Finanses ir ļoti svarīga lieta mūsu dzīvē un daudzi ir gatavi pelnīt naudu uz citu nelaimes rēķina.
Mēdz būt, ka cilvēkam ir vienalga, kādu darbu strādā – galvenais, ka naudiņa ripo maciņā. Arī Sandra, apstākļu spiesta, jau agri sākt par sevi gādāt un, būdama bez konkrētas profesijas, izvēlējās strādāt kazino. Lai arī sākumā šķita, ka viss ir labi, tomēr gaidīto gandarījumu un apmierinājumu tas viņas dzīvē neienesa.

Lūk, Sandras stāsts: “Bērnība man nebija visai saulaina. Tētis, rūpējoties par ģimenes labklājību, ļoti reti bija mājās un mamma iegrima alkohola atkarībā, jutos vientuļa un nemīlēta. Pusaudžu gados sāku dzīvot laukos pie audžumātes un situācija atkārtojās – tētis reti bija mājās, un no audžumātes izjutu pazemojošu attieksmi, tāpēc negribēju uzturēties mājās. 16 gadu vecumā aizbraucu kopā ar audžumāti uz Īriju un svešumā viņas izturēšanās pret mani vēl vairāk pasliktinājās un es atgriezos Latvijā. “Mētājos” no vienas dzīves vietas uz otru pie dažādiem radiniekiem un, saprotot, ka jākļūst pašai patstāvīgai, jau 11. klasē sāku strādāt. Pirmais darbs nenesa stabilus ienākumus, tāpēc, tiklīdz man palika 18 gadi, sāku strādāt kazino. Ienākumi kļuva patstāvīgi un varēju noīrēt pati sev dzīvesvietu. Patika kolektīvs, priecājos un jutos labi, ka spēju pati par sevi gādāt, ka man ir laba alga. Pēc kāda laika šajā kazino notika štatu samazināšana un biju spiesta meklēt citu darbu. Man nebija ideju, ko varu strādāt, lai nopelnītu tik, cik vēlos, tādēļ aizgāju strādāt uz citu kazino, nedomādama par to, ka šis darbs atnes nelaimi daudzu cilvēku dzīvēs. Man bija svarīgi nopelnīt. Taču “aplauzos” – šajā jaunajā darba vietā bieži bija jāstrādā ļoti daudz stundas, pat vairākas maiņas pēc kārtas un arī nopelnīju šeit mazāk. Uz darbu bija grūti iet, jo nekādu prieku tas nedeva, pat ne tādu algu, ko sagaidīju. Tomēr mainīt neko negribēju, jo varēju ar to sevi uzturēt. Man dzīvei nebija dziļāka mērķa un jēgas.

Sākot dzīvot patstāvīgi, atklāju kādu problēmu – ļoti grūti bija atrasties vienai mājās. Visu laiku biju dzīvojusi vairākās dzīvesvietās pie dažādiem cilvēkiem un nebiju iemācījusies būt vienatnē ar sevi. Manā dvēselē bija neiedomājama tukšuma un vientulības sajūta, kuru nespēju izturēt un ko nekompensēja tas, ka esmu patstāvīga un pelnu sev iztiku. Aizbraucot ciemos, bija ļoti grūti saņemties, lai dotos mājās, jo biedēja tā vientulības sajūta, kas vienmēr pārņēma, kad paliku viena. Brīvos vakarus, ja vien kāds neciemojās pie manis, bieži pavadīju, runājot pa telefonu, jo mani nomāca smagas domas un bēdas.

Dievam ticēju, bērnībā biju dzirdējusi stāstu par pasaules radīšanu, par Ādamu un Ievu, kā arī tiku kristīta baznīcā, bet nedomāju, ka tas kaut kādā veidā attiecās uz manu dzīvi un varētu palīdzēt. Nedaudz vairāk kā pirms pus gada bijusī kolēģe uzaicināja mani uz draudzes “Kristus Pasaulei” grupiņas rīkotu pasākumu, kurā bija jauka atmosfērā. Beigās tika stāstīts par Dievu, vairāki grupiņas dalībnieki dalījās par to, kā Viņš izmainījis viņu dzīves. Man tur patika, cilvēki likās labestīgi, laipni un atvērti. Pagāja vēl apmēram divi mēneši, līdz pirmo reizi aizgāju uz draudzes dievkalpojumu. Tas man patika un tajā reizē atsaucos aicinājumam nožēlot grēkus un ieaicināt Jēzu kā savu Kungu sirdī. Tomēr vēl joprojām reti apmeklēju mājas grupiņas un dievkalpojumus un turpināju dzīvot kā agrāk. Pastāstīju grupiņas vadītājai par vientulības un tukšuma sajūtu un viņa ieteica, lai lūgšanā stāstu Dievam par šīm lietām. Darīju tā, un sāku justies labāk. Kopš jūnija jau biežāk apmeklēju mājas grupiņu un dievkalpojumus. Klausoties svētrunas un cilvēku liecības, vairojās ticība tam, ka Dievs var radikāli izmainīt manu dzīvi. Vadītājas mudināta, jūlijā aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kas kļuva par pagrieziena punktu manā dzīvē. Tur es patiesi sastapos ar Jēzu, tukšumu manā sirdī aizpildīja Viņa mīlestība. Tiku atbrīvota no vientulības sajūtas. Tagad nejūtos vairs vientuļa, jo zinu, ka ar mani kopā vienmēr ir Dievs, apzinos, ka Viņš mani radījis vērtīgu, īpašu, unikālu un ka varu pilnvērtīgi un interesanti pavadīt laiku, arī būdama viena pati. Brīvajā laikā vairs bezjēdzīgi nezvanos draudzenēm, bet pavadu laiku, lasot grāmatas, un pilnveidojos kā personība. Satiekos ar cilvēkiem nevis, lai aizpildītu tukšumu, bet lai palīdzētu viņiem, stāstītu par Jēzu. Sev spēku un stiprinājumu iegūstu personīgās attiecībās ar Dievu, kā arī neizlaižu vairs draudzes dievkalpojumos un mājas grupiņās.

Nestrādāju vairs darbu, kas pašai nepatīk un atnes nelaimi daudziem. Pēc inkauntera sapratu, ka vēlos to mainīt, ka gribu lai mans darbs atnes citiem labumu, bet bija bail palikt bez iztikas līdzekļiem. Taču lūdzu Dievu un uzticējos Viņam, paļāvos uz to, ka Viņš nekad mani neatstās. Uzrakstīju atlūgumu kazino un ieliku sludinājumu, ka pasniedzu angļu valodas privātstundas. Un Dievs svētīja mani ar skolniekiem – divu nedēļu laikā man pieteicās jau ļoti daudz privātskolnieku. Atkārtoti ievietojot sludinājumu, mans grafiks jau tika aizpildīts pilns ar nodarbību sarakstu. Sākoties mācību gadam, man piedāvāja arī bērnudārzā mācīt angļu valodu par ļoti labu samaksu. Tā nu tagad strādāju darbu, kas atnes labumu sabiedrībai. Priecājos, ka man, jāstrādā mazāk stundas un esmu ļoti apmierināta ar nopelnīto.

Sandra novēl katram, kam ir problēmas, meklēt Dievu, jo Viņš ir reāls un palīdz ikvienam. Un arī tiem, kuriem šķiet, ka viss ir kārtībā, jauniete novēl griezties pie Dieva un atdot Viņam savu dzīvi, jo nav nekā labāka, kā būt kopā ar Dievu.

Sandras Plataces liecību pierakstīja Dace Daubere