Arnis mūsu draudzē ir jau kopš tās dibināšanas.
Allaž stalts augumā un jauneklīgi možs, kaut arī aiz muguras ne viens vien gadu desmits un sirmums matos. Vienmēr atsaucīgs un dzīves priecīgs, viņš piedalījies „Kristus Pasaulei” peintbola turnīrā vīriem, kartinga trasē Biķerniekos mierīgi turējis līdzi jaunajiem, pats būdams profesionāls autovadītājs ar daudzu gadu pieredzi. Arnis ir kristietis jau daudzus gadus, tomēr pavisam nesen viņa dzīvē bija nopietns pārbaudījums, kas stipri izmainīja gan viņa skatījumu uz dzīvi, gan attiecības ar Dievu. Par šo sarežģīto un grūto laiku viņš stāsta savā liecībā:
„Problēmas ar veselību sākās pagājušā gada maijā. Bija liela slodze darbā un arī mājās jātaisa remonts. Kaut arī Bībelē teikts, ka „sešas dienas tev ir jāstrādā, bet septītā ir dusas diena Tam Kungam”, brīvdienas neņēmu. Draudzi apmeklēju, taču intensīvi darīju visus mājas darbus arī pēc dievkalpojuma. Sāku mazāk lūgt un lasīt Bībeli. Atpūtos uz lūgšanas un mājas grupas apmeklējuma rēķina. Tā rezultātā cieta manas personīgās attiecības un sadraudzība ar Dievu.
Augustā biju ieplānojis pavadīt atvaļinājumu Spānijā pie dēla. Domāju – nu gan reizi par visām reizēm atpūtīšos! Tomēr jau nākamajā dienā pēc ierašanās tālajā zemē no paša rīta jutu dīvainu reiboni. Negribējās neko darīt. Sieva ar varītēm aizvilka mani uz jūrmalu. Sāku just vājumu. Reiba galva, kaut kas spieda krūtīs. Bija jāturas pie sienas, lai nenokristu. Palika arvien sliktāk. Visu ilgi gaidīto atvaļinājumu Spānijā pavadīju, gulēdams gultā un neredzēdams neko no turienes jaukumiem. Bija ļoti jāsaņemas, lai pats saviem spēkiem iekāptu lidmašīnā un atgrieztos mājās.
Atbraucot uz Latviju, jau tajā pašā vakarā nonācu slimnīcā. Mani izmeklēja daudzi un dažādi speciālisti, taču neko neatrada. Dīvaina kaite – vājums, reiboņi, nesaprotamas izjūtas krūtīs, nepārtraukta saspringuma un baiļu sajūta. Pāris nedēļas nopūlējušies, ārsti mani izrakstīja no slimnīcas, tā arī nenosakot, kas man ir par slimību. Palika pēdējā instance – nervu ārsts. Aplūkojis manu slimības vēsturi un daudzo analīžu rezultātus, viņš teica: „Ja ir vājums un slikta pašsajūta, bet nevar neko atrast, tad tā ir nekas cits, kā veģetatīvā distonija”. Man izrakstīja stipras iedarbības zāles, kuras bija jālieto trīs reizes dienā. Taču šīs nervu zāles ietekmēja gan manu domāšanu, gan uztveri, gan atmiņu. Kļuvu flegmatisks, bieži aizmirsu svarīgas lietas.
Esot slimnīcā, man bija laiks izvērtēt un pārdomāt daudzas lietas savā dzīvē. Kā gan tas var būt – it kā esmu ar Dievu, un tomēr man piemetas šādas vainas? Jau tad sapratu, ka daudzas lietas man ir jāsakārto un jāsāk no jauna. Tad pieņēmu lēmumu – es sakārtošu savu lūgšanu dzīvi, man būs regulārs laiks Bībeles lasīšanai un attiecībām ar Dievu. Es kļūšu disciplinēts, apmeklēšu katru dievkalpojumu un mājas grupas sapulci. Es paklausīšu saviem vadītājiem, kuri man par šīm lietām māca jau vairākus gadus.
Pamazām atsāku strādāt, un arī savu lūgšanu laiku palielināju līdz pusotrai stundai. Kļuvu disciplinētāks, sāku vakaros ātrāk iet gulēt, lai otrā rītā ar možu galvu varētu kvalitatīvi lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Rudenī draudzē „Kristus Pasaulei” bija divi dziedināšanas dievkalpojumi, kur par mani lūdza draudzes kalpotāji. Arī mājas grupā gandrīz katru reizi par mani tika lūgts. Kļuva daudz labāk. Ar katru dienu jutos arvien spēcīgāks, un drīz vien savādās slimības izpausmes izzuda pavisam. Es pārstāju dzert nervu zāles, kuras biju lietojis jau vairākus mēnešus. Biju pierakstījies pie nervu ārsta uz kārtējo vizīti, bet tā arī neaizgāju.
Tagad jau trīs mēnešus nejūtu ne mazākos vājuma simptomus. Jūtos stiprs, možs un pilns enerģijas. Mana galva ir skaidra, pazudusi trauksme, sirdī ir miers un prieks. Dievs ir mani dziedinājis! Taču toreiz man bija jāpieņem lēmums kļūt disciplinētam un nepadoties šim nesaprotamajam vājumam, bet turpināt cīnīties! Patlaban strādāju par sagādnieku firmā, ievēroju gan miega, gan lūgšanu režīmu. Esmu kļuvis daudz disciplinētāks, piedalos katrā dievkalpojumā un mājas grupas sapulcē. Esmu sācis mācīties draudzes Līderu skolā, un mans lūgšanu laiks ir vismaz divas stundas ik rītus. Tagad ar pilnu pārliecību varu apliecināt, ka esmu dziedināts!”
Arnis izsaka pateicību arī saviem draugiem un tuviniekiem, kuri bija ar viņu kopā grūtā brīdī, sniedza atbalstu un palīdzēja pārvarēt šo grūto laiku.
Arņa Stūres liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
