet ar kājām, varu braukt ar tramvaju, tas ir pilnīgi vienaldzīgi.

Ir jau svarīgs motīvs, kāpēc tu kaut ko dari. Man nav īpaša motīva, tas vienkārši ir manā sirdī, tā ir mana mašīna un viss. Tāpat katra cilvēka dzīvē ir kaut kas, kāpēc tu dari kādas lietas, jo tās ir tavā sirdī, ko tev bērnībā ielika un šobrīd ir tas, kam tu esi atļāvis tur nosēsties, tas, ko tu esi apliecinājis, ko tu esi ielaidis, kas ir izaudzis tavā sirdī un tas arī nozīmē – rūpēties par savu sirdi.

Tu esi dzirdējis par karali Midasu? Kenetam Heiginam ir grāmata “Midasa pieskāriens” (Kenneth Hagin “The Midas Touch”). Tas nav Bībeles personāžs, tas ir karalis no sengrieķu mitoloģijas, kuram bija iespēja līdzīgi kā zelta zivtiņu izvilkt un izpildīt trīs vēlēšanās. Viņam bija vēlēšanās, un viņš varēja izvēlēties vienu vēlēšanos. Viņš prasīja, lai viss, kam viņš pieskaras, kļūst par zeltu, un viņš to dabūja. Bet, ak vai, uztaisa dzīres, pieskaras savam vīna kausam un tas paliek par zeltu. Pieskaras ēdienam un tas kļūst par zeltu. Nevar ne ēst, ne dzert, nāk viņa meita, viņš to samīļo un viņa kļūst par zeltu. Kad viņš saprata savu kļūdu, tad tie burvju spēki atdeva viņam visu atpakaļ un viss bija kā parasti. Baudi labāk parastu ēdienu, baudi laiku ar savu meitu, ēdot pie galda, un nevis gribot, lai viss kļūst par zeltu. Redzi, tavs motīvs ir, ka tev ir zelts vai nauda, bet tev nevajag ne naudu, ne zeltu, tev sirdī ir jābūt tam, ka tu ej uz tiem mērķiem, kas ir pareizi, un pārējais, draugi, seko. Nauda nevar būt pašmotīvs. Jo veiksmīgs cilvēks liek naudai strādāt savā labā. Neveiksmīgs cilvēks strādā naudas dēļ, lai tev būtu alga izdzīvot. Saproti? Tas ir līdzīgi, ka veiksmīgs cilvēks grib algu par rezultātu, nevis par stundām. Tas nenozīmē, ka strādāt par stundām tur, kur tu strādā, ir slikti. Tev jau paralēli var būt kaut kādas citas lietas, kurām tu esi nodevies un tā tālāk, bet es runāju par pašu principu. Tu gribi zeltu, tas nestrādā. Tu taču zini un tas ir izpētīts, ka tie, kas vinnē loterijās lielas summas, pat miljonus, viņi atgriežas pēc laika tajā pašā savā sākotnējā stāvoklī. Nekas jau nemainās, jo nav izmainīts sirds stāvoklis. Tā nauda nestrādā viņam, viņš strādā naudai. Viegli atnāca un viegli aizgāja. Kad es atgriezos pie Dieva, tā ir tā reize, kad es sarunājos ar Viņu un nevis vienkārši caur Bībeli, bet reāli balsī. Un Viņš man teica trīs plus viena lieta: Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Kāpēc Dievs pateica šīs lietas? Tāpēc ka ar to vien nepietiek, ka es piedzīvoju Dievu, es esmu jauns radījums, jauns cilvēks, piedzīvojums. Dievs uz to skatās ne kā uz kaut ko īpašu, bet kā tikai kā uz sākuma punktu. Nedaudz emociju sapurināja, lai saprastu, ka man ir jāmaina sava sirds. Tev pašam ir jāmaina sava sirds. Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana – atkal nonācām pie visa tā paša.

Bet, sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā vai zem pūra, bet to liek lukturī, lai tie, kas nāk iekšā, redzētu viņas gaismu. Miesas spīdeklis ir acs. Ja tava acs ir laba, tad arī visa tava miesa ir gaiša, bet, ja acs ir samaitāta, tad visa tava miesa ir tumša. Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst par tumsu. (Lūkas evaņģēlijs 11:33-35)

Redzi, kad tu pieņem Kristu, tevī iedegas gaisma, bet tev ir jārūpējas par savu sirdi, lai tā nekļūtu atkal par tumsu. Lai gaisma nekļūtu par tumsu, ja tava acs ir nevesela, tad tu nepareizi skaties uz lietām, ja tu nefiltrē, ko laist sirdī un ko nē, tad arī notiek, ka šo gaismu pārņem tumsa. Pasaules uztvere, skatījums uz lietām nosaka, kas būs tavā sirdī. Bet sirds nosaka tavu rīcību un arī rezultātus.

Kā ir jāstrādā pie savas sirds?

“Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag. Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” (Lūkas evaņģēlijs 11:8-13)

“Es jums saku: ja viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs,” par ko šeit ir runa? Jēzus atbild uz mācekļu jautājumu, lūk, Jēzus pats dod paraugu, Tēvreizi, un pēc tam turpina, tas ir tālāk aiz Tēvreizes. Viņš saka, kā lūgt Dievu, ja jūsu draugs, pie kura tu griezies nakts vidū, jo pie tevis ir atnācis ciemiņš un tev nav, ko likt galdā, tu vienkārši gribi aizņemties maizi. Jēzus saka: “Es necelšos, jo viņš ir mans draugs.” Tad ir rakstīts: “Tad tomēr viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos, cik viņam vajag.” Viņa neatlaidības dēļ – saka Jēzus. Klauvēs, viņš kritīs uz nerviem un tālāk ir rakstīts, ka “visu, ko jūs lūgsiet, to Viņš dos”.

Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” (Lūkas evaņģēlijs 11:9-13)

Viņš saka: “Lūdziet un jūs dabūsiet, meklējiet un jūs atradīsiet, klauvējiet un jums taps atvērts. Jeb vai ir kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz zivi. Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt saviem bērniem dot daudz labas dāvanas, cik gan daudz vairāk jūsu debesu Tēvs dos laba tiem, kas Viņu lūdz.” Zini, kā es to nosauktu – nekaunīga, uzstājīga lūgšana – un notiks tas, ko tava sirds ilgojas. Kā ir teikts Bībelē: “Un pavēli Tam Kungam savu ceļu, un Viņš dos pēc kā tava sirds kāro.”

[..] tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas! Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs. (Psalms 37:4-5)

Pavēli savai sirdij! Liec iekšā tās lietas no Bībeles konteksta, kas ir nepieciešams, vizionē, veido vīziju. Bībele skaidri saka, kad Mozus deva otrreizējo bauslību: sieniet to acu priekšā, lieciet uz durvju stabiem, liec visu savu acu priekšā, māciet to bērniem, lai kad jūs iemantosiet to zemi, lai jūs to varētu paturēt un progresēt. Tu zini, ka veiksmīgs cilvēks mācās vienmēr, bet neveiksmīgs cilvēks uzskata, ka viņam jau ir pietiekošas zināšanas. Un vēl ir viens grāvis, zināšanas pašas par sevi tevi nemaina, bet tikai tad, kad tās ir izfiltrētas un pareizi nosēdušās sirdī. Lūk, tas jau kaut ko var mainīt. Un ir viena ļoti nepatīkama lieta, ja tev nav pārmaiņu, tu domā, ka es taču nevaru savai sirdij pavēlēt, tāpēc nav pārmaiņu. Tu esi nepaklausīgs Dievam kā Sauls, tu nerūpējies par savu sirdi. Jo tu jau nevari izdarīt to, ko tu nevari. Nav sirdī, viņi neizprot ne būtību, ne jēgu, viss tā vieglprātīgi un dara kaut kādas muļķības. Tev ir jāsaprot, kāpēc nedrīkst laulībā uzspiest, prasīt no cilvēka to, ko tu gribi, bet viņš negrib, viņš nevar izmainīties, viņš ir tāds, kāds viņš ir. Viņš nekad neizmainīsies, kamēr neatnāks uz draudzi “Kristus Pasaulei”, nenoklausīsies mācītāja Mārča Jencīša sprediķi un sirdī nemainīsies. Sirdī, nevis tikai prātā.

Savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta. (1. Timotejam vēstule 1:19)

Ticības laivu var sadragāt, atmetot labu sirdsapziņu, nerūpējoties par labu sirdsapziņu. Tātad tieši sirdsapziņa nosaka tavu rītdienu.

Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam. (Ebrejiem vēstule 9:14)

Pašā aktā, šajā upurī, ka Viņš ir miris par mūsu grēkiem, augšāmcēlies, mēs iegūstam jaunu sirdi, mēs sākam ticēt, ka mēs esam jauni radījumi, ar prātu ticēt, apliecināt, domāt, līdz šis jaunais veidols, kādu Dievs no mums grib redzēt, līdz tas kļūs par sirds stāvokli, un sirds stāvoklis nosaka arī, kad tavā dzīvē tas viss tiks realizēts.

Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā. (Apustuļu darbi 24:16)

Jācenšas paturēt skaidru sirdsapziņu. Šobrīd caur šo sprediķi Svētais Gars tev šķīsta šo sirdsapziņu, bet tikai ar tavu līdzdalību, ka tu to piefiksēsi, lietosi, rūpēsies, ka tas nosēžas tavā zemapziņā.

Man bija četrdesmit gadi, kad Mozus, Tā Kunga kalps, mani sūtīja no Kadeš-Barneas šo zemi te izlūkot, un es viņam atbildēju pēc labākās sirdsapziņas. (Jozuas grāmata 14:7)

Viņi tika izsūtīti izlūkos, desmit izlūki redzēja ko citu, bet divi, Kālebs un Jozua, redzēja ko citu. Un ko viņi redzēja? To, kas bija viņu sirdī. Viņi skatījās uz pasauli citādāk. Piemēram, nepareizi domāt: man nebūs mazāk, bet vajag: man būs vairāk. Nevis “es aizstāvēšos”, nē, “tu uzbruksi”. Tā ir ļoti atšķirīga domāšana.

Mēs zinām, ka mums ir jādara tas, kas mums patīk, tikai tā var no sirds izdarīt. Bet kāpēc tu dari to, kas tev patīk? Tev patīk tāpēc, ka tas ir tavā sirdī. Negribas darīt to, kas nepatīk darba izvēlē, studiju ziņā, laulību jautājumos, jebkur. Domā: “Tas nav tas, kas man patīk, tas nav mans, es meklēšu to, kas man patīk.”

Tu vari darīt jebko, jo tev patiks tas, ko tu gribēsi, lai tev patīk. Tev būs tāds talants, kādu tu gribēsi, ko tu nolemsi, to, ko tev vajag. Nav ko tur meklēt savus talantus, tie talanti ir tie, kas tev patīk, izejot no tā, kas tev bērnībā ir ielikts. Protams, tev jāņem vērā fiziskie parametri un arī bioloģiskais dzimums, jāņem vērā ģeogrāfija, vēsture, kultūra, kurā tu dzīvo, viss, kas jāņem vērā, bet pašā pamatā tas, kas tev patīk. Stiprs cilvēks var iet jebkur, viņš visur izvilks tikai labumu un turpinās savu virzienu, un panāks, ka citi iet viņa virzienā, nevis citādi. Tu esi pasaules gaisma. Kā tu vari būt pasaules gaisma, ja ej izjūtu un mirkļa iegribu pavadā, ja sirds nav sakārtota?

Atceries, nepaklausīgs cilvēks ir nevis tas, kam kas nesanāk, nepaklausīgs cilvēks ir tas, kas saka: “Tas nav mans talants, un es to nedarīšu.” Nepaklausīgs cilvēks ir tas, kas saka: “Man tas nepatīk, es to nedarīšu.” Nepaklausīgs cilvēks ir tas, kas nerūpējas par savu sirdi. Tu vari neizdarīt kaut kādas lietas, bet tu vari Bībeli lasīt un uz dievkalpojumu arī vari atnākt.

Panākumus rada ne tas, kādu nodarbošanos tu izvēlējies, bet kādu vērtību tu piešķīri savai nodarbei. Tikai tad, kad tu esi piešķirsi lielu vērtību savai nodarbei, tikai tad tu gūsi panākumus.

Piemēram, draudzes cilvēks Dainis. Viņam ir laba īpašība, viņš ir paklausīgs un pacietīgs. Viņš normāli uztver kritiku, bet tai pašā laikā viņš ir samērā lēns, tas nav slikti. Viņš izvēlējās galīgi it kā necienīgu profesiju – tīrīt melnus logus, kas tā par nodarbi. Dainis to dara jau septiņus gadus. Tāda logu tīrīšana, no pirmā acu skata, ir tāds necienīgs darbs, neko labāku nevarēja izdomāt, varbūt kāds arī tā domā. Bet, redzi, septiņu gadu laikā Dainis ir piešķīris vērtību savai nodarbei. Piemēram, arī dažādi sētnieki, ir kāds, kas par aldziņu iztīrīs vajadzīgo un viss, bet ir sētnieki, kas piešķir milzu vērtību šai nodarbei. Šī vērtība ir svarīgāka par pašu profesiju, par to, kas tev patīk. Ja atceraties, bija basketbolists Valters, viņš nebija gara auguma, bet bija čempions. Ne vienmēr svarīgi ir parametri, bet tas, kādu nozīmi piešķir tai nodarbei. Tas, kas amatu prot labi, viņš nestāvēs šādu tādu cilvēku priekšā. Dainim ir tādi klienti kā “Lido”, “Nissan”, “Mārtiņa Beķereja”. Viņa pakalpojumus grib lielas firmas. Kāpēc? Viņš kārtīgi izdara savu darbu, apzinās vērtību savam darbam. Īrētajā dzīvoklī tīrīja logus, nedēļu tīrīja un kādi tie bija, tādi arī palika, nekas nav mainījies. Bet, ja to Dainis darītu, tad spīdētu un laistītos, viņš zina vērtību savam darbam. Nav svarīgi, kādu profesiju izvēlējies, bet kādu vērtību piešķir, tu pats esi savas laimes kalējs. Arī ja grupiņas vadītājs domās: “Visi vada grupiņas un man arī vajag,” tad tas nestrādās, bet ja domās: “O, es drīkstu vadīt, man tā ir vērtība,” tad tev viss attīstīsies un augs. Talants nav galvenais, galvenais ir, kādu vērtību tu piešķir, kam tu gribi piešķirt, un tam vajag laiku un līdz mūža galam. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Rūpes par savas sirds stāvokli” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija