Ilgu laiku Salvim kā sportistam bija sapnis – izveidot pašam savu skriešanas klubu. Tomēr pēc garās darba dienas viņam neatlika laika, lai skrietu, kur nu vēl trenēt citus. Draudzes „Kristus Pasaulei” mācītāja svētrunas un arī mājas grupiņas vadītāja uzmundrinājums palīdzēja Salvim daudz ko izmainīt savā dzīvē un šobrīd viņa sapnis ir kļuvis par realitāti. Patlaban viņš ir nodibinājis savu Skriešanas akadēmiju, kurā palīdz citiem pilnveidot skriešanas tehniku, sastāda individuālo treniņu plānus, darot to, kas pašam ir sirdslieta un arī vajadzīgs citiem.

Par to, kā tas notika, Salvis stāsta: „Kad pārcēlos dzīvot uz Rīgu, strādāju dažādus darbus – celtniecībā par jumiķi, kā arī par šoferi ekspeditoru. Bija jāceļas ļoti agri, lai paspētu uz darbu. Ar algu manām pamatvajadzībām pietika, tomēr tas bija salīdzinoši mazs atalgojums. Pirms pusotra gada dabūju daudz labāku darbu paklāju nomas uzņēmumā. Darbs bija labi apmaksāts, tuvu mājām, tomēr arī tā nebija mana sirdslieta. Esmu sportists, garo distanču skrējējs, un ar laiku sapratu, ka ļoti vēlos darboties skriešanas jomā un ar to arī pelnīt sev iztiku. Vēlējos dalīties savā pieredzē ar sportistiem iesācējiem un arī ar ikvienu, kurš vēlas skriet un uzlabot savu veselību un fizisko stāvokli. Taču garās darba dienas dēļ neatlika laika treniņiem un skriešanai.

Draudzē mācītājs vairākkārt savās svētrunās ir uzsvēris, ka mēs ikviens esam individualitātes, mums katram ir savi talanti, kaut kas neatkārtojams, ko varam lietot, lai dotu labumu cilvēkiem un arī pelnītu naudu. Savās lūgšanās nācu pie Dieva un teicu Viņam, ka ļoti vēlos darīt to, kas ir mana sirdslieta – strādāt par skriešanas treneri un darīt to uz pilnu slodzi. Tomēr sākumā man bija gan šaubas, gan nedrošība pašam par sevi. Ar ko man sākt? Mana ticība veiksmīgam iznākumam nebija pārāk liela. Mājas grupas vadītājs, kurš ir devis man daudzus padomus visdažādākajās dzīves jomās, iedrošināja, ka es to varu un man tas izdosies. Par manu ieceri lūdza arī mājas grupiņā. Ar laiku mans sapnis ieguva konkrētas aprises un savā iztēlē es jau redzēju, kāds būs mans sporta klubs.

Tā es apmēram pirms gada sāku vadīt pirmos treniņus. Mana degsme bija tik liela, ka nauda pat nebija galvenais. Sākumā es to darīju par velti, jo man vienkārši patika. Turpināju strādāt arī paklāju firmā. Kā privāttreneris ieliku sludinājumu un drīz vien man bija jau pirmie stabilie klienti, kuri pie manis mācījās skriet un pilnveidoja savu tehniku. Pašlaik strādāju tikai par treneri, no iepriekšējās darba vietas esmu aizgājis. Janvārī nodibināju savu Skriešanas akadēmiju, ko esmu reģistrējis valsts Uzņēmumu reģistrā. Man ir vīzija, ka šis, manis dibinātais skriešanas centrs ar laiku izaugs par ļoti lielu sporta klubu.

Strādājot kā pilna laika treneris, draudzē sāku dot desmito tiesu no summas, kuru vēl tikai plānoju nopelnīt nākamajā mēnesī un pavisam drīz ievēroju, ka man klienti un līdz ar to arī ienākumi kļūst arvien vairāk. Jau martā mani ienākumi pārsniedza algu, ko nopelnīju, strādājot paklāju uzņēmumā. Šobrīd jau stabili nopelnu vairāk, nekā tad, kad vēl strādāju labā uzņēmumā par labu algu. Taču tagad es speru lielu soli uz priekšu savā dzīvē un daru to, kas arī pašam sagādā prieku!

Šobrīd esmu pats noteicējs pār savu dzīvi un laiku. Man vairs nav jāstrādā ilgas darba stundas un konkrēts laiks. Kā es saplānoju savu dienu, tā arī strādāju. Tagad man ir vairāk laika, lai nodarbotos ar sportu, kā kalpotu draudzē un stāstītu par Dievu citiem. Šobrīd es varu pats regulāri un daudz skriet un trenēties. Man ir regulārs laiks Bībeles lasīšanai un lūgšanai. Tāpat esmu katrā dievkalpojumā un mājas grupiņā.

Cilvēkiem, kuri plāno savu izaugsmi un meklē savu aicinājumu, es ieteiktu paļauties uz Dievu, nebaidīties, uzdrīkstēties un spert konkrētus soļus savu mērķu virzienā! Tas, kas bieži attur mūs no panākumiem, ir bailes no nākotnes un izaicinājuma.”

Salvja Gruševa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums